Trūcīgā līmeni piedāvā noteikt virs 200 eiro

Labklājības ministrija, sekojot Satversmes tiesas lēmumiem sociālās palīdzības jomā, piedāvās valdībai izskatīšanai un apstiprināšanai uzlabotu minimālā ienākuma līmeņa koncepciju, Neatkarīgajai apstiprināja Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa. Ienākumu slieksnis, pie kura cilvēku vai ģimeni atzītu par trūcīgu, varētu būt 20 līdz 50 procentu robežās no mājsaimniecību vidējiem ienākumiem.

Pēdējie jaunāki dati, kas ir pieejami, liecina, ka šis mājsaimniecību ienākumu līmenis ir 545 eiro, no tā secināms, ka ienākuma sliekšņi šajā brīdī, kamēr nav aktualizētu datu par mājsaimniecību ienākumiem, būtu 109 līdz 272 eiro. Par jaunu sistēmu un jaunu pieeju nabadzības līmeņa noteikšanā valdībai jāvienojas pavisam drīz, jo no nākamā gada pašreizējie noteikumi vairs nebūs spēkā. Pašlaik par trūcīgu atzīst personu, kuras ienākumi mēnesī nepārsniedz 128 eiro mēnesī.

Kad iejaucas tiesa un tiesībsargs

Tiesa par Satversmei neatbilstošu atzina normu, kas noteica vidējo ienākumu līmeni, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu. Lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Satversmes tiesa secināja, ka personas vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības uz sociālo palīdzību kā trūcīgām ģimenēm un personām, ir noteikts bez skaidras metodes. Tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu.

Valstij ir pienākums regulāri pārskatīt un aktualizēt sociālās palīdzības minimumu, un personas atzīšanai par trūcīgu noteiktajam ienākumu līmenim jābūt aktuālam, zinātniski un statistiski pamatotam. Valstij ir jāpārskata regulējums, kas paredz personas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, tā, lai šis regulējums atbilstu patiesajiem apstākļiem un personas sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība. Tiesa arī secināja, ka kopš 2009. gada valsts tomēr nav pārskatījusi trūcīgas ģimenes vidējo ienākumu slieksni un situācija ir tāda, ka ļoti daudzām personām valsts sniegta sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai ir nepieciešama, bet nav pieejama. Līdzīgi kā iepriekšējos spriedumos sociālās politikas jomā tiesa secināja, ka šie jautājumi ir kā politiskas izšķiršanās, kas nevar kalpot par kritēriju, nosakot sociālās palīdzības minimumu.

Trūcīgi gan bērni, gan seniori

Labklājības ministrijas dati rāda, ka 2019. gadā trūcīgas personas statuss bija 24 360 ģimenēm un 41 522 personām, no tām 10 349 bija bērni, bet 8900 – pensionāri. Tāpat trūcīgas personas statuss bija piešķirts arī 3378 strādājošām personām. Latvijas Universitātes Socioloģijas nodaļas vadītāja asociētā profesore Baiba Bela norādīja, ka joprojām ļoti daudzi iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem izjūt ekonomisko spriedzi – šādu personu īpatsvars esot 65,9 procenti no visām nabadzības riskam pakļautajām personām. Savukārt 24 procenti no nabadzības riskam pakļautajiem izjūt arī dziļu materiālo nenodrošinātību, tas ir, cilvēki nevar atļauties segt vismaz četras no deviņām vajadzībām, kuras par būtiskām atzītas Eiropas Savienības veidotajā statistikā.

Pētniece skaidroja, ka Centrālās statistikas pārvaldes statistika uzskatāmi parāda, ka atbalsts mājsaimniecību vajadzību apmierināšanai ir nepieciešams jau tad, ja vidējie ienākumi atbilst 60 procentiem no ienākumu mediānas valstī. Tā parāda arī to, ka 128,06 eiro slieksnis bija adekvāts krīzes gados, bet tagad jau pilnībā zaudējis saikni ar sociālekonomisko realitāti valstī.

Pētnieki arī norāda, ka neesot pamata uzskatīt, ka zems sociālais nodrošinājums sekmē iesaisti darba tirgū, proti, ja būs mazi ienākumi, cilvēki ies strādāt.

Labklājības ministrijas sniegtie dati par 2018. gadu parāda, ka no visām personām, kuras saņēmušas ienākumu testētu pašvaldības palīdzību, nestrādājošas pilngadīgas personas, kurām nav invaliditātes un kuras neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, ir tikai 19,5 procenti. Vairums sociālās palīdzības saņēmēju esot nepilngadīgie, pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti. Šādām personām pamatā objektīvu apstākļu dēļ nav iespēju iesaistīties darba tirgū un pašu spēkiem sekmēt savu labklājību. Savukārt attiecībā uz pilngadīgiem un nestrādājošiem palīdzības saņēmējiem pētījumi rādot, ka pietiekams sociālais atbalsts tieši veicina, nevis kavē cilvēku iesaisti darba tirgū.

Atsvaidzinās koncepciju

Labklājības ministrijas eksperte Elīna Celmiņa Neatkarīgajai pastāstīja, ka Satversmes tiesas spriedums attiecībā uz ienākuma līmeni, pie kura persona atzīstama par trūcīgu, norāda uz tiem pašiem sociālās palīdzības sistēmas trūkumiem, uz kuriem norādīts jau divos iepriekšējos spriedumos – par garantētā minimālā ienākuma līmeni un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta līmeni. “Esam jau uzsākuši darbu, lai sagatavotu priekšlikumus valdībai un parlamentam atbilstoši Satversmes tiesas nospriestajam,” norāda E. Celmiņa.

Eksperte secinājusi, ka spriedumi sniedz norādi, ka relatīvā metode minimālo atbalsta sliekšņu noteikšanai ir piemērota, tādēļ Labklājības ministrija turpinās attīstīt pašu izstrādātajā koncepcijā par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu ietverto pieeju, proti, minimālā ienākuma līmeņa apmēram jābūt balstītam sociāli ekonomiskajos rādītājos. Šo koncepciju valdība apstiprināja jau 2014. gadā. “Relatīvā metode paredz, ka ienākumu sliekšņi tiek noteikti procentuālā izteiksmē pret Latvijas mājsaimniecību ienākumu mediānu, kas 2018. gadā bija 545 eiro,” skaidro E. Celmiņa, norādot, ka, visticamāk, tiks noteikti dažādie minimālie sliekšņi 20 līdz 50 procentu robežās no ienākumu mediānas. Tīri matemātiski rēķinot, pašreiz tie būtu 109 līdz aptuveni 270 eiro.

270 eiro trūcīgas personas līmenis

Pašlaik jau ir notikušas pirmās diskusijas ar Latvijas Pašvaldību savienību un ministrija gaida pašvaldību viedokli par piedāvātajiem variantiem. Sarunās ministrija piedāvājusi divus variantus garantētā minimālā ienākuma un trūcīgas personas līmenim. Viens no variantiem ir palielināt garantētā minimālā ienākuma līmeni līdz 109 eiro, bet trūcīgas personas ienākumu līmeni – 218 eiro, savukārt otrs variants – garantēto minimālo ienākumu palielināt līdz 164 eiro, bet trūcīgas personas ienākumu līmenis varētu būt noteikts tāds pats kā maznodrošinātas personas ienākuma līmenis – 270 eiro mēnesī. Pašlaik vienots maznodrošinātā līmenis visai valstij nav noteikts, to nosaka katra pašvaldība pēc tās ieskatiem.

Visticamāk, asākās diskusijas būs par finansējumu sociālajai palīdzībai, jo, piemēram, kad Labklājības ministrija vairākus gadus pēc kārtas valdībā iesniedza koncepciju par minimālo ienākumu, nekad vēl tās ieviešanai nav piešķirts adekvāts finansējums. Savukārt pabalsti vai jebkādas izmaiņas sociālajā palīdzībā tika noteiktas, pamatojoties nevis uz aprēķiniem un reālo situāciju, bet ņemot vērā budžeta iespējas. Tā notika arī pagājušajā gadā.