Valsts aizsardzībā – atpakaļ pie aukstā kara principiem
Kādu kopīgu vērtību vārdā Latvijas iedzīvotāji būtu gatavi apvienoties savas valsts aizsardzībai? Šis ir sarežģīts jautājums, uz kuru atbilde jārod līdz ar iecerēto valsts aizsardzības koncepcijas maiņu. Pašlaik sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka sabiedrībā ir vairāk aspektu, kas to šķeļ, nevis vieno, un cilvēki vairāk tic ļaunai acij un burvestībai nekā saviem politiskajiem līderiem.
Iepriekšējo gadu valsts aizsardzības koncepcija tika balstīta absolūtā ticībā NATO līguma 5. pantam, proti, nepatikšanu gadījumā sabiedrotie mums atnāks palīgā – nošaus ienaidniekus, aprūpēs mūsu brūces, ieviesīs kārtību.
Ukrainas notikumi un arī ASV prezidenta Donalda Trampa nākšana pie varas militārajos romantiķos atgriezusi zināmu realitātes apziņu. Sliktie jāšauj nost pašiem, brūces jālaiza un par valsti jācīnās pašiem, bet ar nieka 1% valsts aizsardzībā iesaistīto cilvēku – zemessargu, karavīru un atlikušo drošības dienestu darbinieku – vien nepietiek. Kaut kādā veidā jāpanāk, lai X stundā vairākums iedzīvotāju nevis censtos bēgt, kas būtu pretlikumīgi, dezertēt vai galējā gadījumā pat palīdzēt ienaidniekam, bet turpinātu darīt to, kas viņam jādara, un to, kas konkrētajā brīdī nepieciešams valsts aizsardzībai un tautsaimniecības uzturēšanai pie dzīvības. Maiznieks ceptu maizi, zemnieks nodotu smago tehniku armijas rīcībā, rezerves karavīrs ierastos norādītajā pulcēšanās punktā, bet valdība turpinātu vadīt krīzi.
Katrs pie saviem pienākumiem
«Latvija gaida, ka katrs Latvijas iedzīvotājs izpildīs savus pienākumus,» – tā konceptuāli jauno visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu skaidro Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Mārtiņš Staķis. Principā tā ir atgriešanās pie aukstā kara gadu totālās aizsardzības pieejas, tikai mazāks uzsvars tiek likts uz karošanu, lielāks uz civilās sabiedrības iesaisti un spēju izturēt grūtības – piemēram, patstāvīgi izdzīvot dažas dienas bez elektrības. Tradicionāli militārajā matemātikā uz vienu kritušu karavīru tiek rēķināti 10 krituši civiliedzīvotāji. Mērķis ir šo proporciju mainīt.
Pirmais solis jaunās koncepcijas ieviešanā ir identificēt vai no jauna radīt kopīgas vērtības. Vakar aizsardzības jomas speciālisti, politiķi, militārā vadība un saistīto nozaru pārstāvji nāca kopā, lai ieskicētu, kas var kļūt par pamatu Latvijas sabiedrības saliedētībai. Piemēram, nacionālais pašlepnums vai eiropeiskas vērtības.
Ceļš konservatīvām idejām
Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS dati rāda, ka lielām ilūzijām pagaidām nav pamata – šķeļošā ir vairāk nekā vienojošā. Kristietība ir zināms balsts, taču to nevar pārvērtēt, jo patiešām ticīgu cilvēku skaits Latvijā sarūk. Par tādiem sevi uzskata 43% iedzīvotāju. Ziemeļvalstu modelis attiecībās ar valsti arī neder, jo, lai arī vārdos esam sociāldemokrāti, lielākus nodokļus valstij par lielāku pakalpojumu daudzumu maksāt neesam gatavi. Toties vienojošs elements varētu būt konservatīvas idejas, jo pat vairums no tiem, kuri dēvē sevi par liberāļiem, kontroljautājumos atbild kā konservatīvie.
Protams, etniskā sašķeltība ir Latvijas apdraudējuma pamatu pamats. Vairāku gadu garumā SKDS pēc ministrijas pasūtījuma iedzīvotājiem ir vaicājusi – vai militāra konflikta gadījumā jūs būtu gatavs(a) ar ieročiem rokā aizstāvēt Latviju. Taču nu jau otro gadu Aizsardzības ministrija rezultātus nepublisko. Rīga un Latgale pārāk slikti izskatās. Nav brīnums, ka 9. maijā pa Daugavpils ielām tiek nesti pat Staļina portreti.
Vajag labas struktūras
Seminārā izskanējušais fakts, ka krieviski runājošo vidū pētījumi uzrāda stipri zemu patriotisma līmeni, nokaitināja klātesošo Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu Aleksandru – to pašu, kura vārds atrodams čekas maisos. Viņš, lūk, esot liels Latvijas patriots, un citi viņam pazīstamie krievi arī. Tomēr socioloģija rāda arī to, ka liels daudzums Latvijas krievu ir Krievijas patrioti. Un nez vai tas var būt elements, uz kā balstīt Latvijas drošību. Te gan vietā atgādināt, ka vien pāris gadus pirms Latvijas brīvvalsts nodibināšanas pats latviešu dižgars Rainis formulēja daļas tālaika inteliģences vēlmi: «Brīvu Latviju – brīvā Krievijā.» Vēsturnieks Jānis Šiliņš atzīst, ka savā veidā šī vēlme pēc atrašanās kādā lielākā struktūrā piepildījusies arī mūsdienās – esam taču Eiropas Savienībā. Vēsturē atrodamas arī citas analoģijas ar pašreizējo situāciju, kad valsts drošības jautājumi guvuši ievērojamu aktualitāti. Savulaik traucējoši faktori cīņā par Latvijas neatkarību bija iedzīvotāju pacifisms; pārāk liela paļaušanās uz ārējo politisko, ekonomisko un militāro palīdzību; sabiedrības nogurums, arī nabadzība, apolitiskums; pretinieka sekmes informācijas un psiholoģiskajā karā. Arī šodien problēmas līdzīgas, turklāt mobilizēt iedzīvotājus kopīgai idejai ir vēl grūtāk. Kā skaidro SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš – Latvijas valsts tapšanas laikā cilvēki cīnījās par saviem sapņiem, turpretim tagad runa ir par viņu vēlmi aizsargāt jau pastāvošas struktūras un formas. Un šīm struktūrām vajadzētu būt tik labām, lai cilvēkiem tās gribētos aizstāvēt.
Visaptverošā valsts aizsardzība ir:
Militāro spēju attīstība
Sadarbības sekmēšana starp privāto un publisko sektoru valsts aizsardzības jomā
Sabiedrības izglītošana un valstiskuma pamatu pasniegšana skolās
Civilā aizsardzība
Stratēģiskā komunikācija
Tautsaimniecības noturība
Iedzīvotāju ienākumu drošība
Psiholoģiskā aizsardzība
Avots: Aizsardzības ministrija