LIZDA vadītāja: Protesti nebūs 40 eiro dēļ

Neapmierinātība ar izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) retoriku un reformu vadītspēju nozares darbinieku vidū aug aritmētiskā progresijā, un ministres skaidrojumi tiks gaidīti arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomes sēde 9. oktobrī. Par neapmierinātības iemesliem, reformu un jauno iniciatīvu praktiskās realizācijas problēmām un nākotnes protestu iespējām Neatkarīgās intervija ar LIZDA vadītāju Ingu Vanagu.

Neatkarīgā: – Cik liela problēma šogad skolās ir pedagogu trūkums un kā tā tiek risināta?

Inga Vanaga: – Augusta vidū, pēc IZM datiem, bija 500 vakances, visvairāk – pirmsskolā, bet domājam, ka tā ir tikai aisberga redzamā daļa, un trūkst vairāk pedagogu. Sākoties mācību gadam, vakanču skaits krietni saruka, jo izglītības iestāžu vadītāji dara visu, lai nodrošinātu mācību procesu. Liela daļa pedagogu palielināja savu slodzi, kādam ir 32, kādam – 35 kontaktstundas, bet tas nav pareizais risinājums, jo pēc laika var negatīvi ietekmēt darba kvalitāti, pedagogu labsajūtu. Joprojām daļa izglītības iestāžu vadītāju baidās atklāt patiesās vakances, jo normatīvie akti paredz sodu par pedagogu trūkumu. Saeimas Izglītības un kultūras komisijā divreiz lūdzām Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD) nepiemērot sankcijas, bet palīdzēt risināt problēmu.

– Ja, kā izteicies šīs komisijas vadītājs Arvils Ašeradens, pedagogu trūkums ir nacionāla problēma, tad ir dīvaini par to sodīt skolu direktorus, kuri ir situācijas ķīlnieki.

– Tieši tā! Tāpēc prasām jauno un arī jau pašlaik strādājošo pedagogu atbalsta mehānismus. Jauno pedagogu trūkums ir problēma ne tikai Latvijā. Eiropa noveco, un neizslēdzam iespēju, ka, līdzīgi kā tas ir ar mediķiem, arī jaunos pedagogus varētu pārpirkt citas Eiropas valstis. Ļoti ceram, ka izglītības jomā līdz tam tomēr nenonāksim.

– Cik lielā mērā pedagogu trūkums ir valsts ilgtermiņa izglītības politikas sekas, un cik tas saistīts ar demogrāfijas un Eiropas novecošanās problēmām?

– Gan, gan. Tomēr Eiropā ir valstis, kur uz pedagogu vakancēm ir lieli konkursi, kur būt par pedagogu ir prestiži, piemēram, Somijā un citās Ziemeļvalstīs. Četrus ar pusi gadus vadot LIZDA, redzu, ka Latvijā tās tomēr pamatā ir izglītības politikas sekas.

Bet ne tikai darba samaksa pedagogam ir svarīga. Pērn veiktajā pētījumā par pedagogu profesionālo atbalstu atklājās, ka pedagogiem vienlīdz svarīgas četras komponentes: sabiedrības attieksme, tostarp pedagoga un bērnu tiesību sabalansētība, publiskā retorika; profesionālais atbalsts; metodiskais atbalsts un darba samaksa. Mēs, arodbiedrība, esam par reformām, bet tās dzirksteles rodas tāpēc, ka neredzam savlaicīgu un pietiekamu profesionālo atbalstu, lai pedagogam, īstenojot reformas, nav jādomā, vai pietiks laika, mācību līdzekļu, vai būs atbilstoša infrastruktūra.

– Pietrūkst atbalsta arī kompetenču izglītības satura reformai, kurai atvēlēti palieli līdzekļi, notiek apmācības, pilotprojekti?

– Viennozīmīgi nepietiek! Ir ļoti daudz darīts, bet ir nepietiekama sadarbība starp nacionālo līmeni un pašvaldībām, kuras bieži pašas spiestas meklēt metodisko atbalstu. Nacionālā līmenī metodiskais atbalsts ir jāstiprina, arī kompetenču satura ietvarā profesionālā pilnveide ir nepietiekama, tā piedāvāta tikai nedaudz vairāk par 8000 pedagogu.

– Cik pedagogu palika bez tās?

– Ap 27 tūkstošiem, jo jārēķinās, ka kompetencēs balstītais saturs sākas jau no pirmsskolas, kur ir aptuveni 11 tūkstoši strādājošo.

– Viņi jau varēs tikai pieskatīt!

– Ceram, ka šī ministres Ilgas Šuplinskas retorika tiks pārtraukta, jo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadlīnijas nosaka, ka audzināšanas process un rotaļnodarbības ir integrētas visas dienas garumā, un pieskatīšanas dalīšana no izglītošanas ir klajā pretrunā ar sen gaidītajām pirmsskolas vadlīnijām un arī jauno kompetenču saturu. Pēc tā jāvadās būs arī profesionālās izglītības iestādēs, kur arī ir vispārizglītojošo priekšmetu sadaļa, bet te vispār pilotskolas nebija un te vēl tikai gatavos jauno izglītības standartu, lai gan 10. klasē tas jāsāk realizēt jau no nākamā gada septembra. Kur ir viņu profesionālā pilnveide, mācību līdzekļi?

Pedagogi ir atvērti pārmaiņām, bet gaida lielākus atbalsta mehānismus. Pilotskolas jau pierādīja, ka nepietiek laika, lai īstenotu visu iecerēto. Dokumenti paredz individuālāku sadarbību, lielāku atbalstu katram izglītojamajam, ciešāku sadarbību ar vecākiem un starp pedagogiem, bet nepietiek tam laika, ja klasē ir 26-32 bērni! Prasīta arī ciešāka skolotāju savstarpējā sadarbība, bet kad pedagogam ar to nodarboties? Vai kāds ir arī izanalizējis, īpaši tajos mācību priekšmetos, kur pedagogu akūti trūkst un, glābjot situāciju, viņi strādā divās vai trijās iestādēs, kad viņiem apsēsties pie tā viena galda?

– Tad daļa reformas paliks uz papīra?

– Daļa jā. Ja vienam skolotājam klasē ir 28 skolēni, prasīt viņu visu izaugsmi ir nereāli, ņemot vērā, ka vienā klasē skolēnu zināšanu līmeņi ir ļoti atšķirīgi. Tam būtu vajadzīgi skolotāju palīgi, bet atbalsta personāla nav!

– Kad pedagogi cīnās par atalgojuma paaugstināšanu, viņiem tiek prasīts, kur ir darba rezultāts, bet izglītības kvalitātes rādītāji, salīdzinot starptautiski, mūsu skolēniem nav tie spožākie. Jūsu pieminētās problēmas ir daļa no iemesliem tam, vai arī pedagogiem pašiem ir kur pielikt?

– Gan – gan. Pamatā vairāk būtu jādomā par individuālākiem atbalsta mehānismiem, un, ja redzam, ka cilvēks ir profesionāli izdedzis un vietā nav ko likt, ir jāpadod roka šim skolotājam! Ja redzam, ka ir liela klase, kur ir bērni ar īpašām vajadzībām, ir vajadzīgs palīgs! Nepietiekams atbalsts būtiski ietekmē izglītības kvalitāti. Skolā nevar arī nerēķināties ar sociālekonomisko situāciju valstī, ko nevar prasīt risināt skolotājiem! Jā, mēs novērtējam skolēnus – izcilniekus, bet mazāk redzam, ka no nesekmīga bērna un iespējamā drop-out, kurš nenāca uz skolu, ir panākts, ka viņš apmeklē skolu, ir sekmīgs. Cik tur daudz ir pūļu ieguldīts! Jaunajā saturā individuālais darbs ir paredzēts, bet tā realizēšanai nav atbalsta mehānismu.

– Ministre iepriekš izteicās, ka daļa problēmas ir arī gados vecie skolotāji, kuri nespēj apgūt digitālās prasmes…

– Ui, šausmas! Ir dažādi, bet nevar teikt, ka pedagogs cienījamā vecumā ir norakstāms. Ja ministre uzskata, ka jaunās paaudzes pietiekama neienākšana skolās ir problēma, tad kur ir piedāvājums atbalsta mehānismiem? Ja turpināsim tikai liet dubļus uz pedagogu saimi, droši vien jaunie vēl mazāk izvēlēsies strādāt šajā profesijā. Drīzāk jādomā, kā atbalstīt šos pedagogus, jo novecošana ir problēma vairākās profesijās un visā Eiropā.

Arī attiecībā uz pirmsskolas pedagogiem vajadzētu nevis nodalīt izglītošanu no pieskatīšanas un salīdzināt ar augstskolām, bet domāt, kā pārskatīt slodzes, kādus atbalsta mehānismus nodrošināt, jo pirmsskolas pedagogi ir pirmie, kuri uzsāk kompetencēs balstītu saturu. Šos ministres izteikumus esam lūguši vērtēt Saeimas Pieprasījumu komisijā.

– Vai, pirmsskolas pedagogiem pieliekot nedēļā 10 stundas pie slodzes un paceļot algu vidēji par 40 eiro, no kuriem vēl jāatskaita nodokļi, būtībā alga netiek pazemināta, nevis palielināta?

– Līdz 2016. gadam pirmsskolas pedagogam bija slodze 30 stundas un skolotājam – 21, jaunajā sistēmā attiecīgi 40 un 30 stundas, tādējādi nevienlīdzība nav izskausta. Jau 2016. gadā sākām strādāt gan pie darba samaksas paaugstināšanas grafika, gan šīs nevienlīdzības mazināšanas pakāpeniski līdz 2022. gadam. Tā kā tam bija liela fiskālā ietekme, bijām spiesti atteikties no slodžu pārskatīšanas, lai neapstādinātu atalgojuma pieauguma grafiku. Bet tad vēl nebija darba kārtībā jaunā satura jautājumi un nevarēja zināt, cik tajā būs vajadzīga korekcija slodzēm.

Ar iepriekšējo valdību bija runa, ka valsts vismaz pakāpeniski uzņemsies pirmsskolas pedagogu algu izmaksu, nākamgad tam būtu vajadzīgi 4,2 miljoni, aiznākamajā jau vairs tikai 2,1 miljons, tam naudas nav, bet partijām pieci miljoni atrodas uzreiz! Neprasām visu uzreiz, bet pat tam nav gatavi! Jo vairāk – juridiski sadalīja 1.-4. klašu skolēnu pusdienu apmaksu solidāri starp valsti un pašvaldībām, bet pašvaldībām noņēma daļu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, tādējādi valsts tāpat paņēma visu.

– Redzat, ka daļu ieskicēto problēmu – cilvēkresursu, atalgojuma, kvalitātes un citas – varēs risināt gan ar administratīvi teritoriālo reformu, gan skolu tīkla optimizēšanu?

– Tas būs ļoti grūti. Redzam, ka divu gadu laikā ir pieņemti sāpīgie lēmumi par skolu slēgšanu, reorganizēšanu, bet tie līdz galam neatrisina nedz pedagogu trūkuma problēmas, nedz iedod papildu naudu darba samaksas grafika realizēšanai. Nereti, slēdzot skolu, pedagogam tiek piedāvāts darbs citā skolā, bet tur slodze ir mazāka, atalgojums – arī, vairāk laika jāpavada ceļā, ir lielāki transporta izdevumi, un, visu apsverot, cilvēks izvēlas sevi realizēt citā jomā. IZM pārmet to, ka ir ļoti daudz pedagogu ar nepilnām slodzēm, bet kādi ir atbalsta mehānismi, optimizējot skolu tīklu, ieviešot kompetencēs balstīto saturu? Ja skolotājs māca ģeogrāfiju un grib vēl mācīt vēsturi, ja nav īpašas atbalsta programmas, viņam jāstudē divi gadi, parasti neklātienē, gadā samaksājot vismaz 1500 eiro. Kāpēc te nav struktūrfondu atbalsta? No tiem struktūrfondu miljoniem varēja arī šim atbalstam kaut ko atvēlēt! Jā, ir IZM mājaslapā mācību priekšmeti, kur tas ir apmaksāts, bet tas nav pietiekami!

– Tā viengadīgā speciālā pedagoģijas studiju programma 100 interesentiem, kuri vēlas strādāt skolā un kuriem jau ir augstākā izglītība citā nozarē, neatrisinās situāciju?

– Pilnībā ne. LIZDA ir par šo ideju, bet pret izpildījumu.

– Kas tajā slikts?

– Ļoti labi, ka 100 studentiem būs iespēja iet pedagoģiskās karjeras ceļu, bet šis būs projekts uz trīs gadiem, 100 studentu sagatavošanai tērējot miljonu eiro, rupji izdalot – uz vienu studējošo 10 000 eiro. Ārpus šā projekta izdevumi viena pedagoģijas studenta sagatavošanai ir vairākkārt mazāki. Ļoti nekorekti ir tas, ka atbildība par projektu ir uzlikta Latvijas Universitātei (LU), iesaistītas ir Liepājas un Daugavpils universitātes, bet lielākā daļa funkciju un finansējuma ir nevalstiskajai organizācijai Iespējamā misija. Visu cieņu tai, kura rūpējas par atlasi, vasaras skolu, mentoriem – lai viņi dara to, kur sevi ir pierādījuši, bet kāpēc viņiem jāatbild par datu bāzes veidošanu, komunikāciju? Ar to naudu, kas paredzēta komunikācijai, augstskolas ar saviem jau esošajiem cilvēkresursiem šo darbu izdarītu lētāk un ne sliktāk. Tas ir rupjš, klajš lobijs! Turklāt projekts paredz pēc tā beigām turpmāk miljonu eiro gadā arī no valsts budžeta. Vai pirms tam nav jābūt analīzei, cik projekts bija sekmīgs, kas izdevās, kas ne? Kāpēc personāla politiku nozarē koordinēs viena nevalstiska organizācija, kura nekad to nav darījusi? Komunikācija, personālpolitikas datu bāzes ir tās profils? Vai to nevajadzētu darīt pašai ministrijai? Vai netiek dublētas augstskolu funkcijas! Kāpēc pēkšņi kaut kas jāatdod vienai organizācijai, ja mums tam ir valsts dibinātas augstskolas?

– Acīmredzot IZM neuzticas LU, kā varam spriest arī pēc LU rektora Indriķa Muižnieka neapstiprināšanas amatā.

– Bet tad kā var prasīt atbildību no LU? Ar projektā atvēlēto naudu augstskolas pašas izveidotu datu bāzes, saplānotu personālu. Varbūt kāds jāatlaiž ministrijā, ja nav spējīgi šo darbu izdarīt?

Ja nevar atrast naudu esošo likumu izpildei un šodienas studentu sagatavošanai pedagoģijā, kur bāzes summa gadā ir ap 1600 eiro, kā var jau paredzēt miljonu eiro no valsts budžeta arī turpmāk 100 studentu sagatavošanai gadā? Protams, šie 10 000 ir rupjš aprēķins – daļa naudas paredzēta datu bāzēm un citām lietām, bet tik un tā projektā nauda atvēlēta dāsnāk, tostarp iesaistīto atalgojumam, kur Iespējamās misijas pārstāvjiem alga ir teju trīsreiz lielāka nekā citiem iesaistītajiem. Cik tas ir korekti?

– Tostarp attiecībā uz jau esošajiem pedagogiem, kuriem nav nedz stipendijas, nedz tāda metodiskā atbalsta, kāds solīts šā projekta studentiem.

– Tam diemžēl nav naudas. Šā projekta dalībniekiem, lai varētu mācīties, neizdegtu, nenobītos, plānota nepilna slodze, pie atalgojuma klāt vēl stipendija ap 200 eiro. Kā ir ienākt tādam cilvēkam skolā, kur pretī ir kolēģis, kurš ne tikai nesaņem stipendiju, bet vēl par saviem personiskajiem līdzekļiem studē neklātienē? Varbūt šā vai cita projekta ietvarā iedot 100 eiro stipendiju un atrast arī tam par saviem līdzekļiem studējošajam pedagogam kādu stipendiju vai cita veida atbalstu jau strādājošajiem? Kāpēc tāda nesamērīga pieeja? Tāpēc sakām, ka ideja ir laba, bet ne tādā izpildījumā, kā tas notiek.

– Pēc ilgāka šaubu perioda pedagogi tomēr saņēma algas pielikumu no šā gada septembra no 710 eiro līdz 750 eiro par likmi, bet paliek bažas par pedagogu algu pieauguma grafika pildīšanu no 2020. gada septembra. Plānojat kārtējos protestus?

– Nevienam negribas tās protesta akcijas 40 eiro dēļ, bet, ja tās būs, tad ne 40 eiro dēļ. Prasām pildīt spēkā esošus normatīvos aktus – Izglītības likumu un Ministru kabineta noteikumus par pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku. 2020. gada budžetā ir paredzēti 23 miljoni eiro algas paaugstinājumam līdz 750 eiro, bet nav paredzēta nauda nākamajam solim – tās paaugstināšanai līdz 790 eiro no 1. septembra, kam nepieciešami 9,2 miljoni eiro. Nav arī finansējuma – 8,5 miljonu – augstskolu mācībspēkiem jau no janvāra. Izstrādājot budžetu, vispirms nauda būtu jānovirza spēkā esošu normatīvo aktu izpildei, un tikai tad korekti nākt ar jaunām iniciatīvām. Jā, mēs nosodām to, ka ir atrasts finansējums jaunam partiju finansēšanas modelim, pieci miljoni eiro, situācijā, kad valdība vēl gadu nav amatā, kad vēl nav padarīto darbu, nav izpildīti pieņemti normatīvie akti. Turklāt laikā, kad esam piekrituši ap 20 reformām! Protestus uzskatām par iestāšanos par tiesiskumu – spēkā esošu normatīvo aktu pildīšanu un attieksmi – 40 eiro, pēc nodokļiem, ap 23 eiro, kas pat nekompensē esošo cenu kāpumu.

Iepriekš brīdinājuma streika dienā Saeimas komisija pieņēma grozījumus atlīdzības likumā par politiķu un citu amatpersonu automātisku darba samaksas paaugstināšanu ekonomikas izaugsmes laikā. Kur ir solidaritāte? Atlīdzības likuma normām var naudu atrast, bet darba samaksai pedagogiem, mediķiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem ne?

Vēl – Izglītības likumā ielobēja, ka no 2020. gada 1. septembra būs spēkā norma, ka pašvaldībām ir obligāti jānodrošina privātskolu uzturēšanas izdevumi, kurām ir sabiedriskā labuma vai sociālā uzņēmēja statuss. Līdz šim pašvaldība to varēja atbalstīt pēc iespējām un ieskatiem. Tajā pašā laikā Finanšu ministrija norāda: lai dabūtu naudu pedagogu algām, jākārto skolu tīkls! Pašvaldības ir spiestas pieņemt sāpīgus lēmumus par skolu tīkla optimizēšanu, skolu slēgšanu, cerot, ka ieekonomēto naudu varēs ieguldīt pirmsskolas pedagogos, atbalsta personālā, piemaksās skolotājiem, bet tām liek tērēt līdzekļus privātskolu finansēšanai! Te ir klaja pretruna! Turklāt vēl situācijā, kad pašvaldībām plāno samazināt IIN maksāto daļu, kas arī var ietekmēt pedagogus. Piekrītam, ka jāveic teritoriālā reforma, bet tai ir jābūt tādai, lai gūst labumu lielākā sabiedrības daļa. Arī šīs reformas ietvaros jāpaliek pie principa – mazākās klases tuvāk dzīvesvietai, jo jārēķinās ar pavadīto laiku ceļā. Nevar, kā Jāņa sētas pētījumā, laiku uz skolu rēķināt, braucot ar vieglo automašīnu, bez pieturām, uzņemot citus bērnus. Jābūt korektiem! Par vidusskolu piekrītam, ka ir jābūt noteiktam minimālajam izglītojamo skaitam, bet mēs gan prasām norādīt arī maksimālo izglītojamo skaitu!

– Kā vērtējat ministres reakciju uz tiesas nolēmumu attiecībā uz Muižnieka atjaunošanu amatā, sakot, ka tiesa acīmredzot nav izpratusi vēlēšanu procesu, un gatavojoties lēmumu pārsūdzēt?

– Centāmies pirms valdības lēmuma pieņemšanas dabūt pie sarunu galda IZM un LU juristus, rast kompromisus, jo tiesāšanas atstāj mieles, ietekmē mikrovidi, rada nestabilitātes izjūtu pedagogiem, redzot, ar kādām metodēm konflikti tiek risināti. Sakritība vai ne, bet darbu LU Stratēģiskajā padomē zaudēja arī Andrejs Ērglis, kurš bija vienīgais, kurš valdībā atnāca runāt par labu Muižniekam. Piekrītam, ka jāpilnveido augstskolu pārvalde, jau gadiem par to runājam, tostarp par slodžu veidošanas principu sakārtošanu. To visu varēja atrisināt diplomātiskāk, bez tiesāšanās un politikā plīvura.

– Opozīcija pieprasa Šuplinskas demisiju. Jūs to atbalstītu vai tomēr būtu bažas, ka sliktāks būs neziņas un pārvaldes vakuuma laiks?

– Man pašlaik nav mandāta runāt par ministres demisijas pieprasīšanu, bet noteikti ir mandāts runāt par nepieciešamību ministrei mainīt retoriku, kura ir pedagogu profesijas prestižu graujoša, agresīva, mazāk – uz sadarbību un situācijas uzlabošanu vērsta. Noteiktāka pozīcija varētu būt pēc LIZDA padomes sēdes 9. oktobrī, kurā daudz ko izšķirs ministres atbildes gan par budžeta kompromisiem, gan pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem. Neapmierinātība ir pamatā attieksmes, retorikas, metožu dēļ. Esam publiski aicinājuši Šuplinskas kundzi kļūt arī par pedagogu ministri, esam gatavi viņai palīdzēt, skaidrot arī citu nozaru ministriem, kāpēc būtu jābūt, piemērām, zinātnei lielākam atbalstam, kas skar arī citu nozaru ministrijas.

Gribētos, lai netērējam laiku viens otra kritizēšanai, bet savu resursu orientējam uz to, kā palīdzēt, atbalstīt, pilnveidot idejas. Kāpēc nevar izveidot institucionālo platformu, kā tas ir citās nozarēs, kur pie viena galda sēdētu IZM, arodbiedrības, rektoru padome, skolu direktoru un pašvaldību pārstāvji, kurā tiktu apspriestas jaunās idejas, reformas? Tagad IZM kaut ko virza, kad ir izdevīgi, kaut ko no iesaistītajām pusēm iesaista darba grupās, kad nav izdevīgi – neiesaista, pēc tam mēs skrienam uz valdības sēdēm vai jau pēdējā instancē – uz Saeimu. Ir jābūt institucionālai sadarbības platformai, ko var izdarīt ar vienu ministra rīkojumu, bet, pieļauju, šāda platforma nav radīta apzināti! Nacionālā trīspusējās sadarbības padome nav pietiekami specializēta un efektīva. Agrāk vēl bija saskaņošanas sanāksmes, bet tagad viss notiek attālināti, caur e-pastiem. Kopš ministre ir Šuplinska, nav bijušas saskaņošanas sanāksmes, kad mums būtu oficiāla iespēja sniegt atzinumus par normatīvajiem aktiem. Agrāk vēl kaut ko varēja skaidrot un mainīt Ministru kabineta komitejās, bet to sanāksmes kopš maija ir likvidētas. Bail domāt, uz kuru pusi tas velk.

Foto: F64

Komentāri