Uzņēmējs Viesturs Tamužs: Es nesaprotu, kāpēc ar šo ir jānodarbojas Ģenerālprokuratūrai!

Uzņēmējs Viesturs Tamužs intervijā Neatkarīgajai stāsta par krimināllietu, kas uzsākta pret viņu un pret vienu no pašreizējās valdošās koalīcijas līderiem Ati Zakatistovu; kā arī raksturo apstākļus, kādos var notikt daudzmiljonu darījumi pat pandēmijas laikā.

Pirms šā gada Jāņiem Ģenerālprokuratūras prokurors Māris Urbāns nodeva tiesai krimināllietu pret jums un pret pašreizējo Saeimas deputātu, Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāru Ati Zakatistovu. Savukārt vēl divus gadus iepriekš, arī pirms Jāņiem, KNAB šajā pašā lietā aizturēja trīs personas – bez jums abiem diviem vēl arī Artusu Kaimiņu, kurš jau tolaik bija Saeimas deputāts un ir arī tagad. Par kādiem nopelniem Kaimiņa kungam izdevās tikt vaļā no kriminālatbildības šajā lietā, bet jums abiem ‒ nē?

Šī lieta ir samudžināta. Spriežot no lietas materiāliem, sākotnēji tā tika uzsākta sakarā ar aizdomām par nelikumīgu partiju finansēšanu. Tajā dienā, kad mēs visi trīs bijām ievietoti īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, mana uzņēmuma pārstāvji izdomāja, ka uzņēmums SIA “Eco Baltia Grupa”, iespējams, ir ticis apkrāpts, un advokāts Artūrs Zvejsalnieks nekavējoties aizgādāja uz KNAB attiecīgu iesniegumu. Savukārt KNAB tajā pašā dienā saprata, ka politiskajai lietai jāpievieno vēl vienu pantu par krāpšanu lielos apmēros organizētā grupā. Laika gaitā gan KNAB kļuva skaidrs, ka es neesmu nodarbojies ar partiju nelikumīgu finansēšanu. Attiecīgi ‒ man šā gada 22. februārī tika izsniegts KNAB “brīvlaišanas raksts”, ka pret mani nav nekādu apsūdzību šajā politiskajā lietā. Tad nu lietas tika sadalītas, un pret mani ir palikusi vien lieta, ka es it kā esot krāpies. Kas ir Artusam Kaimiņam un Atim Zakatistovam tajā sākotnējā lietā par partiju nelikumīgu finansēšanu – es nezinu. Es zinu tikai to, kas ir publiski zināms – lieta pret Artusu Kaimiņu tika sūtīta uz prokuratūru, bet prokuratūra to nosūtīja atpakaļ, jo nevarēja “pantu” atrast. Bet, vai Zakatistovs arī tajā lietā ir iekšā, – es nezinu.

Tātad krimināllieta pret jums ir par to, ka jūs esat apkrāpis jums pašam piederošu un jūsu izveidotu, ļoti lielu uzņēmumu, izmaksājot atalgojumu Zakatistovam 26 620 eiro par konsultācijām, kuras Zakatistovs, prokuroraprāt, nemaz nav sniedzis?

Jā, tāda ir šīs izdalītās krimināllietas būtība.

Paraksturojiet, cik liels bija uzņēmums, kuram tika radītas šīs ciešanas “lielā apmērā” – 26 620 eiro?

Uzņēmums Latvijas biznesa mērogiem tiešām ir paliels. Tajā strādā vairāk nekā 700 cilvēku, apgrozījums gadā ir pāri par 60 miljoniem eiro. Ikgadējā peļņa ir pāri par 9 miljoniem eiro. No biznesa viedokļa – skaists uzņēmums. Uzņēmuma darbības virzieni ir vairāki, bet pamatā tas nodarbojas ar atkritumu saimniecību un otrreizējo izejvielu ražošanu.

Kāpēc jums vajadzēja Ata Zakatistova konsultācijas?

Lai to saprastu, ir jāieskicē šā uzņēmuma uzbūve. Tas ir holdinga uzņēmums, kas saucas akciju sabiedrība “Eco Baltia”. Bet šai akciju sabiedrībai ir viens “meitas” uzņēmums – SIA “Eco Baltia grupa”. “Mātes” akciju sabiedrībai ir tikai viena funkcija – pārvaldīt īpašumu un pieskatīt biznesu. Tajā strādā padome un iekšējais auditors – mazāk par 10 cilvēkiem. Viss lielais bizness norisinās zemākos līmeņos.

Ap 2016. gadu sākās lielas pārmaiņas gan mūsu uzņēmumā, gan Latvijas atkritumu saimniecībā vispār, un tas bija saistīts ar “Tīrīgas” projektu. Man kā padomes priekšsēdētājam radās liela neuzticēšanās mūsu uzņēmuma vadītājam Mārim Simanovičam (atbilstīgi “Firmas.lv” datiem, SIA “Eco Baltia grupa” valdes priekšsēdētājs no 2013. gada). Man un arī citiem padomes locekļiem likās, ka viņš savu vadītāja posteni izmanto savtīgās interesēs, ka viņam ir pašam sava dienas kārtība, kas atšķiras no uzņēmuma interešu aizstāvēšanas. Tāpēc es īsti vairs nevarēju uzticēties tam, ko viņš man kā padomes priekšsēdētājam stāsta. Man bija nepieciešama neatkarīga analīze ‒ kas patiesībā šajā biznesā notiek; kas notiek Latvijā, kas notiek Eiropā, kas ir sagaidāms nākotnē. Lielākā interese man bija par publiskās – privātās partnerības projektu “Tīrīga”. Tā bija milzu afēra, kurā Māris Simanoviča kungs bija ļoti dziļi iesaistīts. Bet man pret šo projektu jau no pašiem pirmsākumiem bija ļoti rezignēta attieksme. Savukārt, izvērtējot tos konsultāciju birojus, kas Latvijā konsultē atkritumu saimniecības jautājumos, nācās secināt – tie visi ir savā starpā saaudušies. Viņi visi viens par otru visu zina – kopīgi iedzer, kopā iet medībās un nemitīgi viens par otru baumo. Līdz ar to, man nebija nekādas vēlmes saistīties ar kādu no viņiem.

Savukārt, ar Ati Zakatistovu mēs esam labi pazīstami, un es zināju viņa kvalifikācijas ‒ viņa spējas lasīt dokumentus angļu valodā un ātri tur visu uztvert, kā arī viņa praktisko pieredzi, strādājot kā Kanādas valdības konsultantam tieši publiskās – privātās partnerības jomā. No tā tad arī sākās mūsu sadarbība.

Cita starpā, no malas nebija saprotams, kā tas ir iespējams – “mātes” uzņēmums uzskata, ka nedrīkst piedalīties t.s. “Tīrīgas” projektā, bet “meitas” uzņēmums tomēr piedalās?

Tieši tā tas arī bija. Uzņēmuma vadītājs rīkojās pretēji uzņēmuma akcionāru vairākuma un akciju sabiedrības padomes lemtajam. Jūs droši vien jautāsiet – kāpēc gan akcionāru vairākums un padome vienkārši neatlaida šo uzņēmuma vadītāju?

Tieši tā!

Saskaņā ar mūsu noslēgto akcionāru līgumu, vienam no mūsu akcionāriem ‒ Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai (ERAB) – bija veto tiesības un ERAB šīs veto tiesības izmantoja visādā veidā, lai aizstāvētu Māri Simanoviču.

Cik ilgi tas notika?

Būtībā nelikumīga situācija mūsu uzņēmumā turpinājās aptuveni pusotru gadu. Saskaņā ar statūtiem, mūsu uzņēmumam ir jābūt sešiem valdes locekļiem, tātad, lai valde būtu lemt spējīga, tajā jāstrādā vismaz četriem locekļiem. Šajā pusotra gada laikā valdes locekļu skaits pakāpeniski samazinājās līdz nullei, tātad beigās uzņēmums ar 60 miljonu apgrozījumu vispār vairs netika likumīgi pārvaldīts. Deviņas reizes padomes locekļi mēģināja ievēlēt uzņēmuma valdi, bet visas šīs reizes ERAB pārstāvis lika savu veto un neļāva to izdarīt.

Uzņēmumu reģistrs varēja vienkārši likvidēt uzņēmumu, kurā nav valdes – ir precedenti.

Tieši tā, bet ERAB pārstāvi pat šāds arguments nespēja pārliecināt – viņš vienkārši turpināja likt veto. Argumentācija bija tāda, ka ERAB pārstāvis nevēlas, lai palielinātos Tamuža ietekme uzņēmumā, citiem vārdiem sakot, viņi gribēja mani izspiest no biznesa.

Tur jau bija līdz smieklīgumam – sākotnēji mēs uzrunājām cilvēkus no mūsu pašu uzņēmuma, lai nāk strādāt valdē. Pēc tam mēģinājām uzrunāt cilvēkus no malas ar attiecīgām kompetencēm. Pret visiem bija skaidrs iebildums – ja šos cilvēkus iesaka esošie uzņēmuma padomes locekļi, tad tas ir slikti, jo tas ir pretēji Simanoviča interesēm. Tas tiešām bija absurdi. Beigu beigās mēs uzrunājām bijušo “SEB bankas” prezidentu Aināru Ozolu. Bet arī Ozola kungs viņu acīs šķita kā mans paklausīgs kareivis, kuru nedrīkst ievēlēt valdē. Tiešām – ja tas nebūtu traģiski, tas būtu smieklīgi.

Medijos izskanēja, ka jūsu bijušajā uzņēmumā ir veikts audits par Ata Zakatistova konsultācijām, un šajā auditā ir konstatēts, ka konsultācijas nav bijušas fiktīvas, kā to uzskata prokurors. Vai tas tā ir?

Te atkal jāsāk ar atkāpi. Uzņēmums ir liels un tāpēc tam ir iekšējais audits. Iekšējais auditors ir pakļauts tieši uzņēmuma padomei – viņa funkcija ir auditēt visu uzņēmumu un atskaitīties par to padomei. Tad, kad, pēc manas ļoti stingras pārliecības, Māris Simanovičs sāka veidot stāstu, kas palīdzētu radīt apsūdzību pret mani, viņam bija nepieciešams arī uzņēmuma iekšējā auditora atzinums, kas atbilstu tieši viņa uzstādījumam. Viņš izsauca auditoru pie sevis un teica: “Te ir tādi dokumenti, izvērtē. Bet tu nedrīksti intervēt Tamužu; nedrīksti vispār pieminēt, ko tu dari.” Auditors to lietu apskatīja un sniedza atzinumu. Simanoviča kungu šis atzinums īsti neapmierināja. Tad viņš izsauca auditoru un lika viņam atzinumu pārtaisīt. Auditors, cienot savas profesijas standartus, atteicās to darīt.

Tomēr kaut kas no šā atzinuma apsūdzības sameistarošanai derēja. Vēlāk, kad lieta gāja plašumā, auditors, protams, jautāja arī man – kā tad tur viss notika. Es viņam iedevu visus materiālus, gan Zakatistova kunga melnrakstus, gan analīzi par to, kā šī informācija atspoguļojās mūsu uzņēmuma padomes sēdēs tā gada laikā, kad šīs konsultācijas tika sniegtas. Auditors gluži dabiski secināja, ka konsultācijas nav fiktīvas, bet ir saņemtas. Iepazinušies ar dokumentiem un lietas apstākļiem, jaunievēlētās AS “Eco Baltia” un SIA “Eco Baltia grupa” valdes izlēma, ka konsultācijas attiecīgo līgumu ietvaros patiešām ir saņemtas, un uzņēmuma vārdā atsauca prasību atzīt uzņēmumu par cietušo. Tāds atzinums tika iesniegts prokuratūrā. Cita lieta, ka man nezināmu iemeslu dēļ prokurors šo atzinumu nav pievienojis krimināllietai. Bet tā nav vienīgā dīvainība šīs lietas tā saucamajā izmeklēšanā. Piemēram, lietā nav nopratināts neviens no padomes locekļiem, kaut gan tieši padome izmantoja šīs konsultācijas.

Tātad auditora atzinumu apstiprināja gan “mātes” uzņēmums, gan “meitas” uzņēmums. Bet “meitas” uzņēmumā valdes priekšsēdētājs ir Māris Simanovičs. Tad arī viņš piekrita šim atzinumam?

Ņemot vērā, ka uzņēmumam tagad ir jauni īpašnieki – 53% akciju tagad pieder Lietuvā reģistrētam investīciju fondam – ir ievēlētas jaunas valdes gan akciju sabiedrībā, gan SIA. Tiešām – SIA valdes priekšsēdētājs joprojām ir Simanoviča kungs. Bet arī SIA valde ar 5 balsīm “par”, vienam valdes loceklim atturoties, apstiprināja auditora slēdzienu.

Par to, ka Zakatistova konsultācijas nav fiktīvas, bet reālas?

Jā, un lūdza Ģenerālprokuratūrai izbeigt krimināllietu un neuzskatīt SIA “Eco Baltia grupa” par cietušo.

Nu, ja šie auditora slēdzieni un uzņēmumu vadības lūgums noņemt cietušā statusu netika pievienoti krimināllietai pirmstiesas izmeklēšanas laikā, tad jums nekas cits neatliks, kā iesniegt šos dokumentus tiesai.

Acīmredzot.

Bet tiesa var atteikties tos pieņemt, jo prokurors kliegs, ka tas viss neattiecas uz lietu – esam redzējuši precedentus vienā citā tiesas procesā.

Man nav ne jausmas. Es pirmo reizi esmu saistīts ar KNAB, prokuratūru, tiesu, izmeklētājiem. Esmu centies dzīvot godīgi un man nekad pat prātā nav nācis, ka es varētu nonākt šādās attiecībās ar šīm institūcijām. Protams, tagad man to visu nākas mācīties.

Lietu par 26 620 eiro izkrāpšanu izmeklēja divus gadus. Kas tur bija tik ilgi izmeklējams?

Es nezinu. Man arī ir mīkla tas, kāpēc ar šādu lietu nodarbojas Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas prokurors.

Tas patiesībā ir saimniecisks strīds. Viens puisis ‒ šajā gadījumā Simanoviča kungs ‒ saka: “Uzņēmums ir nepamatoti samaksājis 26 620 eiro!” Uzņēmuma galvenā amatpersona, padomes priekšsēdētājs ‒ šajā gadījumā es ‒ saka: “Uzņēmumam konsultācijas bija vērtīgas!” Nav šaubu, ka tā ir saimnieciska lieta, ar kuru pats uzņēmums veiksmīgi varētu tikt galā. Un, ja netiktu, tad varētu iet uz policiju, bet ne jau uz Ģenerālprokuratūru.

Tātad lieta pret jums ir sākta biznesa strīda dēļ. Cik saprotams, biznesa strīds ir beidzies /pēc šā gada Jāņiem akcionāri Viesturs Tamužs, Undīne Būde un “Otrais Eko fonds” pārdeva savas akcijas investīciju fondam “INVL Baltic Sea Growth Fund”/?

Biznesa strīds bija balstīts Simanoviča kunga ambīcijās. Te atkal nedaudz jāatkāpjas. Es Simanoviču kā jaunu cilvēku paņēmu darbā un gadu gaitā par labu darbu apbalvoju ar uzņēmuma akcijām. Beigās viņš jau bija kļuvis par 16% akciju īpašnieku, neieguldot visā šajā procesā nevienu eiro. Un tad Simanoviča kungam izauga tie “spārni” vai “radziņi”, ka viņš taču varētu būt vienpersonisks vai vismaz vairākuma akciju īpašnieks šajā uzņēmumā. Tad viņš sadabūja solījumus no bankām, ka tās viņam dos naudu akciju pārpirkšanai, un tad viņš mūs ar Undīni Būdi sāka visādā veidā “motivēt”, lai taču mēs viņam pārdodam savas akcijas. Šādi mēģinājumi nopirkt no mums akcijas par relatīvi lētu naudu ir bijuši vismaz trīs.

Mēs, protams, nebijām ar mieru divu iemelsu dēļ – pirmkārt, mums likās, ka mūsu akcijas maksā ievērojami vairāk, nekā viņš piedāvāja; otrkārt, mēs neticējām viņa godaprātam.

Proti?

Ka tas, ko viņš sola, ka tas arī beigās būs. Jo uzņēmuma akciju pirkšana un pārdošana ir ļoti delikāts process. Sākumā tev kaut kāds skaitlis tiek piedāvāts, bet tas, parasti ļoti atšķiras no summas, kas tiek reāli samaksāta darījuma noslēgumā. Jo tur atrodas tādi apstākļi un šitādi, ar kuriem argumentējot, pircēji cenšas sākotnējo piedāvājumu koriģēt. Tāpēc ir svarīgi – vai pircējs ir godprātīgs vai nav. Mūsu ieskatā Māris nav godprātīgs cilvēks. Mūsu konsultanti atrada pircēju, kura piedāvājums mūs apmierināja un kura kvalifikācija nav apšaubāma. Darījums noritēja vairāk nekā gadu, bet gala rezultāts apmierināja visas iesaistītās puses. Jā, mēs tiešām akcijas esam pārdevuši un saimnieciskais strīds, kurā Simanoviča kungs mūs gribēja izspiest no uzņēmuma, samaksājot par kādiem 30 – 40% mazāk, tiešām ir beidzies.

Simanoviča kungam būs jānāk liecināt uz tiesu?

Es ar interesi gaidu, ko tad viņš beigu beigās liecinās. Izlasīju krimināllietas materiālus, bet tur redzams ‒ viņš ne vienu reizi nav tieši apgalvojis, ka uzņēmums būtu apkrāpts. Viņš nekur nav apgalvojis, ka tieši viņš to ir zinājis – viņš vienmēr ir slēpies aiz citu mugurām. Aiz advokāta Zvejsalnieka, aiz prokurora, aiz vēl kaut kā. Ar interesi gaidu, ko tad viņš tiesā teiks. Ja viņš to teiks tieši, tad arī būs tieša runa.

Jūs uzņēmuma akcijas pārdevāt Covid laikā. Vai ir viegli kārtot šāda līmeņa darījumus pandēmijas laikā?

Jāatzīst, ka mēs tiešām bijām stipri nobijušies no šīs situācijas. Darījums jau par kādiem 85% bija saskaņots, un tad sākās Covid krīze. Jautājums bija – kas tagad notiks? Vai nenobīsies pircēji, vai nenokritīsies mūsu uzņēmuma apgrozījums, vai nenokritīsies peļņas rādītāji? Izrādījās, ka Covid gandrīz nemaz neietekmēja mūsu uzņēmuma rādītājus. Mums izdevās pircēju pārliecināt: šis bizness ir tik sabalansēts, ka, pat ja viens segments ‒ kā šajā gadījumā, pārstrādes segments ‒, kuram noieta tirgus ir automobiļu industrija, būtiski nokrītas, bizness kopumā būtiski necieš, jo cits virziens – atkritumu savākšana atkal strādā rentablāk. Piemēram, pēc visas tās “Tīrīgas” epopejas, mūsu “meitas” uzņēmums “Eco Baltia vide” ieguva daudz lielāku un pelnošāku biznesu, nekā tam bija nolēmuši piešķirt “Tīrīgas” projekta organizatori.

Droši vien pasaulē nav daudz lielu darījumu, kas notika šajā Covid laikā?

Protams, ka šādiem darījumiem apstāšanās bija. To es redzēju kaut vai tāpēc, ka es ilgstoši esmu riska kapitāla biznesā un ikdienā aktīvi sekoju līdzi uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas biznesa tendencēm.

Savas akcijas pārdeva arī “Otrais Eko fonds”, Tātad kaut ko nopelnīja arī Latvijas valsts “Altum” personā?

Jā, trešo daļu no “Otrā Eko fonda” līdzekļiem bija ieguldījis “Altum”. Starp “Otrā Eko fonda” komandītiem bija ļoti karstas diskusijas par to, kā sadalīt to eventuālo labumu, kas nāks no Lietuvā bāzētā investīciju fonda. Tomēr kompromiss komandītu starpā tika sasniegts, un arī “Altum” vadība bija apmierināta. Proti, valsts šajā fondā ieguldīja 2 miljonus latu un pēc 10 gadiem no tā dabūja 3 miljonus eiro – respektīvi, drusciņ vairāk, nekā ieguldīja. Tomēr, ne jau kapitāla atdeve ir tas iemesls, kādēļ valsts iegulda savu naudu riska kapitāla biznesā, bet gan jaunas darba vietas un nodokļi, kuri rodas riska kapitāla investīciju rezultātā. Piemēram, “Otrā Eko fonda” darbības rezultātā mēs esam radījuši vairāk nekā 1000 darba vietas, visus šos gadus maksāti nodokļi. Šis pienesums Latvijas tautsaimniecībai ir nesalīdzināmi lielāks, nekā minētie 3 miljoni eiro.

“Tīrīgas” projekts vienā brīdī kaut kā izčākstēja. Kā tas gadījās?

Nu, kādam atvērās acis, ka tā nav publiskās – privātās partnerības projekts, bet, ka tā ir milzu blēdība. Tā joprojām ir milzu blēdība, jo tā taču nav atcelta. Kad jaunais Konkurences padomes priekšsēdētājs nāks darbā, viņam pirmais jautājums būs – ko darīt ar “Tīrīgu”? Jo šis projekts jau ir tikai apturēts.