Laukšteins: Nepalīdzēt teātrim – tas ir politisks lēmums

„Aktieri ir emocionāli cilvēki, viņi saprata, ka situācija ir traka. Un no Kultūras ministrijas saņemtā īsziņa ir vienkārši ņirgāšanās par aktieriem. Viņiem nav tādas racionālas pieejas, sak, tagad mēs darīsim tā un tā… Patiesību sakot, mēs visi esam emocijās. Es tā bieži nesaku, bet – šoreiz raudiens nāk,” teic Liepājas teātra galvenais vīrs Herberts Laukšteins, SIA „Liepājas teātris” valdes priekšsēdētājs.

Liepājas teātris ir atstāts bez valsts atbalsta kovidkrīzes laikā. Pagaidām ir ticama tikai viena iespēja: teātrim palīdzēs Liepājas pašvaldība. Pagājušo piektdien Kultūras ministrijā ciemojās Herberts Laukšteins, tomēr uz Liepāju atpakaļ nācās braukt bez gandarījuma. Savādi ir tas, ka valdība pie pilna (?) saprāta spēj diskutēt par to, kurā vietā Rīgā celt simtiem miljonu vērtu koncertzāli, tomēr nespēj ar nesalīdzināmi mazākām summām palīdzēt tiem, kuri savu kultūras koncertzāli ir jau cēluši vairāk nekā gadsimtu. Un uzcēluši. Viņiem ir tikai mazliet jāpalīdz.

Ko jums pastāstīja Kultūras ministrijā?

Mums paskaidroja, ka pašvaldības uzņēmumam no Kultūras ministrijas nekas nepienākas.

Liepājas teātris par pašvaldības uzņēmumu kļuva tikai 2009. gadā – iepriekšējās krīzes laikā.

Jā. Turklāt tā nauda, ko tagad dala, nenāk no valsts budžeta. To piešķīra ES kovidkrīzes seku likvidēšanai. Pats galvenais – projektā, kas saucas „Kovida krīzes seku likvidēšana” (vai kaut kā tamlīdzīgi), ar melnu uz balta uzrakstīts, ka tajā nedrīkst piedalīties valsts un pašvaldību uzņēmumi.

Kādā veidā jūs balstīja pašvaldība?

Pašvaldība mūs dotēja. Mēs paši nopelnījām 47% no kopīgajiem izdevumiem. Tagad naudas vispār nav, plus ir arī parāds.

88 000 eiro skatītājiem?

Jā. Viņi ir nopirkuši biļetes un gaida izrādes. Mēs ļoti diferencēti optimizējam savu budžetu. Kādi 30% mūsu cilvēku aizgāja bezdarbniekos. Aktieriem ir tikai pamatalga, piemaksu nav, jo nenotiek izrādes. Iespējams, līdz oktobrim naudas aktieriem pietiks.

Vai ir skatītāji, kuri prasa atpakaļ savu iemaksāto naudu?

Daži ir.

Dodat?

Mums nav, no kā dot. Protams, ka mēs ļoti gribam atdot skatītājiem to, ko esam palikuši parādā, un sākt no nulles.

Nu, tātad ministrs Nauris Puntulis pateica, ka…

Puntulis nemaz neatnāca uz mūsu tikšanos. Iepriekšējā dienā man gan teica, ka viņš būs, bet… Līdz ar to nebija neviena, kurš varētu pieņemt jelkādu lēmumu. Nebija ne kultūras, ne finanšu ministra. Bija kaut kādi pārstāvji… Mazliet parunājām. Bet rūgtumiņš palika.

Pieprasīja jums kaut kādus papildu datus?

Jā. Ministrija pārstāve piektdien solīja, ka tūdaļ pat atsūtīs mums uz elektronisko pastu kaut kādu formulāru, ko pildīja arī pārējie teātri un pēc kura tika aprēķināts, kāda naudas summa vajadzīga katram teātrim. To mēs uzreiz aizpildīsim, aizsūtīsim ministrijai, un tad jau redzēs, kas notiks tālāk.

(Piektdien teātrim nekas netika aizsūtīts, bet otrdien Herberts Laukšteins saņēma īsziņu no ministrijas: „Šobrīd daudzi cilvēki ministrijā ir atvaļinājumos, tāpēc sanākusi tāda kavēšanās ar dokumentiem. Pareizās anketas tiek meklētas. Tiklīdz tās būs, tā es sūtīšu.” Vēlā otrdienas pēcpusdienā tomēr tika atrasta „pareizā anketa”, un Herberts Laukšteins nu varēja ķerties pie formulāra aizpildīšanas… Cik tam būs jēgas – sekosim līdzi.)

Ministram Puntulim vēstuli nosūtīja Saeimas komisijas vadītājs Arvils Ašeradens. Proti, ka teātrim jāpalīdz. Kad Saeimas komisijā balsoja par miljoniem, tie tika paredzēti visiem teātriem. Vismaz bija tāds aicinājums…

Izklausās gan, ka jūs esat „uzmesti”.

Nu, tā sanāk… Ir taču dabūta tā Eiropas nauda, bet tieši valdība ir atteikusies mums palīdzēt. Sak, iznīkstiet, kāda mums darīšana, lai pašvaldība palīdz!

Un ko saka Liepājas pašvaldība?

Pašvaldība teic, ka tas ir nesmuki un netaisnīgi un ka tas ir augstprātīgi no valdības puses. No pašvaldības esmu dzirdējis solījumu, ka tā mums muguru nepagriezīs.

Tāpat kā pašvaldība nepagrieza teātrim muguru 2009. gadā… Bet kā tagad jūtas aktieri?

Otrdien mums bija tāda simboliska sezonas atklāšana: tikāmies, parunājām, nofotografējāmies… Es izstāstīju, kā mums gāja ministrijā. Aktieri ir emocionāli cilvēki, viņi saprata, ka situācija ir traka. Un no ministrijas saņemtā īsziņa ir vienkārši ņirgāšanās par aktieriem. Viņiem nav tādas racionālas pieejas, sak, tagad mēs darīsim tā un tā… Patiesību sakot, mēs visi esam emocijās. Es tā bieži nesaku, bet – šoreiz raudiens nāk.

Aktieri grib spēlēt, tas ir mokoši – neko nedarīt, tikai gaidīt, gaidīt…

Gaisā karājoties palika trīs jauniestudējumi: Māras Ķimeles, Dmitrija Petrenko un Viestura Meikšāna izrādes. Meikšāna „Dēmonam” vajadzētu parādīties oktobrī, bet tagad – nezinu, kas notiks. Ja kontā nebūs naudas, ar ko izmaksāt algas, tad – viss…

Nesaprotu, vai tiešām valdībai vienalga – teātris dzīvos vai mirs?

Acīmredzot vienalga. Notiek vienkārši atrunāšanās, pamatojoties it kā uz teātra juridisko statusu. Uzskatu, nepalīdzēt Liepājas teātrim – tas ir politisks lēmums. Koncertzāles, kas ir pašvaldību pārziņā, palīdzību dabūja. Tad kāpēc Liepājas teātrim palīdzība ir atteikta?

Kā jūs kopumā šobrīd redzat kultūras situāciju Latvijā? Aktieri un mūziķi mēģina veidot tiešsaistes koncertus un izrādes, visi sitas, kā prot, bet tā jau nav pilnasinīga māksla, par to – kā jūs teicāt, – raudiens nāk.

Jā, kaut kādas darbības notiek, kaut kādi koncertiņi un izrādītes… Mēs arī 1. augustā rīkosim svaigā gaisā koncertu blakus teātrim. Skatīsimies, kā mūs atbalstīs liepājnieki. Bet kopumā noskaņojums ir depresīvs… Veselības ministre taču draud, ka kopā ar kovidu mums būs jādzīvo ilgi.

Tā nav kultūras dzīve. Bet uz kā tad Latvija balstās? Uz kultūras pamatiem balstās. Izskatās, kādam tas ir izdevīgi – lai nekas kultūras dzīvē nenotiek pa īstam.

Domāju, ka daudzos cilvēkos ir iesētas bailes. Izrādes laikā divas stundas atrasties blakus citiem cilvēkiem – tās arī ir bailes. Taču tad, kad jābrauc autobusā Rīga-Liepāja, tad visi sēž blakus un – nekas.

Kas notiks ar kultūras dzīvi valstī?

To jums pateiks infektologi.

Komentāri