Rūdolfs Kalvāns: Mēģinām strādāt ar modernām metodēm vecā ietvarā

Izglītības iestādēs arvien jūtamākas kļūst ne tikai ierindas pedagogu, bet arī direktoru vakances. Viens no iemesliem – pensijas vecuma sasniegšana. To, ka tā būs arī turpmāko gadu problēma, rāda vidējais izglītības iestāžu vadītāju vecums. Piemēram, Rīgā tie ir 57 gadi. Gan par šo, gan pedagogu algām un citām skolu vadītāju problēmām saruna ar Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidentu un Siguldas valsts ģimnāzijas direktoru Rūdolfu Kalvānu.

– Patlaban tiek lauzti šķēpi par pedagogu algām un to palielināšanas grafiku.

– Lielajās skolās nevar žēloties par algām. Taču tur, kur ir zem simt skolēniem, rēķinot pēc pašreizējā finansējuma modeļa, tiešām ir izmisums. LIVA gan cīnās ne tikai par pedagogu, bet arī direktoru algām. Diemžēl mums neizdevās panākt, ka jebkurā skolā ar jebkādu skolēnu skaitu, kamēr nav īstenota administratīvā reforma, pārejas periodā jāmaksā pilna direktora un vietnieku slodze. Jo šobrīd daudziem skolu vadītājiem tas nav nodrošināts. Sākotnēji gribējām, lai algas pilnībā tiktu apmaksātas no valsts, taču to ātri un veikli noraidīja. Tad rosinājām iestrādāt normatīvo prasību, ka to nodrošina pašvaldības, proti, valsts finansē savu daļu, bet trūkstošo daļu līdz pilnai slodzei piefinansē vietvaras. Arī to neizdevās panākt, jo Latvijas Pašvaldību savienība un ministrijas bija pilnīgi un galīgi pret. Sak, kas tad nu vēl nebūs: skolā 60 skolēni, bet direktors un vietnieks ar pilnu slodzi. Iznāk nez kāda Leiputrija. Es mudināju arī līdz reformai neaiztikt skolu tīklu (lai tas paliek jaunajām vietvarām) un izbeigt šo marasmu, ka direktors strādā uz pusslodzi, piestrādājot vēl par izglītības pārvaldes vadītāju un tamlīdzīgi, jo savādāk neiznāk pilna slodze. Turklāt tas notiek laikā, kad jāstrādā pie jaunā mācību satura ieviešanas.

– Kā jūs skaidrotu to, ka skolu dibinātājiem, kas lielākoties ir pašvaldības, nereti ilgstoši neizdodas atrast prasībām atbilstošu izglītības iestādes direktoru? Pat vienai otrai valsts ģimnāzijai nākas atkārtoti sludināt konkursu uz vakanci.

– Vidējais skolu direktoru vecums Latvijā ir 50+. Tas it kā nepārsteidz, taču tas, ka Rīgā tie ir 57 gadi, mani tomēr mazliet mulsina, jo šķiet, ka galvaspilsētā kadru mainība ir lielāka. Tātad vairākums no viņiem skolu vada no 90. gadu sākuma. Runājot par nonākšanu šajā amatā, nevar pat salīdzināt ar situāciju, kāda bija tolaik. Pirmkārt, jau tāpēc, ka neviens nerīkoja konkursus. Ja tādi bija, tie lielākoties bija formāli. Lielākoties bija tā, ka pašvaldības vadītājs parunājās ar pretendentu, parakstīja rīkojumu par pieņemšanu darbā, un viss. Šobrīd tomēr tiek rīkoti konkursi un prasības nav mazās. Turklāt pašvaldības grib redzēt šajā amatā sev lojālu cilvēku. Ne gluži tādā padomju laiku izpratnē, un tomēr vietvara dod priekšroku tādam direktoram, kurš nelēks uz ecēšām un nekaros ar pašvaldību. Jo kuram gan ir patikšana cīnīties ar savu iestāžu vadītājiem? Tāpēc ne vienmēr vienīgais kritērijs ir profesionalitāte, izglītība un idejas.

– Vai šādā veidā no skolu vadības netiek atbiedēti gados jaunāki cilvēki, kuri pēc būtības ir revolucionārāki un ne tik diplomātiski attiecībās ar varu?

– Es te saskatu iemeslus arī otrā līmeņa vadībā. Un to es varu apgalvot tāpēc, ka piedalos skolu akreditācijas komisijās. Esmu pārliecinājies, ka direktori par vietniekiem lielākoties neņem gados jaunus cilvēkus. Lai gan vietniecība būtu īstā auditorija, no kuras nāktu direktora mantinieks. Taču viņi bieži vien ir direktora vienaudži.

– Un kā ir Siguldas valsts ģimnāzijā?

– Man ir seši vietnieki. Divi ir vecumā zem 35, viens ir mana vecuma – ap 40, trīs vietnieces ir tuvāk 60 gadu slieksnim, un divas no viņām jau strādāja šajos amatos, pirms te sāku strādāt. Nenoliegšu, ja šāda vakance būs, skatīšos jaunāku cilvēku virzienā.

– Vai jūs kā akreditācijas komisijas pārstāvis, skolās ieejot, jūtat, ka direktors ir tas, kas nosaka mācību iestādes seju un gaisotni?

– Tas vairāk ir jūtams tur, kur direktors strādā desmit un vēl vairāk gadu. Jo pa šo laiku viņš, ja tā var teikt, ir saaudzis ar skolu – gan labā, gan arī ne tik labā nozīmē. Pat tik tālu, ka katru aizrādījumu un kritiku savai iestādei uztver kā personīgu apvainojumu.

– Varbūt skolu direktoriem vajadzētu noteikt ierobežotu amata laiku, piemēram, kā tas ir augstskolu rektoru gadījumā? Vai ieviest rotāciju kā ierēdņiem?

– Par to ir bijušas diskusijas, taču LIVA to savulaik ir kategoriski noraidījusi. Manā asociācijas vadīšanas laikā par šo jautājumu nav diskutēts. Ja ko tādu rosinās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), tad sēdīsimies pie apaļā galda un runāsim. Tādam modelim ir savi plusi un arī mīnusi. Mani kolēģi ir norādījuši, ka tādā gadījumā direktors neko nevar paspēt izdarīt. Tāpat arī rodas jautājums – ko pēc amata atstāšanas darīt tālāk? Tas jau nav kā augstskolā, kur tiek saglabāta profesora vieta. Viņš arī nevar kļūt zinātniskā institūta vadītājs. Skolotājs? Cik stundu viņam būs iespējams nodrošināt? Rotācija – tas arī būtu dīvains modelis. No Siguldas valsts ģimnāzijas aizrotēt uz Garkalnes vidusskolu, jo tās vadītājs aiziet uz Rīgu?

– Šobrīd, skolu akreditējot, tiek vērtēts arī direktors? Kā tas notiek? Vai tas nav pamats piespiedu nomaiņai?

– Neesmu dzirdējis, ka jel kur tā būtu noticis. Tas vairāk ir kompetences novērtējums un koleģiāls skats no malas, iesakot, kas būtu jāuzlabo, piemēram, vairāk jāuztic darbi citiem, stratēģiskāk jādomā. Nekādā ziņā tā nav resertifikācija, kā tas ir citās profesijās, vai teju valsts eksāmens, kurā tad visi saspringuši lemj: par šo tik punkti, par to – tik. Un tad gala lēmums: atstājam amatā vai ņemam nost.

– Tas drīzāk izklausās pēc supervīzijas, proti, konsultatīva atbalsta jautājumos, kas saistīti ar darbu un profesionālo darbību.

– Piekrītu. Piedaloties akreditācijā, man ir interesanti paskatīties, kā citi strādā – arī no vadības viedokļa: resursu pārvaldība, deleģēšana, menedžments. Tas mudina paskatīties uz savu darbu no cita rakursa un vienu otru reizi pārņemt arī ko no citu pieredzes.

– Jūs esat apmeklējis daudzas skolas – kā kopumā izskatās mūsu izglītības sistēma? Vai tā ir neglābjami novecojusi, tāpēc ar steigu maināma, vai tomēr tā ir veidota uz labiem pamatiem, tāpēc nepieciešama vien pilnveidošana?

– Mūsu izglītības sistēma ir veidota uz vecās padomju sistēmas pamatiem un nav diži mainījusies. Esam no skotiem pārņēmuši eksaminācijas sistēmu, kas arī divdesmit gadus nav mainījusies. Skaidrs, ka izglītības sistēmā strādājošiem kaut ko radikāli reformēt netīk. Tas tiek uztverts ļoti sāpīgi, un tas ir visos līmeņos – sākot ar pirmsskolu un beidzot ar Latvijas lielajām augstskolām. Līdzko kāds grib ko mainīt, nākas rēķināties ar lielu pretestību. Tas attiecas gan uz skolu tipiem, skolu tīklu, stundas formātu, eksāmeniem un visu pārējo. Teikt, ka mums ir kaut kas pilnīgi inovatīvs, tā noteikti nav. Var teikt tā: mēģinām strādāt ar modernām metodēm vecā ietvarā. Ar ietvaru es domāju procesu organizāciju – stundas formāts, klase kā šūna, tās mācīšana un audzināšana. Gadiem šajā ziņā nekas nav mainījies, un neizskatās, ka to kāds arī gribētu mainīt.

Kas gan ir nācis klāt – birokrātija. Skolu vadītājam ārkārtīgi daudz laika paņem administrēšana. Vēl tūlīt pēc 2000. gada tas viss bija daudz vienkāršāk. Tas gan arī nav labākais variants – sak, kaut ko uz ātru roku uzrakstīsim, lai tas būtu kaut vai darbā pieņemšanas vai atlaišanas rīkojums. Budžets? Tērējam, kā gribam. Vajag ko nopirkt – ejam uz veikalu un pērkam. Taču tagad ir pretējais grāvis, kad par katru darbību jāatskaitās un jātērē tik daudz laika papīriem. Kur tad vēl padoto novērtēšana pēc pašvaldības izstrādātiem kritērijiem! Līdz ar to mācību procesa jautājumiem laika neatliek. Ja ir jaudīgas vietnieces, kā tas ir manā skolā, tad var par to tik ļoti neuztraukties un neplēsties teju uz pusēm. Bet nelielā skolā ar 300 skolēniem un pāris vietniekiem – tā gan ir problēma. It īpaši laikā, kad tiek ieviesta jaunā mācību satura reforma.

– Kas tomēr būtu maināms?

– Skolu tīkls un izglītības programmas ir pārāk sadrumstalotas. Tas sarežģī gan darba samaksu, gan mazina darba efektivitāti. Visa tā algas aprēķināšana un piemaksas, koeficienti – tas viss ir tik komplicēts un detalizēts. Ceru, ka šī ministre kopā ar ekspertiem spēs izveidot jauno pedagogu darba samaksas modeli, vienkāršojot to.

– Tad beidzot atvadīsimies no vecā modeļa nauda seko skolēnam?

– Grūti pateikt, jo tā sakne jau paliek, bet mērķdotācijas sadali noteikti vajadzētu vienkāršot. Jo, kamēr visas detaļas un koeficientus Excel tabulā saliec, raibs gar acīm metas. Teju ministrijas eksperti jāsauc palīgā, lai visā tajā orientētos.

– Jaunais mācību saturs – kā to vērtējat?

– Par to tikai priecājos. No satura, mācību plāna viedokļa ir daudz kas atvieglots. Daudz kas deleģēts skolām. Protams, pāri visam ir skolēnu slodze – stundu skaits, bet pārējais galvassāpes nerada.

– Skatot skolu tīklu Administratīvi teritoriālās reformas gaismā, kā jūs domājat – vidusskolas būtu koncentrējamas lielākos centros? Vai tas attiektos arī uz Siguldas novadu?

– Protams! Zinu, ka daļai kolēģu nepatīk šis mans uzstādījums. Es uzskatu: ja esi privāta iestāde, tad tā ir tava darīšana, cik skolēnu tur ir. Bet, ja esi pašvaldības vai valsts iestāde, jārēķinās ar resursiem un skolēnu skaitu. Tur es ministrei piekrītu – jādomā sistēmiski, nevis tikai par sevi. Par Siguldas novadu runājot – arī tajā vieta būtu Siguldas valsts ģimnāzijai un Siguldas pilsētas vidusskolai. Lielais jautājums pēc novadu reformas būs par Krimuldas vidusskolu, bet par to 2021. gadā lai lemj jaunie deputāti.

– Vai valsts ģimnāzijām būtu jāpalielina prasības?

– Šobrīd darba grupa ir pabeigusi izstrādāt noteikumu modifikāciju. Prasības ir paaugstinātas. Gan kvantitatīvās, tas ir, palielinot skolēnu skaitu vidusskolas programmās (ir gan paredzēta diferenciācija atkarībā no atrašanās vietas: Rīga un ārpus tās), gan kvalitatīvās, kas saistītas ar izvēļu groziem un padziļināto priekšmetu mācīšanu, ko paredz jaunais mācību saturs. Ir tāpat prasības pēc zinātniski pētnieciskās sadaļas. Karstais kartupelis bija skolotāju skaits ar maģistra grādu. Diemžēl lielāks finansējums reformas īstenošanai gan nav plānots.

– Kā ir ar centralizēto eksāmenu indeksu?

– Arī tas paliek. Tomēr sociālie partneri pastāv uz to, arī pedagogu arodbiedrība, ka atsauci var prasīt, tomēr pati indeksa aprēķināšanas metodoloģija ir jāmaina. Manuprāt, tam nav ietekme, cik skolēnu nekārto eksāmenus. Piemēram, ja man no 100 skolas beidzējiem kārto 97 un trīs nekārto, tas būtībā neko nemaina. Rīgas lielajās ģimnāzijās nekārtotāju skaits ietekmē vēl mazāk. Vai tiešām vajag ņemties ar sīkām formulām – nezinu.

– Un audzēkņu uzņemšanas kārtība? Šobrīd katra ģimnāzija pati izlemj – rīko konkursu vai ne.

– Tas gan joprojām paliek pēc pašu ģimnāziju ieskata, kādā veidā uzņem audzēkņus. Mēs gaidām Ministru kabineta (MK) noteikumus, kas nosaka vidējās izglītības iestāžu kvalitatīvās un kvantitatīvās prasības. Šobrīd nezinām arī to, vai valsts ģimnāzijas būs atsevišķi no vidusskolām.

– Līdz šim nevienai valsts ģimnāzijai nav atņemts statuss, un izskatās, ka to piešķir teju uz mūžu. Par to, ka dažām tas varētu tikt atņemts, tiek runāts jau gadiem.

– IZM apgalvo, ka beidzot situācija mainīsies. Esot aizsūtītas vēstules uz šīm skolām, bet MK rīkojums vēl nav pieņemts. Šobrīd izskatās, ka trim skolām šis gads varētu būt pēdējais valsts ģimnāzijas statusā. Gribu gan piebilst, ka daudz kas ir atkarīgs no pašvaldības attieksmes. Piemēram, lai noturētu skolēnu skaitu citās skolās, Rīga ir limitējusi 7. un 10. klašu skaitu valsts ģimnāzijās.

– Vai jāļauj arī mazākās pilsētās veidot divas valsts ģimnāzijas?

– Es personīgi to neatbalstu. IZM būtu jādefinē prasības un jāpiedāvā stratēģisks tīkls – karte kontekstā ar administratīvo reformu, un viss! Nostiprināts, ciets tīkls, kurā ir stratēģiski punkti, nevis brīvais konkurss – pēc principa, ka piesakās jebkurš un tas arī dabū. Jābūt līdzīgi kā ar profesionālās izglītības kompetenču centriem jeb PIKC.

– Bet tad nonākam pie jautājuma – vai valsts ģimnāzijām nav jābūt valsts dibinātām?

– Vienubrīd tas tiešām tika cilāts, nu ir pieklusis. Jā, Igaunijā tas ir izdarīts. Biju Vīlandē, kur pats savām acīm redzējusi, kā viņi dzīvo. Nevaru noliegt – tur ir ko redzēt un pamācīties. Taču attiecībā uz Latviju – pirmā lieta, pret ko viss atduras, ir īpašumi. Valsts budžetā nav tādas naudas, lai tos atpirktu un pārņemtu savā pārziņā.

– Sauklis par obligāto vidējo izglītību gan laikam ir nogrimis aiz padebešiem?

– Jā, tas vairs nav aktualizēts. Un nav arī objektīvi vajadzīgs, jo mums jau tā ir augsts procents, kuri iegūst vidējo izglītību. Ir daudz citu prioritāšu, pie kurām jāstrādā. Tad jau drīzāk par uzņemšanas prasībām var runāt.

– Skolotāju profesionālās darbības kvalitātes pakāpes – vai skolas nav atteikušās no tām?

– Šobrīd tam ir divas pieejas. Vieni ņem par pamatu to, kas ir MK noteikumos, izmantojot tam 5% mērķdotācijas jeb grašus, kā es tos saucu. Izdala katram pa divdesmit eiro mēnesī, un viss. Tas ir smieklīgi. Otra pieeja, kuru lieto manā skolā, – ir izstrādāti savi noteikumi, kas nav juridiski sasieti ar tām trim pakāpēm, ko paredz MK noteikumi. Arī mums ir trīs pakāpes, kritēriji, indikatori, taču piemaksa, ko var saņemt par tām, ir krietni augstāka: par pirmo pakāpi – 75 eiro (bruto), par otro – 150 eiro (tādu ir visvairāk), par trešo – 250 eiro (11 pedagogi). Gribu uzsvērt: ja likme ir samaksa par procesu, tad piemaksa – par rezultātu. Ja pedagogs negrib, var arī nepieteikties. Nespiežu. Neliela grupa tādu skolotāju ir manā skolā. Ir arī skolas, kur vispār nav pakāpju – gan tur, kur to nav vērts darīt, gan tur, kur uzskata, ka tā ir lieka krāmēšanās, tā vietā uzliek lielāku likmi par slodzi. Kā jau teicu – daudz kas atkarīgs no direktora un viņa vadības stila.

– Atgriežoties pie vakanču problēmas. Kā tomēr piesaistīt jaunos skolotājus?

– Ir vairāki aspekti. Ne vienmēr galveno lomu nospēlē nauda. Liela nozīme ir skolas mikroklimatam. Tam, kā cilvēki tajā jūtas. Un jaunajam pedagogam tas ir ļoti būtiski – lai kolektīvā justos labi. Lai viņu nepārtraukti neknābātu un nekritizētu, nevērptu intrigas ap viņu. Jo jaunie ļoti pārdzīvo visas tās virtuves lietas, ieskaitot iekšējo konkurenci. Lūk, viena skolotāja audzēkņu rezultāti ir labāki nekā otra kolēģa. Nedod dies, priekšmeta skolotājs nesaprotas ar kāda cita audzināmo klasi. To zinot, es cenšos par viņiem parūpēties, ja tā var teikt, un, cik iespējams, novēršu saspīlējumu rašanos. Jāpiebilst, ka mūsu skolā ir astoņi gados jauni pedagogi. Ir arī Iespējamās misijas dalībnieki, kurus izdevies noturēt pēc obligāto divu gadu iesaukuma.

Foto: F64

Komentāri

cumshots vines.https://www.yoloxxx.com/

www.yaratik.pro