Štokenbergs: Banku prasības attur investorus

Aigars Štokenbergs ir bijušais politiķis, tagad Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Investīciju piesaistes nodaļas investīciju projektu vadītājs. Pirms tam strādājis kā LIAA pārstāvis Apvienotajos Arābu Emirātos. Bijis 9. un 10. Saeimas deputāts, Latvijas ekonomikas, reģionālās attīstības un pašvaldības lietu un tieslietu ministrs. Saruna par to, kā Latvijai nepalaist garām investīcijas, kas ir valstiski drosmīgi lēmumi un kāpēc Latvijai nav jāpiedalās EXPO 2020 Dubaijā.

– Ir izsludināts konkurss uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora amatu? Jūs plānojat kandidēt?

– Nē. Pirmkārt, tāpēc, ka konkursa noteikumi ir uzrakstīti pilnīgi bezjēdzīgi. Nominācijas komisija dabūs nodarboties ar n-to kandidātu priekšnesumiem, jo nolikumā nav prasītas konkrētas profesionālas zināšanas, kas ļautu jau pašā sākumā atsijāt acīm redzami nepiemērotus kandidātus. Piemēram, nav prasīta pieredze eksportā, investīciju piesaistē, nav prasīta darba pieredze privātajā sektorā, kas, manuprāt, ir būtiski dialogam ar galvenajiem LIAA klientiem – uzņēmējiem. Ir prasīta nomināla desmit gadu pieredze struktūrā, visticamāk, kādas ministrijas nodaļas vadītāja līmenī. Tas nav tāds līmenis, kas būtu atbilstošs LIAA vadītājam. Paturēsim arī prātā, ka visās valsts augstākā līmeņa vizītēs ārvalstīs ir nozīmīga ekonomikas dimensija un tajās līdzi dodas arī LIAA direktors. Ja šajā konkursā no LIAA vadītāja amata pretendenta tiek prasītas tikai B līmeņa angļu valodas zināšanas, tad tas ir absolūti nepiemēroti, lai izstāstītu šādā vizītē par Latvijas konkurētspējas priekšrocībām, piesaistītu investīcijai vai veicinātu eksportu. Manuprāt, konkurss ar šādiem noteikumiem ir pilnīgi bezjēdzīgs.

– Proti, varētu būt otrs mēģinājums izsludināt konkursu?

– Es ceru, ka būs, uzrakstot labākus konkursa noteikumus.

– Vairākus gadus jūs bijāt LIAA pārstāvis Apvienotajos Arābu Emirātos, Dubaijā. Kāds šobrīd Latvijai ir ekonomiskās sadarbības līmenis ar AAE un Tuvo Austrumu bloka valstīm? Jūs esat atgriezies ar vilšanos sadarbībā vai ar cerībām? Pēdējā laikā ir dzirdams, ka Igaunija vēlas attīstīt sadarbību ar AAE, pat Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida devās uz turieni, lai stāstītu par ekonomiskās sadarbības iespējām ar Igauniju.

– Vispirms – par igauņiem. Prezidents Raimonds Vējonis jau pirms vairākiem gadiem bija AAE ar šādu misiju, pēc viņa – Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Tātad – Igaunija ir pēdējā no Baltijas valstīm, kuras prezidente ir devusies uz AAE. Igaunija tikai tagad plāno atvērt vēstniecību AAE, Etihad torņos, kas ir dārgākā vieta īres maksas ziņā. LIAA līdzīgu pārstāvniecību Igaunija atvēra 2018. gadā. Lietuvai AAE vēstniecības nav un arī ekonomiskās pārstāvniecības – ne.

Savukārt atbilde uz jautājumu, kāpēc es atgriezos Rīgā, ir vienkārša – es gribu taupīt nodokļu maksātāju naudu. Man bija sajūta, ka visu, ko es varēju izdarīt Latvijas labā tur, es izdarīju. Turklāt LIAA pārstāve – Inga Ulmane – tur joprojām paliek. Tas, ko mums izdevās izdarīt – pirmajiem no ES dalībvalstīm – dabūt AAE halal sertifikāciju pārtikas produktiem no Latvijas. Tiem uzņēmējiem, kas darbojas gaļas pārstrādes nozarē, noteikti ir skaidrs, kāda līmeņa sasniegums tas ir. Līdz ar to pārtikas eksports pieauga ļoti straujiem tempiem. Es tiešām meklēju Latvijas uzņēmumus, kas varētu eksportēt uz Dubaiju, bet ieguvums reāli no tā ir pārāk mazs, jo, piemēram, pārtikas eksportu kavē aizvien jaunas sertifikācijas, ko AAE ievieš. Jebkura sertifikācija maksā lielu naudu. Piemēram, Lielbāta jau trīs gadus eksportē ūdeni uz Dubaiju (Lielbāta ir vienīgais ūdens, kas nopērkams Dubaijas operā), bet viņiem, tāpat kā citiem, ir jādomā, vai atkal jauni izdevumi par sertifikāciju sedz izmaksas. Tas ir objektīvs iemesls, kas kavē mūsu eksportspēju. Ne velti esmu atgriezies Latvijā, jo es LIAA Investīciju departamentā varu turpināt sarunas par AAE investīcijām konkrētos objektos Latvijā.

– Jūsu tagadējais amats ir saistīts ar investīciju piesaisti. Kādas investīcijas piesaistāt? Kādās jomās?

– Ir ļoti daudz šādu jomu. Piemēram, mums ir investors, kas ir gatavs būvēt 200 tūkstošu kvadrātmetru platības Rīgā. Vai arī virkne citu investoru: Rīgas brīvosta joprojām ir pievilcīga vide investīcijām. Taču ir viens objektīvs kavēklis investīciju piesaistei: mums ar katru dienu samazinās iespējas investoram atvērt kontu bankā. Žēl darba, kas ieguldīts, – investori negrib gaidīt mēnesi, kamēr atvērs kontu. Viņi apvainojas, sakot – jūs laikam uzskatāt mūs par kaut kādiem ākstiem, es netērēšu ar jums laiku. Es nevaru saukt klientu vārdus un nevaru nosaukt bankas, bet vismaz trīs gadījumi tikai novembrī tādi ir bijuši.

– Jā, no Latvijas ir aizplūdusi nerezidentu nauda. Bet vai Latvija vispār sāk pārvērsties par valsti, kurā nav iespējams investēt?

– Es ar abām rokām aplaudēju tam, ka ir aizplūdusi netīrā nauda no Latvijas bankām un aizgājuši «čaulas» uzņēmumi. Bet es runāju par jauniem investoriem, kas nāk no Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm. Es nerunāju par Kipru, Panamu un tamlīdzīgi. Es runāju par lielām valstīm un par uzņēmumiem, kuriem citviet Eiropā ir simtiem miljonu eiro apgrozījums.

– Esat pieklauvējuši pie Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa durvīm un informējuši par situāciju?

– Es ceru, ka 21. novembrī paredzētajā POLARIS procesa (unikāla metodika mērķtiecīgai investīciju piesaistei) sēdē par to runās.

– Varat iezīmēt lasītājiem, par kāda apjoma investīcijām ir runa – kādas potenciāli var aizslīdēt garām Latvijai?

– Viens piemērs – Ventspilī Itālijas uzņēmums ar desmitiem miljonu eiro apgrozījumu citās Eiropas valstīs vēlējās atvērt research&development centru sadarbībā ar Ventspils augstskolu, lai nodarbotos ar progresīvu tehnoloģiju izstrādi. Sākotnējais plāns bija uzņēmums ar 50 darbiniekiem, uz kura bāzes pēc tam iespējams visu arī ražot.

Mēs jau neceram, ka kāds atnāks uzreiz ar diviem miljardiem. Var būt tā kā dāņu Jensen Metal, kurš sāka ar nelielu darbnīcu, bet tagad katru gadu pieinvestē pa vienam diviem miljoniem klāt. Skaidrs, ka investīcijas ir process. Bet, ja tevi aptur jau pirmajā piegājienā, tad ir skaidrs, ka vari vairs nenākt.

Turklāt – jebkurš shēmotājs var apiet oficiālo konta atvēršanas procedūru. Savukārt es runāju par tiem, kas grib strādāt godīgi. Es ceru, ka Finanšu ministrija, Kontroles dienests, FKTK sanāks kopā un izstrādās vadlīnijas, kā neradīt apstākļus, lai visi investori vienkārši ietu Latvijai ar līkumu.

– Nodokļu režīms Latvijā ir pievilcīgs investīcijām?

– Atbildēšu plašāk – ārvalstu investoru vidē ir liela neizpratne, kāpēc lielās ražotnēs, jomās joprojām pastāv tāds veids kā mikrouzņēmumi. Es saprotu – ir solījums neķerties klāt nodokļiem, tos palielinot. Bet kāpēc netiek atcelts šis debilais mikrouzņēmumu nodokļu režīms? Kāpēc jāgaida vēl gads? Ikviens «gaišais» uzņēmējs pateiks, ka tas ir absurds – «mikrouzņēmēji» taksisti, piemēram, vai arī liels pasūtījums IT jomā tiek sadalīts pa kādiem «pelēkajiem» puišiem.

Ja formāli runā par nodokļu vidi – jā, Latvija nodokļu konkurētspējas ziņā ir trešajā vietā Eiropā. Jā, to uzņēmēji novērtē. Lai gan ikvienam ir skaidrs, ka tas diferencētais neapliekamais minimums – tam arī bija jābūt ārpus nodokļu nemainīšanas solījumu iekavām -, kāpēc nevarēja vienkārši ieviest parastu progresīvo likmi no noteikta ienākumu sliekšņa un visiem vienādu neapliekamo minimumu? Bet tagad tikai grāmatvežiem galvassāpes… un nabaga cilvēkiem VID jāskaidrojas, no kurienes viņiem 40 eiro nodokļu parāds… Šīs lietas varbūt nav svarīgas ārvalstu investoriem, bet tās ir svarīgas mūsu uzņēmējiem. Un LIAA neviens nešķiro, vai palīdzēt ārvalstu investoriem vai vietējiem uzņēmējiem un investoriem, palīdzam jebkuram.

– Latvijā atkal izvērties skandāliņš ap piedalīšanos pasaules EXPO Dubaijā. Vajag Latvijai tur piedalīties vai nav vērts?

– Pirms trim četriem gadiem es rakstīju anotāciju par to, vai Latvijai vajag vai nevajag piedalīties šajā izstādē. Es vadījos no tā, kā rēķina atdevi no dalības izstādēs: pēc šā kritērija LIAA ir piedalījusies četrās izstādēs Dubaijā, un man ir aprēķins, cik kontaktu turpmākajai sadarbībai ar pircējiem jānodibina, lai dalība atmaksātos. Mans aprēķins bija – ka normāla atdeve no piedalīšanās izstādē būtu pie 850 tūkstošu eiro tēriņiem. Ja tagad izdevumi dalībai izstādē ir 4,3 miljoni eiro, tad es teiktu, ka labāk norakstīt to, kas ir iztērēts, nekā iztērēt vēl 3,5 miljonus eiro. Biznesā ir vienkārša loģika: neej ar labu naudu pakaļ sliktai naudai.

Politiski, jā, mums ir svarīgas attiecības ar AAE, bet es ļoti šaubos, vai Latvijai vajag tērēt tik lielu naudu dalībai izstādē. Manuprāt, AAE un Latvijas apvienotās ekonomikas komitejas pirmajā sēdē, kas notiks decembra sākumā, ir jāpasaka, ka Latvija nebūvēs paviljonu EXPO Dubaijā. Es saprotu, ka tas nav patīkamākais, ko tur pateikt, bet ir jāmeklē citas formas, kā Latvija par mazāku naudu var sevi pieteikt izstādē. Cik es zinu, Lietuva gan nav atteikusies no sava 6,2 miljonu projekta dalībai izstādē.

– Vasarā piedalījāties sarunu festivālā Lampa par tēmu «vai drosmīgi lēmumi ir valstiski izdevīgi». Kas ir valstiski drosmīgi lēmumi? Un kur ir to izdevīgums?

– Tūlīt vienu lēmumu nosaukšu: tas attiecas uz koncertzāles būvi Rīgā. Visi «cepas», ka Rīgā ir kādi deviņi zemesgabali, kuros var vispār kaut ko uzbūvēt. Tev nav jābūt milzīgam meistaram, bet jāstrādā LIAA Investīciju departamentā, lai vienreiz nedēļā apskatītos nekustamo īpašumu pārdošanas piedāvājumus, lai zinātu, ko piedāvāt investoriem – re, kur ir vieta. Mums ir divi objekti, kas pieder VAS Valsts nekustamie īpašumi, tas ir, valstij. Viens ir bijusī kompartijas ēka Elizabetes ielā 2, parkā, pie ūdens, kā nu tur visi gribēja to koncertzāli celt, kuras platība jau šobrīd ir 12 tūkstoši kvadrātmetru. Koncertzāles celtniecības konkursa mērķis ir 25 tūkstoši kvadrātmetru. VNĪ pieder arī blakus ēka Kronvalda bulvārī 6, kas definēts kā grausts, arī nākamā māja ar Jāzepa Mediņa mūzikas skolu, kas arī asociējas ar mūziku. Varbūt man oponēs kādi padomju modernisma aizstāvji, bet, ja novāktu visu to kompartijas ēku, pieslēgtu vēl Kronvalda bulvāri 6 ar kaut kādu jauku pāreju, tad – lūk, jums – zemesgabals, kas pieder valstij, būvapjoms pietiekams, ūdens mala, 11. tramvaja galapunkts, Pasažieru osta, vēl vismaz trīs viesnīcas apkārtnē… Ko vēl var labāku vēlēties? Vēl vairāk – pirms gada valdība ir lēmusi, ka kompartijas ēkas rekonstrukcijai nepieciešami 30 miljoni eiro, lai pārceltu uz šo ēku Ekonomikas ministriju un izbūvētu tur konferenču zāli. Lūk, tad varētu izmantot privātās/publiskās partnerības modeli – lai atrastu telpas Ekonomikas ministrijai. Kāpēc jāiztērē 30 miljonu EM pārcelšanai, ja tajā vietā var uzcelt koncertzāli? Lūk, tas ir drosmīgs valstisks lēmums! Ir valsts zeme, ēkas, ko pārbūvēt, – strādājam! Tas neprasa darba grupas un citu muļļāšanos. Bet tagad notiek tikai vētrainas darbības imitācija, lai atvirzītu lēmuma pieņemšanu. Man arhitekts Andis Sīlis (koncertzāles uz AB dambja projekta autors) ir čoms, bet kad jau, tad jau, nekā personīga – taisām jaunu konkursu – būs sakārtota vide, novākts grausts un uzbūvēta koncertzāle.

– Es sapratu šo drosmīgā lēmuma piemēru. Bet, manuprāt, valdība ar drosmīgiem lēmumiem saprot ko gluži citu…

– …piemēram, par politisko partiju finansēšanu? Tas gan ir «drosmīgi»… Jebkurš 1. kursa jurisprudences students pateiks, ka tas ir klajš interešu konflikts: tu nevari lemt par sevi. Tu vari lemt par nākamo Saeimu, bet ne par sevi. Tik vienkārši. Ar to diskusijai būtu jābeidzas.

– Saeima savā drosmē iet vēl tālāk – pieņem likumu par mediķu algu palielinājumu, bet paši to nepilda.

– Mediķu algu palielinājuma «trepe» bija ielikta valdības dokumentos vēl laikā, kad veselības ministrs bija Gundars Bērziņš. Tad uznāca krīze, un plāni tika atlikti. Ja man būtu jāpieņem lēmumi, es atzīšos godīgi, es saņemtos drosmi un nenobalsotu par mediķu algu kārtējo palielinājumu, zinot, ka līdzekļu tam patiesībā nav. Bet politiski – varēja vismaz partijai finansējuma palielināšanai paredzēto naudu atdot mediķiem un pašiem sev finansējumu – uz nākamo Saeimu…

– Jūs esat bijis pašvaldību lietu ministrs. Kā raugāties uz tagadējā ministra Jura Pūces virzīto administratīvi teritoriālo reformu?

– Es nodarbojos ar reformu no 2006. gada līdz 2007. gadam, dabūju to līdz Saeimai, kas par to nobalsoja. Mans plāns bija vienkāršs: toreiz bija 525 pašvaldības, kas ir ļoti par daudz, bet vienlaikus bija rajoni kā teritoriāla vienība. Man toreiz šķita, ka rajoni ir par lieliem, jo vienā rajonā ir vairāki attīstības centri. Piemēram – toreizējā Preiļu rajonā bija divi attīstības centri – Preiļi un Līvāni, un mans priekšlikums bija sadalīt tos atsevišķās teritoriālās vienībās. Līdzīgi kā ar Valku un Smilteni. Vēsturiski ir pierādījies, ka tas ir pareizs risinājums – kā teritoriālās vienības izdalīt attīstības centrus. Tas nozīmē – aptuveni 40 novadu. Mēs pie tāda rezultāta būtu arī nonākuši, ja ne toreizējo 525 pagastu lobiji, kas nāca rindā… skumji atcerēties, kā tas bija… un balsis Saeimā reformai bija jālasa pa vienai. Pūcem ir vieglāk – viņam balsis Saeimā ir, bet pietrūkst saiknes ar ikdienas realitāti, kā arī tas, kas toreiz bija Aigara Kalvīša valdībai – 56 miljoni latu investīciju programmai pašvaldībās, kad pa 200 tūkstošiem latu iedalīja katram pagastam. Šābrīža reformā pietrūkst šāda «pīrāga». Runājot par Pūces nostāju pret pašvaldību otro līmeni – es arī esmu kategoriski pret otrā līmeņa pašvaldībām. No kāda nodokļa tās tiktu finansētas? Ja valsts funkcijas pārdala uz otrā līmeņa pašvaldībām, tam ir jādod līdzi finansējums nodokļu veidā, un tādu pagaidām neredzu.

– Investīciju jomā novadu kartes pārzīmēšana ko dos?

– Nē, tas neko nemainīs. Lielajos investīciju plānos skaidri iezīmējas trīs pilsētas – Rīga, Liepāja, Ventspils. Par pārējo var aizmirst, vienīgi vēl tad ir kāda attīstība tur, kur blakus lielie tranzīta ceļi – Smiltenes gadījums, kur blakus Pleskavas šoseja, vai Līvāni, kur no Daugavpils var tikt līdz ostai. Investorus interesē trīs lietas – transports, loģistika, darbaspēka pieejamība. Investoriem nav nekas pret latvisko dzīvesziņu, bet tas, vai pilsētā ir vai nav novadpētniecības muzejs, viņus tiešām neinteresē.

Foto: F64