Kāpēc Rinkēvičam un Ašeradenam nevajadzētu ieņemt premjera amatu
Turpinoties valdības veidošanas sarunām, publiskajā telpā izskan arvien jauni premjera amata kandidātu uzvārdi, tai skaitā piesaukts arī pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV) un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (JV). Abi šie politiķi ir no tā saucamās vecās “Vienotības” gvardes un nebūt nesimbolizē “jauno politiku”, par kuru šajās vēlēšanās nobalsoja vairums vēlētāju, taču šoreiz runa nav par to. Drīzāk par Ašeradena un Rinkēviča lēmumiem, kas ietekmējuši mūsu valsts attīstību daudz nopietnāk, kā varētu šķist.
Politiskās apvienības “Jaunā Vienotība” virzītais premjera amata kandidāts Krišjānis Kariņš nesen paziņojis, ka neplāno vadīt mazākumvaldību vai valdību ar minimālu Saeimas vairākuma atbalstu. “Jaunā Vienotība” gan nav apstājusies pie Kariņa kandidatūras, un kā iespējamie nākamie premjeri tiek piesaukti arī citi partijas politiķi – Edgars Rinkēvičs un Arvils Ašeradens.
Varētu jau šķist, ka šiem politiķiem ir nepieciešamā pieredze, lai vadītu valdību, jo šī nebūtu pirmā “Vienotības” valdība, tomēr šo ministru “sadarītais” atmiņā iespiedies daudz spilgtāk par nelielajiem sasniegumiem ārlietu vai ekonomikas jomā. Tātad, kāpēc Ašeradenam un Rinkēvičam nevajadzētu ieņemt premjera amatu?
Tieši Arvils Ašeradens bija starp tiem, kas deviņdesmito gadu sākumā par 9500 latiem privatizēja AS “Diena” koncernu (kuru 1990. g. bija dibinājusi valsts, iedodot naudu un materiālos resursus avīzes palaišanai). Kā runā, Ašeradens kļuva par miljonāru ar mediju biznesa un ievedmuitas shēmu palīdzību, kamēr mūsu laikos atzīmējies ar to, ka gatavs darīt itin visu, lai OIK shēmotājiem neatņemtu viņu barotnes. OIK dēļ Ašeradenam vairākas reizes prasīta demisija, taču ministrs, šķiet, nav gatavs atteikties no ērtā amata krēsla, tik vien, kā to nomainīt pret citu – daudz prestižāku krēslu.
Savukārt Edgars Rinkēvičs daudz spilgtāk atmiņā iespiedies ar “iznākšanu no skapja”, nekā ar Latvijas interešu aizstāvēšanu Eiropā. Lai arī rodas iespaids, ka Rinkēvičs ir samērā aktīvs ārlietu ministrs, nepamet sajūta, ka viņa vadītā ministrija pēdējā laikā lielākus resursus pielieto nevis Latvijas interešu veicināšanai ārzemēs, bet gan migrantu interešu lobēšanai Latvijā. Arī laikā, kad Latviju skāra Krievijas sankciju bums, radās iespaids, ka par Krievijas ekonomiku mūsu ārlietu ministrs pārdzīvo vairāk nekā par Latvijas ekonomiku un mūsu ražotājiem. Kur ir ārlietu ministra darbs jauno tirgu apzināšanā? Ar ko konkrēti mūsu ārlietu ministrs palīdzēja Latvijas eksportētājiem? Un šādi jautājumi rodas par vairākām tēmām, kad Latvijas ārlietu ministrs demonstrē nelokamu vēlmi izpatikt Eiropas Savienībai, nevis Latvijas uzņēmējiem un ekonomikai. Tātad, varbūt viņu patiesībā interesē silti amati Briselē un Vašingtonā un premjera amats (kā redzējām to Valda Dombrovska gadījumā), ir lieliska iespēja tos sasniegt.
“Vienotība”, kas šobrīd pa visām varēm atkal raujas pie varas grožiem, neapšaubāmi ir atstājusi neizdzēšamas pēdas Latvijas attīstības kartē, palīdzot nogremdēt gan tādus konkurētspējīgus uzņēmumus kā “Liepājas metalurgs”, gan vairākas bankas, tai skaitā “Krājbanku” un “Parex”. Pateicoties “Vienotības” politikai, valsti pirms desmit gadiem pameta vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, un tagad šī pati partija atkal cenšas sastādīt valdību, bet šoreiz premjera amatam virzot OIK shēmotāju un Eiropas, nevis Latvijas interešu, aizstāvēju! Uz ko tādā gadījumā mēs varam cerēt nākotnē?
Foto: Saeimas kanceleja