Viesmīlības nozarei valsts apgriež spārnus

Vietējais bizness ar nepacietību gaidīja, kad tiks atcelts ārkārtējais stāvoklis, mazināti ierobežojumi un dzīve pamazām atgriezīsies ierastās sliedēs – cilvēki ies uz koncertiem un izstādēm, dosies ceļojumos, tiksies ar draugiem kafejnīcās bez 2 metru distances ievērošanas. Latvijas Restorānu biedrības viceprezidents Lauris Aleksejevs intervijā Neatkarīgajai atklāj, kā viesmīlības uzņēmumiem klāsies jaunajos apstākļos.

Valdība mīkstinājusi pulcēšanās ierobežojumus, kafejnīcās vai restorānos atļaujot pie viena galdiņa sēdēt četriem dažādās mājsaimniecībās dzīvojošiem cilvēkiem, bet zem klajas debess – astoņiem cilvēkiem. Tiesa, joprojām ir spēkā prasība par 4 kvadrātmetru telpu katram viesim, 2 metru attālumu starp galdiņiem iekštelpās, ja starp tiem nav izveidota norobežojoša siena. Vai šie nedaudz atvieglotie noteikumi palīdzēs nozarei atgūtie

Cik Latvijā ir ēdināšanas uzņēmumu, kuros var apsēdināt pie galdiņiem bezizmēra lielu cilvēku skaitu, lai ievērotu valdības noteikto divu metru distanci? Tas ir retorisks jautājums, jo precīzi diez vai kāds spētu atbildēt. Pirmkārt, Latvijā sabiedriskajā ēdināšanā zāles vidējais izmērs ir 70 līdz 80 kvadrātmetri. Varbūt kādā vietā ir arī 100 kvadrātmetri, bet tādas ir tikai dažas. Lai ievērotu jaunos nosacījumus, kafejnīca vai restorāns varēs apkalpot ierobežotu viesu skaitu. Telpā, kurā agrāk bija vieta 70 viesiem, tagad varēsim uzņemt ne vairāk kā 30 līdz 40 viesus. Tas nozīmē, ka pie maksimālās noslodzes kritums būs gandrīz 50 procentu apmērā. Telpu īres atliktais maksājums, manuprāt, šajā situācijā absolūti nedarbojas, jo ‒ ko nozīmē atliktais maksājums? Par to tāpat vēlāk nāksies maksāt. Otrkārt, ja mēs runājam par āra terasēm, it sevišķi Vecrīgā, tad jārēķinās, ka arī tās nav bezizmēra. Mēs nevaram galdiņus vienkārši izlikt uz bruģa, asfalta vai ietvēm, lai ievērotu prasīto distanci. Par terases izmantošanu daļa pašvaldību prasa maksu. Vismaz tā ir Jūrmalā. Situāciju neglābs pat tas, ja par terases izmantošanu tiktu piešķirtas atlaides vai par tās nomu nebūtu jāmaksā.

Tas nozīmē, ka daudzi uzņēmumi būs spiesti samazināt savu personālu, jo mazāk viesu apkalpošanai un ēdināšanai vajag mazāk darbinieku. Tāpat uzņēmumiem nāksies sašaurinās savu sortimentu. Dzērienu klāsts noteikti nesamazināsies, bet ēdienu gan.

Viesmīlības un sabiedriskās ēdināšanas nozares ir no krīzē visvairāk cietušajām nozarēm. Kā valsts var palīdzēt, un vai to arī dara?

Valsts atbalsts ļautu saglabāt darbaspēku un maksāt darba algas. Šeit ir vairākas iespējas. Pirmkārt, mēs kā sabiedriskās ēdināšanas, viesmīlības un tūrisma nozare ļoti vēlētos sagaidīt atbalsta programmu grantu veidā. Diemžēl šis solījums kārtējo reizi ir kaut kur iestrēdzis. Bet baidos, ka ar trim mēnešiem noteikti būs par maz. Mēs būtu priecīgi, ja šis atbalsts būtu līdz tam brīdim, kad ekonomiskie rādītāji valstī, tai skaitā iekšzemes kopprodukts, atgrieztos 2019. gada līmenī. Tas varbūt prasītu pusgadu, deviņus mēnešus vai gadu. Taču valsts no tā iegūtu. Nepieaugtu bezdarba līmenis, cilvēki neprasītu pabalstus, uzņēmumi strādātu, maksājot nodokļus. Valsts ieņēmumu dienesta dati liecina, ka Latvijas viesmīlības nozare 2019. gadā Latvijas valstij nodokļos samaksājusi 147 miljonus eiro, kas ir par 16,5 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš. Latvijas Restorānu biedrības analīze liecina, ka nozares uzņēmumi nodokļos valstij nomaksājuši 20 procentus no apgrozījuma, kas ir pusotras reizes vairāk nekā citu nozaru uzņēmumi.

Nozares izdzīvošanai tikpat svarīgs ir arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinājums. Turklāt vēlos uzsvērt, ka PVN samazinājumu lūdzam tikai ēdieniem. Tas neskartu alkoholu, saldinātos dzērienus, kafiju utt. Tikai un vienīgi pārtiku. Tas mums ļautu saglabāt, daudzveidot un paplašināt ēdienkarti. Un palīdzētu visai nozarei – ne tikai restorāniem un kafejnīcām, bet arī skolu, aprūpes namu, slimnīcu un citu iestāžu ēdinātājiem. Gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem būtu daudz vieglāk pārlaist šo periodu. Sabiedriskā ēdināšana un citas nozares, kas cīnās par šo samazināto PVN, mēs esam gatavi pierādīt, ka ieguvēja būtu arī valsts.

Lūdzot piemērot samazināto PVN likmi, mēs negribam apzagt valsti. Mēs gribam valstij turpināt dot, tai pašā laikā arī dodot iespējas strādāt visiem saviem darbiniekiem.
Viesmīlības nozare pašlaik nodarbina 5,6 procentus no privātajā sektorā strādājošajiem un 3,4 procentus no visiem darbiniekiem Latvijā.

Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai kafejnīcas, krodziņi un restorāni būtu viesu pilni?

Visticamāk, līdz brīdim, kamēr cilvēki atsāks pusdienot vai vakariņot restorānos, svinēt svētkus un ceļot līdzīgā apjomā kā 2019. gadā, paies aptuveni divi gadi. Šeit jāņem vērā, ka Latvija nav izņēmums. Ekonomiskā situācija visur ir bēdīga, un tas nozīmē, ka viesmīlības un tūrisma nozares pakalpojumus cilvēki vēl kādu laiku izmantos maz. Tūristi sāks ceļot tikai tad, kad viņi jutīsies droši, labi un finansiāli nodrošināti. Tuvākajā laikā cilvēki, visticamāk, apceļos tuvāko apkārtni, aizbrauks uz laukiem, bet šaubos, vai daudzi riskēs doties tālākā ceļā pāri vairāku valstu robežām. Tūrisms, tas ir ne tikai pozitīvas sajūtas, bet arī izdevumi, ar ko gribot negribot jārēķinās, krīzē cilvēki būs spiesti taupīt.

Ja atbalsta nebūs un krīze tiešām ievilksies, vai pavāriem, tai skaitā šefpavāriem, būs jāpārkvalificējas?

Par pārkvalificēšanos tiešām ir dzirdēts. Taču, lai iegūtu profesiju, katrs no mums ir mācījies, pilnveidojies, un to nevar izdarīt viena mēneša laika. Turklāt katrs no mums dara darbu, kas mums ļoti patīk un kurā varam ielikt sirdi. Šaubos, vai tādu atdevi un rezultātus izdotos sasniegt ar piespiedu pārkvalificēšanos. Tāpēc valsts atbalsts ir tik ļoti svarīgs.

Komentāri