Aizsardzības koncepcija gatavo partizānu karam

Aizsardzības ministrija publiskojusi Valsts aizsardzības koncepcijas projektu, pēc kura apstiprināšanas tiks izveidots slepens valsts aizsardzības plāns turpmākajiem četriem gadiem. Dokuments sniedz ieskatu, kādus apdraudējumus un ar kādiem resursiem Latvija gatavojas pārvarēt.

Atšķirībā no pašreizējās koncepcijas jaunajā tiek runāts par pretošanās kustības organizēšanu jeb partizānu karu situācijā, ja Latvija daļēji vai pilnībā tiktu okupēta. Karavīru skaitu turpmākajos gados plānots audzēt, infrastruktūru attīstīt, padziļināt sadarbību NATO un Baltijas ietvaros, kā arī veicināt Krievijai pamanāmāku amerikāņu klātbūtni uz mūsu zemes. Krievija ir un paliek galvenais apdraudējuma avots.

Armija skaitļos

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons izstrādātajam dokumentam nozares portālā “sargs.lv” saka šādus ceļavārdus:

“Ar šo koncepciju mēs pasakām, ka arī paši esam gatavi aizsargāt savu valsti, kas ir NBS primārais pienākums. Jo, ja mēs paši sevi neaizsargāsim, tad neviens cits mūs neaizsargās. Līdz ar to šī Valsts aizsardzības koncepcija mēģina kliedēt bažas, ka mēs esam mazi un nevarīgi.

Ja pareizi pielietojam militāros līdzekļus un aizsardzības kaujām pareizi izmantojam ģeogrāfisko situāciju, kas mums ir pateicīga, tad mēs droši varam paļauties arī uz saviem spēkiem un veiksmīgi veikt aizsardzības uzdevumus.”

Plānotie spēki būs šādi. Profesionālā dienesta karavīru skaitu no pašreizējiem 6200 plānots palielināt līdz 8000. Tas ir bruņoto spēku kodols. Zemessardzi, kas ir un paliek teritoriālās aizsardzības pamats, audzēs līdz 10 000 cilvēkiem, bet perspektīvā līdz 2027. gadam – līdz 12 000. Apmācīto un iesaucamo rezerves karavīru skaitam valsts aizsardzības koncepcijas darbības periodā jāsasniedz 6000. Kur ņemt tik lielas cīnīties spējīgu pilsoņu rezerves? Atbilde ir valsts aizsardzības mācība, kas šīs koncepcijas darbības pēdējā gadā kļūs par obligātu visiem jauniešiem. Ieviešot valsts aizsardzības mācību, strauji pieaugs pilsoņu skaits, kas ir izglītoti par valsts aizsardzības jautājumiem, desmit gadu laikā sasniedzot teju trešdaļu no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Obligātajam militārajam dienestam aizsardzības politiķi tātad joprojām saka – nē.

Kāpēc Krievija

Tikai ar diplomātiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem saglabāt mieru kļūst arvien sarežģītāk visā pasaulē. Mūsu reģionā drauds numur viens ir un paliek Krievija. Ekspertu skatījumā “Krievijas rīcībā ir skaidri saskatāms nākotnes starptautisko attiecību modelis – viss, par ko nevar saņemt sodu vai atbildes reakciju, ir atļauts. Krievija nevar atļauties pilna mēroga globālu konvencionālu karu ar NATO. Tādēļ tās reālākā iespēja ir hibrīdkarš un pārsteidzošs uzbrukums, lai sagrābtu kādu teritoriju, kā tas jau tika īstenots Gruzijā un Ukrainā. Nepieciešamības gadījumā varētu sekot draudi lietot taktiskos kodolieročus.” Un kodolieroči mūsdienu izpratnē nebūt nenozīmē uzreiz globālu apokalipsi. Precīzs trieciens un precīzi fokusētas sekas kā preventīvs brīdinājums vai spēka demonstrējums.

Četri aizsardzības virzieni

Austrumu kaimiņa neizbēgamais tuvums ir tas stimuls, uz kuru jāatbild Latvijas aizsardzībai.

“Valsts aizsardzības stratēģijas mērķis ir padarīt Latvijas aizsardzību pietiekami spēcīgu, lai jebkurš uzbrukums radītu agresoram ievērojami lielākus zaudējumus, salīdzinot ar potenciālajiem ieguvumiem, tādā veidā atturot to no uzbrukuma veikšanas.”

Valsts aizsardzība tiks īstenota četros virzienos: tie Nacionālie bruņotie spēki – galvenais karotājs, visaptveroša valsts aizsardzība, kas nodrošina sabiedrības atbalstu un iesaisti, NATO kolektīvā aizsardzība un visbeidzot starptautiskā sadarbība ar ASV un Baltijas līmenī. Attiecībā uz Eiropas armijas vīziju koncepcijas autori ir nepārprotami skeptiski: “Nevaram atļauties, ka ES iniciatīvas pārklātos ar NATO (..) kolektīvās aizsardzības nodrošinātāja Latvijai ir tikai NATO”.

Gaisā un jūrā iztrūkums

Koncepcijas melnrakstā tiek atklātas vairākas valsts aizsardzības vajadzības un problēmas, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Ar garantētajiem 2% no iekšzemes kopprodukta visam nepietiek:

“Esošā aizsardzības finansējuma ietvaros iespējams attīstīt tikai visnepieciešamākās spējas. Tādēļ tādu spēju kā vidējās darbības pretgaisa aizsardzība, aktīva jūras akvatorijas aizsardzība un tālās darbības netiešās uguns atbalsta attīstību būs iespējams uzsākt tikai ilgtermiņā.”

Ir nepieciešams pilnveidot arī Latvijas aizsardzības agrās brīdināšanas sistēmas, lai maksimāli samazinātu uzbrukuma pēkšņuma elementu.

No praktiskām lietām – mācībās vairāk jāizmanto reāla potenciālās karadarbības vide, biežāk jātrenējas ārpus militārajiem poligoniem, īpaši -katras vienības atbildības reģionos. Armijai jāattīsta mazo vienību taktika.

Saistībā ar nepieciešamību apturēt vai kavēt pretinieka pārvietošanos, esot jāveicina tādas sistēmas izveide, lai NBS spētu izvietot šķēršļus un aizsardzības pozīcijas jau krīzes sākumstadijā vai pat miera laikā. Bet “kara laikā aizsardzības ministrs var lemt par civilo infrastruktūras objektu iznīcināšanu, lai nodrošinātu nepieciešamos operacionālos pretmobilitātes pasākumus”. Piemēram, pavēlēt uzspridzināt tiltu.

Sveiciens kokrūpniekiem

Nākamajos četros gados valstī tiks turpināta militārās infrastruktūras būvniecība – taps jauni poligoni, šautuves, noliktavas. Šai koncepcijas sadaļā mīļš sveiciens tiek sūtīts Latvijas kokrūpniekiem:

“Lai būvniecību padarītu efektīvāku un atvieglotu infrastruktūras uzturēšanu, jāturpina standartizēt militārajām vajadzībām nepieciešamā infrastruktūra, vienlaikus veicinot videi draudzīgu un Latvijas apstākļiem atbilstošu koka konstrukciju plašāku izmantošanu.”

Koncepcijā parādās arī sabiedroto iesniegtie pieprasījumi ‒ uzņemošās valsts atbalsta vajadzībām sevišķi svarīgi ir turpināt attīstīt Liepājas ostu un Lielvārdes lidlauku. Savukārt jaunā Eiropas dzelzceļa “Rail Baltica” projektā jāizbūvē atzars uz Ādažu militāro bāzi.

Partizānu karš

Valsts aizsardzības kontekstā retāk tiek runāts par tādu karošana, kas būs nepieciešama jau okupētā teritorijā. Cīņas garu partizānu kara iespējamība neveicina, taču tādai vajadzībai jāgatavojas. Valsts teritorijas okupācijas gadījumā Nacionālie bruņotie spēki organizē sabiedrības pretošanās kustību, un tas attiecas arī uz civilajiem:

“Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir pienākums savlaicīgi plānot un gatavot pretošanās pasākumus, kuros pretmobilitātes un pretošanās sagatavošanā brīvprātīgi un uz savstarpējas uzticības pamata tiek iesaistīti civiliedzīvotāji. Lai to īstenotu, miera laikā ir jānodrošina iedzīvotāju apmācība, jāveido organizatoriskā struktūra un nepieciešamā atbalsta infrastruktūra.”

Okupēto teritoriju iedzīvotājiem noteikts pienākums nesadarboties ar nelikumīgi izveidotām pārvaldes institūcijām, okupācijas varu un agresora bruņotajām vienībām, īstenojot pasīvo pretošanos, norobežojoties no okupācijas varas lēmumiem, nepiedaloties okupantu organizētās, nelikumīgās vēlēšanās vai referendumos.

“Pretošanās kustības panākumi ir atkarīgi no iedzīvotāju slēptā atbalsta pilsoniskās nepakļaušanās dalībniekiem, bruņotās pretošanās dalībniekiem, NBS un sabiedroto spēkiem.” Dod dievs, lai šo četrgades koncepcijā iekļauto tēzi Latvijas iedzīvotājiem nenāktos pārbaudīt praksē.

Pilnā apjomā Valsts aizsardzības koncepcijas projekts lasāms Aizsardzības ministrijas mājaslapā.