Ilze Lieckalniņa. Sapņa piepildījums – pašai savs teātris

«Mēs esam unikāls kurss – četriem no mums ir savs teātris: Kasparam Godam ir neatkarīgais Goda teātris Liepājā, Egijai Silārei ir kultūras telpa 3 māsas Vecrīgā un Imantam Stradam ir radošā apvienība Valmieras kinostudija,» saka aktrise Ilze Lieckalniņa. Kopš pērnā rudens viņai ir Cēsu mazais teātris, un viņa tic, ka teātris Cēsīs var veidoties, augt un attīstīties, un vēl vairāk bagātināt pilsētas kultūras dzīvi.

Piektdien, 8. februārī, pulksten 19 Cēsu mazais teātris, kas ir profesionāls mazās formas teātris, tiks atklāts ar Alekseja Slapovska lugu Natālija, Antālija, Anatolijs, ko ar nosaukumu Antālija iestudējusi režisore Anita Sproģe. Izrādes radošajā kolektīvā apvienojušies aktieri Gatis Gāga un Ilze Lieckalniņa, mūzikas autors Miks Frišfelds un gaismu mākslinieks Krišjānis Strazdīts. «Katrā izrādē gribam apvienot aktierus, režisorus, kuri ikdienā nestrādā kopā. Tas ir liels un vērtīgs izaicinājums,» uzskata Ilze Lieckalniņa.

Tā kā pagaidām jaundibinātais teātris ir bez pastāvīgām telpām, katra izrāde tiks iestudēta un rādīta citur, tai atbilstošā un piemērotā vietā un vidē. Pirmā pirmizrāde notiks Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs (Lielā Skolas iela 6). Nākamās izrādes: 9. februārī pulksten 19, 10. februārī pulksten 13, 16. februārī pulksten 19 un 23. februārī pulksten 19.
Sekot līdzi Cēsu mazā teātra jaunumiem var tā mājaslapā cesumazaisteatris.lv, kā arī sociālā tīkla Facebook profilā.

Nepietika drosmes

«Sapnis par savu teātri man bija jau ļoti, ļoti sen – kopš tika likvidēts Jaunatnes teātris. Ilgus gadus šķita, ka mans sapnis nekad nepiepildīsies, līdz kādā 2017. gada janvāra rītā es pamodos ar pārliecību, ka dibināšu teātri Cēsīs. Kāpēc Cēsīs? Tāpēc, ka Cēsis ir vēsturiska, skaista pilsēta. Tāpēc, ka Cēsis man patīk. Tāpēc, ka kultūras dzīve Cēsīs strauji plaukst. Tāpēc, ka tur viss ir, nav vien sava profesionāla teātra,» piepildījusi sapni par savu teātri, priecīgi stāsta aktrise Ilze Lieckalniņa.

Viņa bija viena no trim 2017. gada rudenī no Valmieras Drāmas teātrī (VDT) atlaistajiem aktieriem, un šis pavērsiens, kā Ilze pati saka, bija ļoti likumsakarīgs, jo ne bez pašas vainas, taču sakārtojās viņai par labu.

«Aizvien ilgāku laiku esot teātra vidē, es pamazām sevi zaudēju. Jau vairākus gadus biju vīlusies teātrī – ne visās izrādēs piedalījos ar lielu prieku, ne visas tēmas mani interesēja un uzrunāja. Jo, kad teātris pārvēršas par fabriku, kurā aktieris tikai ražo, vairs nav radoša piepildījuma. Es negribu strādāt fabrikā pie konveijera, es gribu radīt un gūt no tā gandarījumu. Nejūtot gandarījumu, mani arvien vairāk pārņēma sajūta, ka vairs neredzu sevi teātrī. Vai manis pašas izaugsme un attīstība kaut ko salauza, vai mana personīgā dzīve, bet, kad atvēru acis, es sapratu, ka nekas nav tā, kā vajag. Tomēr man nepietika drosmes aiziet pašai, jo nezināju, ko citu dzīvē darīt,» vaļsirdīgi atzīstas Ilze Lieckalniņa, piebilstot, ka, patiesībā, Regnārs Vaivars ar savu Klusa nakts, dzēra nakts [2017] atkal atgrieza viņā mīlestību un ticību teātrim. «Tas, kā mēs strādājām, bija tik neierasti un savdabīgi, ka es atkal sajutu, cik teātris var būt foršs… Man, protams, ir bijušas brīnišķīgas lomas pie Fēliksa Deiča, pie Viestura Meikšāna, pie Vara Braslas, bet bija posms, kad nebija nekā īpaša, un tāpēc darbs pie Regnāra nāca kā saldais ēdiens. Manī bija atgriezusies ticība teātrim, bet – notika tā, kā notika.»

Laimīga savā sievietes pasaulē

Palikusi bez štata vietas teātrī, kurā bija nostrādājusi 11 sezonu, aktrise pēkšņi varēja baudīt «sievietes dzīvi». «Nekad nebiju domājusi, ka es varētu būt mājsaimniece. Man likās, ka sēdēt mājās ir absolūtā garlaicība, ka tā var sajukt prātā. Bet – es tiešām ļoti izbaudīju šo laiku, ar mīlestību un prieku darīju mājas darbus, rūpējos par meitu un savu draugu [VDT aktieri Mārtiņu Liepu] un vienlaikus apjautu, cik tas ir svarīgi, ka sieviete var būt arī tikai sieviete. Jo es sajutos ārkārtīgi piepildīta un savā sievietes pasaulē biju ļoti, ļoti laimīga. Tagad man ir mazliet žēl, ka savulaik, kad dzima meita, tik maz varēju būt mājās – atgriezos teātrī, kad viņai bija vien gads. Jo bija sajūta: ja ilgāk sēdēšu mājās, mani aizmirsīs. Tagad, ja man būtu tāda iespēja, es nedomātu par karjeru, bet izbaudītu laiku ar bērnu,» atzīst septiņpadsmitgadīgās Paulas mamma.

Aktrise domā: laimīgas ir tās sievietes, kurām dzīves apstākļi ļauj baudīt pilnvērtīgu sievietes dzīvi un nedomāt par to, kā nopelnīt iztikai. «Realitāte mani piespieda par to domāt, un es arī centos meklēt darbu. Darīju gan to ļoti pavirši, jo īsti nezināju, ko varētu darīt. Un – tad es saslimu, ilgu laiku pavadīju Rīgā slimnīcā, līdz vienā rītā atvēru acis un man bija skaidrs: es taisīšu teātri Cēsīs! Kad izveseļojos, iestājos Valmieras biznesa inkubatorā, un – te nu es esmu: piektdien jau pirmā pirmizrāde,» priecīgi stāsta Ilze Lieckalniņa. Viņa neslēpj, ka, pusgadu apgūstot jaunas zināšanas biznesa inkubatorā, ne reizi vien domājusi: ak, šausmas, kur iepinusies, bieži gājusi uz lekcijām nolaistām rokām, tomēr kolēģi un pasniedzēji uzmundrināja, deva drosmi un ticību, ka viss izdosies. Un – viss izdevās!

«Esmu ļoti samulsusi, cik cilvēki ir atsaucīgi un izpalīdzīgi,» atzīst Cēsu mazā teātra dibinātāja, sakot paldies gan pirmās izrādes radošajai komandai, gan savai kursabiedrei, aktrisei un režisorei Egijai Silārei, kura laipni atvēlēja 3 māsu telpas izrādes mēģinājumu procesam Rīgā, gan Cēsu Mākslas skolai, sadarbībā ar kuru tapis jaunizveidotā teātra logo, gan reklāmas dizaina un drukas kompānijai Printmii, gan Cēsu novada pašvaldībai.

Gribam mīlēt un būt mīlēti

Cēsu mazā teātra pirmā izrāde Antālija ir luga diviem un, protams, par mīlestību. Autors to ielicis psiholoģiskās vodeviļas žanrā, un tā stāsta par to, cik ļoti mēs gribam mīlēt un būt mīlēti, cik ļoti nevēlamies būt vientuļi. «Diezgan smeldzīga komēdija, kas skar mūs visus. Bēgot no realitātes, mēs glābjamies iedomu pasaulē,» nosaka Ilze Lieckalniņa, uzsverot, ka, patiesībā, viņai teātrī visinteresantāk ir runāt par cilvēku attiecībām. «Var krist valdības, var mainīties ministri un prezidenti, bet cilvēks jau nemainās. Īstenībā, mēs visi esam vientuļi cilvēki, kuri izmisīgi meklē otru…»

Aktrise ir sapratusi, ka dzīvē viss notiek, kā tam jānotiek, un katras beigas ir kaut kā jauna sākums. «Katram ir savs ceļš jānoiet. Vienam tas ir gludāks, citam – grubuļaināks, man tas ir nepārtrauktos kalnos un lejās. Ir jānogrimst līdz pašam dibenam, lai varētu kārpīties atpakaļ augšā. Jā, to nu es esmu sapratusi, ka nožēlot nedrīkst neko, jo tāda, kāda esmu šobrīd, es esmu, pateicoties visam, kas ar mani ir noticis – gan labajam, gan sliktajam. Jo īpaši sliktajam, jo tas dod vislabāko mācību,» uzskata Ilze Lieckalniņa. «Tā jau saka: ikviens cilvēks, kurš ienāk tavā dzīvē, ir vai nu tāpēc, lai dotu tev kādu mācību, vai tāpēc, lai būtu tev līdzās, paceltu tevi debesīs un kā sievietei ļautu uzplaukt un uzziedēt. Katram ir savs uzdevums, un katram, kurš man devis mācību, kas, nenoliedzami, ir bijis arī ļoti sāpīgi, es saku lielu paldies.»

Lai aktierim ir labi

Ilze Lieckalniņa uzsver: nav tā, ka viņa ir izveidojusi teātri, lai pašai būtu, kur spēlēt. Un tas, ka viņa spēlē pirmajā izrādē, ir tikai pārpratums. «Pasarg, Dievs, es nebiju domājusi spēlēt! Ļāvu Anitai Sproģei pašai izvēlēties aktierus un sākumā arī teicu nē. Bet, kad viņa vienalga palika pie manis, pieņēmu, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Patiesībā, kad Regnārs Vaivars manī atgrieza ticību teātrim, man bija ļoti laba sajūta – ka tik smuki esmu pabeigusi aktrises karjeru. Un sev to jau biju pieņēmusi.»

Bet, domājot par savu teātri, Ilze Lieckalniņa jau bija pieņēmusi, ka veidos to tādu, kur galvenais ir aktieris. «Piemēram, režisoram Fēliksam Deičam ir ļoti svarīgi, lai aktieris savā lomā var augt, lai aktierim ir labi. Daudzi vecākās paaudzes režisori tajā ir ieinteresēti, bet ir ļoti reti jaunās paaudzes režisori, kuri mīl aktieri. Anita Sproģe ir viena no tām, kura mīl aktieri, viņas darba stils man ir tuvs un saprotams, un tāpēc viņa ir pirmā,» paskaidro Cēsu mazā teātra vadītāja.

«Man ir svarīgi, lai aktieris nezaudē profesijas pamatvērtību, lai aktieris nav bezierunu paklausīga marionete. Jo aktieris ir radoša profesija. Protams, aktierim bez režisora ir grūti, lai gan – aktieris bez režisora varētu, bet režisors bez aktiera nu nekādi. Tāpēc man ir svarīgi, lai manā teātrī režisors aktieri mīl un – lai aktierim ir labi.»

Foto: F64