Medņu riesta laiks Latvijas valsts mežos

Pavasaris ir putnu riesta un ligzdošanas laiks, tāpēc, dodoties dabā, AS “Latvijas valsts meži” (LVM) vides eksperti aicina būt atbildīgiem un netraucēt meža putnus. Šobrīd mežos vērojama arī lielākā medņu gaiļu riestošanas aktivitāte.

“Maijs ir bērnu laiks ne tikai medņiem, bet arī citām putnu sugām un zvēriem, tādēļ mums jābūt it īpaši uzmanīgiem, lai, ejot pārgājienos dabā, mēs neiztraucētu tos. Ja pārgājiena laikā apstājamies kaut kur mežmalā papusdienot un dzirdam satrauktas putnu balsis, tas nenozīmē, ka putni jūs sveicina. Viņi uztraucas, jo tuvumā var būt ligzda ar mazuļiem. Tādās situācijās labāk paiet 50 metrus tālāk un nekādā gadījumā netrokšņot, jo mežā mēs esam ciemiņi un to vajadzētu respektēt,” brīdina LVM vides eksperts Helmuts Hofmanis.

Mednis (Tetrao urogallus) ir lielākais vistveidīgo putns pasaulē. Šī putnu suga ir piemērojusies dzīvei dabiskos boreālos mežos. Ņemot vērā sugas plašo izplatības areālu, medņu apdzīvotie biotopi atšķiras, taču visur mednis ir saistīts ar lieliem, maz fragmentētiem skujkoku vai jauktiem mežiem, kas mijas ar purviem.

Medņa spārnu plētums var pārsniegt metru, spārnu garums mātītēm ir ap 65 cm, tēviņiem – ap 90 cm. Tēviņi ir melni (spārni tumši brūni), spalvām raksturīgs metālisks spīdums, vienīgie baltie laukumi ir uz pleciem, astes, ķermeņa apakšpusē, kā arī sarkans, kails laukums ap aci. Mātītes ir brūni raibas. 

MEDŅU RIESTA LAIKS

Riests, kas notiek no aprīļa vidus līdz maija beigām, ir būtiskākā medņu dzīves cikla sastāvdaļa. Gailis, kas sasniedzis pārošanās vecumu, kas parasti ir aptuveni trīs gadi, katru pavasari riesto vienā un tajā pašā vietā.

Riesta laikā vistas parasti uzturas kokā, bet gaiļi veic izrādīšanās dejas uz zemes. Pārošanās notiek vidēji četru dienu laikā, un ligzdu, kur perēt mazuļus, vista izveido netālu no riesta vietas, izkārpot bedrīti pie koka saknēm. Riesta laikā dominantais gailis piesaista visvairāk vistu, turpretim citi gaiļi pie sevis cenšas atvilināt pārējās. Divi līdzvērtīga ranga gaiļi izrādās un baida viens otru, taču, ja neviens neatkāpjas, notiek cīņa. Gaiļi plūc viens otra spalvas, sit ar spārniem līdz brīdim, kad zaudētājs tiek padzīts. Kad riesta laikā ielido vistas, gaiļi dzied daudz intensīvāk. Vistu klātbūtnē gaiļi, jau riestojot uz zemes, cenšas piesaistīt viņu uzmanību ar lēcējlidojumiem. Iepleš un nolaiž spārnus tā, lai tie redzami skar zemi. Izpleš un uz mātītes pusi sašķiebj asti, cenšoties radīt maksimālo izmēra iespaidu.

NETRAUCĒT LIGZDOJOŠOS PUTNUS

Medņiem gadā ir viens perējums. Mātītes ligzdvietu parasti izvēlas uz zemes, dažkārt arī pašā riesta teritorijā. Parasti medņa olas ir lielākas par vistu olām, bet tās neatšķiras pēc formas. Olas ir blāvi dzeltenbrūnas ar maziem, brūniem pleķīšiem, kas piešķir maskējošu nokrāsu, tādēļ ligzdā tās neizceļas uz apkārtējā fona.

Par ligzdošanu un mazajiem putnēniem rūpējas vienīgi mamma. Vienā perējumā mēdz būt no piecām līdz astoņām olām. “Kad cālēni izšķiļas, viņi uzreiz sāk sekot mammai, šeit arī parādās tā vistu daba. Pirmās divas nedēļas ir kritiski svarīgas cālīšiem, jo viņiem vēl nav izveidojusies stabila termoregulācija. Ja mazais putnēns samirkst vai nosalst, tas var beigties letāli, tāpēc viņi pirmās dzīves nedēļas pavada mammai zem spārniem. Taču, ja mammu ar mazuļiem iztraucē, mazie putnēni bēg uz visām pusēm, lai noslēptos. Savukārt mamma sāk imitēt, ka ir ievainota, tādējādi miera traucētāju dzenot tālāk prom no cālēniem. Tikai tad, kad iebrucējs ir drošā attālumā no mazuļiem, viņa atgriežas ligzdā un sasauc atpakaļ cālēnus. Ja šis prombūtnes laiks ir bijis ilgs, mazie cālīši var nosalt un neatgriezties pie mātes. Tādēļ esot mežā, svarīgi būt klusiem un lieki netraucēt ligzdojošos putnus,” vēlreiz atgādina LVM vides eksperts Helmuts Hofmanis.

MEDŅU MONITORINGS

Pirmās ziņas par medņu skaitu Latvijā ir pieejamas sākot ar 1912. un 1913. gadu, kad uzskaitīti 7000 medņu. Lielākais skaita vērtējums Latvijā ir bijis 1935. gadā, kad saskaitīts 7619 medņu. Patlaban Latvijā mīt ap 3000 medņu.

LVM pirms desmit gadiem uzsāka medņu monitoringu, ik gadu apsekojot medņus riesta laikā. “Desmit gadi ir laika posms, kas ļauj mums vērot tendences un izdarīt secinājumus, ko mums jāturpina darīt, lai uzlabotu medņu dzīves telpu Latvijā. Šo gadu laikā monitorings parāda, ka medņu skaits Latvijā ir stabils. Tas nav ne palielinājies, ne samazinājies. Esam veikuši arī dažādu biotopu uzlabošanas pasākumus. Jau gadu strādājam pie noteikumiem, kas paredzētu kārtību, kā visā Latvijā apsaimniekot medņu riestus, kuri riesti ir tie problemātiskie un kuri var vēl pagaidīt, jo, ja mednim mežs vairs nav piemērots, putns pārceļas uz citu vietu, ja ir tāda iespēja, vai arī suga vienkārši izzūd. Tiek uzskatīts, ka mežaudzes medņiem ir piemērotas, sākot no 50 gadu vecuma. Ar to saprotot, ka mednim ir nepieciešams pieaudzis mežs, taču tajā pašā laikā medņi ir iecienījuši arī trīsgadīgās vai piecgadīgās priedītes. Viņi mēdz staigāt pa vagām un grauzt priežu galotnes. Medņiem nepieciešams kvalitatīvs un daudzveidīgs mežs, lai tajā ir dažāda vecuma koki – gan jauni, gan veci, gan pa kādai kritalai vai sausam kokam. Ar dažādām meža apsaimniekošanas metodēm tas noteikti ir īstenojams,” uzskata Helmuts Hofmanis.