Jānis Urbanovičs: Top inkvizitoru valdība
Par jaunās Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdības veidošanas procesa aizkulisēm, Rīgas domes skandāliem un gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām saruna ar nemainīgā opozīcijā esošās Saskaņas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču.
– Jaunās Vienotības pārstāvis Krišjānis Kariņš nosaukts kā trešais kandidāts uz premjera amatu. Kā jūs vērtējat šo nomināciju un valdības veidošanas procesu kopumā?
– Negribētos man to vērtēt. Jo es jau sēžu kā lapsa, kas nevar aizsniegt vīnogas, un tāpēc saka, ā, tās skābas. Saskaņa ir izolēta no valdības veidošanas procesa no pirmās dienas. Sākumā par to brīnījos – domāju, kā – jaunie laiki, jauna politika, runās ar visiem. Nē. Mode tāda, ka Saskaņu ne tuvu. Tagad skatos uz šo procesu ar nemainīgu interesi.
Taču, runājot ne personīgās, bet augstākās kategorijās, par to, ciktāl šis process atklāj, kas valstij sāp, tad mans komentārs varbūt liksies nedaudz īpatnējs. Savulaik, pirms simts gadiem, kad notika izšķiršanās par Latvijas valsts himnu, bija divi varianti: vai nu Nevis slinkojot un pūstot, vai arī – lūgšana Dievs, svētī Latviju. Izvēle krita par labu lūgšanai. Bet svētība no lūgšanas nāk tikai tiem, kas dzīvo mīlestībā. Mēs Latvijā savukārt naidā dzīvojam. Jau ilgi. Es te runāju gandrīz kā baznīckungs, bet es jūtu, ka mums neiet un neies, jo mēs visu mēģinām panākt ar dusmām un naidu. Tagad, kad šo izlasīs, visi teiks – tu pats tur visu nīdējs un kūdītājs. Bet tas jau tikai būs šā naida pierādījums.
Vērtējot Saeimu un tās vēlēšanas, sarkanās līnijas un pēcvēlēšanu retoriku, atkal jāsecina, ka politikā ir ienākuši jauni cilvēki ar lielām dusmām. Bet bez dusmības šajos jaunajos politiķos ir arī liela alkatība. To jau nevar nepamanīt, ja sēdi turpat blakus un dzirdi, ko viņi runā: kāds tur savos uzņēmumos iebraucis dziļos grāvjos un tagad tiesājas ar valsts iestādēm, jaunajiem dusmīgajiem ir problēmas ar nodokļu maksāšanu… Nav jau nekas neparasts – nav veicies uzņēmējdarbībā, tad metas politikā, lai izlobētu savu labumu. Visur jau pasaulē tā notiek. Lobisms pastāv, bet grūti nepamanīt to dusmu sakodienu, kas šajā kontekstā notiek ar Jaunās konservatīvās partijas cilvēkiem. Arī Repše savulaik nāca ar šo dusmu sakodienu, kas nāca un karoja. Tagad kā premjers nāk viens no viņa kādreizējiem ieroču nesējiem – Krišjānis Kariņš. Ja atceramies, kā viņš cīnījās grinbergu lietā, tad bija redzams, ka viņš savus vārdus ar likuma pantiem nesamēro. [JKP līderis Jānis] Bordāns ir labs viņa skolnieks, un visa tā blice ir tādā vienotā dusmu sakodienā. Arī no KPV LV ir jūtamas dusmas – kaut vai Saeimas komisijās, kur runā par iepriekšējās Saeimas iesākto likumprojektu tālākvētīšanu. Jaunie saka – jūs mums te nestāstiet, tur nevar būt nekā laba un pareiza, tas viss ir izmetams mēslainē, jo visi pirms mums politikā ir nūģi, zagļi utt.
No kā nāk šīs dusmas? No tā, ka Latvijas politika vispār ir funkcionējusi tikai kā šķelšana un kūdīšana vienam pret otru. Esam rīkojuši «oligarhu kapusvētkus», nemainīgi meklējuši Kremļa aģentus – bezrezultatīvi, bet kuru gan tas interesē! Skaidrs, ka tas resnais Urbis ir Putina vietvaldis! Tas, ka tā nav taisnība – kuru tas interesē?! Tātad labi maskējas… Kā nemainīgie ienaidnieki ir pasludināti krievi, Krievija un, sauksim to tā, – nacionālā buržuāzija, kas it kā traucē latvietim dzīvot ar taisnu muguru. Bet šādi naidā dzīvojot un ienaidniekus meklējot – svētības nebūs.
Foto: Saeimas kanceleja