Kāds uzdrošinājies apdraudēt lojālistu “svētās” tiesības uz “morālo pārākumu”

Divas valdošās koalīcijas partijas – “Vienotība” un “Attīstībai/Par!” virza grozījumus “Tiesībsarga likumā”, kuri paredz ierobežot viena cilvēka tiesības ieņemt šo amatu uz vairāk nekā diviem piecu gadu termiņiem. Pašreizējam tiesībsargam Jurim Jansonam otrais amata termiņš beidzas nākamgad, un, lai ko stāstītu šo grozījumu iesniedzēji, viņu vēstījums ir skaidrs un nepārprotams – tāds tiesībsargs, kāds ir Jansons, mums nav vajadzīgs.

Patiesi, Jansons pēdējā laikā ir iesniedzis Satversmes tiesā (ST) vairākas lietas, kuras varai nav bijušas patīkamas. Lielāko neapmierinātību izraisīja jūnija beigās pasludinātais ST spriedums par garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa neatbilstību Satversmei. ST lika Saeimai un valdībai ne tikai pārskatīt GMI apmēru, bet arī izveidot Satversmes garam atbilstošu GMI aprēķināšanas kārtību.

Varas atbalstītāji (lojālisti) un “džungļu kapitālisma” ideju sludinātāji tiesībsarga iniciatīvas cenšas marginalizēt, tās pasniedzot kā klaji populistiskas. ST spriedumā ierakstīto frāzi, ka “valsts uzdevums ir nodrošināt iedzīvotājiem cilvēka cienīgu dzīvi”, mēģina izsmiet un novest līdz absurdam, dažādi ironizējot par “cilvēka cienīgas dzīves” jēdzienu un par to, kam galu gala tā jānodrošina. Tiek draudēts ar valsts un sociālā budžeta uzspridzināšanu, nodokļu celšanu un tamlīdzīgām apokaliptiskām ainām.

Skaidrs, ka tiesībsargs Jansons lojālistiem ir kā nagla pakaļā. Pēc viņa iesnieguma Satversmes tiesa par neatbilstošu pamatlikumam atzina arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem. Dienas kārtībā ir vēl vairāki Jansona pieteikumi, tai skaitā par mediķu darba samaksas neatbilstību likumā noteiktajam apmēram.

Ar ko tieši Jansons tik ļoti kaitina lojālistus? Jansons šobrīd ir vienīgais labi redzamais valsts varas pārstāvis, kurš publiskajā telpā norāda uz varas neizdarīto sociālajā sfērā. Viņš faktiski ir kļuvis par vienīgo, kurš aizstāv dzīves grūtdieņu intereses. Skaidrs, ka politiķi, kuri gribētu no Jansona tikt vaļā, ne jau viņa sociālo aktivitāti piesauc kā iemeslu likuma grozījumiem. Jau ir atrasti labskanīgi iegansti, kurus pārliecinoši atkārtos lojālisti. Šos ieganstus pat nav vērts iztirzāt. Tas būtu kā šaut pa kartona viltus nocietinājumiem.

Politikā patiesie iemesli bieži nesakrīt ar deklarējamiem. Galvenais grozījumu virzītājs, deputāts Andrejs Judins nav no tiem, kurš pret dzīves pabērniem izturētos ar nevērīgu cinismu. Drīzāk otrādi, viņš cenšas atstāt sociāli iejūtīga cilvēka iespaidu. Taču viņš ir tieši tās partijas biedrs, kuras vadībā ilgstoši tikusi īstenota tāda sociālā un finanšu politika, kas lielai daļai iedzīvotāju nav spējusi nodrošināt Satversmē garantēto “cilvēka cienīgo dzīvi”. Pieļauju, ka Judins par to izjūt zināmu iekšējo diskomfortu, un tas, ka tiesībsargs viņam šo vainu regulāri grūž degunā, šo diskomfortu tikai pastiprina. Judins šajā gadījumā pauž tās lojālistu daļas bažas, kuri tiesībsarga Jansona darbībās saredz apdraudējumu savam pašiedomātajam morālajam pārākumam.

Politikā morālajam aspektam ir milzu nozīme. Jebkuras darbības jāprot iesaiņot pievilcīgā retorikā. Tas ir, tās jāpamato ar morāli pārliecinošiem argumentiem. Judina kā politiķa tēls vienmēr ir saistījies ar ieņemto morālā pārākuma pozu. Šī poza ļoti raksturīga tieši abām grozījumu virzītāju partijām.

Jansons šiem pozētājiem regulāri atgādina – jūsu centieni uzdoties par morālajām autoritātēm ir visai apšaubāmi. Maigi sakot.

Tas Judinam, Pavļutam un citiem mūžīgi “pareizajiem” pamatīgi krīt uz nerviem, pat ja viņi paši to līdz galam neapzinās, jo viņu politiskās eksistences pamats ir – par mums neviena “svētāka” Latvijas politiskajā telpā nedrīkst būt. Tāpēc ikviens, kurš šo kailā karaļa tērpa burvību uzdrošinās apšaubīt, ir padzenams no Latvijas politiskās skatuves dēļiem. Tieši šī tad arī ir “Tiesībsarga likuma” grozījumu patiesā jēga. Nākamgad ievēlēsim savējo, kurš negrūdīs mums purniņu pašu pieķēzītajā.

Komentāri