Zbigņevs Stankevičs: Mīlestība bez patiesības ir izdabāšana

Saruna laikā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Par varoņiem un par dzīves inventarizāciju, par Latvijas svētkiem un pāvestu Francisku, par dumpošanos un vidusceļu. Par visu, kas mums svarīgs.

– Reizēm šķiet, ka neatrodas cilvēki, kurus varam dēvēt par morālajām autoritātēm. Redzat šādu iztrūkumu?

– Pamatproblēma ir tā, ka pietrūkst dziļa, patiesa garīguma: ja tas ir, tad dzirdam pravietisku balsi, kas palīdz mums saskatīt problēmu dziļākās saknes un būtību. Bet šī pravietiskā balss un redze dzimst lūgšanās. Piemēram, Jānis Kristītājs, norobežojies no pasaules, ilgu laiku pavadīja tuksnesī. Viņš ieguva vienotību ar Dievu un iemācījās pasauli vērtēt ar Dieva acīm. Tad pie viņa sāka nākt cilvēku pūļi… Visi atzina viņā autoritāti, jo viņš runāja patiesību. Tas bija garaspēks, un tie nebija politkorekti vārdi, viņš neizdabāja cilvēkiem, viņš tvēra būtību. Bet cilvēki šodien vēlas supervaroņus, tādus, kādus viņi redz televīzijā. Taču viņi nesaprot, ka patiesais spēks un dziļais skatījums uz lietām nāk no pārveidotas sirds, spēks, kas nemēģina pierādīt savu pārākumu pār citiem. Spēks, kas spēj pārveidot sabiedrību un pasauli labajā nozīmē, nāk no mīlestības, līdzcietības un spējas uzupurēties citu cilvēku, valsts un tautas labā. Tā ir atpazīšanas dāvana – ieraudzīt cilvēku patiesās vajadzības, nevis ļauties pūļa psihozei. 24. septembrī Rīgas pilī mums bija tikšanās ar pāvestu Francisku, un viņš atsaucās uz Zentas Mauriņas teikto, ka «manas saknes ir debesīs». Saknēs viss ir atrodams.

– Un tomēr ir varoņi un morālās autoritātes arī še, laicīgajā pasaulē…

– Jā. Un pie morālajām autoritātēm un varoņiem pieskaitu Māti Terēzi. Viņa sāka kalpot sabiedrībai, ar savu labestību aizraudama līdzi tūkstošus. Laicīgā pasaule novērtēja Māti Terēzi, piešķirot viņai Nobela prēmiju. Vatikāna Pontifikālajā universitātē apskatīju izstādi, kas bija veltīta Mātei Terēzei – uzzināju daudz ko tādu, par ko man bija liels brīnums, bet par ko pirms tam zināja tikai viņas biktstēvs. Četrdesmit gadus viņa dzīvoja garīgajā sausumā.

– Ko tas nozīmē?

– No 1946. līdz 1948. gadam, kad viņa uzsāka savu lielo mūža darbu, viņai bija garīga pieredze, kurā sajuta, ka peldas Dieva mīlestības okeānā, kad pie viņas ierodas Jēzus. Un tā 1948. gadā Jēzus, pie viņas ieradies, pateica, ka šī ir pēdējā reize, kad viņi tiekas šādā veidā. «Atceries, ka es vienmēr būšu tev blakus. Es būšu tuvu, tikai tu vairs to nejutīsi,» viņš esot piebildis. No tā brīža viņai iestājies garīgā sausuma periods, kad viņa jutās Dieva pamesta un sava grēcīguma ieskauta. Un tad Terēze sāka iet pret straumi – nebalstoties savās sajūtās, bet ticot, ka Jēzus solījums ir patiess un ka Dievs ir tuvu. Apkārtējie pat iedomāties nespēja par Terēzes iekšējām mokām, jo ārēji viņa vienmēr bija smaidoša, mīlestību izstarojoša un cilvēkiem kalpojoša. Tas bija tikums varonības pakāpē, kas bija nepieciešams, lai cilvēku varētu izsludināt sākumā par svētīgo, pēc tam – par svēto. To visu uzzinot, mana sirds izkusa… Galvenais bija – kalpot cilvēkiem. Kad atgriezos no studijām, turpināju vadīt dievkalpojumus, un divu mēnešu laikā man tapa skaidrs: ir nepieciešams veidot rehabilitācijas centru atkarīgajiem, ielas cilvēkiem, bijušajiem ieslodzītajiem… Pagāja divi gadi, savu nodomu es spēju realizēt tikai tad, kad kļuvu par bīskapu, un tagad jau esam nosvinējuši sešu gadu jubileju Betlēmes žēlsirdības mājai, kur strādā cilvēki, kuri kalpo dzīves sērdieņiem. Daudzi no šiem sērdieņiem ir izgājuši rehabilitāciju un atgriezušies normālā dzīvē, tostarp arī uzsākot kalpošanu tādiem pašiem bēdubrāļiem, kādi viņi paši savulaik bija. Šajā mājā ir iespēja vienlaikus dzīvot kādiem 30 cilvēkiem. Iemītnieki ir dažādi: vieni saprot, ka iepriekšējā dzīve ir jāaizmirst, citi nevar atmest apreibinošu vielu lietošanu un aiziet prom… Lai dzīvotu šajā mājā, prasības ir augstas: mēs tev palīdzēsim, bet tev pašam ir jābūt gatavam mainīt savu dzīvi.

– Tas nozīmē, ka šo cilvēku dzīvē iestājas līdzsvars?

– Jā. Lai nonāktu pie šī līdzsvara, ir jāsaprot, ka garīgās dzīves likumi ir citi, ne tādi kā sabiedrībā valdošie uzstādījumi. Vērojot mūsu politiķus, redzu, ka viņos nereti ir pazudis tas, ko rakstīja jau pieminētā Zenta Mauriņa, proti, ka mūsu saknes ir debesīs. Cilvēks ir radīts mūžībai. Un mūžības perspektīvā mums vajag vērtēt un plānot savu dzīvi. Arī politiķiem, tad, kad viņi nodarbojas ar savu politiku, jādomā par to, ka mūsu īstās mājas ir debesīs un ka dzīves beigās vajadzēs atskaitīties: būs nopietna inventarizācija. Savu bagātību un amata krēslu līdzi mēs nepaņemsim, tikai dzīves laikā labi darīto. Kamēr šī apziņa neiesakņosies, tikmēr mūsu sabiedrība nemainīsies un augšupejas nebūs. Varbūt tikai kaut kāda ekonomiska augšupeja būs, bet ja tikai tā vien – tad tā būs tikai egoisma izpausmju sadursme, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Kamēr morāles likumi nebūs uzrakstīti uz tavas sirds plāksnēm, tikmēr nekādi ārējie likumi nepalīdzēs.

– Šķiet, šābrīža politiskā situācija savos pamatos ir tikai egoisma un paštaisnuma uzjundīta. Paskatieties, kas tik nav noticis valdības veidošanas laikā…

– Viena no problēmām ir tā, ka ievēlēts liels skaits jaunu deputātu, kuriem nav nekādas pieredzes politikā un valsts pārvaldē. Varbūt kāds arī grib ko labu, bet viņiem nav diplomāta spēju un vēlēšanās radīt kopīgu nākotnes vīziju, toties ir sarkanās līnijas. Viens no pamatprincipiem, lai sabiedrība attīstītos, ir kopējais labums. Tagad izskatās, ka konkrētas grupas labums ir pāri visam…

– Atgriezīsimies pie varoņiem un morālajām autoritātēm. Tādus redzat?

– Tādi ir daudzie noslepkavotie žurnālisti, kuri dažādās pasaules vietās cēla augšā nebūšanas un par to samaksāja ar savu dzīvību. Kamēr visi apkārt klusēja, viņi gāja pret straumi, lai atklātu netaisnību un stagnāciju. Process lēnām notiek: neliešus stumj ārā arvien vairāk. Bet – cik lielā mērā iesaistīsies visa sabiedrība? Pirms Saeimas vēlēšanām es aicināju: ja jums ir mazākās šaubas par kandidāta godprātību, svītrojiet viņu! Divas trešdaļas jaunu deputātu – tātad vecos pavētīja diezgan stipri. Jaunajiem iedeva lielu avansu, neizvētot viņus pietiekami rūpīgi… Bet nekas, četru gadu laikā nenoslēpsies.

* Pilnu interviju lasiet šīs dienas Neatkarīgajā