Austrumu slimnīcas vadītājs: Ar tādu finansējumu nevar gribēt superkvalitāti

Par finansējumu mediķu algām un slimnīcām, par iespējamu sadarbību ar privātiem investoriem, par «bēgošajām medmāsām» un citām aktuālām veselības aprūpes problēmām Neatkarīgās intervija ar Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāju Imantu Paeglīti.

– Nākamā gada valsts budžets pamazām virzās uz priekšu, un top redzami tā ietvari. Ko gaidāt no valdības, kam naudas pietrūkst?

– Mēs, mediķi, gaidām finansējuma paaugstinājumu nozarei un likumā noteikto mediķu atalgojuma paaugstinājumu. Būs bēdīgi, ja atalgojums netiks paaugstināts, jo medicīnas darbinieki redzēja, ka atalgojums mazliet aug. Atgriezās cerība, ka būs labāk. Tagad atkal liels solis tiek sperts atpakaļ un cerības tiek pieviltas.

Ir vēl slimnīcām arī citas vajadzības, kur redzam, ka izmaksas netiek segtas un naudas ir par maz. Mums, piemēram, ir Toksikoloģijas un sepses klīnika, kur tiek ārstēti pacienti ar smagām saindēšanās slimībām, un gadā tā mums rada trīs miljonu eiro zaudējumus. Šī ārstēšanas joma nav pienācīgi finansēta. Tāpat ir intensīvās terapijas nodaļas, kur izmaksas ir lielākas nekā valsts finansējums. Ja šie virzieni tiktu pietiekami finansēti, mēs varētu daudz cerīgāk vērties nākotnē, strādāt bez zaudējumiem, vairāk domāt par ieguldījumiem infrastruktūrā, tostarp jaunās tehnoloģijās.

– Savulaik bija daudz slimnīcu, un katrā bija sava administrācija. Taupības un reformu vārdā vairākas medicīnas iestādes tika apvienotas zem viena juridiski administratīva jumta. Tagad ir Austrumu slimnīca, kas nozīmē ne tikai Gaiļezeru, bet arī Sauriešus un vēl vairākas slimnīcas dažādās vietās, kurām visām jūs esat priekšnieks. Kā izdodas ganīt šos daudzos kaķus?

– Protams, situācija nav vienkārša – mūsu pārziņā ir Gaiļezers un Onkoloģijas centrs, Sauriešu plaušu un tuberkulozes centrs, Infektoloģijas centrs Teikā un Biķernieku slimnīca. Ir ierobežoti resursi, un tie jāsadala pa vairākām vietām. Katrā vietā, kad notiek operācijas, mums jānodrošina, piemēram, anesteziologi. Skaidrs, ka, ja viss notiktu vienā vietā, tas būtu vienkāršāk. Mēs redzam, ka nākotnē viss varētu notikt vienuviet – Hipokrāta ielas kompleksā, nevis izkaisīti pa pusi pilsētas. Skaidrs arī, ka ar pašreiz esošajām telpām ir par maz – jādomā par papildu korpusu veidošanu, būvniecību, un tikai tad varēsim ārstniecību šeit sakoncentrēt. Nav jau arī noslēpums, ka šīs slimnīcas, piemēram, Plaušu un tuberkulozes centrs, ir sliktā tehniskā stāvoklī. Lielas ir arī šādu objektu uzturēšanas izmaksas.

– Var iztēloties, ka vecās telpas ir būvētas ar vecām metodēm – siltinātas ar azbestu – un diezin vai atbilst mūsdienu medicīnas prasībām.

– Tiešām ir daudz trūkumu, piemēram, ir sanitārie mezgli, kas atrodas gaiteņu galos un kurus nākas izmantot visiem pacientiem no visām palātām. Telpas nav pamatīgi remontētas nekad. Mēs gan veicam kosmētiskos remontus, taču tas neatbilst mūsdienu izpratnei, kādai jābūt slimnīcai. Tas ir vēl viens arguments, kāpēc šīs ārstniecības iestādes ar laiku būtu jāpārvieto uz jaunām telpām.

– Šķiet, ka mūsdienu standartiem vajadzētu, lai gultas nebūtu pie sienām. Tātad, ja būvē ko jaunu, tas būtu jāņem vērā?

– Mums pagaidām visur ir gultas pie sienām, bet tā jau vēl nav tā lielākā problēma. Citviet Eiropā jau sen nedomā par četrvietīgām vai trīsvietīgām palātām. Mums tādas ir visur. Mūsdienām atbilstoši būtu jābūt vienvietīgai vai sliktākajā gadījumā – divvietīgai palātai. Bet mēs vēl tālu esam no Eiropas valstu standartiem.

– Jūs runājat par ārstniecības koncentrēšanu vienuviet. Bet jūsu slimnīcai tepat blakus ir jau ilgu laiku nepabeigta celtne – torņi -, kas agrākos laikos bija paredzēti iekļaušanai vienotā Gaiļezera slimnīcas kompleksā. Šķiet, ka objekts nav nolaists un tur ir kāds saimnieks, kas varbūt ar jums sadarbotos. Vai ir kādas domas, idejas, plāni, lai šis objekts tiktu savienots ar Gaiļezera ārstniecības iestādi?

– Jā, šie privātie attīstītāji ir pie mums vērsušies, un viņiem ir vīzija, ka nākotnē varētu sadarboties, ja mums, slimnīcai, būtu tāda vajadzība. Iespējams, mēs nākotnē varētu nomāt telpas kādu ārstniecisko struktūru izvietošanai. Tas būtu viens no variantiem. Protams, mēs apsveram arī citas iespējas – ka paši varam uzbūvēt kādu jaunu korpusu, ja tam būs finansējums.

– Varbūt viens otram netraucē?

– Arī tāds variants pastāv. Protams, ka tas viss jāizvērtē. Iespējams, varam izmantot privāto investoru piedāvājumus. Izmaksas mums ir tik lielas, ka paši saviem spēkiem vien nevaram visu nodrošināt. Tāpēc jāraugās uz sadarbību ar privāto kapitālu, kas var nākt talkā un paātrināt problēmu risinājumus. Bet jautājums, vai tas būs tuvākajā piecgadē vai pēc gadu desmitiem…

– No vēstures un no tā, kas redzams dabā, «torņi» ir būvēti, lai iekļautos kopējā kompleksā.

– Jā, tur bija paredzēts dzemdību nams un ir pat nepabeigts tunelis, kas savieno to kompleksu ar pašreizējo slimnīcu. Bet vienā brīdī tas viss ir apstājies. Protams, ka Gaiļezera savienošana ar «torņiem» ir viens no risinājumiem, bet ne vienīgais risinājums. Ir vēl iespējamais risinājums būvēt jaunu ēku otrā pusē, kur izvietot daļu veselības aprūpes iestāžu. Pašlaik sarunās ar iespējamajiem privātajiem partneriem viņi runā par konkrētiem termiņiem un plāniem, savukārt par jaunu būvi pagaidām nav nekādas skaidrības – tas tad būtu saistīts ar kādiem Eiropas finansējumiem, taču, kad un kas varēs notikt, par to pagaidām nav zināms.

– Ir dzirdēts par lietuviešu Maxima lielveikalu attīstītāja iecerēm būvēt veikalu blakus Gaiļezeram – tur, kur tagad autostāvvieta. Kad tas lielveikals būs, vai tas ir labi vai slikti?

– Tas ir zemes gabals, kas padomju laikā bija domāts kā slimnīcas autostāvvieta, bet vēlāk tika nodots privatizācijai.

– Esot bijuši 10-12 īpašnieki…

– Jā, privātie īpašnieki esot meklējuši sev labāku risinājumu nekā tikai iekasēt maksu no autostāvvietas un pārdevuši lietuviešiem savas īpašuma daļas. Maxima ir doma būvēt nelielu iepirkšanās centru. Mums bija viedoklis, ka tā nav labākā vieta, kur būvēt iepirkšanās centru, un atstāt tur vietu slimnīcas autostāvvietai, taču ir izrādījies, ka kaut ko iebilst ir par vēlu un Maxima iecere tiks realizēta. Tāpēc strādājam kopā ar Maxima pārstāvjiem, lai viņu ieceres un mūsu vajadzības pēc iespējas mazāk ciestu – lai tiktu nodrošināti pievedceļi slimnīcai, lai paliktu iespējas piebraukt slimnīcai no priekšpuses un no otras puses, lai neizveidojas tāda situācija, ka tiek apgrūtināta piekļuve slimnīcai un automašīnu novietošana darbiniekiem, pacientiem un viņu apmeklētājiem.

Maxima pārstāvji sola, ka būs iespējas novietot auto arī veikala stāvlaukumā, un ļoti ceram, ka tā būs.

Arī Onkoloģijas centrs un Patoloģijas centrs atrodas uz privātas zemes. Pašlaik mēs ar šiem privātajiem īpašniekiem esam sadarbīgi labvēlīgās attiecībās, bet nav jau teikts, ka nākotnē šie īpašnieki nepārdod savu zemi citiem un nevar izcelties nesaprašanās. Tādiem valstiski svarīgiem objektiem kā slimnīca būtu jāatrodas uz valsts zemes, un kopā ar ministriju domājam, kā nākotnē šo zemi atpirkt.

– Raugoties Rīgas kartē un saliekot kopā ar reālo situāciju, var redzēt, ka dzemdību nams atrodas patālu no Gaiļezera. Ja kādai no dzemdētājām rodas sarežģījumi, tad bērnam ir viss vajadzīgais un intensīvas terapijas iespējas turpat, bet māte jāved pie jums uz Gaiļezeru. Tas nav gluži blakus, turklāt notiek tiltu remonti. Laikam jau nav labi, ja jāved smagi slimas dzemdētājas tik tālu ceļa gabalu?

– Tādas situācijas, ka pacientes tiek pārvestas no dzemdību nama pie mums, mēdz būt. Nevar teikt, ka bieži, bet mēdz būt. Protams, ka no pacientu drošības viedokļa būtu labāk, ja dzemdību nams atrastos tuvāk kādai no lielajām slimnīcām. Bet diezin vai to iespējams atrisināt tuvākajā laikā. Stradiņu slimnīcā ir dzemdību nodaļa, taču tā ir salīdzinoši neliela. Nevar noliegt, ka problēma pilsētā pastāv. Neatliekamajai palīdzībai būtu jābūt tiešā lielas slimnīcas tuvumā. Ne jau velti savulaik dzemdību nams tika plānots pie Gaiļezera slimnīcas.

– Cik imaginārās medmāsas strādā polārajā naktī Norvēģijā un cik viņu trūkst Austrumu slimnīcā?

– Mums jau ilgu laiku nemainīgi trūkst apmēram 10 procentu ārstniecības personāla. Līdz 2018. gadam, kad bija pirmais algu palielinājums, bija optimistiskas tendences, kad vakanču skaits sāka samazināties, taču tad tika mainīts likums un tika likvidēts normālais pagarinātais darba laiks, un atkal trūkstošo darbinieku skaits sāka palielināties.

– Desmit procenti vēl neizklausās traģiski.

– Nevar teikt, ka tas būtu traģiski un viss būtu slikti, tomēr šis trūkstošo mediķu skaits dažos brīžos spēlē ļoti negatīvu lomu. Sevišķi jau atvaļinājumu laikā vai mediķu slimības laikā, kad nepieciešams nodrošināt darbu. Tad nākas domāt par gultu skaita samazināšanu, kas savukārt samazina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. 10 procenti ir vidējais skaitlis, taču situācija atšķiras dažādās specialitātēs. Lielākas problēmas ir, piemēram, ķīmijterapijas dienas stacionārā – pietrūkst ārstu ķīmijterapeitu, medmāsu. Šeit ir liela darba intensitāte, darbs ar kaitīgām vielām un liela psihoemocionālā slodze ar smagiem pacientiem. Ja skatāmies darbinieku vecumu, piemēram, medmāsām tas ir virs 50 gadiem. Tuvākajā laikā liela daļa medmāsu varbūt izvēlēsies iet pelnītā atpūtā un darbinieku iztrūkums var izveidoties vēl lielāks. Jaunās medmāsas atnāk ļoti mazā skaitā, sevišķi jau, ja runājam par valsts veselības aprūpes iestādēm.

– Viņas mācās, viņu izglītībā tiek tērēti lieli Latvijas resursi, taču viņas masveidā brauc projām uz ārzemēm, jo algu atšķirība ir milzīga. Vai tas nav absurds?

– Diemžēl tieši tā tas ir – Latvijā tiek sagatavoti jauni ārsti un medmāsas tam, lai attīstītajās Rietumu valstīs būtu kas strādā. Tiesa gan, tāda ārstniecības personāla migrācija notiek visur pasaulē – mūsējie brauc uz Skandināviju, skandināvi uz Lielbritāniju, briti uz Ameriku. Daudzi meklē un atrod, kur strādāt un dzīvot labāk.

Bet pie mums nekas būtiski uz labu nemainīsies, ja netiks turpināts virziens uz atalgojuma palielināšanu. Nav jau tā, ka politiķi to nesaprot, visi atzīst, ka veselībai jābūt vienai no prioritātēm, bet maciņš ir paplāns.

– Par veselību ir iespaids, ka tur tiek iepumpēti līdzekļi, kas nav mazi, bet nav saprotams, kur tie paliek.

– Tā nav! Ja salīdzina kaut vai ar tuvajām kaimiņvalstīm, veselībai atvēlētais budžets ir mazāks nekā tur. Uz vienu iedzīvotāju tas ir stipri zemāks nekā Lietuvā vai Igaunijā. Arī no iekšzemes kopprodukta veselībai novirzītais finansējums mums ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Tādos apstākļos nevar gribēt neiespējamo, lai kvalitāte būtu rietumvalstu līmenī. Līdz ar to nav korekti teikt, ka visa nauda pazūd nezin kur. Protams, ir jomas un vietas, kur var darīt citādi un labāk. Es strādāju savā pašreizējā amatā pusotru gadu, un mēs daudz esam izdarījuši, taču tie pagaidām nav daudzi miljoni, ko izdevies ietaupīt. Esam ietaupījuši summas, kas mērāmas desmitos tūkstošu, bet ne miljonos. Ir vēl lietas, ko var darīt un darīsim, taču ar to nevar atsvērt finansējuma hronisko trūkumu.

Ir problēma, ka esam ļoti lielā atkarībā no dažiem medicīnas iekārtu ražotāju pārstāvjiem. Ja tiek nopirkts kāds, piemēram, datortomogrāfs, tad apkopes un remontus var nodrošināt tikai šā viena ražotāja viens pārstāvis. Protams, esam spiesti akceptēt viņa cenu un noteikumus. Tā nav normāla situācija, ka nav konkurences. Ja būtu konkurence, tad tēriņi būtu mazāki.

Arī medikamenti maksā. Tiek veikti iepirkumi, bet pēc laika piegādātāji paziņo, ka par iepriekšējo cenu vairs nevar piegādāt – ka cena kļuvusi augstāka.

Tāpat pašlaik medijos aktualizēta ir medicīnas iestāžu personāla attieksmes problēma – tiek atspoguļoti gadījumi, kad ārsti bijuši neiejūtīgi. Bet arī tam ir sakars ar finansējumu un ārstu atalgojumu. Ārsti pārstrādājas, «pārdeg», viņi strādā stresa apstākļos. Iestājas bezcerība – sajūta, ka nav pārmaiņu uz labu. Tā nevar ilgi turpināties. Taču uzsvēršu, mēs nerunājam par darba kvalitāti. Mūsu ārsti šādos apstākļos godprātīgi veic savus profesionālos pienākumus.

– Šķiet, ka Gaiļezerā turpinās liela rekonstrukcija, remontdarbi?

– Tas tiešām notiek. Pusē slimnīcas notiek ļoti nopietna rekonstrukcija. Bet vēl nav skaidrs, kā un kad tiks rekonstruēta otra puse. Veselības ministrija ir paudusi lielu apņēmību šo lietu risināt. Cerams, ka tā tas notiks.

Foto: F64

Komentāri