Raidījums: Latvija nevar pirkt un uzglabāt kājnieku mīnas, kas kara gadījumā ļautu aizsargāties

Latvija šobrīd cenšas attīstīt tās militārās spējas, ko nav pienācīgi darījusi pēdējos 30 gadus. Tajā skaitā ražot lādiņus, kas līdz šim iepirkti no ārvalstīm. Kā redzam Ukrainā – kara gadījumā ieroču un munīciju piegādes ir apgrūtinātas vai nenotiek vispār. Tāpēc ražotnes šeit Latvijā ir būtisks valsts drošības jautājums. Uzņēmējiem šajā nozarē ir grūti attīstīties, jo bankas militārai rūpniecībai kredītus nedod. Kā TV3 raidījumam “Nekā personīga” intervijā saka Valsts prezidents – ja bankas vēlas, lai sabiedrības acīs to tēls uzlabotos, tas ar steigu jāmaina.

“Kad esam saražojuši lodi, esam saražojuši čaulu, tad nākošais – mūs jāsaliek munīcija,” saka SIA “Vairog EU” valdes priekšsēdētājs Juris Viktors Ozols.

“Vairog EU” ir vienīgais uzņēmums, kurš Latvijā uz vietas mūsu armijas vajadzībām ražo strelnieku lodes. Tā īpašnieks saka – valstij jāspēj sevi aizstāvēt pašai. Līdz šim ieročus un munīciju esam pirkuši no ārzemēm. Tas bija lēti un vienkārši. Tikmēr Polija, Čehija un citas mūsu reģiona valstis attīstīja militāro rūpniecību un nu spēj izgatavot daudzus ieroču un lādiņu veidus. Militāra konflikta gadījumā miera laika piegāžu ķēdes nedarbosies, trūks izejvielas.

“Tas nav gada jautājums, tas nav divu vai trīs gadu jautājums. Tas ir jautājums uz daudziem gadiem. Mums pašiem jau tas ir redzams, ka, lai uzceltu fabriku, tas nav nekas vienkāršs. Tai jābūt ilgtermiņa domāšanai. Tas jau mums bija jāsāk 30 gadus atpakaļ.”

Uzņēmuma īpašnieks Juris Viktors Ozols ir inženieris. Kopā ar kolēģiem daļu no rūpnīcas iekārtām pārbūvējuši pašu rokām. Dažas pilnībā samontējuši no jauna. Radījuši arī savus ložu prototipus. Nesen mazā partijā izlaista snaiperu munīcija. Lodes lidojot līdz kilometram un esot pat precīzākas nekā ārvalstu. Tagad top arī šāviņi, kas spēj caurtriekt bruņas.

SIA “Vairog EU” valdes priekšsēdētājs Juris Viktors Ozols pauž: “Lai šādu lodi nopirktu no ārvalstīm, mēs varētu maksāt līdz pat pāri 10 eiro gabalā. Bet, ražojot to Latvijā, cena krīt divas trešdaļas. Jo mēs esam izstrādājuši produktu. Mēs esam izgudrojuši, mums nav jāliek tie milzīgie procenti kā ārvalstis to dara. Mēs varam saprātīgā cenā, saprātīgā laikā to saražo. Nav jāgaida, kad vajag, tad var uzražot.”

Pretbruņu lodēm čaulītes ir ar volfroma dzelkšņiem un titāna uzgaļiem. Izejvielas jāpērk ārvalstīs. Arī šaujampulveris, kas ir kritiski svarīgs jebkuras munīcijas ražošanai. Bet valsts līmenī ilgtermiņā būtu jāplāno, lai krīzes situācijām pamatīgi izejvielu krājumi būtu šeit uz vietas. Privātie uzņēmēji tādus apjomus nodrošināt nespēj. Kaut vai tāpēc, ka neviena banka šo nozari nekreditē. Tāpēc “Vairog EU” radīts bez banku naudas tikai no saviem iekrājumiem.

“Mums izaugsme ir bijusi ļoti lēna, jo mēs paši to esam darījuši. Un mēs to esam darījuši bez bankām, bez jebkāda atbalsta. Visi ir celtss ar mūsu pašu rokām, ar mūsu pašu naudu. Un vēl arvien turpinām. Mēs, protams, esam dabūjuši atbalstu no valsts sakarā ar grantiem. Piemēram, mums ir ballastikas laboratorija. Tur bija grants, ko mēs no aizsardzības ministrijas saņēmām,” norāda Ozols.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons skaidro: “Banku politikā pat tagad, neskatoties uz to, kas notiek Ukrainā, militārā ražošana ir ievietota, lai cik tas paradoksāli nebūtu, vienā kategorijā ar prostitūciju un narkotikām, un ļoti grūti saņemt militārai ražošanai komerckredītus. Arī Eiropas Centrālās bankas politika nav mainījusies.”

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs norāda: “Mūsu komercbankas ir kūtras, atbalstot jebkādu biznesu. To gan es esmu atklausījies no uzņēmējiem, gan nacionālā līmenī, gan novados. Vēstījums bankām ir ļoti vienkāršs. Ja jūs tiešām gribat, lai sabiedrības attieksme pret jums mainītos un tā nav pati labākā, sāciet kreditēt gan vispārējos ekonomikas flagmaņus un uzņēmumus, gan arī, protams, šajos īpašajos apstākļos ir būtiski arī, ka militārā rūpniecība saņem kredītus.”

Valsts prezidents un Aizsardzības ministrijas vadība uzskata, ka pamazām militāro ražošanu izdosies iekustināt ar jaunās SIA “Valsts aizsardzības korporācijas” izveidi. Viens no tās uzdevumiem būs palīdzēt vietējiem uzņēmumiem attīstīties. Kā arī ar Eiropas naudu veidot rūpnīcu 155 milimetru artilērijas lādiņu ražošanai. Tomēr vajadzību mūsu armijai ir daudz. Turklāt ir kāds būtisks ieroču veids, no kā pielietošanas Latvija ir atteikusies. Tās ir kājnieku mīnas.

Pirms nepilniem 20 gadiem Latvija pievienojās Otavas līgumam. Tas aizliedz pirkt, glabāt un izmantot kājnieku mīnas. Bet, redzot kā šobrīd Krievija karo Ukrainā, militāristi rosina šo lēmumu pārskatīt.

Militāristi saka – mīnas ir lēts, bet efektīvs ierocis, kas traucē pretiniekam izvērst straujus uzbrukumus. Ja prettanku mīnu laukus, kas sprāgst tikai, ja virs tā atrodas tanki vai cita smagā tehnika, papildina ar kājnieku mīnām, to attīrīšana ir apgrūtināta. Ja Krievija saprot, ka mums šo ieroču nav, jo Otavas līgums tās neļauj pat glabāt armijas noliktavās, viņu uzbrukuma stratēģijai tas nāktu tikai par labu.

Militārais eksperts, bloga “Vara bungas” autors Mārtiņš Vērdiņš norāda: “Ir jābūt kaut kādam balansam. Vai mēs esam gatavi riskēt ar mūsu karavīru dzīvībām pret to, ka nākotnē kaut kad pēc kara, pēc mūsu uzvaras, varētu būt kaut kādi ierobežojumi civiliedzīvotājiem iet vienā vai otrā mežā iekšā. Vai cik maksās atmīnēšana pēc kara, ja likme ir valsts pastāvēšana. Pretinieks nekautrēsies izmantot Latvijas teritorijā pretkājnieku mīnas. Mēs savukārt esam sev šo spēju ierobežojuši tā cēli un ne visai pamatoti pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā.”

Otavas līgumu parakstījušas 166 valstis. Tas radās pēc kājnieku mīnu nekontrolētās izmantošanas Dienvidslāvijā un Āfrikā, kur cieta un mira daudz civiliedzīvotāju. Latvija, kamēr nebijām NATO dalībvalsts, vairākus gadus pievienošanos novilcināja, jo pret šādu soli iebilda armija. Tomēr starptautiskais spiediens bija ievērojams un Saeima 2006. gadā nobalsoja par. Kuluaros par iespēju Latvijai no līguma izstāties diskutēts jau vairākus gadus.

Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki šobrīd gatavo Militārās pretmobilitātes plānu, lai stiprinātu robežu. Tas ietver ne tikai žoga būvniecību, bet arī dažāda bruņojuma izmantošanu pierobežas zonas sargāšanai.

Valsts Prezidents, Aizsardzības ministrs un no amata aizejošais valsts sekretārs saka – ja militāristi uzskata to par pareizu soli Latvijai no Otavas līguma jāizstājas. Aizsardzības ministrs par to gan vēl gribot diskutēt ar citu valstu ministriem.

“Tas ir apsverams jautājums. Kopumā militāri, tas ir noteikti ir atbalstāms. Absolūti tam ir sava loģika. Bet vēlreiz – mēs tomēr runājam arī par gan diplomātiju, gan ciešu sasaisti ar saviem sabiedrotajiem. Ja mēs to darām vienpusēji, Lietuva, Igaunija un Somija to nedara, tad diez vai tam būs pat līdz galam militārais ieguvums.”

“Ja tiešām mūsu militārie eksperti, mūsu bruņoto spēku vadība uzskatīs, ka tas ir solis pareizā virzienā stiprināt mūsu valsts aizsardzību, pilnīgi noteikti atbalstu,” pauž Rinkēvičs.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons norāda: “Mēs runājam par pieciem, astoņiem gadiem, kas mums ir doti. Mums ir jāpasaka arī ļoti skaidri, ko mēs izdarīsim, lai mēs būtu gatavi. Man liekas, mēs piedzīvosim visdrīzāk tuvākajā laikā arī tādas psiholoģiskas operācijas ekspluatējot vēstījumu par to, ka Baltijas valstis tuvākajā laikā kļūs par nākamo mērķi. Vienīgais risinājums ir nevis šausmināties vai baidīties. Vienīgais risinājums ir gatavoties. Tā būtu kaujas gatavības celšana, skaitliskā sastāva celšana, jauno spēju ieviešana, robežu nocietināšana. Kur tad šīs mīnas arī būtu viena no būtiskām komponentēm. Mīnu jautājumam bez tādas diskusijas sabiedrībā visdrīzāk jau tas neiztiks. (NP: Bet, ja tā būtu tīri jūsu izšķiršanās, jūs teiktu jā?) Militāri jā.”

Ukraina arī ir Otavas līguma dalībvalsts, bet tā nebija paguvusi likvidēt savās noliktavās esošās mīnas. Kas šobrīd palīdz pretoties okupantu uzbrukumam. Latvijā par Otavas konvensijas ievērošanu atbild Aizsardzības ministrija. Bet Ārlietu ministrija ziņo ANO ģenerālsekretāram kā notiek līguma ievērošana. Par izstāšanos vispirms būtu jānobalso Saeimas deputātiem. Tad par to jāpaziņo pārējām dalībvalstīm kā arī ANO ģenerālsekretāram un ANO Drošības padomei.

Izstāšanās dokumentā sīki jāpaskaidro šī soļa iemesli. Dalībvalsts, kas izteikusi vēlmi izstāties no konvencijas, pārtrauc būt par tādu sešus mēnešus pēc paziņošanas ANO.