Tā bija un ir mūsu valsts uzvaras diena

Nesen saņēmu ziņu, ka svinēsim 75. gadadienu kopš Latvijas atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem okupantiem. Tomēr šajā publikācijā došu priekšroku citai gadadienai. Raugi, 31. augustā apritēja 25 gadi kopš Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas. Kara muzejā 30. augustā notika šim datumam veltīts Latvijas Okupācijas izpētes biedrības (LOIB) rīkots pasākums. Te būs vien fragmentārs ieskats tajā, kas tur tika runāts.

Sanākšanu ievadīja atvaļināts ģenerālleitnants, aizsardzības ministra padomnieks Raimonds Graube. Paneļdiskusiju vadīja kādreizējais Krievijas karaspēka izvešanas kontroles biroja vadītājs Ilgonis Upmalis. Pasākumā piedalījās LOIB valdes priekšsēdētāja Ruta Pazdere, bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, tā laika valsts ministrs Jānis Dinēvičs, atvaļināts brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš, Latvijas Zemessardzes štāba priekšnieks (līdz 1993.), kopš 1993. gada augusta – iekšlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, tā laika Sabiedrības drošības departamenta direktors Jānis Baškers un vēl citi. Noslēguma uzrunu teica tolaik – Rīgas domes priekšsēdētājs, tagad – Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis.

Ir daudz darīts, bet viss vēl nav iztīrīts līdz galam

Gribu īpaši uzsvērt, ka šis bija viens no notikumiem, kuri, lai arī saturs palaikam bija smags, kopumā tomēr pacilāja mūsu (vismaz manu) pašapziņu, nevis nomāca to. Uzskatu, ka tas bija gan runātāju, gan – lielā mērā – rīkotāju Okupācijas izpētes biedrības nopelns. Paldies! Lūk, pašas biedrības vērtējums šim notikumam pirms 25 gadiem: «Tā bija un ir mūsu valsts uzvaras diena (šo tēzi pasākuma gaitā atkārtoja ne viens vien runātājs – V. A.). Pateicoties mūsu mazās tautas drosmīgajai un neatlaidīgajai cīņai par neatkarību, pasaulē otrais lielākais karaspēks 1994. gadā bija spiests atstāt šo zemi, pamest 55 gados uzbūvētās karabāzes, vairāk nekā 300 stratēģiski iekārtotās armijas dislokācijas vietas un citus militāros objektus…»

Daudzi no pasākuma dalībniekiem paši piedalījās Krievijas Federācijas (KF) armijas izvešanas procesā no Latvijas teritorijas. Jā, tika uzsvērts, ka šī KF armijas izvešanas diena būtu jāsvin kā mūsu politiskās un diplomātiskās uzvaras diena. Tika teikts, ka tas bija otrs svarīgākais mūsu darbs un pienākums pēc ceturtā maija deklarācijas parakstīšanas.

Taču – pat 25 gadus pēc kaimiņvalsts karaspēka aiziešanas sekas vēl ir jūtamas. Ir vietas Latvijā, kur ķīmiskais piesārņojums ir milzīgs, mūsu armijas speciālisti katru gadu atrod un iznīcina simtiem padomju laika lādiņu. Daži piemēri, kur šis negatīvais piesārņojums vēl ir vislabāk redzams. Naftas produktu piesārņojums – Lielvārdes aviācijas bāze… Vēl sarežģītāka situācija ir Zvārdē… Bet – tās ir sekas, ar kurām iespējams cīnīties.

Turklāt – ne tuvu nav pabeigts, bet tomēr ir veikts visai pamatīgs izpētes darbs. Atgādināšu, ka 2011. gadā iznāca Ilgoņa Upmaļa, Ērika Tilgasa un Edmunda Stankeviča grāmata Latvija padomju militāristu varā, 1939-1999, kurā Ilgonis Upmalis, piemēram, raksta, ka par Skrundas objektu «notika ilga tirgošanās. Latvija dažu ārzemju valdību spiediena rezultātā piekāpās, un nu jau Krievijas Federācijas Bruņotie spēki atkal ar Latvijai uzspiestu piekrišanu, ierobežots kontingents (pazīstams vārds), kopš 1939. gada palika Latvijā līdz 2000. gadam». Ar to gribu sacīt, ka Latvijas nacionāļu tā laika bažas un izteiktā šā KF armijas izvešanas procesa kritika, manuprāt, nebija gluži bez pamata. Turklāt – varbūt pat uzskatāmāk KF (PSRS) armijas klātbūtnes kopaina un tās dramatisms redzama 2006. gadā iznākušajā Ilgoņa Upmaļa, Jāņa Dinēviča, Anatolija Gorbunova un Ērika Tilgasa grāmatā Latvija – PSRS karabāze. Vēl šīs tēmas ietvaros varam minēt LOIB 2012. gadā izdotos 2011. gada jūnijā notikušās starptautiskās konferences Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā materiālus. Un – 2015. gadā iznāca rakstu krājums Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas.

Vietējais politiskais fons tolaik te bija ļoti nokaitēts

Bet, lūk, ko pasākumā uzsvēra Guntis Ulmanis un vēl daži klātesošie: «Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas politiskajā dzīvē nebija svarīgāka jautājuma par bijušās PSRS karaspēka izvešanu no mūsu valsts. Un kaut gan toreiz šim procesam tika veltīta liela sabiedrības kritika, no šodienas skatpunkta raugoties – viss galvenais tika izdarīts.» «Jautājums bija, vai mēs saprotam, kas ir galvenais šajā procesā, un tas ir militārā klātbūtne – prom, tas bija skarbi, diezgan skaudri, reizēm parupji, bet tas bija pats būtiskākais, un viss pārējais – viss politiskais ietērps, šie sociālie jautājumi un tā tālāk -, tas jau bija pakārtots.»

Un, ja atceramies, tad jau 1991. gada 29. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu «Par PSRS kara komisariātu darbības apturēšanu Latvijas Republikas teritorijā» un par «PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas». Bet 1994. gada 30. aprīlī Guntis Ulmanis un Boriss Jeļcins Maskavā parakstīja dokumentu, kurš paredzēja pilnīgus nosacījumus Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izvešanai no Latvijas teritorijas.

Ilgonis Upmalis atzina, ka nevienam īsti nebija nojausmas, cik tieši militārpersonu un karaspēka vienību bija dislocētas Latvijā.

Turklāt, neraugoties uz to, ka realitāte bija skarba, uz to, ka Baltijas valstis kā PSRS pierobežas reģioni bija ļoti militarizētas, uz to, ka Latvija bija Baltijas kara apgabala centrs, kur bija izvietotas gan pretgaisa aizsardzības sistēmas un plaši sauszemes spēki, gan jūras un gaisa spēku vienības. Neraugoties uz to, ka «šeit bija tas galvenais punkts, kur tika koordinētas visas mācības, mums bija ļoti lieli poligoni – Ādažu, Papes, Saldus poligons. Tādā mazā valstī kā Latvija bija trīs lieli poligoni, Lietuvā tādu nebija, Igaunijā arī nebija. Un arī tādu karaspēka daļu, tādu stratēģisko objektu, kas te bija izvietoti, citur nebija» (Ilgonis Upmalis). Vietējais politiskais fons tolaik te bija ļoti nokaitēts. Tā laika nacionālā flanga politiķi ļoti skarbi reaģēja uz lēno progresu sarunās ar Krievijas pusi un vēl negatīvāk – kad tika panākta vienošanās par bijušo PSRS militārpersonu palikšanu Latvijā un Skrundas radiolokatora demontāžas ilgumu. Par to, ka tas tiks demontēts vēl pusotra gada laikā pēc armijas izvešanas. Taču svarīgākais ir tas, ka lielu kompromisu ceļā panāktā vienošanās tiešām tika īstenota un 1994. gada 31. augustā pēdējie bijušās PSRS armijas spēki bija prom. Šajā sakarā, manuprāt, pamatoti tika sacīts – būtu grūti iedomāties, ka bez šā nozīmīgā notikuma mēs būtu NATO, ka mēs būtu Eiropas Savienības dalībvalsts, ka mēs būtu pilnībā brīva un neatkarīga valsts.

Jānis Dinēvičs sacīja: «Man gribas teikt paldies Dievam, ka mēs toreiz izdarījām to, ko varēja izdarīt, un izdarījām pietiekami labi. Ja mēs skatāmies Krimu – ko nozīmē atstāt karabāzi savā teritorijā, ar ko beidzās visa Krimas lieta. Ja tās sarunas būtu bijušas ar tādu retoriku, kā ir šodien Krievijas valdībai, Krievijas prezidentam utt., es esmu stingri pārliecināts, ka iegūt tādu rezultātu būtu daudz sarežģītāk, to panākt būtu bijis gandrīz vai neiespējami.»

Latviju centās dabūt vienā vai otrā pusē

Kārlis Krēsliņš aicināja atcerēties vēstures faktus. «Situācija pasaulē. (..) Skaidrs, ka pēc Pirmā pasaules kara Vācija bija neapmierināta ar kara rezultātu. Tas pats attiecās uz Krievijas impēriju. Ja runāt par to laiku, tad apmēram 850 tūkstoši Latvijas pilsoņu, Latvijas iedzīvotāju bija spiesti pamest Latviju. Pirmā okupācija reāli bija 1918.-1919. gads. Trīssimt tūkstoši latviešu tika nogalināti Pirmajā pasaules karā un cīņās par neatkarību. Tas ņemts no Arnolda Andersona grāmatas… Tālāk – vācieši atrada kopēju valodu ar Padomju Savienību. Abi jutās abižoti, apvainoti par Pirmā pasaules kara rezultātiem. Bet – no otras puses – starp viņiem bija būtiskas pretrunas. Ja Hitlers nāca pie varas demokrātiskā ceļā un gribēja parādīt, ka Vācija ir pirmā pasaules valsts, tad Padomju Savienība ar Staļinu priekšgalā centās izplatīt komunisma idejas pa visu pasauli. Tās bija pretrunas, bet viņi rīkojās apmēram līdzīgi. Viņi centās politiski un ekonomiski pakļaut mazās valstis.

Situācija Latvijā. 1933. gada 23. decembrī Jaunākās Ziņas pauž, ka Latviju cenšas dabūt vienā vai otrā pusē. Te gan var atzīmēt arī to, ka vācieši jau acīmredzot saprata, kā tā pasaule dalīsies, un pakāpeniski aizgāja no Baltijas valstīm. Atceramies vēstures faktus – 1934. gadā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis veica 15. maija apvērsumu, izbeidzot Saeimas un politisko partiju darbību. Viņš bija valstsvīrs, cilvēks ar lielu autoritāti. Es biju Sibīrijā un nekad nedzirdēju tur sliktus vārdus par Kārli Ulmani.

Gribu atzīmēt, ka tajā laikā vidēji 25% no valsts budžeta (mazākais – 19, lielākais – 40 procentu) tika veltīti aizsardzībai. Vairāk nekā 100 tūkstošiem cilvēku Latvijā bija ieroči, 60 tūkstoši aizsargu… Tas bija liels spēks. Bet lielā problēma Baltijas valstīs bija tā, ka mēs nebijām vienoti. (..)

Jebkuras valsts pašapziņa balstās uz uzvaras, uz panākumu atzīmēšanu. Mūsu neatkarības cena ir te kritušo mūsu karavīru dzīvības. Un šī diena mums tiešām jāvērtē kā mūsu politiskās un diplomātiskās uzvaras diena. Tā mums uz to jāskatās. Vēlreiz – paldies Okupācijas izpētes biedrībai un visiem tiem, kas atbalstīja šodienas pasākumu. (..)

Secinājumi. Pirmais – Baltijas valstīm bija vēlams aizsargāt savu teritoriju. Protams, pret pusmiljonu lielu armiju to darīt nebija iespējams. Bet, ja aizsardzība tiktu iezīmēta, būtu cita saruna. Saprotams – Kārlis Ulmanis cerēja, ka zaudējumi būs mazāki. Bet, skatoties, cik tika nogalināti, zaudējumi bija ļoti lieli. Tagad mums ir paveicies, ka Baltijas valstis ir NATO un Eiropas Savienībā. Tagad mēs ieviešam vispārējo valsts aizsardzību un skolās – valsts aizsardzības mācību. Likumi un citi normatīvie akti tagad dod iedzīvotājiem iespēju bez papildu komandas aizstāvēt savu tēvzemi.

Vērojot situāciju šodien, daudz kas pasaulē it kā atkārtojas. Pirms Otrā pasaules kara tika ieņemta tās vai citas valsts teritorija, demokrātiskās valstis sacīja – fui, tas ir slikti! Bet – aktīvas pretdarbības nebija. Kas notiek tagad? Viena valsts ieņem citu valstu teritorijas, bet aktīvas pretdarbības atkal nav. Jā, ir sankcijas, bet tās ir diezgan ierobežotas. Taču mums ir jāmācās no savām kļūdām.»

Ilgonis Upmalis aicināja klātesošos atcerēties un pieminēt tos, kuru vairs nav ar mums. Turklāt viņš piemetināja, ka šajā pasākumā varētu ņemt dalību vēl samērā daudzi cilvēki. Piemēram, Valdis Birkavs, Ivars Godmanis, Tālavs Jundzis… Un uzsvēra, ka šajā KF armijas izvešanas procesā piedalījās faktiski visas pašvaldības.

Bet – kāda bija situācija Latvijā pirms armijas izvešanas, 1989.-1992. gadā? «Gorbačova pārbūve Baltijas kara apgabala celtniecības daļās izraisīja sajukumu. Jo karaspēka daļās sāka ieviest saimniecisko aprēķinu. Militārā sektora saimniecisko darbību mēģināja reformēt, nereformējot politisko sistēmu. (..) Latvijā tajā laikā notika intensīva militāro objektu celtniecība. Cēla Skrundas jauno lokatoru… 15. gaisa spēku armijas trīsstāvu pazemes bunkuru, Muceniekos cēla robežsargu komandpunktu, Vangažos – Ventspils kosmiskās izlūkošanas centru Zvaigznīte, Baltijas kodollādiņu noliktavu Bārtā, poliklīniku Tosmarē un operāciju korpusu Rīgas kara hospitālī. Notika ļoti intensīva dzīvojamo māju celtniecība. Sevišķi – dažos Rīgas rajonos. Purvciemā, Imantā, Zaķumuižā… Tālāk – Ādažos, Liepājā, Tosmarē, Lielvārdē, Daugavpilī… Šī ļoti intensīvā māju celtniecība apliecināja to, ka centās atrisināt armijā dienējušo un viņu ģimeņu sadzīves problēmas. Šī dzīvokļu celtniecība turpinājās līdz 1992. gadam, un šis notikums radīja ļoti spēcīgu konfliktu Ziepniekkalnā, kur pretī stāvēja divas grupas – bruņoti zemessargi un – no otras puses – Baltijas kara apgabala bruņota vienība. Konfliktu izdevās novērst. Jautājums Dinēviča kungam – kāpēc okupācijas karaspēkam tolaik šeit nenoteica okupācijas statusu?

Jānis Dinēvičs: «Man jums būtu pretjautājums – kā tas būtu veicinājis Krievijas armijas aiziešanu? Nekā! Tātad praktiskā darbība bija tāda, kad divas delegācijas – Latvijas puses un Krievijas puses delegācija -, kurām bija zināms diskusiju plāns, sēdēja pie galda un gatavoja dokumentu paketi, kuru Ulmaņa kungam būtu jāparaksta. (..) Sarunas, manuprāt, notika pietiekami labvēlīgā gaisotnē. Šo gaisotni, manuprāt, veidoja divi notikumi Krievijā. Pirmais – tur visi, tāpat kā mēs, nemīlēja kompartiju, otrais – pučs. Trešais – pats Jeļcins. Ja Jeļcina vietā būtu bijis Putins, tad domāju, ka sarunas par Krievijas armijas izvešanu ritētu pavisam citādā atmosfērā un daudz sarežģītākā situācijā. Man likās vienkāršāk runāt ar Krievijas ģenerāļiem nekā ar Krievijas kadru diplomātiem. To pašu Zotovu, kurš tika deleģēts vadīt sarunas no Krievijas puses. Jeļcins pēc puča bija Latvijā. Gribu atgādināt viņa tostu ne sevišķi oficiālās pusdienās Jūrmalā: «Jūs aizejat… Skumji! Bet, protams, ar jums ir apgājušies pietiekami netaisnīgi. Bet – es ceru, ka mūsu attiecības būs daudz labākas nekā ar tiem, kas paliek». Šim viņa tostam nebija lemts piepildīties. Kaut vai tāpēc vien, ka Krievija tomēr arī pēc puča ātri atguvās un sākās atgriešanās pie lielvalstiskām ambīcijām, pie tā, ka Krievija ir otra dominējošā lielvalsts pasaulē… Bet – šobrīd Krievijas armijas šeit nav! Mēs esam NATO un Eiropas Savienībā!»

Ilgonis Upmalis, rezumējot runāto, sacīja, ka «divdesmit pieci gadi – tas nav garš laika periods. Bet – kā vēsturē viss notiek… arvien vairāk rodas tie baļķa nesēji, kuri, tad nebūdami vēl pat dzimuši, stāsta par to, kā tas notika. Mēs Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes sēdē norunājām, ka vajadzētu šo notikumu atzīmēt nevis kā konferenci, bet uzaicināt tos, kuri bija saistīti ar šo notikumu. Atcerēties, paskatīties, kā to, ko viņi darīja pirms 25 gadiem, viņi darītu šodien. Jo, ejot laikam, daudz kas mūsu domāšanā, mūsu saprašanā mainās. Es varu atzīties, ka man ir mainījies priekšstats par Skrundas lokatora spridzināšanu. Savulaik es biju pret spridzināšanu, bet tagad es to pieņemu, jo vismaz viena vieta Latvijā ir sakārtota. Ko tā laika vadītāji, kuri bija tieši saistīti ar armijas izvešanas notikumiem, darītu šodien?».

Foto: Publicitātes

Komentāri