Okupācijas pieminekļi, par kuriem vismaz jādiskutē

Vakareiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs notiekošie pieminekļu kari, kas izpaužas, sākot ar prastu vandalismu un beidzot ar akadēmiskām diskusijām par politkorektuma robežām, aktualizē arī Latvijas vidē esošo padomju ideoloģisko pieminekļu, piemiņas objektu un varas zīmju piemērotību mūsdienām. Neatkarīgās rīcībā ir ekskluzīvs neoficiāli izveidots šo objektu saraksts, ko publicējam pilnā apjomā. Saite atrodama tālāk tekstā.


Attiecībā uz Pārdaugavā esošo pieminekli “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, kas glorificē sarkano okupācijas armiju, viss ir skaidrs. Sabiedrība ir pozicionējusies. Vieni 9. maijā tur dodas provocēt latviešu sabiedrību un svin okupācijas faktu. Otri gadu desmitiem nesekmīgi cīnās par šī objekta nojaukšanu. Nesekmīgi tāpēc, ka Uzvaras pieminekli aizsargā ar Krievijas Federāciju noslēgts līgums.

Kāpēc jāslavina okupanti

Kā izrādās ‒ līgums sargā ne tikai Pārdaugavas monumentu. Un runa arī nav par piemiņas plāksnēm un monumentiem karavīru kapos. Tos aizsargā cita ‒ speciāla vienošanās par mirušo piemiņas saglabāšanu ‒ “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”. Latvijā tiek kopti krievu karavīru apbedījumi, Krievijā ‒ latviešu karavīru kapi. Tas ir pašsaprotami. (Neatkarīgā arī par tiem gatavo publikāciju.) Taču Latvijā ir arī vairāk nekā 300 dažādu padomju varas atstātu pieminekļu un dažādu varas zīmju, zem kurām nav kaulu, nav nāves un ciešanu. Ir tikai ideoloģija. Visādas lidmašīnas, lielgabali, granīta plāksnes un ciļņi, kuru vienīgais vēsturiskais mērķis ir slavināt padomju varu. Un te, protams, vietā jautājums, kādēļ 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijā jāturpina slavināt kādreizējā okupācijas vara.

Paslēpti sociālās aizsardzības līgumā

Pastāv viedoklis, ka šie artefakti jāuztver kā sava laikmeta liecība. Un pastāv arī tāds, ka šādas liecības vajadzētu sakrāmēt kādās liecību krautuvēs tālāk prom no acīm.

Tomēr galvenais iemesls, kādēļ ar katru šādu liecību – kaut vai mākslinieciski bezvērtīgu betona kluci – neviena pašvaldība un neviena valsts iestāde nevēlas krāmēties, ir tā pati Krievijas Federācija.
Un konkrēti 1994. gadā parakstītā “Krievijas Federācijas valdības un Latvijas Republikas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību.” Nosaukumā par pieminekļiem nav ne vārda, taču līgumā par tiem tiek runāts. “VI sadaļa. Memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu uzturēšana. 13. pants:

“Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai. Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”” Lūk, šis te punkts it kā aizsargā gan Uzvaras pieminekli, gan arī visus pārējos 300+ objektus. Līgumā nav definēts, kas jāsaprot ar vārdu “memoriālā būve” un vai zem tādas obligāti jāatrodas kritušo pīšļiem. Attiecīgi abas līgumslēdzējas puses par memoriālu būvi sauc jebkāda veida kara un pēckara artefaktus – vai tā būtu piemiņas plāksnīte latviešu karagūstekņiem Sibīrijā vai betona klucis padomju armijas slavai Latvijā.

Pilnais saraksts

Padomju varas pieminekļi oficiāli netiek uzskaitīti, tie nav atrodami Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes sarakstos. Un tomēr – kā iespējamu sensitīvu diplomātisku attiecību objekti tie ir apzināti. Šo darbu veikusi biedrība “Brāļu kapu komiteja”, kas Aizsardzības ministrijas deleģējuma ietvaros veic arī Krievijas apbedījumu vietu uzskaiti un monitoringu Latvijā.

Pēc Neatkarīgās lūguma pārskatu par 313 joprojām esošiem padomju varas uzstādītiem pieminekļiem un ierīkotām piemiņas vietām ārpus brāļu kapiem apkopojis biedrības vadītājs – vēsturnieks Arnis Āboltiņš. Pārskatam ir informatīvs raksturs, un par uzskaitīto objektu esamību dabā nepieciešams pārliecināties klātienē.

IEPAZĪTIES AR PĀRSKATU IESPĒJAMS šeit

Daudz kas ir demontēts

Pēckara gados padomju varas godam sabūvēts vairāk pieminekļu, nekā līdz mūsdienām saglabāti. Pēc Brāļu kapu komitejas sniegtajām ziņām, no 1990. līdz 2017. gadam nojaukti un demontēti 4 tanki (Daugavpils, Dobele, Klapkalnciems, Ērgļi); 49 Ļeņina pieminekļi; aptuveni 30 pieminekļi padomju varas reprezentantiem un kompartijas darboņiem (piemēram, I. Sudmalis, P. Stučka, S. Kirovs), aptuveni 10 piemiņas zīmes padomju kara jūrniekiem un lidotājiem, kuras atradās galvenokārt bijušo armijas daļu teritorijās.

Katra šāda objekta iznīcināšana vai pārvietošana ir izraisījusi lielāku vai mazāku skandālu. Jēkabpils jau gadiem nesekmīgi cenšas tikt vaļā no sava padomju lielgabala. Tur tiek lauzti šķēpi, vai tieši zem lielgabala ir vai nav kāds apbedīts. Ja nav – lieta būtu vienkāršāka. Kā Daugavgrīvā. Tur pārsimt metru no Latvijas armijas Jūras spēku flotiles Patruļkuģu eskadras mītnes atradās piemineklis padomju armijas zemūdens jūrniekiem. Īsti padomju garā – uzbetonēts un koši nokrāsots. Uzraksts uz betona zemūdenes vēstīja “Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts. Slava varoņiem – Baltijas zemūdens jūrniekiem”. Uzraksts neadekvāti pompozs. Padomju gados Daugavgrīvas bāzē strādāt uz kuģiem un zemūdenēm apmācīti PSRS sabiedrotie arābi. Mūsdienās līdzās Latvijas armijas bāzei šādam piemineklim vieta, protams, ir visnepiemērotākā.

Karš pret pieminekļiem notiek citur

Pērn par padomju kara jūrniecības godam būvēto pieminekli atcerējās “Valsts nekustamie īpašumi”, uz kuru zemes šī slava tika īstenota. Visticamāk, armija palūdza. Vispirms ielika sludinājumu “Latvijas Vēstnesī”: “Tiek plānots atbrīvot valsts nekustamo īpašumu Flotes ielā 2, Rīgā no tajā patvaļīgi izvietotas betona konstrukcijas, kura var tikt identificēta kā piemiņas zīme padomju armijas bruņotajiem spēkiem.” Konstrukcijas īpašnieks nepieteicās, un betona zemūdene tika demontēta. Krievijas propagandas kanāls “Sputņik” tik vien kā sēru vēsti par šo notikumu izplatīja, retoriski vaicājot: “Vai patiešām tā nav vienkārša varas patvaļa, bet gan atklāta kara sākums pret padomju pieminekļiem?”

Domājams, ka ne. Īsts karš pret pieminekļiem pašlaik notiek ASV, Beļģijā, Lielbritānijā. Tur tos gāž apkārt, aplej ar krāsu, demolē. Melnādainie iznīcina baltādaino simbolus. Citas problēmas.

Turpretī pie mums viss notiek saskaņā ar likumu un starpvalstu līgumiem. Kaut gan pēc 30 atjaunotās brīvvalsts gadiem patiešām ir vietas, kuru piemērotību padomju varas artefaktiem un mūžīgajai slavai derētu pārskatīt. Piemēram – uz postamenta uzliktais kara bumbvedējs Ķekavas novada Skultes ciemā. Ar sarkanām zvaigznēm un pa laikam ‒ ar puķītēm pakājē. Tam vieta aviācijas muzejā. Savukārt, ja vietējiem tik ļoti patīk okupācijas armijas bumbvedēja ekspozīcija līdzās savām mājām, retoriski jāvaicā: kāpēc gan?

Komentāri