Linda Liepiņa: Esmu cilvēcīgi nogurusi no Artusa Kaimiņa

Nepilnas divas nedēļas pirms paredzētās partijas KPV LV biedru sapulces (kongresa) partijas valdes locekle, Saeimas deputāte Linda Liepiņa publiski paziņoja par atkāpšanos no amata.

– Īsi pirms partijas kongresa jūs izstājāties no partijas valdes. Ko ar to gribējāt pateikt? Kādu vēstījumu nodot partijas biedriem un plašākai sabiedrībai?

– Uzšaut gaisā signālraķeti (smejas).

– Brīdinot par ko?

– Par to, ka… īsti… īsti nav kaut kas kārtībā… (ilgi domā) partijas vadībā. Nezinu, vai esmu gatava iztirzāt to sīkāk. Kas tieši nav kārtībā? Apzināti neesmu par to publiski runājusi, jo izķengāties par vienu vai otru nav liela māksla. Mēs jau sabiedriskā telpā esam pietiekami vērojuši dažādus spilgtus izteicienus, savdabīgu dialogu. Es te domāju starp Kaimiņa kungu un Gobzema kungu.

– Varbūt tieši otrādi, jūs pārāk ilgi iekšējās pretrunas esat centušies noslēpt zem deķa un tagad viss būtu kārtīgi jāizrunā?

– Tāpēc jau ir kongress. Jautājums, vai iekšējā veļa būtu jāmazgā publiski.

– Labi, tad nerunāsim par iekšējo veļu. Parunāsim par to, kas notiek Latvijas politiskajā laukā, un par jūsu partijas vietu šajā telpā. Vai jūtaties, ka esat tajā pašā partijā, kurā savulaik iestājāties?

– Jautājums – kas ir partija? Varam tā filozofiski paskatīties. Vai partija ir frakcijā pārstāvētie deputāti vai kaut kas plašāks? Vai partija ir cilvēki, kuri nobalsoja par Vienotības valdību? Tie rakursi ir diezgan dažādi. Es uz partijas sapulci 23. februārī eju ar domu dabūt to iekšējo sajūtu – vai mēs… tie ir tie paši cilvēki, ar kuriem es ilgāku laiku esmu bijusi kopā, un mums var būt kopīga nākotne? Šo lēmumu [aiziet no valdes] es nepieņēmu vienas dienas vai stundas laikā. Jau ilgāku laiku notika tāda kompromisu meklēšana ar sevi. Politikā nekad nebūs tā, ka viss ir pilnīgi skaidrs, un ir lietas, ar kurām jāsadzīvo. Ir pilnīgi utopiski domāt, ka visu, ko gribēšu, to dabūšu. Vienkārši vienā brīdī jūti, ka ir sasniegts tas beidzamais punkts, ar kuru vairs neesi gatava samierināties.

– Kurš bija tas pēdējais piliens, kurš lika jums izšķirties par šo visai nopietno soli?

– Viena no beidzamajām valdes sēdēm, kurā piedalījāmies tikai mēs trīs līdzpriekšsēdētāji, un Kaimiņa kungs kategoriski atteicās akceptēt mūsu darba kārtību, par kuru mēs balsojām ar Ati Zakatistovu. Neteikšu, par ko tas bija, bet patiesībā es sapratu, ka Kaimiņa kungs savas personīgās intereses stāda augstāk par organizācijas interesēm, kas man personīgi ir absolūti nepieņemami. Otrs [piliens] bija valdes locekļa Ralfa Nemiro izvirzītais pārstāvis Ventspils brīvostā. Rebenoka kunga virzīšana šim amatam notika bez jebkādas diskusijas valdē. Es pat netaisos iedziļināties, vai mums bija vai nebija labāks kandidāts. Sāksim ar to, ka kandidāts vispār netika apspriests. Var jau teikt, ka tā bija tikai ministra kompetence, bet būsim godīgi. Ralfs Nemiro nebūtu ministrs, ja viņam nebūtu partijas un partija nebūtu viņu izvirzījusi.

– Jūs minējāt, ka Kaimiņa kungs savas intereses stāda augstāk par partijas interesēm. Vai ar to domājāt Kaimiņa kunga intereses saistībā ar pret viņu uzsākto kriminālvajāšanas procesu, vai runa ir par kādām tīri merkantilām interesēm?

– Iepriekš runājot, es nebiju domājusi par to tiesvedību, kas uzsākta pret Kaimiņa kungu. Par to varam parunāt vēlāk. Tas, kas notika publiskajā telpā starp Kaimiņa un Gobzema kungiem, ilgākā laikā bija, teiksim, kā ir, nemeklēsim smalkākus epitetus, mērīšanās ar gailīšiem. Bija skaidrs, ka kaut kādā veidā šis konflikts bija jāizbeidz. Kaimiņa kungs izvēlējās to beigt šādā veidā.

– Izslēgt no partijas?

– Mans ieteikums bija darīt to biedru sapulcē. Ja domājam organizācijas līmenī, tad tas būtu daudz demokrātiskāk. Šeit nevērtējam, kurš smukāks, labāks vai, atvainojos par izteicienu, kuram ir garāks. Tas, kā tas notika, manuprāt, bija diezgan nesmuki. Tas nenozīmē, ka es aizstāvu Gobzema kungu. Es runāju par procedūru.

– Jūs esat darbojusies arī biznesā. Kura vide jums šķiet godīgāka, caurskatāmāka?

– Nešaubīgi, biznesa vide.

– Politika ir netīrāka?

– Protams. Tas būtu diezgan jocīgi, ja es jums atbildētu – nē, nu nav tur tik traki.

– Biznesā jau arī cīņas ir asas un nežēlīgas. Tur arī ir visādi uzmetieni, mānīšanās un citi šaubīgi paņēmieni.

– Jā, bet politikā tas viss ir izteiktāk. No otras puses, ja jūs man pajautātu, vai esmu vīlusies politikā, tad teiktu – nē. Neesmu vīlusies. Arī ne personās, jo nav jau tā, ka nezināju, uz kurieni eju. Vīlusies neesmu, bet ir lieliska bāze, lai izdarītu secinājumus. Esmu pat mazliet priecīga, ka tas noticis tik ātri.

– Vai atkāpšanās no partijas valdes nozīmē, ka ejat prom arī no politikas?

– Nē. No politika prom es neeju. Kad nācu uz politiku… Mūsu politiskā sistēma ir tāda, ka, neesot partijā, tu nevari kandidēt, lai vai cik labs cilvēks tu būtu. Tu nevari būt ievēlēts, ja neesi kādā sarakstā. Man bija jāizvēlas, kura tajā brīdī ir labākā versija. Mani uzrunāja gandrīz visi tā laika nopietnie politiskie spēki, un mana izvēle krita par labu KPV LV. Galvenais faktors bija, ka organizācija ir jauna. Jaunu organizāciju ir daudz lielākas iespējas veidot tādu, kādu to gribētu redzēt. Nākamais jautājums, uz kuru gribu rast atbildi 23. februārī, ir – vai man joprojām ir šī aknu sajūta un vai tā būs? Ka tur ir cilvēki, kuri domā līdzīgi man, un ir vērts cīnīties ne tikai ar ārēju, bet arī iekšēju organizācijas kultūru. Par to, kādai jābūt mūsu politiskajai partijai, un kurā virzienā mums būtu jāiet? Ja tas tā nav, vai ir vērts tērēt enerģiju šādas organizācijas iekšienē? Varbūt tos pašus mērķus var sasniegt citādā ceļā, lai gan nekādu lēmumu neesmu vēl pieņēmusi.

– Jaušama tāda intonācija – ja nav pēc mana prāta, tad…

– Teikšu ļoti konkrēti. Ja mēs, tiekoties ar vēlētājiem, būtu viņiem teikuši: klau, draugi, mēs aiziesim valdībā, kuru vadīs Vienotība, nevis kurā piedalīsies, bet, uzsveru, kuru vadīs Vienotība, tad mēs nedabūtu pat 5%. Būsim godīgi. Šis ir galvenais stāsts, un tālāk mēs varam iztirzāt, kā notika aiziešana Vienotības valdībā. Cik ļoti, iespējams, manipulēja ar mūsu frakciju, deputātiem, un kam bija izdevīgi, lai partija šajā valdībā aizietu?

– Vai uzskatāt, ka ar šo soli partija ir pievīlusi savus vēlētājus?

– Jā. Tā ir mana iekšējā sajūta.

– Ja jūs paliktu valdē, tad jums būtu lielākas iespējas ietekmēt procesus partijā. Kāpēc tik sakāvnieciski atkāpjaties?

– Es vienkārši esmu nogurusi no Kaimiņa kunga. Saku to pilnīgi godīgi. No viņa destruktīvās darbības gan frakcijā, gan valdē. Cilvēcīgi nogurusi.

– Nupat jūs teicāt, ka zinājāt, kur ejat, zinājāt tos cilvēkus. Vai tad neredzējāt, ka Artuss Kaimiņš ir cilvēks, kurš pirmām kārtām domā tikai par sevi?

– Gan jā, gan nē. Sākotnēji mani uzrunāja pat ne Kaimiņš, bet gan Ufo (Kaspars Upacieris). Savā laikā es prasīju Kaimiņa kungam par viņa iespējamiem finansiāliem darījumiem, un mana izvēle bija – noticēt viņam vai neticēt. Citādi jau nav jēgas, ja ej ar kādu kopā. Tajā brīdī es viņam noticēju un dzīvoju ar savu izvēli. Līdz kādam brīdim.

– Gobzema kungs no Saeimas tribīnes izteica pārmetumus par to, ka Kaimiņš varētu būt ņēmis lielas naudas summas no kāda Rudolfa. Skaidrs, ka viņš domāja Rudolfu Meroni. Vai esat Kaimiņa rīcībā pamanījusi, ka viņš kaut ko dara kādu aizmugures spēlētāju interesēs?

– Detaļās es nevarēšu komentēt, jo es arī esmu bijusi KNAB un sniegusi liecības par dažiem aspektiem. Tajā skaitā par to, ko Gobzema kungs sacīja no Saeimas tribīnes. Bet tas, ko varu pateikt – jā, šis ir bijis viens no… nu, tēlaini izsakoties, puzles kauliņiem, kāpēc es nebalsoju par Vienotības valdību. Jūs prasāt par finanšu darījumiem, bet es jau neesmu bijusi klāt. Runa var būt tikai par iekšējām sajūtām, kuras rodas ilgākā laikā. Šobrīd priekšplānā ir jautājums – kas notiks ar Saeimas Kārtības rulli? Cik ļoti iespējamās izmaiņas Kārtības rullī ir palīdzējušas tam, lai tiktu izveidota Vienotības valdība?

– Jūs runājat par izmaiņām, kas paredz, ka kriminālvajāšanai izdots deputāts var turpināt pilnvērtīgu darbu Saeimā?

– Jā. Manuprāt, šīs izmaiņas varētu pieņemt, bet būtu tikai godīgi, ja tās stātos spēkā tikai ar nākamo Saeimu.

– Jūs teicāt, ka plānotās izmaiņas Kārtības rullī palīdzējušas izveidot Vienotības valdību. Ko ar to domājāt?

– Nezinu, kādas ir panāktas vienošanās, bet manas sajūtas saka, ka kaut kādas vienošanās ir. Redziet, ja no pirmās dienas viens no mūsu partijas līdzpriekšsēdētājiem sāk «bortēt» sava izvirzītā premjerministra valdību, lai tās nebūtu. Dara to visiem iespējamajiem veidiem. Ja viens no partijas līdzpriekšsēdētājiem slēgtā frakcijas sēdē ieved iekšā JKP pārstāvjus un tajā brīdī KPV LV saprot, ka KPV LV valdības nebūs. Ja viens no KPV LV līdzpriekšsēdētājiem no pirmās dienas sāk izmisīgi atbalstīt Vienotības valdības izveidošanu. Dara visu iespējamo, lai tas tiktu izdarīts, tad man pat nerodas jautājumi. Es, saliekot kopā šīs lietas, ko esmu redzējusi, dzirdējusi, izdaru secinājumus un finālā par šo valdību nebalsoju. Tā vietā sāku pārdomāt, ka, iespējams, kādam bez partijas mērķiem ir kādi citi, savtīgi mērķi.

– Jums iebildīs, ka – kā tad varam īstenot savu partijas programmu, neesot valdībā?

– Jā, bet ļoti svarīgi ir – kas šo valdību vada? Ja šo pašu valdību vadītu, teiksim, Nacionālās apvienības premjers, tad tā būtu cita saruna. Ko, manuprāt, vajadzēja darīt KPV LV? Mums vajadzēja nostāties ļoti konstruktīvā opozīcijā. Nevis tādā opozīcijā, kādu redzējām Kaimiņa kunga izpildījumā iepriekšējos četrus gadus, bet patiesi konstruktīvā opozīcijā. Iemācīties parlamentāro darbu, iesniegt konstruktīvus priekšlikumus un audzēt savus muskuļus. Piesaistīt gudrus cilvēkus, dažādu jomu speciālistus un turpināt to, ko ļoti labi bijām iesākuši. Tāds ir mans viedoklis. Mums nevajadzēja iet varā. Par nožēlu, vecajai kliķei pietrūka tikai dažu balsu, kas bija izšķirošas, kāpēc tika salauzta partija, frakcija utt.

– Pēc jūsu teiktā, labāk būtu, ja jūsu partija būtu saņēmusi dažas balsis mazāk, bet «vecā kliķe» vairāk?

– Tieši tā. Nekautrēšos arī atzīt, ka, skatoties uz šībrīža valdību, man jāatzīst, ka Māra Kučinska valdība bija labāka. To saku, nebaidoties, ka atkal kāds pārmetīs, ka esmu ZZS «nopirkta» un tamlīdzīgi. Šos apvainojumus es vairs neņemu par pilnu. Ja man jāsaka, kas vēl bija par iemesliem, kāpēc nebalsoju par Vienotības valdību, tad tas bija Saeimas 10. janvāra balsojums par OIK atcelšanu no 31. marta.

– Bet visi taču draudzīgi nobalsoja – par.

– Es redzēju, kā notika tas balsojums, no iekšienes. Tā bija viena lieliska teātra izrāde. Kā mēs nonācām līdz tam balsojumam? Tas bija Zariņa kunga kārtējais pieprasījums par OIK. Ņemot vērā, ka vēl nebija izveidota sadarbības padome un vēl nebija valdības, deputāti pieprasījumu komisijā bija brīvi savos balsojumos, un šis pieprasījums tika atbalstīts. Arī Saeima šo pieprasījumu atbalstīja. Līdz ar to tā brīža ekonomikas ministram Ašeradena kungam bija jānāk uz Saeimu atskaitīties. Pirms tam, pateicoties koalīcijas padomei, šādi pieprasījumi tik tālu nenonāca. Dažas dienas pirms tam parādījās informācija, ka ar kādu priekšlikumu nāks arī ZZS. Saeimas sēdē redzu, ka Krauzes kungs staigā pa zāli ar kādu iniciatīvu. Palūdzu, lai parāda šo dokumentu. Tehniski vēl ZZS vada valdību, un mēs nezinām, vai Kariņa valdība tiks apstiprināta. Ja jau ZZS saka, ka var no 31. marta OIK atcelt, un Kučinskis to ir parakstījis, tad jau acīmredzot to patiešām var izdarīt. Tā uz šī ZZS priekšlikuma tika uzlikti arī trīs KPV LV paraksti. Man tajā brīdī nebija nekādas tālejošas domas. Ja var, tad kāpēc neiestāties par labu lietu? Tad tika izsludināts ārkārtas pārtraukums uz stundu. Frakcijas telpās sākās absolūtākais haoss. Viens no partijas vadītājiem mēģināja mums, trim frakcijas deputātiem, norādīt, ka mums šie savi paraksti ir steidzami jāanulē. Tas viss tika pavadīts ar saukļiem, ka, ja šāda iniciatīva tiek pieņemta, tad Kariņš atsakās iet par valdības vadītāju, uz ko mana atbilde bija pilnīgi loģiska – ja Kariņš negrib vadīt valdību, tad tā nav spiesta lieta. Lai nevada. Es jautāju – vai pats Kariņš to ir teicis? Nē, to saka JKP un… visi. Tad es saku, lai nāk pats Kariņš un stāsta. Vai mums ir sava frakcija vai JKP filiāle? Kas te notiek? Es jau tajā brīdī labi sapratu, kas notiek. Tad vēl tādas frāzes, ka mums tagad jāskrien uz Vienotības frakciju… Nekur mums nav jāskrien. Tā ir attieksme. Kādam ir jāskrien, lai gan lielākajai daļai nekur nav jāskrien. Ja mēs kā partija, kura visu šo laiku ir skaļi teikusi, ka esam pret OIK, tagad nobalsojam pret šo pieprasījumu, kas paredz OIK atcelt, tad uz redzēšanos! Tad ir pilnīgi skaidrs, kas ir kas. Tas bija balsojums – būt vai nebūt Kariņa valdībai.

– Bet nobalsoja taču visi.

– Viņi gribēja, lai mēs noņemam savus parakstus. Tad tā paliktu tikai kā ZZS iniciatīva, kura tiktu noraidīta. Bet, ņemot vērā, ka tur bija trīs KPV LV deputātu paraksti, nobalsoja visi par. Ja viņi nebūtu nobalsojuši par, tad mūsu frakcija nebūtu nobalsojusi par šo valdību. Iespējams, Kaimiņš būtu viens nobalsojis par atbalstu Vienotības valdībai. Tas bija tas kritiskais punkts. Tad viņi varēja sākt mūsu deputātus bāzt maisā, sakot – mēs taču arī nobalsojam par OIK utt. Ja Kariņa kungs Šmita kungam acīs pateica – nebūs OIK [atcelšana], tad ir pilnīgi skaidrs. Kariņa kunga vadībā taču šo OIK, manuprāt, ieviesa. Kad viņš bija ekonomikas ministrs.

– Visi nobalsoja par, bet nu un, ka nobalsoja? 31. marts pienāks, paies, un nekas jau nemainīsies.

– Mēs ar Šmita kungu esam apņēmušies izveidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju un, ņemot vērā jautājuma nozīmību, tā to lietu neatstāsim.

– Ko jūs kā Linda Liepiņa gribētu pateikt saviem vēlētājiem tagad, pirms kongresa, un kongresā?

– Kā Linda Liepiņa varu pateikt, ka ar manām vērtībām un sirdsapziņu viss ir kārtībā. Tāpēc arī neesmu balsojusi par šo valdību. Tas, ko es vēlētos pateikt, ir – ja mēs vēlamies arī turpmāk pastāvēt kā organizācija, tad… (nopūšas un ilgi domā)… es pateikšu skaidri… ir jāmazina Artusa Kaimiņa loma organizācijā. Artusam ir jāiemācās strādāt komandā, turklāt katru dienu, nevis tikai tad, kad tas viņam ir izdevīgi. Ir skaisti ar komandu aiziet līdz vēlēšanām, bet pēc tam kļūt par Es, Es, Es. Otrs, būtu godīgi pret mūsu vēlētāju, ja mēs pakāptos solīti atpakaļ un no šīs valdības ietu projām.

Foto: Saeimas kanceleja