Kāpēc aizgādību par bērniem vecāku šķiršanās gadījumā neuztic tēviem

Ir gadījumi, kad laulības dzīve neizdodas un cilvēki šķiras. Tad nākas dalīt mantu un – kas pats svarīgākais – bērnu aprūpes tiesības. Nebūtu pieļaujams, ka šo mokošo procedūru ar saviem aizspriedumiem netaisnīgu padarītu procesā iesaistītās iestādes, taču arī tā joprojām mēdz notikt. Sistēmas izpratnē tēvi ir otrās šķiras vecāki.

Bāriņtiesa patiesībā nav nekāda tiesa, un bāriņtiesnesim nav jābūt ar juridisku izglītību. Pietiek ar teju jebkādu augstāko izglītību. Viņam pat nav vajadzīga Latvijas Republikas pilsonība. Reputācijai gan jābūt nevainojamai – vietējās pašvaldības deputātu ieskatā. Un katrā pašvaldībā ir sava bāriņtiesa, un tā ir neatkarīga. Un pieņem lēmumus, kas izšķir cilvēku dzīves, jo tiesvedības gadījumā īstās tiesas prasa bāriņtiesu atzinumus.

Bāriņtiesas reorganizēs

Sistēmā ir lielas problēmas, un, pirmkārt, jau tādēļ, ka tajā trūkst viengabalainības, vienotas prakses un izpratnes, risinot līdzīga rakstura ģimenes dzīves drāmas. Tāpēc arī tiek plānota bāriņtiesu sistēmas reforma, visticamākais, nododot šo institūciju valsts pārziņā – kā tas ir, piemēram, Lietuvā. Labklājības ministrijas pārstāve Aiga Ozoliņa vēsta, ka rakstisks piedāvājums ar jauno bāriņtiesu darbības modeli uz valdības galda tiks nolikts nākamgad. Šobrīd turpinās diskusijas iesaistīto institūciju starpā un ārzemju pieredzes izpēte. Līdz 2020. gada maija beigām darba grupai jāsagatavo izvērtējums par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi. Pēc tam valdība lems par tās reorganizāciju.

Ministrijā piemin vairākus problemātiskus aspektus bāriņtiesu darbā – ir gadījumi, kad bāriņtiesa cenšas atrunāt ģimenes no bērnunamnieku adopcijas. Šķirojot izjukušās laulības, tā mēdz nostāties bagātākajā pusē.

Un vēl viens aspekts ir dzimums. Runājot par dzimuma diskrimināciju un līdztiesību, parasti ar to tiek saprastas sievietes tiesības saņemt līdzvērtīgas iespējas, tiesības, algu, darbu, cieņu. Taču, kad runa ir par bērna aprūpes tiesībām, mātei daudz biežāk tiek dota priekšroka. Kā tas bijis padomju laikos, tāpat arī tagad. To ietekmē fakts, ka bāriņtiesās strādā gandrīz tikai sievietes, un arī īstajās tiesās dzimuma proporcija ir stingri par labu sievietēm. Un tēvi vairākumā gadījumu arī nemēģina pretoties šai vispārpieņemtajai kārtībai.

Tētis uz 13%

«Arī advokātu vidū, pēc intervēto tēvu teiktā, ir līdzīgs uzskats – lai tēvs varētu cīnīties par pilnīgu aprūpes pārņemšanu savās rokās vai kaut par vienādu laika sadalījumu, viņam ir nepieciešami daudz spēcīgāki argumenti nekā mātei, kuras tiesības uz bērnu un privileģētā loma bērna aprūpē tiek uzskatīta par neapstrīdamu.» Šis ir teksts no 2017. gadā veikta pētījuma Tētis uz 13%. Latvijas tēvi pēc šķiršanās.

«Kopumā tiesu spriedumos iespējams identificēt par tradīciju izveidojušos formulu, kur bērns dzīvo pie mātes katru darba dienu, bet brīvdienu saskarsme tiek dalīta – katru otro vai trešo nedēļas nogali bērns pavada pie šķirtā tēva, turklāt ne vienmēr paredzot nakšņošanu. Tā rezultātā šķirtie tēvi savus bērnus redz ievērojami retāk nekā bērnu mātes – vidēji 13% no kopējā stundu skaita gadā. (..) Ar vai bez tiesas palīdzības tēvi tiek ievietoti (vai paši ieņem) «brīvdienu tēva» nišā. Tādējādi nostiprinās uzskats, ka tēvi ikdienā nevar parūpēties par saviem bērniem, tāpēc labākais, ko viņi var darīt, ir izklaidēt bērnu brīvdienās.» Tā teikts pētījuma kopsavilkumā. Bet katram likumam vai tradīcijai ir izņēmums, un viens tāds stāsts ir Neatkarīgās rīcībā.

Viens bēdīgs stāsts

Šīs izjukušās ģimenes drāmas īsā versija šāda. Edgars satika savu sievieti, mīlēja viņu, piedzima bērns. Pagāja vēl daži gadi. Un tad viss beidzās – atsalums un intereses trūkums no abām pusēm. Sānsoļi. Tā gadās ne vienam vien pārim. Piecus gadus ilgusī laulība tikusi šķirta civilizēti – pie notāra vienojoties par kopīgu bērna aizgādnību, bet ar īpašu nosacījumu, ka jaunu pastāvīgu attiecību uzsākšanas gadījumā bērns paliek pie tā vecāka, kurš ir viens. Un tieši šis punkts izrādījies par pamatu tagad notiekošajai tiesvedībai, staigāšanai pa bāriņtiesām, policiju, psihologu apmeklēšanai, mediācijai un tās pārtraukšanai. Māte grib savas jaunās attiecības, bet grib arī bērnu un šķiršanās vienošanos prasa atcelt. Tēvs savukārt nevēlas samierināties ar svētdienas tēva lomu, ko viņam piedāvā šķirtā sieva un sistēma. Tiesvedība turpinās, bet pagaidu noregulējumi ir par labu mātei. Kad māte institūcijas informēja, ka strīda risināšanas gaitā cietusi no emocionālās vardarbības, pie šī atslēgas vārda automātiski nostrādāja sistēmas drošinātājs, un tagad Edgars ir oficiāli pasludināts par varmāku ar faktiski liegtu iespēju sarunāt tikšanos ar dēlu. Un papildus vēl šo situāciju apgrūtina attālums, jo bērns ir aizvests uz citu pilsētu.

Mātes pozīcija savukārt ir šāda – bērns nav civiltiesisks darījums, lai vienošanās izpilde būtu svarīgāka par bērna interesēm. Un bērnam no iepriekšējās laulības esot vieta viņas jaunajās attiecībās. Galavārds kaut kad būs tiesai. Pieaugušie karo, bet bērns tikmēr pieaug.

Šķietamā vardarbība kā ierocis

Neatkarīgā vērsās Tiesībsarga birojā ar lūgumu vispārīgi komentēt, vai pastāv tāda lieta kā dzimuma diskriminācija bērnu aprūpes lietās. Atšķirībā no iepriekš pieminētā pētījuma tiesībsarga vērtētās lietas tādu neuzrādot. Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere norāda: «Tiesībsarga praksē nav konstatēts, ka objektivitātes principa neievērošana būtu saistīta ar dzimuma aspektu un bāriņtiesas atzinumi būtu labvēlīgāki mātēm.» Savukārt vardarbības argumentu sava mērķa sasniegšanai mēdz lietot abi dzimumi – «to izmanto gan mātes, gan tēvi, bieži vien abi vecāki viens pret otru. Tas notiek tādēļ, ka likumā ir noteikts, ka, izskatot lietas, kas izriet no aizgādības tiesībām, tiesa papildus citiem apstākļiem ņem vērā visus gadījumus, kad tā persona, kas vēlas izlietot aizgādības tiesības, lietojusi vardarbību pret bērnu vai bērna vecāku (Civilprocesa likuma 244.9 panta piektā daļa). Līdz ar to tajās situācijās, kad abi vecāki ir vienlīdz labi bērna aprūpētāji, vardarbības piesaukšana tiek izmantota kā paņēmiens tiesas nolēmumam savās interesēs. Regulējums, kura mērķis ir pasargāt bērnu no vardarbīga vecāka, diemžēl ne vienmēr tiek izmantots godprātīgi un bērna interesēs».

Tomēr fakts, ka, šķirot laulību, bērni lielākoties paliek pie mātēm vai saņem tiesības pavadīt ilgāku laiku kopā, nav apstrīdams. Statistika, kas tiek izmantota pētījumos, tostarp par tēvu lomu, gan varēja būt svaigāka. Statistikas pārvalde ikgadējās aptaujās vāc informāciju par mājsaimniecību tipiem, un tur nav tāda dalījuma kā vientuļa māte vai vientuļš tēvs ar bērnu vai bērniem. Tikai «pieaugušais ar bērniem». 2019. gadā šādu saimniecību uzskaitīts vien 31 080, kas pilnīgi noteikti neatspoguļo reālo šķirto ģimeņu skaitu. Jo, piemēram, vientuļa māte ar bērniem var dzīvot pie saviem vecākiem, un statistiskais mājsaimniecības tips būs – «citas mājsaimniecības ar bērniem».

Bet 2011. gada tautas skaitīšanas dati rāda milzīgu disbalansu bērnu aprūpē. Reģistrēts 25 301 vientuļais tēvs un 170 871 vientuļā māte. Gandrīz septiņas reizes vairāk. Pat pieņemot, ka teksts «līdz nāve jūs šķirs» ir no kādas pasakas, kaut kas tajā visā sistēmā strādā greizi.

Komentāri