Roberts Zīle: Tikām sodīti kā daļa no koalīcijas

Intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli (Nacionālā apvienība): par šantāžu koalīcijā, par finansējumu, kura dēļ partijas dabūs pērienu, par degošo acu nodzišanu un reformām, kas nav reformas, par Eiropas atkarības adatu – gāzesvadu Nord Stream 2.

– Politikas kuluāros klīda runas, ka jūs varētu būt Latvijas Bankas prezidents. Tagad dzirdams, ka tomēr ne. Kāpēc?

– Tās runas bija anonīmi atskaņotas medijos. Vienīgi mans politiskais oponents Jānis Urbanovičs (Saskaņa) izteicās, ka man esot lielas izredzes… Ja nopietni – es gribētu, lai par šo amatu politiķi netirgojas. Kaut gan koalīcijā tirgošanās reizēm notiek… Es nesaku, ka politiķis nevar būt labs centrālās bankas vadītājs, bet šīs Saeimas sastāvā un sarežģītajā koalīcijā izvēlēties politiķi – tas nebūtu labākais variants. Bankas vadītājam jābūt profesionālam cilvēkam, kurš saistīts ar finanšu sektoru. Turklāt viņam jābūt neatkarīgam. Viņam jābūt ievēlētam ne tikai ar koalīcijas, bet arī opozīcijas balsīm – vismaz ar kādu daļu arī no ZZS balsīm. Jaunajam bankas prezidentam jāiziet ne tikai šis Saeimas cikls, bet arī nākamais.

– Bankas prezidents nebūsiet… Bet, veidojot valdību, daudzi cerēja, ka jūs būsiet premjerministrs. Tagad viņi saka: protams, ērtāk ir atrasties Eiropas Parlamentā (EP).

– Mani arī neviens neaicināja būt par premjerministru. Daudzu cerības diemžēl neatspoguļojās Saeimas vēlēšanu rezultātos. Esmu izgājis vairākus ciklus EP, vienā piegājienā tur neko daudz nevar paveikt. Nacionālā apvienība (NA) Saeimas vēlēšanās – patīk tas vai nepatīk – ieguva piekto vietu, jā, mēs tikām arī sodīti: zaudējām ceturtdaļu no mandātiem. Turklāt manas rakstura īpašības stipri atšķiras no Krišjāņa Kariņa (JV) īpašībām, un tās, domāju, nenāktu par labu šai koalīcijai.

– Kādas tad būtu šīs īpašības?

– Novēlu Kariņa kungam visu to labāko… Tomēr domāju, ka tieši no premjera ir atkarīgs valdības kopīgais, galvenais kurss un ir jāsoda tie valdības locekļi, kuri nespēj izdarīt to, kas jāizdara. Un nedrīkst būt tā, ka ir partijas, kuras visu laiku šantažē pārējos koalīcijas locekļus. Kādu brīdi to var ciest, taču beigu beigās šī paliks konkrēta premjera vārdā nosaukta valdība… Pavērtējot visu, kas noticis, Kariņam ar šādiem vēlēšanu rezultātiem bija vienkāršāk izveidot valdību, jo partiju apvienības Attīstībai/Par! ministri pavisam nesen taču bija Vienotības biedri. Starp citu, kad mēs Bordānu izslēdzām no Nacionālās apvienības (viņš, būdams mūsu partijas biedrs, paralēli veidoja citu partiju), viņš tomēr palika tieslietu ministrs līdz pat premjera Dombrovska (Vienotība) demisijai. Šīs partijiskās saites ar Vienotību – jauno vai veco, nav svarīgi – ir ļoti iezīmīgas. Kariņam ir svarīgas šīs kopīgās saknes, kas pamatā veido esošo koalīciju.

– Daudzi politikas vērotāji šo valdību jau dēvē nevis par Kariņa valdību, bet par šantāžistu valdību… Jūs teicāt, ka centrālās bankas vadītāja amats nedrīkst būt prece. Bet, piedodiet, šī valdība tirgojas pilnīgi par visu! Viens šantāžists, piemēram, noteica to, kurš būs Universitātes rektors: sak, ja valdība nebalsos tā, kā mēs gribam, tad mēs nebalsosim par budžetu.

– Par Valsts prezidentu tirgošanās gan nesanāca… Ar Latvijas Bankas prezidenta amatu vajadzētu būt līdzīgi. Bet par šantāžu jums taisnība. Runājot par koalīciju: ja vēl kādu laiku tā turpinās darboties šādā garā, tad visas koalīcijas partijas dabūs pērienu no vēlētājiem.

– Gan jau vēlētāji aizmirsīs visus tos pigorus, ko šie politpulciņi ir izvingrojuši.

– Varbūt arī ne. Un tad atkal būs iespēja startēt jauniem spēkiem. Ja valdības struktūra ir tik sarežģīta, turklāt rezultāts nav izcils, ja ekonomika Eiropā sāks buksēt (kā tas šobrīd izskatās), tad cilvēki to sajutīs visai drīz, un tad dabūs pa kaklu pilnīgi visas partijas. Eiropā tā daudzviet notiek: viena otra partija tiek vienkārši aizslaucīta prom.

– Jums nešķiet bīstami, ka Nacionālā apvienība dabūs pa kaklu – kā jūs izsakāties – tieši tikpat stipri kā visas pārējās partijas?

– Var dabūt. To pieredzējām jau 13. Saeimas vēlēšanās. Partijas līderi medijos taisnojas, un grūti viņiem iet, jo runāt samiernieciskā tonī – tas nav raksturīgi Nacionālajai apvienībai. Es saprotu, ka situācija koalīcijā ir sarežģīta, bet… Ir kāda sarkanā līnija, kuru pārkāpjot, tu paliec līdzatbildīgs par neizlabojamām kļūdām, kuras izdarījuši pie varas esošie. Tāpēc nemitīgi tiek meklēti kompromisi, lai kaut kādā veidā uzsvērtu, ka tu tomēr pārstāvi citādi domājošu partiju, kurai ir citas vērtības. Ja koalīcija tiks uzturēta kā svarīgākais valsts stabilitātes nosacījums un ja koalīcija būs jānotur par jebkuru cenu, tad tiks sodīti visi, ieskaitot Nacionālo apvienību.

– Jūsu pieminētais samiernieciskums ir aizkavējies NA rindās pārāk ilgi. Vajadzētu tomēr saprast, ka eksistē godaprāts, sirdsapziņa, kas, manuprāt, neļauj atrasties vienā valdībā ar tiem, kuri melo, nepilda solījumus, šantažē, izturas nelietīgi. Godīgs cilvēks nevarētu ilgi atrasties šādā kompānijā, piedodiet, valdībā. Turklāt JKP ir tik daudz ņirgājusies par NA, ka tas jau robežojas ar nožēlojamu piekāpību – atrasties vienā barā ar JKP.

– Es arī nevarētu atrasties… Bet JKP joprojām meklē ceļu uz opozīciju, lai iegūtu vēl vairāk.

– Kā cietēji?

– Jā. Un tas ir mūsu arguments, lai viņi būtu valdībā, nevis opozīcijā, kurā viņi varētu gūt punktus uz mūsu rēķina.

– Viņi arī tagad krāj punktus uz jūsu rēķina.

– Nu, viņiem nemaz tik labi neiet… Viņi var «pārspēlēties» un nākamajās vēlēšanās netikt pāri 5% slieksnim.

– Vai esat analizējis, kāpēc NA 13. Saeimas vēlēšanās zaudēja ceturto daļu Saeimas deputāta mandātu?

– Domāju, zaudējām tāpēc, ka piederējām valdībai, kas nebija nemaz tik slikta, tomēr nepiepildīja daudzu cerības. Mūs sodīja kā daļu no koalīcijas. Daļu no mūsu vēlētājiem paņēma JKP. Paši arī nebijām veiksmīgi veidojuši savus uzstādījumus: kampaņa bija redzama tik, cik bija redzama, un pārējie bija agresīvāki.

– Kā raugāties uz partiju finansēšanas straujo bīdīšanu?

– Godīgi būtu, ja plānotais finansējums tiktu novirzīts tām partijām, kuras tiks ievēlētas 14. Saeimā. Vai arī – finansējumu palielināt pakāpeniski, nekaitinot cilvēkus. Jo šā brīža situācija galīgi nav piemērota tik straujam partiju finansējuma kāpumam. Šis lēmums ir ļoti riskants. Latvieši ir mierīgi līdz kaut kādam brīdim… Tomēr jāsaprot, ka no koalīcijas laivas neviens ārā netaisās lēkt, tāpēc šis lēmums tiks pieņemts. Iespējams, ka debašu rezultātā tiks pieņemts finansējuma samazinājums, bet koalīcijas noskaņojums ir tāds, ka šoreiz ārējā nepatika ir jāpārvar, jo tad oligarhiem būšot mazāka ietekme uz nākamajām vēlēšanām.

– Pēdējais apgalvojums ir vai nu vientiešu izdomāts, vai arī notēmēts uz vientiešiem. Kādi «oligarhi»? Latvijā tādi ir? Un kurš gan patiešām domā, ka partijas, paņēmušas nodokļu maksātāju naudu, neņems arī bagāto sponsoru naudu?

– Tur ir mazliet sarežģītāk… Ja naudas ir vairāk, partija kļūst neatkarīgāka. Taču, ja nauda ir iegūta pretēji noteikumiem un KNAB uzliek partijai sodu, tad ir iespējams, ka partija pazaudē visu: partijas vadītājs ir spēris riskantus soļus, partija ir zaudējusi lielu naudu, kas būtu ļāvusi tai veiksmīgi startēt vēlēšanās. Saprotiet, valsts piešķirtā nauda patiešām dos partijām lielāku neatkarību. Tā, piemēram, arī EP atalgojums ļauj deputātam būt neatkarīgam.

– Ja partijas būtu pietiekami daudzskaitlīgas, tās varētu iztikt no biedru naudas un no ziedojumiem, kam ir konkrēts limits. Bet, tā kā tās ir pārsimt pievilktu biedrīšu politpulciņi, nevar cerēt, ka naudas būs pietiekami…

– Partijas nevar veiksmīgi startēt vēlēšanās, ja nav naudas.

– Tad šādas partijas nav vajadzīgas. Ir taču bīstamība: ja koalīcija nobalsos par astoņkārtīgi palielinātu finansējumu, kas nāk no vēlētāju maciņiem, šīs partijas dabūs naudu, bet zaudēs vēlētājus.

– Jā, tāds risks eksistē. Bet mēs kā partija vēlēšanās visbiežāk esam startējuši ar relatīvi nelielu budžetu.

– Tāpēc, ka jums ir ideja. Vismaz – savulaik bija. Taču degošās acis kaut kur izplēnējušas. Kas būs NA nākamais mērķis? Skolu mācību valodu – valsts valodu – teorētiski esam ieguvuši, bet kas būs tālāk?

– Turpināsim demogrāfijas tēmu, iekļausimies zaļajā politikā, neatdodot to kreisā flanga populistiem – tādiem kā, piemēram, progresīvajiem, kuri to var populistiski novirzīt ekstrēmā strupceļā. Videi ir milzīga nozīme, sevišķi nozīmīga tā ir jaunajai paaudzei. Taču vides ideja jāuzliek uz normālām, saprātīgām sliedēm. Tāpat ir svarīgs sociālais taisnīgums. Paskatieties, kādi nemieri notiek Dienvidamerikas valstīs – tieši sociālā netaisnīguma dēļ. Mums arī vairāk jācīnās pret politisko demagoģiju, ko attīsta Krievija.

– Tagad jau izskatās, ka vairāk jācīnās pret to demagoģiju, ko attīsta vietējie darboņi. Lūk, administratīvi teritoriālā reforma, par kuru ir sašutuši teju visi iedzīvotāji.

– Tā lielā mērā ir politiska reforma. Reklāmās to var redzēt vislabāk: reformu veic tikai ministrs Pūce, kurš ir visur un viens pats.

– Skaidrs taču, ka ministrs reklamē savu partiju.

– Viens no Pūces vēstījumiem ir ļoti pretrunīgs: reklāmā viņš teic, ka pilsētas varēs palīdzēt lauku teritorijām, bet daudzas pilsētas tiek «izņemtas» no apkārt esošajiem novadiem! Saprotu, Pūce «sodīja» Lembergu, atstājot Ventspili kopā ar visu trūcīgo novadu, bet pārējās pilsētas? Pilnīgi neloģiski tiek veidoti jaunie novadi: kāda, piemēram, Pāvilostai varētu būt kopīga attīstības vīzija ar Vaiņodi vai Nīcu – tās nu būšot vienā novadā. Taču Liepāja, kas visiem pa vidu, iešot citu attīstības ceļu. Visi vidusskolēni tagad brauks no Pāvilostas uz Vaiņodi? Vai otrādi? Bet īstenībā viņi mācīsies Liepājā, kas būs atsevišķa administratīvi teritoriālā vienība.

– Arī izglītības tā dēvētā reforma ir «izcila». Izskatās, ka šī valdība dara visu, lai ieriebtu cilvēkiem. «Čempioni» šajā sacensībā neapšaubāmi ir JKP.

– Tā tiešām izskatās. Ja runājam par JKP, šī partija ir hierarhiski uzbūvēta: ikviens zina savu lomu šajā piramīdā. Tie, kuri atrodas zemākā līmenī, saprot, ka augstākais līmenis ir jāklausa, viņi nav brīvi ne domāšanā, ne izteiksmē. Kādi tik nav bijuši laiki, bet tādu politiku neesmu redzējis.

– Jūs nesen atbalstījāt Nilu Muižnieku, kurš kandidē uz EP ombuda amatu. Grūti atrast kvēlāku sorosītu par Muižnieku – kā tad viņu var atbalstīt konservatīvi noskaņotais Roberts Zīle? Turklāt kopā ar Tatjanu Ždanoku?

– Ja latvietim ir iespējas Eiropas institūcijā tikt kādā amatā, kas viņam dod tribīni, tas labums ir kaut vai no tā, ka viņš ir Latvijas kandidāts, kurš ir ticis tik tālu. Skaidrs, ka Nils Muižnieks nav mūsu politiskais domubiedrs, kaut arī esmu bijis kopā ar viņu vienā valdībā. Viņš lūdza manu parakstu, un es domāju, ka tāpat rīkošos arī attiecībā uz citiem Latvijas kandidātiem, kuri nav Latvijas ienaidnieki. Bet Ždanoku es, protams, neatbalstītu. Domāju, ka Muižnieks nekļūs par ombudu, bet viņam ir iespēja līdz decembrim publiski runāt, padarot Latviju pazīstamāku.

– Jums kā EP deputātam droši vien ir ko teikt par to, ka Dānija ir atļāvusi būvēt gāzes cauruļvadu Nord Stream 2 (NS2) posmu Dānijas kontinentālajā šelfā uz dienvidaustrumiem no Bornholmas Baltijas jūrā. Tas bija pēdējais nozīmīgākais šķērslis – Dānijas piekrišanas saņemšana, lai šis gāzesvads varētu šķērsot Dānijas ekonomisko zonu.

– Nesen ar RethinkTheDeal.eu domnīcas ekspertu piedalīšanos Eiropas Parlamentā notika uzklausīšana, kurā eiroparlamentāriešiem centās izskaidrot šā projekta ēnas puses. Atklājās jauni, pārsteidzoši fakti. Nord Stream 2 ir pēdējā nagla Eiropas Enerģētikas savienības zārkā – šis projekts (nu jau gatavības stadijā) ir Eiropas atkarības adata un vienlaikus Eiropu šķeļošais ķīlis. Un Putins tieši to ir vēlējies. Tagad tas ir Rietumeiropas nodevības simbols attiecībā pret Ukrainu. Nord Stream realizācija parāda, ka bijušā Vācijas kanclera Šrēdera ietekme vācu politikā ir milzīga. Vācijā nav likumu normas, kas ļautu tiesāt bijušo kancleru par to, ka mēnesi pēc tam, kad viņš kā valdības vadītājs parakstījis līgumu ar Gazprom, varēja sākt strādāt minētā koncerna pusē. Īpatnēja izpratne par interešu konfliktu… Vēl ļoti interesanti fakti no iepriekš pieminētās uzklausīšanas: Nord Stream būvniecībā Krievija smagākajos būvniecības posmos ir nodarbinājusi ap 1000 ieslodzīto, par 15 stundu darbadienu maksājot viņiem algu, kas nesasniedz pat minimālo līmeni. Tas ir vergu darbs. Iepriekšējais Eiropas Parlaments bija vienīgā institūcija, kas pieņēma negatīvas rezolūcijas par Nord Stream 2 projektu, taču apturēt to nebija iespēju. Ko teiks Vācija, kad tai jautās par cilvēku paverdzināšanu? Kādus argumentus par labu šim projektam piedāvās iesaistītās valstis, kuru biznesi ne tikai Vācijā, bet arī Francijā, Austrijā, Lielbritānijā, Nīderlandē un citur veido Nord Stream projekta konsorciju? Saistībā ar šo projektu ir virkne ekoloģisku problēmu, bet ir arī drošības aspekts: Nord Stream 2 tiek guldīts jūrā tieši blakus Nord Stream 1 vadam, tāpēc rodas loģisks jautājums – vai tā ir stratēģiski gudra rīcība, zinot, ka, nedod, Dievs, ir iespējamas ekoloģiskas katastrofas vai terora akti? Visu laiku Krievija un Vācija ir centušās apgalvot, ka Nord Stream ir biznesa projekts, kam ar politiku nav nekāda sakara. Taču šis bizness ir politisks, un visvairāk tajā ieinteresēta ir Krievija. Daži eksperti norāda, ka, samazinoties gāzes piegādēm, sākot ar 2020. gada 1. janvāri, kad beidzas arī Ukrainas un Gazprom līgums, iespējams 2009. gada gāzes krīzes risks. Un skaidrs, ka Dānija, nedodot saskaņojumu būvniecībai, ne tikai būtu iesaistīta tiesvedībā, kuru varētu zaudēt, bet arī būtu atbildīga par salstošajiem rietumeiropiešiem pēc 1. janvāra. Putins, Šrēders, Merkele un vēl daži var gatavot šķēres lentīsu griešanai NS2 atklāšanā. Reālpolitika ir stiprāka par vērtībām, un tā tas joprojām ir arī Eiropā.

Foto: F64