Prāvas “Markus pret Latviju” dēļ likumi neesot jāgroza

Nepieciešamie grozījumi Krimināllikumā saistībā ar mantas konfiskāciju jau esot veikti, tādēļ īpaša rīcība saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) zaudēto prāvu lietā “Markus pret Latvija” no Latvijas valsts puses nav plānota, ‒ Neatkarīgajai skaidroja Latvijas pārstāve ECT, Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora pienākumu izpildītāja Kristīne Līce.

Šā gada 11. jūnijā pasludinātājā spriedumā lietā “Markus pret Latviju” ECT cita starpā norādījusi, ka “vietējiem noteikumiem (domāti Latvijas likumi un citi normatīvie akti), uz kuru pamata pieteikuma iesniedzējam tika piemērots konfiskācijas sods nebija skaidrības un paredzamības, tie nenodrošināja vajadzīgos procesuālos aizsardzības pasākumu un nenodrošināja aizsardzību pret patvaļu. Tāpēc ir pārkāpts Konvencijas 1. protokola 1. pants.”

Pēc ECT sprieduma, kurā norādīti Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumi, valstis parasti izvērtē, vai nav labojami attiecīgie valsts likumi, lai nākotnē nepieļautu cilvēka tiesību aizskārumu. Konkrētajā gadījumā ECT norādījusi, ka Latvija, tiesājot bijušo Rīgas valsts tehnikuma direktoru Daini Marku, pārkāpusi šajā Konvencijā noteiktās cilvēka tiesības uz īpašumu. “Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem,” teikts konvencijā.

Neatkarīgā vaicāja K. Līcei, kā Latvijas valsts uztver šīs ECT izskatītās lietas iznākumu; vai spriedums lietā satur ko tādu, ko Latvijas valstij būtu vērts ņemt vērā; kāda rīcība sekos no Latvijas valsts saistībā ar šīs lietas iznākumu; vai lietas iznākums nav pietiekams pamats, lai valsts izvērtētu nepieciešamību mainīt likumdošanā normas par mantas konfiskāciju un tās apmēriem.

Uz minētajiem jautājumiem no amatpersonas saņēmām šādu atbildi:

“Par katru Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu, kurā ECT ir konstatējusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu, Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās sniedz Ministru kabinetam ziņojumu, informējot par šo spriedumu un tālākiem rīcības variantiem, kā arī norādot sprieduma izpildei nepieciešamos pasākumus. Savukārt sešu mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā valstij-atbildētājai būs pienākums iesniegt Eiropas Padomes Ministru komitejai ziņojumu par veiktajiem vai veicamajiem pasākumiem sprieduma izpildei.

Svarīgi atcerēties, ka ECT vērtē, vai ir pārkāptas sūdzību iesniegušās personas tiesības konkrētā gadījumā, taču tā nevērtē tiesībpolitikas jautājumus un to, kādus sodus valsts ir paredzējusi par noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpat jāuzsver, ka ECT secinājumi lietā “Markus pret Latviju” ir balstīti šīs lietas notikumu laikā spēkā esošajos likumos, kuri jau ir vairākkārt grozīti. Proti, laikā, kad risinājās lietā “Markus pret Latviju” vērtētie notikumi, Krimināllikumā mantas konfiskācija bija paredzēta gan kā pamatsods, gan kā papildsods, un jau 2011. gadā Satversmes tiesa norādīja uz mantas konfiskācijas kā papildsoda piemērošanas nepilnībām (2011. gada 6. janvāra lēmums lietā Nr.2010-31-01). Savā spriedumā lietā “Markus pret Latviju” ECT atsaucās tieši uz Satversmes tiesas secinājumiem. Piemēram, ECT atsaucās uz Satversmes tiesas atziņu, ka pastāv neskaidrība un atšķirīga tiesu prakse attiecībā uz nacionālo tiesu pilnvarām noteikt konfiscējamās mantas apjomu, proti, praksē ir atrodami gadījumi, kad tiesas uzskatījušas, ka Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzētā obligātā mantas konfiskācija liedz tām vērtēt šā soda samērīgumu, un nolēmušas konfiscēt visu mantu lietās, kurās šāda konfiskācija varētu tikt uzskatīta par nesamērīgu. Ņemot vērā šādas neskaidrības par tiesu pilnvarām, ECT uzskatīja, ka lietas notikumu laikā spēkā esošo normatīvo regulējumu nevar uzskatīt par paredzamu, un tas nenodrošina aizsardzību pret iespējamo patvaļu.

Lai novērstu Satversmes tiesas identificētos trūkumus, Krimināllikums tika grozīts, paredzot, ka mantas konfiskācija var tikt piemērota tikai kā papildsods un tā nevienā no Krimināllikuma Sevišķās daļas pantu sankcijām nevar tikt paredzēta kā obligāta. Tiesām noteikts pienākums konkrēti norādīt, kāda manta ir konfiscējama. Šāds regulējums nodrošina soda samērīgumu un individualizāciju un ļauj tiesai katrā konkrētā gadījumā, izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī apsūdzētā personību, lemt par to, vai un kādā apmērā mantas konfiskācija piemērojama. Savukārt likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” tika noteikta manta, kas notiesātajam vai viņa apgādībā esošajām personām nav konfiscējama. Citiem vārdiem sakot, grozījumi Krimināllikumā novērš arī ECT spriedumā identificētos trūkumus.”