Sašutumu izraisa krietni mazākais literatūras stundu skaits skolās

Jaunajā valsts pamatizglītības standartā paredzēts krietni apcirpt literatūras mācīšanu, atvēlot tai teju tikai vienu stundu nedēļā. Šādi jaunā dokumenta izstrādātāju plāni izsaukuši sašutuma vētru lielā daļā sabiedrības. Arī rakstnieki satraucas, ka literatūras lomas mazināšana novedīs ne tikai pie jaunākās paaudzes lasītprasmes un spriestspējas pasliktināšanās un redzesloka sašaurināšanās, bet arī daudz dziļākām sekām.

Kā vēsta NRA.lv, latviešu valodas un literatūras skolotāji pieprasa, lai lasīšanai tiktu paredzēts vairāk laika. «Ārzemēs (arī Latvijā pēc modernām ārzemju programmām strādājošās privātskolās) mēdz organizēt atsevišķas tā sauktās lasīšanas stundas, tas ir stratēģiski neprofesionāli, ka latviešu valodai vai literatūrai (vārda mākslai/vārda tēlainības apjēgsmei!) tiek samazināts stundu skaits un valstiski tiek demonstrēta pozīcija, ka lasītāji = domātāji = radītāji nav svarīgi,» uzsver Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija savā atsaucē par jauno pamatizglītības standartu, pieprasot saglabāt literatūrai esošo stundu skaitu. Jo jaunajā standartā katrā no klašu posmiem triju gadu laikā plānots apcirpt kopumā 35 stundas. Pedagogi ir pret to, ka Valsts izglītības satura centrs (VISC) iecerējis «aizlāpīt» šo robu ar drāmu, jo uzskata, ka nav vajadzības ieviest to kā atsevišķu stundu, bet gan tās elementus izmantot dažādos mācību priekšmetos.

Rakstnieki un literāti ir sašutuši par šādu «jauno saturu»

Lasīšanas process ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem cilvēka garīgajā attīstībā, kas skar gan empātijas, gan valodas, gan vērtību sistēmas veidošanos. «Tas ir absurds – šī 14 miljonu eiro vērtā drāma,» uzskata rakstniece, literatūrzinātniece un politiķe Janīna Kursīte-Pakule, piebilstot, ka jaunais dokuments rāda VISC un Izglītības un zinātnes ministrijas attieksmi pret nacionālo literatūru. «Esam pazaudējuši savas saknes. Tā tomēr ir identitātes lieta. Gribu atgādināt Raiņa teikto: «Bet sargies būt kā nabadzīgie garā, kas, sevi projām sviežot, laimīgi – uz tevi spļaus un samīs tevi barā.»

Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijā, ko viņa vada, vairākkārt skatīti jaunā mācību satura jautājumi, tostarp literatūrā. Uzaicinātie skolotāji un citi klātesošie pauduši bažas par literatūras lomas mazināšanu jaunajā standartā. Diemžēl izskatās, ka ierēdņi ir «kā kaķi, kuri klausās, bet lok vien pienu tālāk»,» atzīst politiķe un literāte. Viņa tomēr esot apņēmības pilna ko mainīt. Kad sākšot darbu jaunais Saeimas sastāvs, noteikti komisijā runās par šo jautājumu, un, cerams, ka «vilcienu izdosies apturēt».

Jau pavasarī par VISC plāniem satraukumu neslēpusi rakstniece un publiciste Rudīte Kalpiņa, taču tad neviens īpaši par to galvu nav lauzījis. Izskatās, ka kāpjam uz tiem grābekļiem, ap kuriem jau aplauzušās citas valstis, kur kompetencēs balstīta izglītība novedusi pie izglītības kvalitātes, tostarp arī lasītprasmes, krituma. Pat tik advancētā valstī kā Japāna sapratuši, ka ar jaunajām tehnoloģijām vien būs pamatīgas auzas un atgriezušies pie senajām vērtībām – rakstīšanas uz papīra. Bet – kas gan pie mums skatās uz citu kļūdām un novērtē to, ar ko esam bagāti?

Dzejniece Liāna Langa norāda: eksakto zinību un informācijas tehnoloģiju apguve mūsdienās ir nozīmīga, tomēr izglītības sistēma tādēļ nedrīkst zaudēt līdzsvaru un atteikties no humanitārajiem priekšmetiem, kas veido skolēnu pasaules uzskatu. Literatūras stundu samazināšana pamatizglītībā tiešām ir drāma. Viņasprāt, šāda pieeja ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, kurā teikts: valsts ir veidota tādēļ, lai latviešu valoda un kultūra varētu pastāvēt cauri gadsimtiem. Tad kā tā pastāvēs «cauri gadsimtiem» ar vienu stundu nedēļā? Ko var apgūt 40 minūtēs? Tas ir spļāviens arī nacionālās rakstniecības sejā, kurai tiek iedalīta tik maznozīmīga loma jauna cilvēka audzināšanā. Šie plāni virza uz izglītības dehumanizāciju, un to nekādā ziņā nedrīkst pieļaut, ir pārliecināta L. Langa.

Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) priekšsēdētājs Arno Jundze vērš uzmanību uz to, ka tas var novest pie daudz lielākām sekām. Tostarp ekonomiskām. Jo grāmatniecība ir liela industrija, kuras apgrozījums gadā ir 33 miljoni eiro. Lasīšanas mīlestību neattīstot, grāmatu tirgus ies mazumā. Tas atsauksies arī uz medijpratību. Kā gan jaunie ļaudis atšifrēs, kas ir «falša» ziņa un kurā ne, ja viņi nebūs lasījuši un visa viņu literārā bagāža būs sēnalām pilna? Spriestspēju – lūk, ko dod kvalitatīva literatūra. Viņš arī met akmeni skolotāju dārziņā, kas nu sauc rakstniekus palīgā, kad vilks jau aitās, bet kāpēc necēluši trauksmi agrāk? Lai gan šodien LRS valdes sēdes darba kārtībā šis jautājums neesot iekļauts, bet nu ir skaidrs, ka par to jārunā.

Foto: F64