Kudors: Krievija kavē Latvijas sabiedrības saliedēšanos

Intervija ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektoru Andi Kudoru: par Ukrainas kristiešu centieniem atbrīvoties no Maskavas patriarhāta diktāta un par Kremļa meliem un propagandu, par vietējo populistu un Kremļa nolūku līdzībām, kā arī par to, ko mums ar to visu darīt.

– Nule bijāt Ukrainā, lai intervētu abu pareizticīgo patriarhātu – Kijevas un Maskavas – pārstāvjus un ekspertus. Pieņemu, ka situācija tur ir interesanta, īpaši ņemot vērā to, kā Maskavas patriarhāts darbojas Krievijas ārpolitikā.

– Jā. Es pētu arī to, ko Maskavas patriarhāts darīja Krimas aneksijas laikā. Šābrīža lielā tēma – autokefālā statusa piešķiršana – izgaismo visu, kas noticis iepriekš. Maskavas patriarhāts paspēja daudz ko sarunāt Krimas aneksijas laikā. Kara laikā kristīgās baznīcas parasti aicina uz mieru, un Maskavas patriarhāts arī aicināja uz mieru, bet tikai… Ukrainas pusi. No vienas puses, maskavieši aicināja, lai brāļi (ukraiņi) nenogalina brāļus (krievus), bet no otras puses – apgalvoja, ka krievi ir miera nesēji un viņiem nevajag pretoties. Ja, nedod dievs, karš notiktu Krievijā, maskavieši tad arī aicinātu savus cilvēkus nekarot? Ja Krievijas karaspēks karo kaut kur citur, tad visiem jāpadodas un jādomā par mieru? Dubultstandarts! Kijevā aptaujāto absolūtais vairākums teic, ka gan Kremlis, gan Maskavas patriarhāta vadība izdarīja visu, lai ukraiņus stimulētu bēgt prom no Maskavas – ģeopolitiskā nozīmē. Visu, ko viņi varēja izdarīt sliktu pret brāļu tautu – ukraiņiem, to viņi arī izdarīja. Ja jūs nākat kauties, tad pēc tam nevajag brīnīties, ka jums neatzīstas mīlestībā. Ukraiņiem līdz šim nebija veicies ar autokefālā statusa iegūšanu, taču jau pāris gadus Konstantinopole vēroja Kremļa agresiju pret kaimiņvalstīm – atcerēsimies, ka arī Gruzijas iedzīvotāju absolūtais vairākums ir pareizticīgie. No rīta Maskavas propagandisti teic: gruzīni ir mūsu brāļi, bet pēcpusdienā Krievijas karavīri viņus nogalina – kā to vērtēt? Konstantinopole izdarīja secinājumus. Domāju, ka tie, kuri atrodas Kremlī, ir ciniski garīguma tēmas izmantotāji, jo Putins&Co nāk no 70., 80. gadiem un 90. gadu sākuma, no VDK, kur meli ir normāls instruments, lai cīnītos ar ienaidnieku, un viņi šo domāšanas veidu ir pārcēluši augstākajā politiskajā līmenī. Valsts galva no VDK laikiem ir paņēmis līdzi izpratni, ka diversijas, slepkavības un meli ir valsts ārpolitikas normālas sastāvdaļas. Reigans par PSRS teica, ka tā ir ļaunuma impērija, es par Krieviju teiktu, ka tā ir melu impērija. Krievijas diplomātija ir melu rutīnas pārņemta. Kad Putinam pajautāja – vai tie bija Krievijas karavīri, kas atradās Krimā aneksijas laikā – viņš atbildēja, ka nē. Pēc kādiem četriem mēnešiem uz līdzīgu jautājumu Krievijas TV viņš atbildēja: protams, ka tie bija mūsu karavīri. Viņam pat ne muskulis sejā nenoraustījās… Ja šādus cilvēkus piesēdinātu pie melu detektora, tas «uzkārtos», jo viņiem melošana ir normāls psihosomatisks stāvoklis.

– Nav brīnums, jo visu laiku taču jāatrodas karā pret visu pasauli.

– Putinam robeža starp karu un mieru jau sen ir nodrupusi. Pat tad, ja viņi nekaro pret kādu valsti, stratēģiskā uztvere paliek: Krievija kā ielenkts cietoksnis. Pateicoties spiegu tīklam, viņi labi zina, ka neviens viņiem netaisās uzbrukt, tā ir tikai viņu ciniska situācijas izmantošana, lai vienotu tautu valsts iekšienē. Liela daļa Krievijas iedzīvotāju ļaujas šai mānīšanai. Bēdīgi ir tas, ka daudzi manis agrāk cienīti krievu kultūras darbinieki, piemēram, Mihails Bojarskis, ir tik klaji pārdevušies Putina režīmam, ka tā jau izskatās kā morāla degradācija. Šie mākslinieki savu maigās varas resursu nosvītro ar tiešu un netiešu agresijas atbalstīšanu.

– Atgriežoties pie Maskavas patriarhāta… Kā tad, jūsuprāt, vajadzēja rīkoties īsteniem kristiešiem?

– Maskavas patriarham Kirilam vajadzēja uzrunāt savas draudzes locekli Vladimiru Putinu un teikt: pārtrauc uzbrukumus saviem pareizticīgajiem brāļiem ukraiņiem! Nekas tāds nenotiek. Toties notiek nepārtraukta pielāgošanās Kremlim, kas nāk par sliktu pareizticīgajai baznīcai. Tomēr ne visi Maskavas patriarhātā uzskata, ka tas ir pareizi, un opozīcija ar laiku pieaugs. Manuprāt, arī Ukrainā to pareizticīgo, kuri vēlas atsvešināties no Maskavas, kļūs arvien vairāk. Ukraiņiem ir tik smagi nodarīts pāri, ka pārmaiņas ir neatgriezeniskas. Var pateikties Putinam, cik spēcīgi viņš ar savām darbībām ir vienojis ukraiņu tautu. Tagad teikt, ka «pie visa vainīgi amerikāņi» – nu, labrīt.

– Interesanti, vai Latvijas metropolīts Aleksandrs kādreiz izdomās, ka jāsarauj saites ar Maskavu…

– Igaunijas pareizticīgie to izdarīja. Viņiem bija spēcīgāks noskaņojums pret Maskavu. Latvijas pareizticīgā baznīca no 1936. līdz 1940. gadam bija saistīta ar Konstantinopoli, padomju režīms šo saikni likvidēja 1940. gadā, savukārt 1991. gadā bija dota izvēle, taču nebija kritiskās pareizticīgo masas, kas pateiktu – mēs gribam būt neatkarīgi no Maskavas. Arī tagad nav pietiekama pieprasījuma. Domāju, metropolīts Aleksandrs saprot, cik sensitīvs ir šis jautājums, tāpēc viņš par to publiski nerunā, lai neradītu konflikta situācijas. Viņš mērķtiecīgi ir centies nepakļauties dažādu spēku mēģinājumiem ievilkt viņu politikā.

Foto: F64