Egons Rusanovs: Noliekot pie vietas advokātus, politiķi veido policejisku valsti

Zvērināts advokāts Egons Rusanovs interneta “Facebook” platformā publicējis vairākas esejas par aktuāliem Latvijas kriminālprocesa jautājumiem, gan par šīs tēmas attīstību vēstures gaitā, gan salīdzinājumā ar citu valstu teoriju un praksi. Par šiem jautājumiem arī Neatkarīgās intervija ar Egonu Rusanovu.

Zvērināti advokāti biežāk savas zināšanas patur pie sevis vai arī diskutē ekspertu lokā “Jurista Vārdā”. Ko jūs vēlaties pateikt interneta auditorijai?

Galvenais motīvs ir tāds, ka var pienākt brīdis, kad nekas vairs nebūs līdzams. Ja neteikt skaļi tagad to, ko domāju, ātri var pienākt brīdis, kad klasiskā izpratne par tiesībām iznīks. Man ir iznācis pietiekoši daudz pētīt padomju perioda kriminālprocesa ģenēzes jautājumus, tajā skaitā kontekstā ar starpkaru laika kriminālprocesa doktrīnu Latvijā, līdz ar to man radās iekšēja nepieciešamība padalīties pārdomās ar citiem. Esmu pētījis pirmskara Latvijas un citu valstu pieredzi, esmu paguvis sastapt vēl PSRS kriminālprocesu, man ir iznācis piedalīties pašreizējā Kriminālprocesa likuma izstrādē dažādos tā posmos, un man ir ar ko salīdzināt. Salīdzinājums ir ļoti bēdīgs. Latvijas kriminālprocess, īpaši jau pēc pēdējiem grozījumiem, acīmredzami degradējas. Pirmais jautājums ir: “Kas tam ir iemesls?” Lūk, šie iemesli mani pamudināja rakstīt un publicēt savu viedokli. Esmu rakstījis par to arī “Jurista Vārdā”.

Tādā garā turpinoties kā līdz šim, var pienākt brīdis, ka nebūs vairs iespēju vispār izteikties. Šobrīd saistībā ar zināmo vīrusu tādas tendences jau iezīmējas. Tāpēc mēģinu kaut ko darīt tagad. Ja arī nekas nemainīsies un ja būs vēl sliktāk, man vismaz nebūs kauns, ka neesmu neko darījis.

Valsts prezidents Egils Levits izsludināja un tagad jau ir spēkā jaunākie grozījumi Kriminālprocesa likumā, kurus reklamē kā lielus uzlabojumus, kas palīdzēs saīsināt tiesu prāvu ilgumu. Šie grozījumi netapa vienā dienā – tos palēnām stūma dažs labs politisks spēks, un tie gāja cauri Saeimas Juridiskajai komisijai. Bet tagad ar tiem ir jādzīvo…

Latvija aizvien vairāk tuvojas autoritārai valsts iekārtai. Ir redzams, ka valsts jeb valdošie politiskie spēki vēlas tiesu padarīt par savu vasali un diktēt, kādi spriedumi tai jāpieņem. To spilgti iezīmēja diskusijas par “bezkompromisu tiesiskumu”, kas notika pagājušā gada vasarā. Šokējošas bija tās idejas, ko dažs politiķis klāja vaļā.

Tiesai ir jābūt tai, kas stāv pāri vairākumam, mazākumam, partijām, pūļa viedoklim. Tiesai jātaisa spriedumi saskaņā ar tiesībām – ar visdziļāko izpratni par to, kas ir pamattiesības jeb, ja gribat ‒ cilvēktiesības un taisnīgums. Pašlaik ir zaudēta orientācija, kas ir taisnīgums. Jo novērst sociālo netaisnību nav gluži tas, kas ir taisnīgums. Taisnīgi nav atņemt tiem, kam ir vairāk. To darīja boļševiki Krievijā un to darījuši sociālisti visā pasaulē. Un tie, kuriem grib atņemt, ar likumu nav pasargāti. Pa daļai tā ekspropriācija, kas notiek, tiek paslēpta aiz apgalvojuma, ka tā esot netīrā nauda, noziedzīgi iegūtas naudas legalizācija. Iespējams, ka tas tā arī ir, taču ne visos gadījumos. Zem šā cirvja nonāk daudzi cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar noziegumu. Zem šā karoga notiek ārvalstu partneru un investoru padzīšana no Latvijas uz citām valstīm. Manuprāt, tas ir absurds.

No vienas naudas valsts atsakās, bet, kad sākās tā dēvētā pandēmija, valsts aizņemas miljardus eiro, kas būs jāatdod nākamajām paaudzēm.

Kādi, pēc jūsu domām, ir trūkumi jaunajā Kriminālprocesa likuma redakcijā?

Nav kritēriju, pēc kādiem tiesa var ierobežot aizstāvības tiesības aizstāvēt savu klientu. Procesa dalībniekiem jārunā par lietu, bet kā tiesnesis var zināt, ka advokāts nerunā par lietu? Ja advokāts būs uzrakstījis aizstāvības runu uz 100 lappusēm un tiesnesis pie desmitās lappuses viņu pārtrauks, sakot, ka viņš nerunā par lietu, tad ko advokātam darīt – izmest atlikušās 90 lappuses papīrgrozā? Tā tiek pavērti vārti patvaļai – tiek būtiski ierobežotas cilvēktiesības bez jebkādas konkrētas atskaites sistēmas. Ja likumā ierakstīts, ka viņa runu var apturēt, ja viņš atkārtojas vai aizskar citus procesa dalībniekus, vai izrāda necieņu pret tiesu, tas būtībā ir vērtēšanas jautājums, cik tas ir pamatoti un vai tas nav subjektīvi.

Otrs aspekts ir laika ierobežojums. Neesmu vēl praksē ar to saskāries. Un negribu teikt, ka tiesas noteikti tā darīs, jo tiesas ir konservatīvas un uz visām novitātēm atsaucas bez entuziasma.

Savulaik Kārlis Ulmanis bija šokā, ka tiesa negrib notiesāt sociāldemokrātus. Neklausīja Vadonim tāpēc, ka tiesas vienmēr ir bijušas konservatīvas.

Negribu neko sliktu teikt par mūsu tiesu sistēmu. Ja ir bijuši kādi atsevišķi gadījumi, kur notikuši ekscesi starp tiesnešiem un advokātiem, tad tā nav sistēmas vaina, bet varbūt personiskas antipātijas, kas izveidojušās, ilgstoši izskatot vienu lietu. Bet to nevar attiecināt uz visu tiesu sistēmu.

Bet kādi politiķi ir iedomājušies, ka kāds process velkas ilgāk tad, ja neierobežo aizstāvības iespējas izteikties. Tā ir izgudrota, neesoša problēma.

Bet patiesais nolūks, es domāju, ir krietni dziļāks. Tas ir pakāpeniski aizbāzt mutes tiem, kas pārāk skarbi izsakās. Doma ir aizbāzt muti aizstāvībai, ja tā kritizē prokuroru, ja norāda uz kādu pierādījumu viltošanu vai ko tamlīdzīgu.

Viens no karogiem, zem kā aizgāja šie grozījumi, ir, ka mēdz būt tiesu procesi, kas velkas gadiem ilgi, pat vairāk nekā desmit gadus. Un tad šie grozījumi to paātrināšot. Vai tā var paātrināt? Kas ir iemesls, kāpēc procesi velkas?

Muļķības. Procesi velkas tādēļ, ka ir sistēmiskas problēmas ar pirmstiesas procesa organizāciju. Galvenā problēma ir tā, ka pie mums ir sajauktas procesuālās funkcijas – mums nav strikti nodalītas policijas, apsūdzības uzturēšanas un tiesas funkcijas. Policija un prokuratūra ir piesavinājušās to funkciju, kas saucas pirmstiesas izmeklēšana. Starpkaru periodā bija izmeklēšanas tiesnesis, kurš vismaz formāli bija neatkarīgs no policijas un prokuratūras. Tagad ir tā dēvētais prokurora izziņas process, kāds ir arī Vācijā, taču ar to milzīgo atšķirību, ka Vācijā tie pierādījumi, kas iegūti pirmstiesas izmeklēšanā, neiegūst to spēku, kāds tiek iegūts tiesā. Pie mums process ir pārvērties par to, ka septiņus un vairāk gadus tiek izmeklēta krimināllieta pirmstiesas procesā, tad tā tiek aizsūtīta uz tiesu – 100, 200 un vairāk sējumu ‒, un tad ar milzīgiem spēkiem tiek leģitimizētas tās ziņas, kas iegūtas pirmstiesas procesā.

Ir jau sen daudzās valstīs izmantotas tās iespējas, ko dod tehnoloģijas – videoieraksti, attālināta saziņa. Pie mums tas tikpat kā nenotiek. Tikai pēdējā laikā to sāk darīt, bet iepriekš tas nebija.

Pastāv tāda liekulīga nostāja, ka advokāts vai prokurors nedrīkst uzdot uzvedinošus jautājumus, provocēt. Bet kāpēc tad policijā vai KNAB, vai drošības dienestos to drīkst? Policijā cilvēks bieži vien ir neaizsargāts un bieži vien ir bez advokāta. Tur tiek pieļauti visi uzvedinošie jautājumi, un te rodas problēma – tiek safabricēts tonnām, angļu filozofa Rodžera Skrutona vārdiem izsakoties, “gļotainas prozas”, kas tiek piegādāta tiesai. Un tad ir lielākoties tāda prakse, ka tiesa tai piedod absolūtu ticamību. Tad sākas neproduktīvais un ilgais strīds ar aizstāvību, kura saka: “Piedodiet, bet te ir falsifikācija, te tas cilvēks tā neteica, te apsūdzētais nemaz nebija tajā vietā un tajā laikā, kā to apgalvo apsūdzība!” Bieži vien cilvēks atsakās no tā, ko liecinājis. Lūk, te rodas konflikts! Tas arī prāvas paildzina.

Ja kāds saka, ka viņš tā nemaz nav teicis vai ka no viņa vārdiem pierakstīts nepareizi, kas notiek saskaņā ar procedūru? Šīs liecības – visi tie blāķi papīra – tiek lasīti. Tas aizņem būtisku tiesas laiku. Es pašlaik esmu aizstāvis vienam no apsūdzētajiem tā sauktajā “Latvenergo” lietā, un tur bieži vien milzīgs laiks tiek patērēts, lai nolasītu, ko viņš pirms desmit gadiem liecinājis KNAB. Kāpēc tas tiek darīts? Vai nepietiek ar to, ko viņš tiesā atceras un ko viņš zina? Citur tā nenotiek – ne Vācijā, ne Francijā, ne citur.

Grozījumus likumos taisa ierēdņi, it kā profesionāļi, bet bieži vien advokātu viedokli neviens neuzklausa – ne Saeimas komisijās, ne apakškomisijās. Kriminālprocess tiek pakļauts apsūdzības vai valsts interesēm – tā, lai viņiem būtu ērtāk, lai tiek leģitimizēts apsūdzošais naratīvs un noteikti lai ir notiesājošs spriedums. Diemžēl tiesai nekas cits neatliek, kā vadīties pēc likuma un tur noteiktiem procedūras priekšrakstiem. Ja likumus rakstītu kopā ar teorētiķiem, domāju, ka šo problēmu varētu risināt.

Visiem ir lobijs likumdošanā – notāriem, tiesu izpildītājiem, bet advokātiem nav. Viņu viedokli pat neuzklausa. Kā tas tā var būt?

Jā, tas tā ir. Man pašam ir bijusi pieredze būt parlamenta apakškomisijā un redzēt, kā tas notiek. Tā ir “fundamentāla” neuzticība advokātiem. Varbūt arī advokāti ir vainīgi, jo daži no viņiem ir sevi diskreditējuši, un tad tas tā kā met ēnu uz visiem advokātiem. Iespējams. Bet uz advokātiem skatās kā uz šķiras ienaidniekiem, kuri neļauj realizēt visus politiķu iecerētos mērķus.

Advokāts ir dabisks opozicionārs – viņš vienmēr ir defensīvā pozīcijā. Un notiek apmēram tas pats, kas notiek politiķu starpā Saeimā – tur opozīcijas viedoklis tiek ignorēts.

Par advokātu “cunfti” rodas iespaids, ka viņi dzīvo ar “nolaistām ausīm”. “Nu, kad Kriminālprocesa likumā grozījumi tiks pieņemti, tad skatīsimies, kā dzīvot,” vēl pirms grozījumu pieņemšanas man sacīja kāds advokāts. Tad īsu brīdi pirms grozījumu izsludināšanas advokāti sasparojās un lūdza Valsts prezidentu Egilu Levitu tos atgriezt otrreizējai caurlūkošanai, taču Levits neklausījās un izsludināja.

Tā gluži nav ‒ bija advokāti, kas iebilda, protestēja. Bija petīcija, ko sūtīja uz Saeimu. Bet nevar pārliecināt oponentu, ja šim oponentam nav izpratnes pašos pamatos. Patiesībā jebkura diskusija var būt auglīga tikai tad, ja ir vienota izpratne par pamatpremisām. Tos, kas nokļuvuši pie varas, neinteresē nekādas doktrīnas, nekādas teorijas – viņus interesē tas, ka viņi ir pie varas, un tas, kā pie varas noturēties. Un Kriminālprocess lielā mērā tiek izmantots kā ierocis, lai izrēķinātos ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Ir taču acīmredzams, ka šīs izmaiņas likumā bija adresētas vienam konkrētam cilvēkam, vienam gadījumam, lai šo cilvēku varētu apklusināt uz visiem laikiem.

Es šo lietu nezinu vairāk kā jebkurš plašsaziņas līdzekļu lietotājs, neesmu tajā iesaistīts, un man nav ne simpātiju, ne antipātiju pret šīs lietas figurantu, bet visa retorika par Kriminālprocesa likuma grozījumiem norādīja, ka tos grib ierakstīt tikai šā viena konkrētā tiesas procesa dēļ.

Vai likuma grozījumi maz var tikt izmantoti tā saucamajā Aivara Lemberga lietā?

Būs jau vēl izskatīšana apelācijas tiesas instancē. Teorētiski var tikt izmantoti.

Vai tad pēdējā vārda teikšana kaut kā var izstiept tiesas prāvu garumā, ja pirms tam tā jau vilkusies gadiem ilgi? Pat ja pēdējais vārds tiek teikts stundu, dienu vai vairāk, tas nav salīdzināms ar visu prāvas laiku.

Esmu pieredzējis 20 sekundes. Protams, pēdējais vārds būtiski neietekmē prāvas ilgumu. Tas ir principiāls jautājums. Politiķiem sagribējās izrādīt absolūtu necieņu pret advokātiem, kuri ir būtiska tiesu sistēmas sastāvdaļa. Viņi jūtas varas zenītā un grib “parādīt vietu”. Bet praktiska efekta tam nav nekāda.

Praktisks efekts tur varbūt var iznākt cilvēkam, kurš tikai televīzijā ir redzējis politiķus. Viņš varbūt nav vainīgs, bet, ja tiks ierobežotas viņa tiesības izteikties, viņš var nonākt cietumā?

Nezinu, kāpēc likumdevējs to neredz vai nesaprot, bet realitāte ir tāda, ka, ievērojot visu to problemātiku, kas saistīta ar pierādījumu iegūšanu tiesā un citām specifiskām īpatnībām mūsu procesā, vairs īsti nav iedomājama aizstāvības runa, kas nebūtu sagatavota rakstveida formā. Sarežģītākās lietās ikviens sevi cienošs advokāts to uzraksta. Jebkurā gadījumā tā tiek iesniegta tiesā. Ja bija vēlēšanās aizbāzt aizstāvībai un apsūdzētajam muti pavisam, tad bija jāievieš arī cenzors, kurš ar baltu vai melnu krāsu aizkrāso daļu aizstāvības runas. Likuma pants par aizstāvības runas laika ierobežošanu ir pants par neko.