Jānis Holšteins-Upmanis – kultūras kilograma debitants
Jau rīt, 26. februārī, Latvijas Mākslas akadēmijā notiks sabiedrisko mediju nozīmīgākais notikums kultūrā – balvas Kilograms kultūras 2018 pasniegšanas ceremonija. LTV1 ēterā tā būs tiešraidē vērojama no pulksten 21.15.
Šī gada balvu pasniegšanas ceremonijas vadmotīvs ir «šoks un jaunumi», bet galvenais jautājums – kuri kultūras notikumi piesātinātajā valsts simtgades svinību laikā iedzīvotājiem būs palikuši atmiņā visspilgtāk un kuri būs saņēmuši vislielākās simpātijas.
Balvas tiks pasniegtas deviņās kategorijās: literatūra, teātris, vizuālā māksla, mūzika, kino, mantojums, pārsteigums, notikums un kultūrvieta. Starp citu, tieši kategorija Kultūrvieta ir šā gada lielākā intriga, jo skatītāji un klausītāji paši pieteica kultūras baudīšanas vietas nominācijai un paši arī balsoja finālā. Lai noskaidrotu finālistus pārējās astoņās kategorijās, Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas un LSM.lv žūrija diviem skatītāju balsojumiem – vasarā un ziemā – izvirzīja savā redzējumā oriģinālākos un kvalitatīvākos aizvadītā gada Latvijas kultūras notikumus, un skatītāju balsojums noteica finālistus un arī uzvarētājus.
Balvu pasniegšanas ceremonijā ar īpaši sagatavotiem priekšnesumiem uzstāsies pianists Reinis Zariņš, kurš, lai piedalītos pasākumā, speciāli lido no Londonas. Uzstāsies arī Latvijas Nacionālā baleta solisti, vakaru bagātinās neskaitāmu starptautisko konkursu laureāti koris Kamēr, grupa Carnival Youth un brāļi Petrauski. Šī gada jaunums ir ceremonijas norises vieta, kura nav izvēlēta nejauši – Latvijas Mākslas akadēmijas ēka svin savu simtgadi, akadēmija gadu desmitiem ir gan šokējusi, gan piedāvājusi jaunu skatījumu uz zināmām lietām, turklāt tās vide taču ir vienlaikus gan svinīga, gan arī demokrātiska. «Jau esmu paviesojies ceremonijas norises vietā un varu droši apgalvot, ka vakars būs mājīgs, skaistu muzikālo priekšnesumu pilns un ļoti interesants,» saka ceremonijas vadītājs Jānis Holšteins-Upmanis, kurš šajā vidē pats ir «jaunums»: tikai pirms pusgada debitējis LTV Kultūras ziņu vadītāja lomā, mūziķis jau paguvis uzdienēt līdz balvas Kilograms kultūras pasniedzēja amatam.
– Labs lidojums – pusgada laikā no kultūras ziņu moderatora līdz šāda nozīmīga pasākuma vadītāja amatam!
– Diezgan neticami, vai ne?! (Smejas.) Jāatskatās gan mazliet senākā pagātnē. Pirms kādiem gadiem pieciem mēs ar fondu Viegli izveidojām balvu Laiks Ziedonim – tā bija mana pirmā pieredze gan ceremoniju, gan arī tiešraižu vadīšanā. Līdz ar to mana iepazīšanās ar televīzijas specifiku un to, kas vispār ir pasākumu vadīšana, sākusies krietni senāk. Protams, tas bija kā mazs pilieniņš, taču varbūt tieši ar to brīdi tā sniega bumba sāka velties aizvien lielāka. Man pašam uzaicinājums [vadīt balvas Kilograms kultūras pasniegšanu] nebija milzīgs pārsteigums, taču, iespējams, skatītājiem, kuri ikdienā neseko manām gaitām kultūras ziņās, šāds pēkšņs lēciens būs tiešām negaidīts.
– Vai šī ceremonija nebūs īpašāka ar to, ka 2018. gads bija piesātināts ļoti daudziem kultūras pasākumiem saistībā ar valsts simtgadi – droši vien žūrijai nebija viegli izvēlēties!
– Varbūt. Kultūras ziņas vadot, protams, sekoju arī kultūras notikumiem, tāpēc liela daļa šo notikumu bija manā redzeslokā arī pirms šīs balvas pasniegšanas ceremonijas norises gatavošanas. Es teiktu, ka šis man vairāk būs kā interesants gada noslēgums, kurā būs iespējams atskatīties uz tiem notikumiem, kurus esmu pieteicis kultūras ziņās un kuri tagad būs tikuši cauri publikas – kā to varētu nosaukt? – mīļuma sietam. Kultūras ziņās mēs esam parādījuši daudz un dažādu notikumu, bet šis laikam ir tas filtrs, pēc kura var noteikt, kas šobrīd skatītājiem ir aktuāli un ko viņi vispār pamana no tā, ko mēs piesakām kultūras ziņās. Protams, ka tas paplašina redzesloku arī attiecībā uz manu radošo darbību – ieraudzīt publikas ekspektācijas par mūsdienu kultūru un iesviest tās savā radošumā. Līdz ar to – jā, no jebkura skatupunkta raugoties, šis ir ārkārtīgi interesants izaicinājums, un, ar ko tas noslēgsies, man pašam joprojām nav īsti skaidrs.
– Pasākumu vadīšana gan tev nav nekas jauns – savulaik stūrēji arī LTV bērnu un jauniešu mūsdienu izpildītāju konkursu Balss pavēlnieks.
– Jā, bija tāds gadījums – divus gadus pēc kārtas mēs ar Agnesi [Rakovsku] vadījām šo konkursu, tāpat arī minētos Laiks Ziedonim pasākumus. Man ir bijuši arī dažādi pasākumi, kurus nevarētu saukt par privātiem, piemēram, reiz vadīju Dienas Gada balvu kultūrā, arī [Latvijas reklāmas asociāciju rīkoto] Golden Hammer ceremoniju – šķiet, bija vēl kaut kas. Pasākumu vadīšana man nudien nav tas svešākais žanrs. Iespējams, man tas nav tik sarežģīti arī tāpēc, ka skatuve ir ar mani jau 14 gadus – lai arī citā žanrā un formātā. Manuprāt, lielākā atslēga slēpjas tajā, lai nebaidītos no skatuves un skatītāja. Ir jāsaprot, ka tajā konkrētajā pasākumā un konkrētajā vietā esat viens veselums, kas kopā veido šo pasākumu. Tas ir galvenais. Kad tagad atminos, kā es kāpu uz skatuves pirmoreiz tiešraidē vadīt pasākumu, tad tas bija tiešām traki – nezināju, ko darīt un kā tas viss vispār beigsies. Tagad esmu daudz mierīgāks un jau uztveru to kā patīkamu, foršu vakaru. Es nebaidos! (Smejas.)
– Kas tad tev ko baidīties, tu taču stāsies kulturālu cilvēku priekšā – ja vadītu Supernovu, jau tajā pašā vakarā uzzinātu, cik tev nelabā krāsā bijušas brilles un visu pārējo!
– Tas gan! (Smejas.) Starp citu, lai cik tas dīvaini nebūtu, es biju uz kastingu arī šajā pozīcijā, taču, par laimi, viss ir sanācis tā, kā tas sanācis. Ir tomēr ievērojamas atšķirības starp izklaides un kultūras žanriem. Lai gan runājam par izklaidi kā par kultūras žanra sastāvdaļu, ir specifiskas lietas – arī Balss pavēlnieks atšķiras ar pavisam citādu pasniegšanas veidu. Ir jāimprovizē un labi jājūtas – tas gan ir raksturīgi jebkuram žanram.
– Vai tu joprojām esi arī Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors?
– Jā. Arī neticami, vai ne? (Smejas.) Ar fondu Viegli mēs šobrīd esam tādā patīkamā, jaunā attīstības periodā. Esam kopā ar fondu Viegli nogājuši nu jau astoņus gadus – nupat noslēdzām savu ikgadējo tradīciju ziemā uzstāties Dzelzceļa muzejā. Dodamies jaunā izplatījumā, kam ļoti pamatīgs atspēriena punkts ir tieši Ziedoņa muzeja tapšana, kas sākās pirms kādiem četriem gadiem. Nu jau trešo sezonu esam atvērti Murjāņos. Muzejs kā atsevišķa institūcija turpina ceļu pa Imanta Ziedoņa takām, bet fonds Viegli nodosies jauniem meklējumiem. Es ļoti vārsmaini runāju (smejas), bet to ir grūti izstāstīt, tas vienkārši būs jāpiedzīvo – vēl šajā vasarā. Taču viss notiek.
– Un kas tieši notiek? Nedaudz paver priekškaru!
– Interesanti, kā dzīve mēdz izlikt dažādas ceļa zīmes pilnīgi negaidītos punktos un absolūti neticamos virzienos – darbošanās muzejā man ir vēl viena neizsmeļama radošuma aka, jo tā kultūras mantojuma, ko atstājis Imants Ziedonis, pietiktu ārkārtīgi daudziem gadiem, lai to visu lēnām varētu celt saulītē. Viņš taču katrā grāmatā būtībā runā par kaut ko citu nekā iepriekšējā, līdz ar to mēs kā muzejs vairāk runājam par Imantu kā par cilvēku, nevis ierastajās muzeju frāzēs «te viņš gulēja», «te viņš rakstīja grāmatu» utt. Imants pats iniciēja domu par muzeju, kas ir pilnīgs nemuzejs, bet kalpo kā jaunrades krātuve un vairāk runā par apmeklētāju nekā par pašu Ziedoni – viņš ir tikai kā vertikāle, kā bāka, ap kuru muzejs darbojas. Līdz ar to virzienu ir daudz, taču šogad mūsu fokuss ir skolu jaunatne. Esam Sporta ielā 2 atvēruši Rīgas filiāli, kur jau iet vaļā dažādas ambrāžas. Darba netrūkst – arī tajā frontē.
– Un ko dara tava alias Goran Goras muzikālā jaunrade?
– Ar to ir mazliet sarežģītāk. (Smejas.) Es jau kādus piecus gadus mēģinu izdot albumu, kurš visu laiku transformējas un mainās. Lielos vilcienos tas jau ir gatavs, taču, kā jau visās mākslās, notiek liels sevis apšaubīšanas rituāls, kura ietvaros katru reizi [jauno materiālu] noklausoties vērtējums svārstās amplitūdā no tā, kas tas ir ģeniāli, līdz tam, ka tas nekam neder. Bet man ar albumiem tā parasti notiek: sagaidu kādu liktenīgu grūdienu un tad saprotu, ka, OK, tagad gan ir īstais laiks un brīdis, lai to izdotu! Līdz ar to varu teikt, ka šis albums nekur nepazudīs. Ja es pagājušā gada sākumā biju diezgan cerīgi izteicies, ka albums noteikti nāks klajā 2018. gadā, tad nu jau es tikpat cerīgi varu teikt, ka tas iznāks 2019. gadā. Bet, vai tā tiešām notiks, to mēs redzēsim. (Smejas.)
– Bet nu jau drīz tev tā laika un brīvo brīžu būs vēl mazāk (Jāņa un viņa sievas, grupas Astro’n’out līderes Māras Upmanes-Holšteines ģimenē gaidāms trešais bērns)!
– Es kādu trešo gadu esmu īrējis sev studijas telpu, jo esmu sapratis, ka mājās nekādas strādāšanas nav – tur ir sava, mājas dzīve, bet darba lietām, tostarp komponēšanai un rakstīšanai, ir jānotiek ārpus mājas. Ja esi mājās, bērni paņem pilnīgi visu laiku. Taču mēs visi mācāmies, kaut kādas iestrādnes jau ir. Protams, kā īsti būs, mēs vēl nezinām, taču raugāmies uz visu cerīgi. Ar skatu nākotnē. Kur divi, tur taču trešais arī nav lieks! (Smejas.)
Kas ir Jānis Holšteins-Upmanis?
Dzimis 1984. gada 2. martā Rīgā
LTV Kultūras ziņu vadītājs
Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors
Pazīstams kā mūziķis Goran Gora. «Pārnestā tulkojumā tas ir augstais kalns, bet tas ir izdomātā valodā. Man reiz bija jāiestudē izrāde Kalnu valoda – par neeksistējošu ciematu, neeksistējošu valodu, neeksistējošiem cilvēkiem. Pie tās ilgi domājot un strādājot, nācu pie slēdziena, ka noteikti pasaulē ir tāda izdomāta valoda, tāpat kā to izmanto [islandiešu grupa] Sigur Ros. Bet pseidonīmu Goran Gora es vienkārši nosapņoju. Ļoti dīvaini, bet tā nu tas bija.»
Diskogrāfija: 2 Hands/4 Songs(2006, EP), Jetlag (2007), Mystyrys Yrs (2010), Hold Me Close When It Comes (2011)
Ģimenes stāvoklis: precējies ar grupas Astro’n’out līderi Māru Upmani-Holšteini, ir divi bērni – meita Ronja (aprīlī būs 5 gadi) un dēls Ezra Klāvs (2,5)