Ekonomists Pēteris Strautiņš: Jo nabadzīgāka valsts, jo vairāk uzņēmēju

Vai tiešām darbaspēka deficīts Latvijā ir tik liels, ka jāklausa labklājības ministres Ramonas Petravičas ieteikumam un jāieved trūkstošie darbinieki no trešajām valstīm? Par šo un citiem ar aktuālo ekonomisko situāciju saistītiem jautājumiem saruna ar bankas Luminor ekonomikas analītiķi Pēteri Strautiņu.

– Cik smaga ir situācija nodarbinātības jomā, un vai taisnība labklājības ministrei, ka laiks atvērt durvis darbaspēkam no trešajām valstīm?

– Situācija noteikti nav smaga no sabiedrības lielākās daļas viedokļa, jo lielākā daļa ir algoti darba veicēji un lielākā daļa dzīvo vietās, kur darba atrašanas iespējas ir labas. Ar situāciju neapmierināti ir daudzi uzņēmēji, taču arī šajā vidē neapmierinātība ir ļoti atšķirīga. Sākot no nekādas un beidzot ar ļoti lielu. Ir gadījumi, kad šī iemesla dēļ uzņēmumu darbība vienkārši beidzas, un tādu gadījumu kļūst arvien vairāk.

– Ja abstrahējamies no konkrētu personu izdevīguma vai neizdevīguma viedokļa, tad kā šī situācija izskatās no kopējā ekonomiskā viedokļa?

– Ekonomikai kopumā tas liks aizvien vairāk specializēties. Ekonomikai – šīs mūsu kolektīvās gudrības nesējai – būs jādomā, ko darīt un ko nedarīt. Jebkurā stratēģijā atbilde uz jautājumu – ko nedarīt – ir tikpat svarīga kā – ko darīt? Būs ļoti daudz – ko nedarīt. Pazudīs diezgan liels skaits uzņēmumu eksporta sektorā. Pārsvarā gan tie būs uzņēmumi, kuru katra devums savā nozarē nav īpaši liels. Latvijā ir lieli kontrasti uzņēmumu ražīgumā. Gandrīz visās nozarēs ir uzņēmumi, kuru ražīgums ir ļoti augsts. Augstāks nekā Eiropā vidēji. Šiem uzņēmumiem darbinieku piesaiste nesagādā nekādas grūtības. Tie arī šo darbaspēka laika cenu ceļ. Viņi to var atļauties, jo viņi arvien vairāk pārdod pasaulei saražotās preces vai pakalpojumus. Citi ir spiesti vilkties līdzi, bet ir arī tādi, kas to nespēj. Izstāsies no spēles vājākie eksporta nozarēs, jo viņi nevar pārlikt papildu izmaksas uz klientiem ārpus Latvijas, jo tur algas [un cenas] neaug tik strauji. Tomēr jāatzīst, ka arī šie uzņēmumi ilgu laiku ir spēlējuši pozitīvu lomu. Tie ir bijuši, ja tā var teikt, pēdējās iespējas nodarbinātāji, dodot cilvēkiem iespēju nopelnīt tad, kad citu iespēju nav. Vietās ar augstu bezdarba līmeni. Izstāsies no spēles arī iekšējā patēriņa uzņēmumi. Tāds tipisks piemērs varētu būt daļa no autoservisiem. Vēsturiski Latvijā ir ļoti daudz vestas lietotas automašīnas, un tās tiek vestas joprojām. Gan augot algu līmenim, gan pastiprinoties spiedienam maksāt nodokļus, izmaksas šajā nozarē pieaugs, daļa cilvēku pārsēdīsies jaunākās mašīnās, un tik daudz remontpakalpojumu vairs nebūs vajadzīgi.

– No jūsu teiktā var rasties priekšstats, ka darbaspēka deficīts stimulē produktivitātes celšanu un veicina mazproduktīvo uzņēmumu atmiršanu. Varētu pat teikt, ka uz ekonomiku kopumā tas iedarbojas pozitīvi. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ir noteikts skaits darba vietu, kur nepieciešamas cilvēka darba rokas un produktivitātes augšana ir stipri ierobežota.

– Ko nevar izdarīt roboti? Viņiem nav abstraktās domāšanas, iztēles, spējas domāt oriģināli augstajā galā, un viņiem trūkst veselā saprāta, reālās pasaules uztveres, fiziskās veiklības maigi paņemt izēstos traukus no galda utt. zemajā galā. Jebkurā visattīstītākajā valstī daudzi cilvēki strādā sektoros, ko var saukt par zemo tehnoloģiju nozarēm. Vēsturiski pēcpadomju ērā cilvēkiem, kas veic darbu šajā sektorā, algas ir bijušas zemas. Tās ir bijušas pārāk zemas, lai šos cilvēku noturētu Latvijā. Ir skaidrs, ka šīm algām ir jāaug. Tad varēsim stabilizēt Latvijas iedzīvotāju skaitu un samazināt nevienlīdzību. Mēs redzam, ka jau vairākus gadus strauji aug algas nozarēs, kur tās ilgstoši bijušas zemas. Piemēram, sabiedriskajā ēdināšanā. Tur gan ir arī legalizācijas elements. Jā, būs vajadzīgi arī vienkāršā darba veicēji, bet pārējai sabiedrībai viņiem būs jāmaksā vairāk. Līdz ar to augs cenas. Īpaši pakalpojumu cenas, kuras Latvijā joprojām ir tikai nedaudz vairāk par 50% no vidējām ES pakalpojumu cenām. Cilvēki, kuri ceļo uz bagātajām valstīm, redz, ka preču cenas tur daudz neatšķiras, bet pakalpojumu cenas tur ir daudz augstākas. Piemēram, Šveices pilsētās paēst pusdienas restorānā lētāk par 40 eiro ir grūti, kas var būt šokējoši no Latvijas iedzīvotāja skatupunkta.

– Sabiedrībā nav politiska pieprasījuma pēc plaša darba tirgus atvēršanas, savukārt uzņēmēju spiediens uz politiķiem to darīt turpināsies. Kā šis pretrunīgais jautājums tiek un tiks risināts?

– Domāju, ka tas tiks risināts tā, kā to vēlēsies sabiedrības vairākums savās praktiskajās interesēs. Tā būs kontrolēta imigrācija. Tāda, kas palīdz uzņēmējiem, bet tajā pašā laikā neaptur algu pieaugumu. Ir jāļauj algām augt, jo tikai tādā veidā mēs varam apturēt cilvēku aizbraukšanu. Tas daudziem uzņēmējiem nepatīk un dažiem var gadīties pat liktenīgi, taču to novērst nevajag. Jāsaprot, ka imigrācija ir ieguvums ekonomikai. Spilgtākais piemērs ir IT nozare. Tur gan visi piekrīt, ka šajā nozarē jāļauj ievest cilvēkus, jo tā ir nozare, kur maksā divas reizes vairāk nekā valstī vidēji. Latvijā programmētāju atalgojums nupat pārsniedza atalgojuma līmeni finanšu sektorā, un es par to tikai priecājos. Tie ir cilvēki, kuri palielina eksportu un rada pieprasījumu pēc augstas kvalitātes precēm un pakalpojumiem šeit Latvijā, tādējādi dodot darbu arī citiem. Ir arī daudzas saprātīgas iespējas piesaistīt darbaspēku vidējas kvalifikācijas profesijās. Šobrīd metinātāji un citi metālapstrādes speciālisti no Ukrainas ir ļoti vērtīgs darbaspēks vairākos Latvijas uzņēmumos. Patiesībā līdz galam nesaprotu šo ministres paziņojumu, jo Latvijā imigrācijas režīms jau ir diezgan liberāls. Šeit var brīvi iebraukt no ES, un uzņēmēji var ievest darbaspēku arī no valstīm, kuras ir ārpus ES. Tas notiek, un šķiet, ka viss ir labi.

– Vai tas nozīmē, ka problēma ir zināmā mērā uzpūsta?

– Vienkārši ir pretējas intereses. Tas regulējums, kas ir, manuprāt, ir diezgan tuvs saprātīgam kompromisam, bet vienmēr būs tādi, kas gribēs pavilkt to regulējumu uz vienu vai otru pusi. Un vēl. Kā tas politikā mēdz būt, turklāt sociālo mediju ērā, ir ļoti nokaitēta retorika. Nezinu, vai ir problēma? Ir jautājumi, uz kuriem tiek sniegtas ārkārtīgi kategoriskas atbildes.

– Dažkārt, klausoties uzņēmēju žēlabas, ka trūkst darbaspēka, ka nodokļu slogs viņus smacē, redzot niknu pretošanos minimālās algas celšanai, rodas iespaids, ka pastāv iedzīvotāju kategorija, kura uzskata, ka viņiem pienākas būt par uzņēmējiem un valstij ir jānodrošina apstākļi, lai viņiem nekas netraucētu būt par šiem uzņēmējiem. Bieži visa šī uzņēmējdarbība balstās tikai uz zemu un ļoti zemu algu maksāšanu, nodokļu nemaksāšanu un tamlīdzīgām darbībām. Ja nevari iekļauties civilizētā uzņēmējdarbībā un nevari atrast darbiniekus, tad varbūt nemocīt sevi un citus ar tādu uzņēmējdarbību?

– Ekonomikā ir divas galvenās stratēģijas. Viena ir relatīvi zema riska, bet arī ierobežota ieguvuma stratēģija. Tas ir – būt algotam darbiniekam. Otra ir augstāka riska, bet teorētiski neierobežota ieguvuma stratēģija – būt uzņēmējam. Ja cilvēkam augsta riska stratēģija nav izdevusies, tad tiešām jādomā par kaut ko citu. Stratēģijā galvenais jautājums ir nevis – ko darīt, bet – ko nedarīt. Varbūt viņam jāpamēģina kaut kas cits.

– Viņš negrib. Viņš kliedz – esmu uzņēmējs, bet riebīgā valdība ar saviem nodokļiem mani žmiedz.

– Ko nozīmē negrib? Ir tā. Ja mēs paskatāmies uz ļoti nabadzīgam valstīm, tad tur gandrīz visi ir uzņēmēji. Vai nu zemnieki, vai amatnieki, vai sīktirgotāji. Tieši tad, kad valsts kļūst bagātāka, rodas nepieciešamība daudziem cilvēkiem apvienot savus pūliņus lielākās organizācijās, darbināt lielākas sistēmas. Vai tās būtu elektrostacijas, bankas vai aviosabiedrības, kas nevar būt mazi uzņēmumi. Kādam ir jābūt algota darba veicējam, un attīstītās valstīs algota darba veicēju vienmēr būs vairāk nekā uzņēmēju. Tāda ir tā realitāte.

– Vecās, bagātās ES valstis nav varējušas izvairīties no visai masveidīgas ārpus Eiropas imigrācijas. Arī Latvijā pēdējā laikā uz ielām redzami samērā daudz cilvēku ar neeiropeisku izcelsmi. Ņemot vērā, ka iebraucēji parasti dodas uz vietām ar augstāku dzīves līmeni, rodas jautājums, kāpēc viņi ir šeit, nevis Vācijā, Zviedrijā vai Francijā? Vai jau esam sasnieguši tādu līmeni, ka varam ar šīm bagātajām valstīm konkurēt darbaspēka piesaistes ziņā?

– Arī tad, kad Latvija bija stipri nabadzīga zeme 90. gados, cilvēki brauca šeit strādāt. Tie bija cilvēki, kuriem bija zināšanas, kuru nebija Latvijas iedzīvotājiem. Šo neesošo zināšanu klāsts bija ārkārtīgi plašs, jo Latvijā tikai sāka veidoties tirgus ekonomika. Ar laiku vajadzība pēc cilvēkiem vadītāju amatos, mārketingā un citās jomās ir pat samazinājusies, jo Latvijas iedzīvotāji šīs zināšanas ir ieguvuši. Zemākas kvalifikācijas profesijās šeit braukt strādāt nebija nekādas jēgas. Tagad vidējas kvalifikācijas un varbūt pat vienkāršās profesijās parādās cilvēki, kas grib strādāt. Studenti. Dzīve Latvijā ir samērā lēta. Svarīgi ir arī saprast Latvijas vietu pasaulē. 90. gados Latvijā IKP pēc pirktspējas paritātes bija nokrities zem pasaules vidējā līmeņa. Valsts ar augstu industrializācijas un izglītības līmeni bija nokritusies zem pasaules vidējā. Vienu brīdi izdevumu daļa pārtikai bija virs 50% no visiem izdevumiem, kas atbilst Āfrikas nabadzības indikatoram. Šobrīd Latvija pēc IKP uz vienu iedzīvotāju jau ir 70-80% (atkarībā no aprēķinu metodoloģijas) virs pasaules vidējā līmeņa. Tajā pašā laikā esam tikai 70% no ES-28 vidējā līmeņa, kas tomēr ir krietni virs pasaules vidējā. Joprojām ir kaut kāds vilinājums doties prom no Latvijas uz Rietumeiropu, un tas nepazudīs tik drīz. Vienlaikus ir arvien lielāka interese šeit braukt no citām valstīm. Tā ka nākotnes lielais izaicinājums nebūs vis bezgalīga iedzīvotāju skaita sarukuma pārvaldīšana (Igaunija jau ir stabilizējusi iedzīvotāju skaitu), bet drīzāk integrācija, kas būs nopietns darbs un izaicinājums nākamajām paaudzēm Latvijā. Tā ir problēma, kuru var atrisināt.

– Nedaudz par budžetu. Tas ir aprēķināts, prognozējot ekonomikas izaugsmi – 2,8%. Cik pamatota ir šāda prognoze, ņemot vērā ekonomikas izaugsmes sabremzēšanos mūsu eksporta tirgos?

– Jā, pēc ilgāka laika Finanšu ministrijas prognoze ir drīzāk optimistiska nekā pesimistiska. Bet tā nav neprātīga. Šī prognoze kaut kādā mērā ir stratēģiski gudra, jo, izaugsmes tempam piebremzējoties, par mazliet lielāku budžeta deficītu es galīgi neuztrauktos. Tam ir vairāki iemesli. Latvija aizņemas ar negatīvām likmēm pat uz pieciem gadiem. Privātais sektors, mājsaimniecības joprojām dzīvo ar ļoti lielu finansiālo pārpalikumu. Mājsaimniecību finansiālais pārpalikums, tikai skatoties no noguldījumiem un kredītiem bankās, ir 2% no IKP. Turklāt ir arī vēl cita veida uzkrājumi. Arī uzņēmumi kopumā vairāk uzkrāj nekā aizņemas. Tātad privātais sektors ņem naudu ārā no ekonomikas. Tādā situācijā, ņemot vērā negatīvu migrācijas bilanci, ir tikai saprātīgi, ka valsts veido budžetu ar mērenu deficītu. Ieguvums no papildu pieprasījuma radīšanas iekšējā tirgū, tātad papildu darba vietām un algām, ir pietiekami liels. Ir jāuztraucas ne tikai par valsts parādu, bet arī par to, cik cilvēku dzīvos Latvijā. Skatoties pagātnē (tas nav finanšu aprindās tipisks viedoklis), iespējams, pēckrīzes periodā mūsu budžeta politika ir bijusi pārāk stingra. Mums varbūt būtu lielāks parāds, bet būtu vairāk cilvēku Latvijā, un, rēķinot to pievienoto vērtību, kuru viņi radītu, tas nebūtu slikts darījums. Pēckrīzes periodā Latvijā ir bijis grūti iešūpot iekšzemes pieprasījumu. Īpaši mājokļu sektorā, kur ieguldījumi būvniecībā un atjaunošanā ir bijuši ļoti mazi. Vidēji ES mājsaimniecību ieguldījumi mājokļos ir 5% no IKP, Latvijā tikai ap 2% no IKP. Igaunijā tuvu pie ES vidējā. Ja pie mums šajā laikā būtu būvēti mājokļi, mums būtu vairāk darba vietu, lielāks algu fonds un līdz ar to vairāk cilvēku. Būvējot vairāk mājokļu, mēs dodam arī iespēju cilvēkiem pārcelties uz turieni, kur ir vairāk darba vietu. Latvijas darba tirgū lielākā problēma ir tāda, ka ir vietas, kur trūkst darbinieku, un ir vietas, kur trūkst darba vietu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latgalē ir tikai 55 darba vietas un pašnodarbinātie uz 100 cilvēkiem darbaspējīgajā vecumā. Rīgā un Pierīgā 94 uz 100, kas ir vairāk, nekā nepieciešams. Kurzemē 65 uz 100.

– Ko tas nozīmē?

– Tas nozīmē, ka Latvijā iedzīvotāju izvietojums joprojām atspoguļo pagātnes ekonomisko realitāti. Padomju laikā vairāk nekā puse cilvēku strādāja preču sektoros. Tagad šīs nozares ir aptuveni ceturtdaļa no ekonomikas. Ir ievērojami augusi pakalpojumu joma, bet tai ir raksturīgs tas, ka tai ļoti patīk lielās pilsētas. Pirmkārt, Rīga. Rīga ir tā vieta, kur ir koncentrētas vairākas nākotnes nozares, kas Latvijai ir galvenās eksporta virzītājas – IT un biznesa pakalpojumi. Attīstās arī rūpniecība, kas ir reģionu galvenais virzītājs, bet šī nozare un lauksaimniecība nevar nodrošināt pietiekami daudz labi apmaksātu darba vietu cilvēkiem, kas joprojām dzīvo laukos un mazajās pilsētās. RailBaltic būves uzsākšana būtiski sildīs Latvijas centrālās daļas darba tirgu. Mājokļu būvniecības pieaugums noteikti būs ar augošu tendenci, jo Latvijā izaugsme pēckrīzes periodā atšķīrās no Igaunijas un Lietuvas ar to, ka Latvijā tā bija gandrīz pilnībā atkarīga no eksporta. Šis gads ir pirmais, kad pieaug mājsaimniecību hipotekārie kredīti, aug būvniecības apjomi un izsniegto būvatļauju skaits. Šajā sfērā ir milzīgs potenciālais pieprasījums. Rīga ir diezgan turīga pilsēta, kur divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo padomju laiku mājās. Jau šobrīd daļa no tur dzīvojošajiem varētu atļauties kaut ko citu, un agri vai vēlu viņi šo lēmumu pieņems. Būvēs privātmājas, pārcelsies uz cita veida daudzdzīvokļu mājam. Noteikti lielos apjomos notiks mājokļu atjaunošana Rīgas centrā, kas ir ļoti skaista vieta un ļaus daudziem dzīvot tuvāk darbam.

Foto: F64

Komentāri