Svētes sektu prasa aizliegt

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers iesniedzis Vidzemes rajona tiesā prasības pieteikumu izbeigt reliģiskās organizācijas Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze darbību. Vai draudzes locekļi savu darbošanos neturpinās pagrīdē, ja līdz šim viņi ir bijuši pakļauti draudzes vadītāja stingrai kontrolei, tostarp pakļauti emocionāli un materiāli? Kas notiks ar draudzes, bet drīzāk – sektas locekļu bijušajiem īpašumiem, ko, pēc stāstītā, cilvēki bijuši spiesti nodot kopējā kasē? Vai viņi turpinās dzīvot kopmājās?

Atzīta par apdraudošu

Latvijas Republikas Prokuratūras preses sekretāre Laura Majevska informē, ka Ģenerālprokuratūrā izvērtēta Valsts drošības dienesta 2020. gada 17. februāra vēstule un pārbaudes materiāli par Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes darbību, kurā saskatāmas pazīmes, kas vērtējamas kā pamats šīs reliģiskās organizācijas darbības izbeigšanai.

Ē. Kalnmeiers ir atzinis, ka saņemtie materiāli satur ziņas par Latvijas Republikas Satversmes, pārnacionālu tiesību aktu un Latvijas likumu pārkāpumiem, sabiedriskā miera un personu veselības apdraudējumu, tāpēc iesniedzis prasības pieteikumu izbeigt minētās reliģiskās organizācijas darbību.

Medicīniskās palīdzības vietā – lūgšanas

Nozīmīgākais pamats tā dēvētās Svētes sektas darbības izbeigšanai ir krimināllietā konstatētie fakti saistībā ar 21 gadu vecās draudzes locekles Līvas un viņas jaundzimušā nāvi 2019. gada maijā. Viņiem reliģiskas pārliecības dēļ netika nodrošināta medicīniskā palīdzība, dzemdībās Jelgavā vienā no kopmājām, kur piespiedu kārtā jādzīvo vairākām ģimenēm, nomira bērns un pēc tam – māte.

Valsts drošības dienests ir konstatējis to, kas jau izstāstīts vairākos medijos, bet nu beidzot tas tiek apstiprināts ar valsts institūciju spēku: draudzes locekļiem ir aizliegts apmeklēt ārstus, stāties grūtniecības uzskaitē, strādāt un mācīties, kontaktēties ar ģimenes locekļiem, kas izslēgti no draudzes. Daži vienai ģimenei piederīgie cits ar citu nav sarunājušies pat 20 gadu, jo vieni atrodas draudzē, bet citi no tās izstājušies, tātad ir atkritēji.

Draudzes locekļi dzīvo noslēgtās kopienās, ierobežojumi tiek uzspiesti pret viņu gribu, tāpēc personas spiestas rīkoties pretēji savām sociālajām, finansiālajām un veselības interesēm, kvalificētas medicīniskās palīdzības vietā tiek izmantotas lūgšanas, ģimenes veidotas atbilstoši norādījumiem (proti, cilvēki tiek apprecināti ar draudzes vadības izvēlētiem partneriem), cilvēki tiek piespiesti, pierunāti pārdot īpašumus.

Vai paši vainīgi?

Gatavojot vairākus materiālus par šīs draudzes darbību, Neatkarīgā sazinājās ar resursu centra Marta speciālistiem, un viens no jautājumiem bija: vai sektas locekļi būtu uzskatāmi par upuriem? Diemžēl ir arī viedoklis, ka viņi ir paši vainīgi, lai taču izraujas no sektas, un būs labi. Daļa tā tiešām ir izdarījuši, bet daudzi pašreizējie draudzes locekļi uzskata, ka tādējādi nonāks bezizejā, jo viņiem vairs nav īpašuma, kur atgriezties, nav naudas, tāpēc ka ir aizliegts strādāt.

Cilvēks nesaskata sevī upuri

Centra Marta juriste Alise Artamonova atbild: «Pastāv gadījumi, kad cietušie saredz pret viņiem vērstos noziegumus un spēj sevi identificēt kā upuri. Taču bieži cietušie paši nemaz neapzinās, ka ir upuri, līdz ar to tas liedz viņiem pamest apstākļus, kas apdraud viņu mantiskās intereses, veselību vai pat dzīvību. Centrs Marta ikdienā strādā ar cilvēku tirdzniecības gadījumiem un sastopas ar to, ka cietušie sevi neuzskata par upuriem, lai gan objektīvi, raugoties no malas, ir skaidri redzamas cilvēku tirgotāju prettiesiskās darbības un to kaitīgā ietekme uz cietušo. Personas, kuras cieš no cilvēku tirdzniecības, bieži pašas sevi neuzskata par upuriem, jo tās atrodas cilvēku tirgotāju kontrolē un ietekmē. Dažos gadījumos starp upuri un varmāku rodas emocionālas saiknes, kas skaidrojamas kā Stokholmas sindroma izpausmes. Visbeidzot, apstākļi, kurus radījuši varmā-kas, dažreiz pat savā ziņā var būt labvēlīgi cietušajam, kurš citādi varbūt būtu bez jebkādiem iztikas līdzekļiem un mājvietas. Taču arī šādā šķietami labvēlīgā vidē notiek personas ekspluatācija modernās verdzības formā, personām tiek atņemti visi vai liela daļa viņu ienākumu, un tās nevar brīvi noteikt savu nodarbošanos, atrašanās vietu u.tml.

Līdzīgas paralēles var vilkt ar personām, kuras cieš no dažādu sektu prettiesiskajām darbībām. Sektu līderu sekotāji atrodas ļoti spēcīgā ietekmē, ar viņiem notiekošais attiecīgajā vidē tiek uzskatīts par normu, līdz ar to personas nemaz nezina, ka viņas ir upuri. Sektu līderi māca neticēt svešiniekiem un, iespējams, rada maldīgu priekšstatu par viņu tiesībām. Ja personai nav īpašuma, naudas, darba pieredzes, jo tai ir aizliegts strādāt, šāda persona ir ļoti ievainojamā situācijā, un tas paver iespēju manipulēt ar personu. Taču jāņem vērā, ka jebkura persona var kļūt par upuri, proti, ne tikai finansiālās grūtībās nonākušas personas, bet jebkurš. Sektu līderi izmanto manipulācijas un smalkas psiholoģiskās kontroles metodes, kā rezultātā cietušie pakļaujas sektas līderu gribai un nesaskata sevī upuri, lai gan ir par tādiem uzskatāmi.»

Sektā var iegūt varu

Juriste Rolande Bebere ir strādājusi par izmeklētāju, tagad viņa raksta grāmatas ar pseidonīmu Rolanda Bula. Nesen juriste un rakstniece ar lasītājiem tikās romāna Sīnāja kalna lieta atvēršanas pasākumā. Romānā atspoguļota sektu darbība.

Viņa stāstīja, ka, vācot materiālus romānam, apmeklējusi dažādas draudzes un novērojusi, kā tiek ietekmēti, pakļauti, arī mēģināti savervēt draudžu saietu apmeklētāji. Piemēram, vienu no draudzēm izveidojis piecas reizes tiesāts vīrietis, un kopš 2014. gada viņš ļoti mērķtiecīgi darbojas Kurzemē.

R. Bebere uzskata, ka pašlaik sektu jautājums ir aktuāls, jo cilvēki jūtas vientuļi, ir izmisuši, bet vēlas būt pieņemti un uzklausīti. Viņiem nav kam izstāstīt savas sajūtas un iegūt atbalstu. Bet netradicionālajās sektās, kuras viņa apmeklēja, pie katra cilvēka vēršas personīgi, uzrunā vārdā, skatās acīs, spiež roku, iztaujā. Un tā – vairākas reizes. Cilvēkam ir patīkami, ka viņu uztver individualizēti, nevis kā vienu no bara. Pat viņai, izmeklētājai ar stāžu, kādā mirklī šī attieksme šķitusi tik jauka, ka racionālais prāts gandrīz kapitulējis.

R. Bebere norāda, ka problēmas sākas, kad draudzē ir destruktīvs kodols, piemēram, vadonis. Diemžēl sektās bērniem nav izvēles un balsstiesību, visu nosaka vecāki vai draudzes vadonis. Viņasprāt, nepieciešama lielāka valsts kontrole pār draudzēm un nekas, ka baznīca un valsts ir atdalītas.

«Sekta ir atkarība. Ja to izdedzinās ar uguni, vietā nāks cita atkarība,» saka R. Bebere. Bet pats briesmīgākais – atsevišķas personas sektā var iegūt neierobežotu varu. Traģiskās dzemdības Svētes sektā to apliecina ar uzviju. Nekas tāds nedrīkst atkārtoties.

Komentāri