Valdis Keris: No kā taisīta valdības sirdsapziņa?

Intervija ar neirologu, habilitēto medicīnas doktoru, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētāju Valdi KERI .

– Tātad Dvēseļu putenis…

– Kā tas viss sākās… Tagad, atskatoties pagātnē, liekas pat neticami, ka ir pagājis tik daudz laika – deviņi gadi. Kaut arī, ja skatīties kinematogrāfijas vēsturi, unikāli tas nav. Piemēram, filmai Karaļa runa arī bija pietiekami ilgs un ērkšķains tapšanas ceļš. Jo sākumā nevarēja dabūt no karaļnama visas vajadzīgās atļaujas… Gāja gadi. Un te arī – gāja gadi.

Bet – sākums bija spontāns un negaidīts. Bija ziemas vakars, un es biju uz tilta apmēram tajā vietā, pa kuru strēlnieki aizgāja uz Ziemassvētku kaujām no Ziemeļblāzmas, no Vecmīlgrāvja. Un pēkšņi man galvā iešāvās doma, ka jāuzraksta scenārijs filmai par strēlniekiem. Un – filmai jābūt balstītai Aleksandra Grīna romānā Dvēseļu putenis. Tagad es to varu vārdos skaisti noformulēt, bet tobrīd emociju, sajūtu līmenī tas bija savādāk.

Mana pirmā reakcija bija piesardzīga… Kāpēc tad es? Manā dzīvē ne pirms, ne pēc tam nekā tāda nav bijis. Bet doma nelaida vaļā. Aprunājos ar Jāni Banderu, kuram ar publicitātes lietām ir vairāk saskares nekā man, un viņš teica: «Dulli tas tā viss skan, ko tu tagad man saki, bet – kas slikts var notikt, ja pamēģināsi?» Es teicu: «Es vispār nezinu, kā scenārijus raksta… Kas tas tāds par zvēru?» Viņš teica – labi, es palīdzēšu. Un tad es paralēli arī pats sāku arī kaut ko lasīt, lai apgūtu, teiksim tā, teorijas pamatus… Taču – bija skaidrs, ka mans darbs vēl neelpo. Bija vajadzīga profesionāla palīdzība. Apstākļu labvēlīgas sakritības dēļ izdevās pierunāt mani konsultēt vecmeistaru Rolandu Kalniņu. Es piedāvāju Kalniņa kungam kļūt par līdzautoru, bet viņš atteicās… būt konsultants viņš piekrita…

Un tad 2010. gads bija noslēdzies. Bet nemaz nebija tik vienkārši turpināt… Pateicoties divām kūmām – Latvijas Avīzes žurnālistei Mārai Libekai un Saeimas deputātei Ingūnai Rībenai – izdevās nonākt tik tālu, ka jaunrades procesā tika iesaistīts producents Gatis Upmalis un Grīna autortiesību mantiniece Nora Romane. 2012. gada rudenī noslēdzām vienošanos par radošu sadarbību, pamatojoties uz to scenāriju, kas ir izveidots. Tas varbūt bija skaistākais brīdis šajā procesā. Jo tad man likās, ka ikviens katram uzticas un visi ir vienoti kopējas idejas vārdā.

– Taču filmas komandas jums tad vēl nebija.

– Tieši tā. Un tajā brīdī man šī ideja sāka slīdēt no rokām ārā. Mani no idejas atbīdīja… Vairāku, daļēji – materiālu, daļēji politisku, iemeslu dēļ. Jo cilvēks, kurš tik bieži kritizē valdību, tik bieži kritizē Saeimu, nevar būt tādas idejas autors. Tas būtu ķecerīgi.

– Kaut kādas muļķības…

– Jā, bet faktiski sanāca tā, ka manis nav bijis. Ja nemaldos, 2015. gada sākumā Dzintars Dreibergs sasauca preses konferenci, kurā stādīja priekšā savu komandu. Tā, it kā sāktu no nulles. Par iepriekšējiem kociņa nesējiem tur vairs nebija ne vārda. Esmu palūkojies arī mājaslapā dveseluputenis. lv. Tur arī nav nekas teikts par to, kā dzima ideja, kas palīdzēja to virzīt, kamēr Dreiberga komanda tika pie vārda. Es pieņemu to, ka režisoram ir ļoti lielas pilnvaras, ka viņam ir tiesības izvēlēties komandu, ka viņam ir tiesības izvēlēties scenāriju. Bet – viņam nav tiesību noklusēt pagātni, notikumu gaitu. Un, ja reiz viņš nesen kādā publikācijā ir teicis, ka grib pateikt paldies visiem, kuri piedalījušies filmas tapšanā, tad mans morālais pienākums ir pateikt paldies tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja man aiznest stafetes kociņu līdz Dreibergam.

– Es šo puisi nepazīstu. Ko viņš līdz šim ir filmējis?

– Kāpēc izraudzījās viņu, tas nav jautājums man. Taču – pieņemu, ka ir vēl viens iemesls, kāpēc varbūt bija izdevīgi tikt no manis vaļā. Tāpēc, ka sākotnējā scenārijā bija iecerēts episks stāsts par strēlnieku fenomenu kā tādu. Protams, personifikācijai izmantojot Dvēseļu puteni. Mums nevajadzētu kautrēties no tā, ka strēlnieki ir divreiz mainījuši pasaules vēsturi. To vienu reizi, kad viņi nosargāja revolūciju Krievijā, daudzi zina. Līdz ar to viņi ielika pamatus Latvijas neatkarībai. Jo, ja būtu vinnējusi kontrrevolūcija, brīvas Latvijas, Igaunijas, Lietuvas nebūtu. Tādā vai citādā formātā pastāvētu vienotā Krievija. Tas ir vēsturiski pietiekami apzināts.

Bet – pirms tam strēlnieki izmainīja vēsturi ne mazākā mērā. Tad, kad viņi 1916. gadā neļāva Hindenburgam un Ludendorfam nokļūt līdz Petrogradai. Jo pēc tam, kad Vācijas armija bija sakāvusi Krievijas spēkus Ziemeļu frontē, no minēto komandieru puses lielas mērķtiecīgas pūles tika veltītas tam, lai vispirms ieņemtu Rīgu un caur to radītu nestabilitāti un jukas, bet tad nokļūtu dziļāk – līdz Petrogradai. Un tādā veidā faktiski izslēgtu Krieviju no Pirmā pasaules kara. Tas nav nekas jauns. Bet neizprotamu iemeslu dēļ tas neizskan.

– Es uzskatu, ka tieši Rolands būtu šādai filmai atbilstošākais režisors. Viņš perfekti jūt laiku. Un arī cilvēkus.

– Mēs ar viņu par to runājām. Es vaicāju – vai viņš nebūtu ar mieru. Un tajā brīdī, var teikt, ka viņa acīs iemirdzējās stars… Tas bija tāds kā izšķiršanās brīdis. Bet tad viņš tomēr teica – nē! Viņš atteicās. Bet runāt mēs par to runājām.

Starpposmā, starp 2012. un 2015. gadu, mēs meklējām režisorus, kas varētu šo filmu uzņemt. Bija doma, ka varētu piesaistīt Polijas režisorus. Bija sarunas Polijas vēstniecībā. Un bija arī ieinteresētība no poļu puses. Bet tad, kā teicu, sākās šie neskaidrie un nepatīkamie notikumi.

– Lai arī Dvēseļu putenī ir kauju ainas, man šķiet, ka galvenā Grīnam tomēr bija tēvijas sargu ideja. Tāpēc man ir bažas, ka tie ļaudis, kuri šo ideju pārņēmuši, kuri nav neko oduši no savu vectēvu un vecvectēvu likteņiem, to estradizēs. Būs, iespējams, skatāms, bet ne dvēseles gabals.

– Bet Grīna daiļradei ir raksturīgas arī spēcīgas kauju ainas. No tām nekādā gadījumā nevajadzētu izvairīties.

Gribu pakavēties vēl pie vienas ieceres – veidot filmu tā, lai vienotu šodienas Latvijas sabiedrību. Nevis šķeltu. Ja filmā tiks rādīts, ka vieni bija balti, cēli un pūkaini, bet otri bija kaut kādi degradanti saistībā ar viņu nacionalitāti, tad tas būs pilnīgi garām. Ložmetējkalnu neieņēma latvieši vieni paši. Sibīrieši nāca palīgā. Nav pareizi to noklusēt.

Turklāt – arī šīs dienas Latvijas sabiedrībā ar visiem izaicinājumiem, kas jau klājas tai pāri gluži kā zārka vāks, ir jāatrod iespēja saliedēties, nevis šķelties. Šobrīd mēs atkal esam lielu ārēju apdraudējumu priekšā. Un, ja mēs nespēsim atrast sevī tos spēkus, ko toreiz, Dvēseļu puteņa laikā, cilvēki atrada, lai apvienotos un cīnītos par savu dzimteni visplašākajā un labākajā nozīmē, tad mūs nekas labs negaida.

Vēl Grīna daiļradē ir divas svarīgas lietas. Viena – liela vēsturiskā precizitāte. Un… nacionālais misticisms vai mistiskais reālisms. Sauciet, kā gribat. Jācer, ka filmas komandai būs izdevies to iemiesot uz ekrāna. Runājot ar mūzikas autori Lolitu Ritmani, radās sajūta, ka viņa uzfilmēto materiālu ir dziļi pārdzīvojusi un ir no savas puses radījusi mākslas darbu, lai vizuālās sajūtas akcentētu un paspilgtinātu arī muzikālā ziņā.

Saprotiet – es savā ziņā jūtos kā tēvs, kuram ir atņemts bērns. Viņu ir audzinājuši citi. Tie viņu palaidīs tautās. Bet – vai es tam bērnam varu vēlēt sliktu? Nekad, nemūžam! Tikai to labāko! Bet – jūtos es tā, kā jūtos. Un – man ar jūsu starpniecību jāsaka paldies Jānim Banderam. Man ir jāpasaka paldies manai ģimenei, kura mani atbalstīja tad, kad man no tā visa, godīgi sakot, brīžiem galva plīsa pušu! Paldies Mariannai Ozoliņai, bijušajai Pēterbaznīcas direktorei, kura no savas puses palīdzēja ar vēsturiskā krievu valodas teksta ekspertīzi. Jo, runāt tā, kā runāja tajā laikā virsniecība, kā runāja galms, mūsdienu valodā to nevar pārcelt viens pret vienu. Paldies ir pelnījis arī ģenerālis Juris Vectirāns. Viņš palīdzēja ar sākotnējo militāro ekspertīzi. Jo bija svarīgi, lai cilvēks ar mūsdienu militāro pieredzi pasaka, vai scenārijā par kauju ainām nav sarakstītas galīgas glupības.

Lai kā, man ir prieks par to, ka ideja, par spīti visām grūtībām, visiem triecieniem, ir izdzīvojusi. Filma tūlīt būs uz ekrāna. Tas ir brīnišķīgi. Jā, tad, kad šī ideja virzījās, man teica – vai tu saproti, ka tev var neaizsūtīt ielūgumu uz pirmizrādi? Tad es nosmējos, bet tagad domāju, ka tā var iznākt. Tomēr – bērniņš, kurš toreiz janvāra naktī uz tilta piedzima, ir izaudzis un dosies tautās. Lai viņam tur labi klājas!

– Parunāsim mazliet arī par veselības aizsardzību. Dakteri grasoties protestēt. Par ko ir stāsts?

– Stāsts ir par to, ka valdība gatavojas veselības aprūpes finansējumu turpmākajos gados nevis palielināt, bet samazināt. Un mēs zinām, ka Latvija nepienācīgas nozares attīstības dēļ šobrīd gadā zaudē septiņus ar pusi tūkstošus cilvēku, kurus varētu glābt.

– Proti – mirušos?

– Jā, bet viņus varētu glābt, ja mūsu veselības aprūpes nozarei būtu vidējais ES finansējuma līmenis. ES nozarei tas šobrīd vidēji ir 7% no iekšzemes kopprodukta. Leišiem un igauņiem ir vairāk nekā 5%. Latvijai šogad – nepilni četri. Turpmākajos gados plānots šo finansējumu samazināt. Nākamgad – 3,7%, pēc tam – 3,5, pēc tam – 3,3%. Skaidrs, kādas tam būs sekas. Cilvēki mirs vēl vairāk, slimos vēl vairāk, rindas būs vēl garākas… Godīgi sakot, ir jautājums – no kā ir taisīta valdības sirdsapziņa, ja tā var pieņemt šādus lēmumus?

Tagad, kad tiek rīkots forums, kurā, piemēram, onkologi runā par nozares problēmām un prezidenta kundze tur uzstājas ar skaistām runām, man tā vien niez mēle pavaicāt – kā tas nākas, ka prezidenta kungs pirms vēlēšanām teicis, ka tautas izdzīvošanai jau tuvākajos gados ir kritiski svarīgi palielināt nozares finansējumu un apturēt personāla emigrāciju, bet pēc vēlēšanām viņš glauda Krišjānim Kariņam galvu un teic, ka šis budžets ir labs.

– Bet kas tad tagad ir ārsts? Savulaik ārstus un skolotājus uzskatīja par inteliģences pamatu. Kas tagad ārsts ir Latvijas varai?

– Ārsts ir zināmā mērā starp diviem dzirnakmeņiem. Ja ne starp trijiem… No vienas puses, ir viņa profesionālie pienākumi, no otras puses, ir valdības attieksme un, no trešās puses, ir viņa paša sirdsapziņa. Un – kā ar to visu tikt galā, man nav vienkāršas atbildes. Un, ja valdība skaidri un gaiši parāda, ka likumus var nepildīt, tad – kā var prasīt no ārsta, lai viņš pilda visu, ko no viņa gaida? Nu, labi, – morāli stiprākie centīsies. Bet – ne jau visi ir kā klints.

– Man ir pazīstami dažādu paaudžu ārsti, un es šobrīd teikšu, ka viņu sirdsapziņa saskan ar viņu pienākuma apziņu, bet nesaskan ar valsts varas attieksmi.

– Diemžēl. Jo valsts varas attieksme visus šos neatkarības gadus ar retiem izņēmumiem ir bijusi tāda, ka cilvēka (ārsta un pacienta) attiecību loma faktiski nav bijusi novērtēta. Bet, lai sistēma veiksmīgi darbotos, centrā ir jābūt pacientam un ārstam. Tas ir komandas darbs. Ārsts bez māsas, bez palīga visu nevar. Bet – ārsts ir tas, kurš atbild par visu. Vienmēr! Atbildības smagums gulstas uz ārstu, un ārstam ir jābūt gatavam to nest. Bet tad ir jautājums – vai mēs šajā ziņā palīdzam ārstam?

– Jūs jau te esat bezmaz tas galvenais aktīvists…

– Nav tik vienkārši. Es esmu arodbiedrības priekšsēdētājs. Arodbiedrībā nav tikai ārsti. Bet – Latvijā ir Ārstu biedrība. Taču aizvadītajos gados ir sanācis tā, ka nevienā no tām protesta akcijām, ko mēs esam organizējuši, Ārstu biedrība nav piedalījusies. Tas ir bēdīgi, tas ir dīvaini. Par laimi, šis rudens vieš cerību, ka turpmāk varētu būt citādi.

Mēs vienmēr esam aicinājuši savos protestos iesaistīties visus, kuri grib aizstāvēt savas intereses. Un tad mēs skatāmies, kuri atnāk un kuri neatnāk. Un sirds sāp par to, ka to, kuri neatnāk, ir daudz daudz vairāk nekā to, kuri atnāk. Te nu mēs esam.

Mēdz runāt, ka Latvijā arodbiedrības ir vājas. Jo, paskatieties uz Franciju, kur tās prot iziet ielās… Briselē paklausījos, cik ir biedru Francijas arodbiedrībās. Apmēram vienpadsmit procentu no strādājošajiem. Mums ir ap desmit procentiem. Starpība nav tik liela. Bet – kur ir starpība? Tad, kad franču arodbiedrības sauc ielās, visi kāpj uz barikādēm, plēš kreklus uz krūtīm un cīnās. Pie mums – sēž uz dīvāna, smīn un tīklā anonīmi ņirgājas. Tāpēc arī esam tur, kur esam.

– Programmatiski – kas būtu jāizdara varai, kas profesionāļiem?

– No varas mēs gaidām vienu skaidru lietu. Tad, kad tiek veidots valsts budžets, ņemot vērā to, ka Latvija ir demokrātiska valsts, un to, ka viens no demokrātijas pamatakmeņiem ir tiesiskums, no desmit miljardiem, kas šobrīd ir budžetā, vispirms tiek atvēlēta nauda tām saistībām, kas ir nostiprinātas Latvijas Republikas likumos. Bet pēc tam savstarpēju sarunu ceļā starp koalīcijas partijām tiek sadalīts pārējais. Tas, kas notiek šobrīd, ir pilnīgi pretēji. Savstarpēju sarunu slēptā ceļā tiek sadalīta lauvas tiesa, un tad tās drupačas, kas paliek pāri, tiek nosauktas par fiskālo telpu un izbērtas ķidāšanai.

– To, ko jūs tagad sakāt, politiķi liekas nesaprotam.

– Tas arī ir mūsu ilgstošo neveiksmju cēlonis. Un tad nav ko brīnīties, ka mums ir būvnieku karteļi un vēl viss kaut kas… Profesors Ikstens Latvijas Avīzē labi pateica – ir politisko partiju kartelis. Bet prezidents viņiem sit uz pleca. Tāpēc, ka viņi acīmredzot ir atraduši kopīgu valodu.

Bet no profesionāļiem es tomēr gaidu pašaizliedzīgu drosmi aktīvāk aizstāvēt tiesības uz normālu veselības aprūpi, kurā gan pacientam, gan profesionālim ir cienīga vieta.

Pretējā gadījumā mēs slīdēsim atpakaļ bedrē, un tad būs par vēlu vaimanāt.

– Ja es būtu deputātiņš, es visupirms uzklausītu profesionāļus. Jo tad varētu rasties daudzmaz lietišķa politikas attieksme pret nozari. Tad varētu iztikt arī bez iešanas ielās un «vienas dienas bez ārsta».

– Jā, mēs uz to ceram. Tāpēc esam jau septembra vidū griezušies pie Ināras Mūrnieces kā pie Saeimas priekšsēdētājas, pie visiem Saeimas deputātiem ar aicinājumu – paskatieties, kādi ir starptautisko sadarbības partneru ieteikumi Latvijai! Agrāk notika tāda kā diplomātiska tamborēšana. Tagad raksta cietos tekstos – vairāk naudas veselības aprūpei! Vairāk naudas profesionāļu algām! Taču – joprojām ignorē. Lūdzu, neignorējiet!

Visi deputāti, kad stājās amatā, nodeva zvērestu. Bet zvērestā ir vārdi par to, ka viņi apņemas ievērot Latvijas Republikas likumus. Ja viņi balsos par tādu budžetu, kādu ir iedevusi valdība, par budžetu, kurā ir rupji pārkāpts veselības aprūpes finansēšanas likums, tad viņi būs zvēresta lauzēji.

– Ārstu, māsu, cita nozares personāla algas ir nesamērīgas iepretī tam uzdevumam, kas viņiem jāveic. Nolaižam savus cilvēkus, savu tautu.

– Tieši tā! Cilvēki, tāpēc, ka viņiem nav pieejama pienācīga veselības aprūpe un arī vajadzīgā izglītība, brauc projām. Jo – ko viņi darīs valstī, kurā nav pienācīgu sociālo, sabiedrisko pakalpojumu? Sāp, ka viņi aizbrauc. Tā sāpe man nedod mieru. Jo – mēs dilstam. Dilstam nemitīgi un diezgan ātri.

Foto: F64

Komentāri