Kučinskis: Nedod Dievs tādu opozīciju kā ZZS
«Jaunā gada apsveikuma runa vēl nav iefilmēta,» lietišķi piebilst premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS), «taču domāju, ka runāt vajadzēs man. Tāda situācija Latvijā ir pirmoreiz, kad pēc Saeimas vēlēšanām Vecgada vakarā pie skatītājiem vēršas nevis jaunais, bet gan «vecais» premjers.» Pēdējā nozīmīgā TV uzstāšanās Kučinskim bija dienu pirms Saeimas vēlēšanām – premjera kandidātu debatēs. Toreiz viņš ar vieglu smaidu komentēja pārējo censoņu milzu solījumus, sak, kungi, kur jūs tam visam ņemsiet naudu? Patlaban kandidāti turpina solīt…
Bet jau tagad skaidrs, ka šogad jaunās valdības nebūs. Tehniskā valdība strādā ierastajā režīmā, kaut gan politiskā nenoteiktība rada manāmu apātiju. Likumā nav noteikts, cik ilgi tehniskā valdība drīkst pildīt savas funkcijas. Bet nevienam negribas baudīt politiskās divdabības situāciju, kad vienubrīd tu esi valdības ministrs, bet nākamajā brīdī – Saeimas deputāts.
Visi grib «mājās»: vai nu uz parlamentu, vai valdības namu. Māris Kučinskis grib arī uz īstajām mājām: viņa un dzīvesbiedres Laines ģimenē nesen piedzimis puika. Ar to arī apsveicam!
– Kā jūs jūtaties kā jaunās Saeimas neapstiprinātas valdības premjerministrs?
– Grūti pat atrast salīdzinājumu… Visos jautājumos cilvēks vienmēr grib skaidrību. Kaut vai sliktu – bet skaidrību. Tad viņš var plānot savu dzīvi un darbu. Ja teiktu, ka esmu ar šo situāciju apmierināts, es melotu: šis neskaidrības periods ir par ilgu. Labā ziņa: ņemot vērā, ka esam rīcībspējīga valdība (pēdējās sēdes parādīja, ka varam atrisināt dažādus jautājumus), esmu sajutis cilvēku attieksmi pret sevi – tā ir kļuvusi labāka. Bet šī valdības veidošanas ieilgusī stadija kopumā nav laba, es gaidu nākamo etapu. Jūtos kā iestrēdzis. Atcerieties, bija Stīvena Spīlberga filma Lidosta, kuras galvenais varonis, ko spēlēja Toms Henkss, bija iestrēdzis lidostā, jo netika ārā no tās un nevarēja arī nekur aizlidot…
– Jūs vadījāt valdību kopš 2016. gada – bez īpašiem satricinājumiem, pat ar ekonomikas pieaugumu, tomēr jūsu pārstāvētā ZZS jaunajā parlamentā ieguva tikai 11 vietu. Tas, manuprāt, ir zaudējums.
– Protams, ka tas ir zaudējums. Es – tāpat kā daudzi mūsējie – uzreiz meklēju kļūdas sevī. Bet zaudējums sevī ietver arī zināmas iespējas: un mums tagad vajag sapurināties, lai realizētu šīs iespējas. Protams, mēs negrimstam depresijā, kaut arī mums kā premjera partijai tas bija spēcīgs trieciens – par spīti tam, ka bija vērojama – kā jau jūs teicāt – ekonomiskā augšupeja. Tas, kas notika, ir apstākļu kopums, un neba man vienam jāuzņemas vaina. Viens no zaudējuma iemesliem bija neveiksmīga vēlēšanu kampaņa, jo nedrīkstēja būt četras dažādas kampaņas ar atšķirīgiem stāstiem. Vēlētāji bija apjukuši: kurš tad ir īstais stāsts? Nav neviena, uz ko apvainoties, paši vien esam vainīgi. Bet pēc kara jau visi gudri… Esmu runājis ar citiem premjeriem, kuri bija nonākuši līdzīgā situācijā, un visi teica: premjeram ir jābūt arī partijas vadītājam. Nevaru apgalvot, ka visas partijas, kas atrodas ZZS sastāvā, būtu saaugušas kopā: bieži vien bija grūti nonākt pie consensus, dažkārt varbūt pat grūtāk nekā ar citām partijām. Bet neapšaubāmi ZZS ir spēcīga un laba partiju apvienība, taču tajā ir vairāki centriņi un dažādi stāsti. Šis laiks mums ir jāizmanto, lai izveidotu savu vienoto ZZS stāstu. Mums ir bijušas problēmas ar paaudžu maiņu, savukārt, braucot apkārt pa nodaļām, esmu dzirdējis pārmetumus no zemniekiem par to, ka ir bijusi centra atrautība no perifērijas. Tāpēc tagad jāveido nopietna komanda, un zaudējums vēlēšanās ir mācība nākotnei. Tas ir tāpat kā ar telefoniem: visiem ir aifoni un citādas modernas ierīces, un kāds, protams, varētu ieciklēties un uzstāt, sak, staigāsim ar saviem mazajiem, vecajiem klucīšiem un spaidīsim ciparu podziņas. Tomēr ir jāpielāgojas šodienai, un ar vecajām metodēm mēs vairs nevarēsim iet līdzi laikam. Protams, mēs nekad nebūsim tādi kā jaunās partijas, kuras paņēma vēlētājus ar pieckārt lielāku populismu, nekā mēs varētu iedomāties, bet ir pilnīga taisnība, ka vēlētājs ir jāuzrunā ar vienkāršiem vārdiem. Es centos cilvēkus uzrunāt ekonomiskajā aspektā, nevis emocionālajā, un tā acīmredzot bija mana kļūda. Taču, ja to visu saprot un nemet plinti krūmos, mēs esam spēcīga partiju apvienība. Īpaši šobrīd, vērtējot sastāvu, kas ievēlēts Saeimā: nedod Dievs, ka mums savulaik būtu bijusi tāda opozīcija, kādi tagad varam būt mēs paši.
– Bet ko īsti opozīcija var panākt?
– Patlaban man ir žēl valsts. Būs stagnācija – jebkurā gadījumā. Pat tad, ja ZZS būtu 16 vai 17 balsu un mēs būtu vieni no valdības veidotājiem, mēs neesam brīnumdari. Uztaisīt valdību no šīs Saeimas sastāva droši vien ir iespējams, un, kā daudzi apgalvo: mana stiprā puse ir kompromisu māksla – es varu nosēdināt pie viena sarunu galda spēcīgi konfrontējošus politiķus -, tātad teorētiski izdarīt to var. Arī Valsts prezidents nevar bezgalīgi saukt un saukt premjera kandidātus… Un tomēr – ļoti šaubos par pozitīvu rezultātu.
Foto: F64