Zinātnisko darbu biznesu iegrožot gandrīz neiespējami
Lai gan augstskolas mēģina cīnīties ar studiju darbu plaģiātismu un pirkšanu, izmantojot arī jaunās tehnoloģijas, tomēr izskaust šādu praksi neizdodas. To rāda arī plašais piedāvājums internetā, zem kura slēpjas dažādi speciālisti un pat augstskolu pasniedzēji. Diemžēl nekādas likuma normas viņus neierobežo, tāpēc tas ir gluži legāls bizness. Augstskolas uzskata, ka viens no risinājumiem, lai vismaz šādus darboņus nodzītu pagrīdē, ir administratīva gan pircēju, gan pārdevēju sodīšana, līdzīgi kā tas ir Lietuvā.
Liela daļu augstskolu ir nodrošinājušās ar īpašām datorprogrammām un apvienotu diplomdarbu un akadēmisko rakstu datubāzi, kas palīdz puslīdz izķert plaģiātus.
Tā Latvijas Lauksaimniecības universitātē gadījumu skaits, kad tiek konstatēts pilnīgs copy/paste (pārkopēšana), nav liels – ne vairāk kā 3 līdz 5 gadījumi uz 1000 studentiem, norāda LLU pārstāve Lana Janmere. Daudz grūtāk ir pierādīt, ka oriģināldarba autors ir cits, jo tas ir godīgs līgums starp abām pusēm un cietušo it kā nav. Tādā veidā var iegādāties gan lielākus, gan mazākus rakstu darbus. Var arī eksāmena jautājumus aizsūtīt palīgiem un saņemt atbildes. Sliktākais, ka pat dažāda līmeņa zinātniskos darbus (ieskaitot promocijas) var nopirkt jau gatavus, atzīst augstskolas, norādot, ka biežāk šāda šmaukšanās notiek bakalaura un maģistra līmenī. Dažkārt tiek konstatēts pašplaģiāts, proti, students savu bakalaura darbu ieplūdina maģistra darbā. Tiesa, izstrādes gaitai līdzi seko zinātniskā darba vadītājs, un viņš var jau tapšanas stadijā uzķert, ka autors ir vai nav konkrētais students, taču var arī pievērt acis uz šādu faktu. Ja ir pamatotas aizdomas par viltojumu, darbu nevajadzētu pielaist pie aizstāvēšanas. Ja nu tomēr tā notiek, valsts pārbaudes komisijai ir iespēja pārliecināties par autora kompetenci, uzdodot dažādus jautājumus par iesniegto zinātnisko darbu. Sekas par negodīgu rīcību atšķiras atkarībā no tās smaguma. Ja izrādās, ka tikai daļa diplomdarba nav paša izstrādāta, tad tas netiek ieskaitīts, un studentam tiek uzdots sagatavot citu tematu un aizstāvēt pēc gada. Sliktākajā gadījumā seko izslēgšana no augstskolas, bez jebkādas iespējas tajā studēt vai studijas pabeigt.
Rīgas Stradiņa universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Universitāte ir apņēmušās šajā jomā tomēr ieviest savas korekcijas. Izmantojot Eiropas Savienības fondu atbalstu, tuvāko piecu gadu laikā tās plāno izstrādāt saskaņotus ētikas un akadēmiskā godīguma principus un izveidot e-studiju kursu, nodrošinot pieeju arī citāmaugstākās izglītības institūcijām.
Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) mācību prorektors Uldis Sukovskis gan ir visai skeptisks – ir grūti iegrožot šādas darbības, it īpaši jau interneta laikmetā, kad virtuālajā vidē var iegādāties gandrīz jebko. Turklāt plaģiātisms un studiju darbu iegāde nav krimināli sodāms pārkāpums. Ja tas tā būtu, vismaz šis bizness, kas zeļ pilnīgi atklāti, tiktu padzīts pagrīdē. RTU gan ir izstrādāta sava kārtība attiecībā uz šādu negodīgu rīcību. Prorektors gan neminēja, cik gadā šādu faktu ir konstatēti, taču apliecināja, ka tādi ir. Katrā ziņā masveidā tas nenotiek, un nav jau tā, ka pie šāda pakalpojuma sniedzējiem stāvētu rindas. Bet tomēr tie kaitē augstskolas mācību un audzināšanas darbam.
Rektoru padomes ģenerālsekretārs Jānis Bernāts domā, ka vajadzētu ieviest līdzīgu praksi kā Lietuvā – paredzēt administratīvus sodus šādos gadījumos. Tur par zinātnisko darbu nelikumīgu iegādi, pārdošanu un iesniegšanu zinātniskajām vai izglītības iestādēm pircējam nākas maksāt 150 līdz 300 eiro, bet pārdevējam – 800 līdz 1800 eiro sodu. Tas liktu pierauties negodīgajiem. Skaidrs, ka tā nav tikai Latvijas problēma, tāda ir visā pasaulē, un līdz ar globālo tīmekli nav nekādu grūtību iegādāties pat promocijas darbu, piemēram, Austrālijā. Pastāv tā sauktās essay mills (burtiski tulkojot – sacerējumu dzirnavas) – legāli uzņēmumi, kas piedāvā labot, rediģēt, pārrakstīt un sacerēt dažādus studiju darbus. Pagaidām tā ir cīņa ar vējdzirnavām, rezumē J. Bernāts.