Kārtējā ķīlnieku krīze Latvijas politikā
Latvijas politikā norisinās kārtējā ķīlnieku krīze. Valdības vadītājs Krišjānis Kariņš plāta rokas – naudas iepriekš apstiprinātajam pedagogu algu paaugstināšanas grafikam šā gada «tehniskajā» budžetā nav, ietaupīt no skolu tīkla reorganizācijas būtiski neizdodas – pedagogi kļuvuši par situācijas «ķīlniekiem».
Nekas jauns. Tieši tāpat valsts un pašvaldību politikas cīņu laukā pedagogi ķīlnieku lomā palika arī pērn, kad viņu algu palielināšana tika sasaistīta ar līdzekļiem, ko nesīs skolu tīkla sakārtošana. Tikpat, cik ietaupīts, pievienot solīja valsts. No skolu tīkla reorganizācijas ietaupīja vien nepilnu pusotru miljonu eiro, kamēr pedagogu algu palielināšanai bija vajadzīgi vairāk nekā 28 miljoni. Iepriekšējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis stīvējās līdz pēdējam, sakot, ka vairāk nebūs. Vēl īsi pirms mācību gada sākuma pedagogi gatavojās streikot, līdz priekšvēlēšanu gada gaidās pašas valdības apstiprinātajam pedagogu algu palielināšanas grafikam nepieciešamais finansējums tomēr atradās. Šogad pedagogi protestēt gatavi jau aprīlī. Arī Kariņš atkārto Šadurska pantiņu: algu reforma «iet kopā» ar kvalitātes uzlabojumiem un skolu tīkla reformu, kas esot «pašvaldības jautājums». Šogad situācija atšķiras faktiski vien ar to, ka šis ir nevis priekšvēlēšanu, bet pēcvēlēšanu gads, tādēļ arī rezultāts varētu būt cits. Atceramies, kādus skarbus un antikonstitucionālus lēmumus attiecībā pret publiskajā sektorā strādājošajiem un strādājošajiem pensionāriem krīzes gadā uzreiz pēc vēlēšanām pieņēma Valda Dombrovska valdība, aizmirstot par solīto pirms vēlēšanām! Krīzes gan ekonomikā vēl nav, tomēr valsts budžetā joprojām ir pamatīgs caurums. Nav jau tā, ka šī valdība negribētu rast līdzekļus – daža ideja jau izskanējusi. Vienkārši, prioritātes izvēlētas citas, acīmredzot uzskatot, ka no pedagogu trūkuma un mazatalgotības neviens nemirs un galīgi bez izglītības arī bērni nepaliks. Tas nekas, ka virknē izglītības kvalitātes rādītāju, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mēs nevelkam līdzi, tas nekas, ka piesakām izglītības satura reformu, kas paģēr arī citas kvalitātes un kompetences pedagogiem, tas nekas, ka valodu piedāvājums vairumā skolu ir nevis atbilstošs Eiropas un pasaules valodu pieprasījumam, bet arhaisks postpadomju rudiments. Tas nekas, ka noteikta pāreja uz mācībām latviešu valodā valsts un pašvaldību finansētās skolās, bet tajās trūkst pietiekamā līmenī valodu pārvaldošu pedagogu un mazākumtautību skolu izglītības kvalitātes rādītāji arvien vairāk slīd lejup. Vēl jau kādu pensionāru var aizturēt skolā, vēl kādu «misionāru» pievilkt, galu galā, pedagogu medības ik vasaru, lai aizpildītu vakances, ir skolu direktoru un pašvaldību problēma. Tā gan nereti kļūst arī par skolēnu problēmu, kuriem pedagogu trūkuma dēļ «brīvstundas» ir regulāra parādība.
Kaut kā salāpīsies, turklāt jāpaciešas vien būšot četrus mēnešus – no šā gada septembra līdz gada beigām, un tad jau nākamgad, ar 2020. gada budžetu sākšoties «jaunā politika». Pagaidām gan vārdu salikums «jaunā politika» asociējas ar jauno uzmešanas, priekšvēlēšanu solījumu aizmiršanas politiku – 3×500, OIK, ministriju skaita drastiska samazināšana… Nu arī pedagogi. Un, ja jau, kā apgalvo Kariņa kungs, valdība ir daudz stabilāka, nekā varētu šķist, tad arī tā var atļauties nepildīt solījumus -papiketēs, pastreikos pedagogi, bet valdība paliks!
Lai gan ik pa laikam parādās arvien jauni skolu reorganizācijas un arī dažu skolu slēgšanas pieteikumi, nevar sagaidīt būtiskus ietaupījumus no šā procesa, jo īpaši, kamēr nebūs īstenota solītā pašvaldību jeb administratīvi teritoriālā reforma. Bet tas nebūs ātrs process. Katrā ziņā, ne uz 2020. gadu. Turklāt, kā atzinuši eksperti, bieži vien skolas apvienotas tikai «uz papīra», apvienojot administrāciju, bet fiziski ēkām, pedagogiem paliekot turpat. 64 skolu reorganizācijas rezultātā ieekonomēti vien 1,4 miljoni eiro. Var saprast arī pašvaldības – mazajām pašvaldībām skola ir būtisks iedzīvotāju noturēšanas un darba vietu nodrošināšanas faktors, bet, slēdzot mazu skolu, kuras ēka tāpat jāturpina uzturēt, arī ietaupījums ir mazs. Savukārt, lielajām pašvaldībām ir vieglāk izpildīt kvantitatīvos kritērijus un nav liela stimula slēgt skolas. Reorganizētājiem, primāri domājot tomēr par skolēnu, nopietni jādomā par to, kā diferencēt stimulu un atbalstu skolu tīkla reorganizēšanai dažāda izmēra un teritoriālā izvietojuma pašvaldībās, citādi šajā virzienā būtisku izmaiņu nebūs. Un nemainīsies arī pedagogu nedrošība par nākotni, arī jauniešu pārdomas par nākotnes profesiju – adrenalīna kārotājiem gan kā reize – ķīlnieku krīze ik gadu nodrošināta!
Foto: F64