Grāmata atklāj nezināmās šķautnes Vairas Vīķes-Freibergas dzīvesgājumā

Mūsu valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga 1. decembrī svin savu dzimšanas dienu. Šodien kārtējo reizi par godu šim notikumam LTV demonstrēs dokumentālo filmu Vienmēr prezidente.

Par V. Vīķi-Freibergu daudz kas filmēts, rakstīts un stāstīts. Tomēr viņas biogrāfijā ir tik daudz šķautņu, ka par notikumiem, kas saistīti ar viņu un ap viņu, visticamāk vēl taps ne viena vien filma vai grāmata.

Neatklātie kontakti

Mēs ļoti labi zinām V. Vīķes-Freibergas māku sarunāties ar pasaules vadošajiem politiķiem, prezidentiem, karaļiem. Mēs ļoti labi zinām mūsu eksprezidentes prasmi uzrunāt šādus ļaudis. Taču mēs gandrīz neko nezinām par viņas talantiem komunicēt ar slepeno pasauli – ar slepeno dienestu pārstāvjiem. Mēs praktiski neko nezinām par viņas drosmīgajiem lēmumiem aukstā kara laikā sarunāties ar viņai nepazīstamiem cilvēkiem no komunisma citadeles PSRS.

V. Vīķe-Freiberga ar šiem ļaudīm ne tikai sarunājās, bet arī uzticējās viņiem. Daudzi Rietumu latviešu sabiedrības pārstāvji aukstā kara laikos uzskatīja, ka ar latviešiem no padomju Latvijas nav jākontaktējas – viņi visi ir komunisti. Komunisti vienmēr melo – līdz ar to šādiem kontaktiem nav vērts tērēt laiku. Turpretī V. Vīķe-Freiberga bija viena no tiem, kuri lieliski saprata, ka jārunā ar ikvienu dzelzs priekškaru pārkāpušo padomju zemes cilvēku.

Pirmais, kurš uzdrošinājies atklāt līdz šim nezināmās vēstures lappuses par slepeno dienestu spēlēm ar latviešu emigrāciju, ir bijušais jūrnieks, vairāku pasaules valstu slepeno dienestu sadarbības partneris Juris Dimitrs savā grāmatā Izlūkošanas laboratorija Rīga-Monreāla 1969.

Tālruņa numurs

1967. gadā Monreālā notika pasaules izstāde World Expo 67. Tajā sevi atrādīja PSRS, kuras paviljonā atradās arī Latvijas PSR stends. Skaidrā latviešu valodā runājošie stenda darbinieki un stendā redzamās Latvijā ražotās preces un pārtika vilināt vilināja Rietumu latviešus. Vilinājumam gan ļāvās paši drošsirdīgākie, tie, kuri nebijās komunisma elpas un latviešu sabiedrības nosodījuma par nodevīgu līšanu komunistu paviljonā. Arī Freibergu ģimeni piesaistīja gan stendā redzamie Latvijas izstrādājumi, gan inteliģentais stenda darbinieks Vasīlijs Jegorovs. Freibergiem iepatikās gan V. Jegorova kompetence, gan arī prasme vienkāršā valodā uztverami izstāstīt visai sarežģītas lietas. Freibergi V. Jegorovam atstāja savu telefona numuru. Ar izglītotu, erudītu pieklājīgu latvieti, kaut arī padomju latvieti, vienmēr bija patīkami satikties un parunāties. Izstāde beidzās, un V. Jegorovam bija jādodas mājup uz savu oficiālo darbavietu, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Starptautisko sakaru nodaļu. Patiesībā V. Jegorovs strādāja Latvijas PSR VDK Pirmajā daļā. Darbs Zinātņu akadēmijā – labs veids, kā kontaktēties ar izglītotiem Rietumu cilvēkiem.

Uzdevums sazināties

Tieši V. Jegorovs bija viens no tiem, kurš VDK kolēģiem Monreālā iegūto kontaktu uzturēšanai ieteica izmantot viņa ģimenei pazīstamo jūrnieku kuģu mehāniķi Juri Dimitru. V. Jegorovs ģimenes lokā pietiekami labi bija iepazinis J. Dimitra stiprās un vājās puses un rekomendēja viņu sūtīt uz Maskavas VDK Pirmās pārvaldes izloloto programmu par pasažieru kuģu izmantošanu izlūkošanā. 1969. gada agrā pavasarī J. Dimitrs devās savā pirmajā reisā ar kuģi Alexandr Pushkin uz Monreālu. Atgriezies no reisa un noziņojis VDK kuratoriem par to, kā gājis jaunajā amatā, J. Dimitrs no V. Jegorova saņēma vairākus Kanādas latviešu telefona numurus. J. Dimitram tika dots uzdevums nākamajā reisā Monreālā nokāpt no kuģa un sazināties ar Bruno Deksni, Visvaldi Goldi un, protams, arī ar Vairu un Imantu Freibergiem.

Līdz šim neviens VDK lietu pētnieks tā arī nav izpētījis, kādu iemeslu dēļ Maskavā tika nolems sildīt kontaktus tieši ar šīm personām. Nevienam mūsu pētniekam vēl nav izdevies pārliecinoši motivēt Krievijas varas iestāžu pārstāvjus parādīt to arhīvu daļu, kura glabā attiecīgās izstrādes lietas.

Pie vainas darbs laboratorijā

J. Dimitrs savā grāmatā norāda, ka, piemēram, V. Vīķe-Freiberga padomju slepeno dienestu varētu būt ieinteresējusi, jo strādāja McGill universitātes laboratorijās: «Gadiem ritot, noskaidrojās, ka, piemēram, Vaira sešdesmito gadu sākumā bija uzsākusi strauju virzību zinātnes karjerā eksperimentālās un klīniskās psiholoģijas jomā. Sešdesmito gadu vidū viņa no darba Toronto Psihiatriskajā slimnīcā pārcēlās uz Monreālu, McGill universitātes psiholoģisko un psihiatrisko pētījumu laboratoriju. 1961. gadā Kanādas psihologu žurnālā parādījās Vairas Freibergas un Endeļa Tulvinga publikācija «The effect of practice on utilization of information from positive and negative instances in concept identification» (Prakses ietekme informācijas izmantošanā no pozitīviem un negatīviem gadījumiem koncepcijas identificēšanā), 1968. gadā izdevumā «Psyhopharmacologie» (Psihofarmakoloģija) – Vairas Freibergas, Virdžinijas Duglasas un Gabrielas Veisas publikācija «The effect of chlorpromazine on concept learning in hyperactive children under two conditions of reinforcement» (Hlorpromazīna efekta koncepcijas apguve hiperaktīviem bērniem ar diviem pastiprinošiem nosacījumiem).

Pieņemu, ka tolaik hlorpromazīna efekta izpētes tēma varēja interesēt gan VDK, gan vēl jo vairāk GRU attiecīgās pārvaldes. Ķīmisko preparātu ietekme uz cilvēka apziņu un viņa rīcībspēju – pievilcīga tēma tā laika PSRS zinātniskajām laboratorijām. Kā nekā McGill universitātes laboratorijā, kurai jau tolaik bija kontrakti ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi par pētījumu veikšanu saistībā ar ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēka apziņu, strādāja hitleriskās Vācijas pētnieka Jozefa Mengeles audzēkņi. Tajā brīdī par to neko nezināju. Šādas zināšanas guvu vēlāk, kontaktējoties ar GRU, CIP un BND līdzstrādniekiem,» grāmatā raksta J. Dimitrs.

Padomju specdienestus interesēja arī Imanta Freiberga darba lietas – viņš bija datorzinātņu speciālists IBM firmā – un, protams, jaunākie risinājumi informātikā.

BND savas intereses

Izrādījās, ar pašu J. Dimitru viss nebūt nav tik vienkārši. Pēc dabas būdams avantūrists, viņš Vācijā bija nodibinājis kontaktus sava tēva draugu, Vācijas izlūkošanas dienesta Bundesnachichtendienst (BND) darbinieku, bijušo Abvēra virsnieku Ivaru Širmanu. VDK zināja, ka J. Dimitrs pazīst I. Širmanu, bet nezināja, par ko un kādā apjomā notiek kontaktēšanās. Specdienestu interesi par Freibergiem J. Dimitrs apraksta šādi: «Saistībā ar Freibergiem jāpiemin arī būtiskais BND interešu faktors. Pēc gadījuma ar Freibergu sāku apjaust, ka ne tikai VDK, CIA, MI6 vai «Mossad», bet arī salīdzinoši nelielais Vācijas Federatīvās Republikas izlūkdienests BND spēj un var pagrozīt lielo vaļu interešu vektorus. VDK sniedzamo informāciju par Freibergiem jau no sākta gala nedaudz piekoriģēja vēl viens spēlētājs ar savām interesēm – Ivars Širmans. Ar viņu es satikos biežāk nekā ar Freibergiem – «Puškinam» piestājot Brēmerhāfenē pirms un pēc Monreālas. Arī otrajā reisā pirms došanās pāri okeānam, pirms pirmās ar Freibergiem plānotās tikšanās, Brēmerhāfenē tikos ar Ivaru.»

«Saprotu, ka tas varbūt nav iespējams, bet pamēģini izdarīt tā, lai Maskavas uzmanība no Freibergiem atvirzās otrā plānā, salīdzinot ar Goldi. Golde ar Kanādas drošību ir vairāk saistīts, bet Freibergi mums pašiem ir vajadzīgi citiem mērķiem,» piekodināja Ivars. Tas nozīmēja, ka jau tajos laikos BND izdarīja likmi tieši uz Vairas augsto lidojumu ne tikai zinātnē, bet arī pasaules politikā. Bet var jau būt, ka tā bija vienkārša spēle starp slepenajiem dienestiem. Var būt, ka BND analītiķi jau bija spējuši izkalkulēt ko vairāk. Katrā ziņā Ivara vēlējumus, kā vien varēju, centos īstenot. Saviem kuratoriem VDK ziņoju pamatā par sarunām ar Imantu, uzsverot Imanta lomu un viņa perspektīvas Rietumu zinātnē. Vaira manos stāstos palika otrajā plānā, kā tautiete, kura ļoti interesējas par visu tautisko, kura vēlas detaļās izzināt savas Dzimtenes kultūru un šajā jomā panākto progresu LPSR. Tā kaut kā mēģināju mudžināt pirmajā plānā Imantu, viņa aizrautību ar zinātni un viņa perspektīvas šajā jomā.»

Varam secināt, ka vismaz trīsu valstu – PSRS, ASV un Vācijas – slepeno dienestu arhīvos jābūt ar V. Vīķi-Freibergu saistītiem dokumentiem, aģentu ziņojumiem un citiem materiāliem.

Labuma guvēji

Vairākkārtējā kontaktēšanās ar J. Dimitru nesa augļus. Jūrnieka detalizētais stāstījums par padomju Latviju ieintriģēja un iedrošināja V. Vīķi-Freibergu atsaukties Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas ielūgumam. V. Vīķe- Freiberga sāka gatavoties savai pirmajai vizītei uz Rīgu. Kā grāmatā norāda J. Dimitrs, Freibergi un arī pārējie Kanādas latvieši ar viņu kontaktējušies tikai un vienīgi kā ar latviešu jūrnieku. Par viņa sakariem ar VDK un citiem slepenajiem dienestiem neko nav zinājuši un pat nojautuši. J. Dimitrs ar Kanādas latviešiem turpinājis tikties arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanai un to dara līdz pat šai baltai dienai. Nevienam nekāda skāde no šiem kontaktiem nav radusies – gluži otrādi – Freibergu ģimenes stāsts noslēdzās ar viņu atgriešanos uz dzīvi Dzimtenē un Vairas ievēlēšanu par Valsts prezidenti. Daudzus pat vārdos neaprakstāmus labumus guva arī citi J. Dimitra Kanādas paziņas.

Foto: F64