Polijas vēstniece Monika Mihališina: Šeit dzīvojošie poļi jūt lielu saistību ar Latviju

Pirms piecpadsmit gadiem Monika Mihališina strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā, vadot studiju programmu Latvijas – Polijas starpkultūru sakari, savukārt, atgriezusies savā dzimtenē – Polijā, viņa lasīja lekcijas Varšavas universitātē – par latviešu valodu un latviešu kultūru. Šodien Monika Mihališina ir Polijas vēstniece Latvijā, un man ir sajūta, ka viņa atgriezusies, lai še paliktu ilgi. «Es mīlu Latviju,» viņa teic, un tam var ticēt.

Mūsu saruna notiek latviski, un tikai dažu vārdu tulkojumu viņa palūdz savai kolēģei. Monika ir pētījusi Latvijas un Polijas kopīgo vēsturi, un zināšanu dziļums saskaņojas ar patiesu interesi par valsti – Latviju, kurā viņa šobrīd pārstāv Poliju.

– Latvijas un Polijas kopīgā vēsture ir diezgan sena. Sāksim kaut vai ar to, ka poļi palīdzēja Latviju atbrīvot no boļševikiem 1919. gadā. Zinu, ka jūs esat pētījusi šo kopīgo vēsturi…

– Mūsu kopīgā cīņa sākās vēl agrāk. Saskaroties ar Bermonta-Avalova agresiju, Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics aizbrauca uz Varšavu, lai ar maršalu Pilsudski runātu par iespējamo militāro palīdzību Latvijai. Palīdzība tika saskaņota. Pilsudskis toreiz, dodot roku Meierovicam, teica: «Esmu Latvijas draugs.» Tā bija laba izpratne par reģionālo drošību un sadarbību, jo Pilsudskis iedziļinājās situācijā, kas bija ārkārtīgi dinamiska, viņš saprata, ka Bermonta-Avalova militārā ekspansija ir liels drauds visam reģionam, arī Polijai. Mūsu valstu sadarbība bija auglīga ne tikai 1919./20. gadā, bet arī vēlāk, kad vienlaikus atbrīvojāmies no Padomju Savienības ietekmes. Šobrīd mēs sadarbojamies dažādos reģionālajos formātos un labi pazīstam savus kaimiņus, kas ir būtiski, ja ir kāda nedroša situācija. Gan Polija, gan Latvija ir NATO sastāvā, un tad, kad notika sarunas par Latvijas un citu Baltijas valstu iestāšanos NATO, Polija ļoti aktīvi iesaistījās šajās sarunās. Mūs šobrīd vieno daudz kas – NATO, Eiropas Savienība, Baltijas jūras valstu sadarbība dažādos formātos, vēsturiskās, kultūras un ekonomiskās saites. Ir arī nopietns projekts par Trīs jūru iniciatīvu, kas vērsts uz sadarbību ekonomikas un transporta jomā. Man nepatīk sadalījums «vecajās» un «jaunajās» ES dalībvalstīs, tomēr jāsaprot, ka tās valstis, kuras iestājās ES pēdējo 20 gadu laikā, atrodas citā attīstības līmenī nekā tā dēvētā vecā Eiropa. Un Trīs jūru iniciatīva tieši ir veltīta tam, lai izlīdzinātu atšķirības transporta, enerģētikas un telekomunikāciju jomā.

– Kas Polijā notiek ar tiesu reformu? Latviešu lasītājs īsti nesaprot: poļi protestē, bet – pret ko vai par ko?

– Te mums ir darīšana ar informācijas apmaiņas problēmu… Tiesu reforma Polijā ir ļoti nopietns jautājums. 81% poļu uzskata tiesu reformu par nepieciešamu. Cilvēkiem ir sajūta, ka tiesu procesi ir pārāk gari un ka tiesas strādā neefektīvi. Taču tiesnešu skaits, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir ļoti liels. Valsts atvēl daudz līdzekļu, lai tiesas uzturētu. Tātad jautājums ir par tiesu efektivitāti. Tieši tāpēc valdošā partija jau pirmsvēlēšanu kampaņas laikā to izvirzīja par vienu no prioritātēm. Citām valstīm, protams, varētu būt cita pārliecība par to, kas ir vajadzīgs tiesām un sabiedrībai, un Eiropas Komisijai ir savi ieskati par to. Bet mēs domājam, ka visu var risināt sarunu veidā. Šāda nostāja ir arī citām valstīm, tajā skaitā Latvijai. Turklāt Polija ir ļoti atvērta Eiropas Komisijas rekomendācijām. Atgādināšu, ka esam veikuši visus Eiropas Savienības Tiesas piemērotos pagaidu pasākumus, tostarp attiecībā uz pensionēto tiesnešu atjaunošanu darbā. Tāpēc gaidām, ka tāda pati – atvērta un izprotoša – attieksme būs arī no Eiropas Komisijas puses. Taču dažkārt rodas iespaids, ka tas ir politizēts jautājums. Situācija var sarežģīties vēl vairāk, jo tuvojas Eiroparlamenta vēlēšanas. Tomēr joprojām ceram uz situācijas risināšanu dialoga veidā.

– Poļi tomēr ir sava ceļa gājēji, viņi nepadodas. Esmu dzirdējusi arī, ka poļi aktīvi izsakās par migrācijas problēmām. Kāda situācija patlaban Polijā ar šo jautājumu? Poļi, manuprāt, negrib ielaist valstī migrantus.

– Šis nav jautājums par to, ko poļi grib vai negrib. Ir jautājums par to, kā reāli risināt šo problēmu. Jau sen runājām, ka vislabākais veids, kā to atrisināt, ir ierobežot migrācijas cēloņus. Tā ir konkrēta pieeja. Ir jāvirza pūliņi uz tām valstīm, kurās ir slikta situācija, kas motivē cilvēkus doties prom. Lielākā daļa cilvēku, domāju, negrib kaut kur migrēt, viņi grib dzīvot savā zemē, kuru viņi zina no pašas bērnības. Mēs strādājam ar valstīm, no kurām nāk migranti, mēs tām sniedzam ļoti nopietnu attīstības un humāno palīdzību, darām to tur uz vietas. 2017. gadā Polija ir sniegusi Āfrikai attīstības palīdzību vairāk nekā 93 miljonu zlotu apmērā (vairāk nekā 23 miljoni eiro). Tas ir ļoti vajadzīgs process. Interesanti ir tas, ka ES tagad ir mainījusi savu pozīciju: tās pieeja migrācijas problēmām kļuvusi līdzīga mūsu pieejai. Tagad migrantu skaits ir nokrities līdz līmenim, kāds bija pirms migrācijas krīzes. Tas rāda, ka Polijas pieeja bija pareiza. Protams, mēs palīdzam cilvēkiem, kuri nonākuši sarežģītos apstākļos, kā arī piedalāmies Eiropas dienvidu robežas stiprināšanā, piemēram, veicot migrantu glābšanas operācijas jūrā.

– Bet kāda ir poļu emocionālā attieksme pret migrācijas problēmu?

– Šis jautājums nebalstās emocijās. Mums ir daudz migrantu no Ukrainas, kuri atbrauca laikā, kad tur sākās karš. Viņi Polijā dzīvo un strādā. Starp citu, tūristi, kuri apmeklē mūsu pilsētas, vienmēr brīnās, ka tajās ir daudz dažādu tautību cilvēku, bet nav nekādu nacionālo nesaskaņu, nav nedraudzīguma, nav vispār jelkādu problēmu.

– Kādas šobrīd ir Polijas attiecības ar Krieviju?

– Es neteiktu, ka šajās attiecībās būtu vērojama liela dinamika. Ņemot vērā Krievijas agresiju attiecībā pret mūsu stratēģisko partneri – Ukrainu, kas joprojām ir neatrisināta problēma, uzskatām, ka ir pamats sankcijām pret Krieviju. Mēs patiešām ļoti gribētu, lai viss atrisinātos mierīgā ceļā, saglabājot Ukrainas neatkarību un teritoriālo integritāti. Patlaban mūsu sadarbība ar Krieviju notiek kultūras, zinātnes un pārrobežu jomā. Sadarbojas arī Polijas un Krievijas vēsturnieki, par spīti tam, ka atrast kompromisu dažreiz ir grūti. Tomēr mēs spējam sarunāties par sarežģītām vēstures tēmām. Bet ir kāds nopietns neatrisināts jautājums mūsu attiecībās…

– Smoļenskas aviokatastrofa, kurā gāja bojā Polijas prezidents, daudz kultūras un zinātnes cilvēku, militārie speciālisti…

– Jā. Tā bija satriecoša, briesmīga traģēdija Polijai. Un ne tikai Polijai vien, bet arī Eiropai un pasaulei tas bija šokējoši.

– Turklāt – katastrofa notika ceļā uz Katiņas traģēdijas vietu.

– Tieši tā. Mums, poļiem, šim notikumam ir simboliska nozīme… Joprojām notiek šīs katastrofas izmeklēšana.

– Deviņus gadus!

– Jā. Tā ir ārkārtīgi smaga izmeklēšana, ko veic ne tikai valsts prokuratūra, bet arī speciāla apakškomisija, kas darbojas Polijas Nacionālās aizsardzības ministrijā. Mēs, protams, gribam atklāt, kas un kāpēc notika, taču tas grūti izdarāms, jo mums joprojām nav pamatpierādījuma – lidmašīnas vraka.

– Kāpēc krievi to neatdod? Tas taču pieder Polijai! Varbūt krievi nemaz negrib, lai šo lietu atklāj?

– Labs jautājums. Mēs arī nesaprotam, kāpēc mums neatdod lidmašīnas vraku, jo tas ir juridiski nepamatoti. Vraks ir Polijas valsts īpašums, kas joprojām tiek turēts Krievijas teritorijā. Tagad gaidām pozitīvu risinājumu. Vēl citi jautājumi ir katastrofas vietas pieejamība un iespēja pienācīgi godināt mūsu bojāgājušo tautiešu piemiņu.

– Izskanēja arī versija, ka lidmašīnā notriekta no zemes. Arī – ka noticis sprādziens.

– Versiju ir diezgan daudz… Kamēr mums nav lidmašīnas vraka, tikmēr grūti spriest par kaut ko konkrētu.

– Krievijas «izmeklēšana» jau kļuvusi smieklīga… Tā grauj starpvalstu attiecības. Tāpēc nav arī brīnums, ka daudziem poļiem pret Krieviju ir naidīga attieksme.

– Mums pagaidām nav pierādījumu, tāpēc nevaram izteikt nekādus apvainojumus. Nevaram pat izteikt versijas, lai nenokaitinātu Polijas sabiedrību, kas jau tāpat ir ļoti stipri pārdzīvojusi šo traģēdiju.

– Nav arī brīnums, ka poļi iznīcina padomju laiku pieminekļus – gan militāros, gan tādus, kas vienkārši slavina padomju iekārtu -, kuri daudzviet bija sacelti pēc Otrā pasaules kara.

– Totalitāro režīmu slavinošo pieminekļu demontāža ir pakāpenisks process. Tas daudzviet atkarīgs no pašvaldībām, kuru teritorijās atrodas šie pieminekļi. Tas notiek, pamatojoties uz likumu Par komunisma vai citas totalitārās iekārtas propagandēšanas aizliegšanu. Mēs, poļi, ļoti labi saprotam šāda likuma mērķi. Šis režīms paņēma ļoti daudz upuru – tie bija poļi, tie bija citu tautību cilvēki. Miljoniem cilvēku! Jāuzsver, ka šis likums neattiecas uz kapsētām, kurās atdusas dažādu armiju un dažādu laiku karavīri: kopt kapavietas – tā ir poļu tradīcija, un mēs kopjam visas karavīru kapavietas. Polija ir atvēlējusi milzīgu naudu karavīru kapsētu uzturēšanai, piemēram, 2016./2017. gadā tie ir seši miljoni zlotu (ap 1,5 miljoniem eiro).

– Jūs sarunas sākumā pieminējāt NATO. Vai šīs organizācijas klātbūtne Polijā ir pietiekama? Varbūt kāds domā, ka vajag mazāk?

– Gandrīz 80% poļu atbalsta NATO. Par to, ka NATO klātbūtne ir nepieciešama, nav arī nekādu šaubu. Nekad nav bijušas pat diskusijas par NATO klātbūtnes samazināšanu. Tas ir reģionālās drošības jautājums. No vienas puses, mēs esam uzņēmējvalsts, kas pieņem NATO daudznacionālo kaujas grupu, bet, no otras puses – Polija arī sūta savus karavīrus uz Latviju. Patlaban Ādažos ir 165 poļu karavīri. Šī grupa ir kaujas gatavībā visu laiku. Plus vēl ir 14 tanki. Tas viss kopā parāda mūsu nopietno attieksmi pret reģiona drošības stiprināšanu. Bet militārie draudi tiek izjusti nepārtraukti: Kaļiņingradā, piemēram, ir izvietota jauna tanku divīzija. Arī tad, kad centāmies panākt pastāvīgās amerikāņu bāzes izvietojumu Polijā, mēs domājām par visa reģiona drošību.

– Ja Brexit kādreiz notiks, tas stipri ietekmēs Poliju?

– (Smagi nopūšas.) Piedodiet manu smago elpošanu, bet Polijai ir tāda pati nostāja šajā jautājumā kā Latvijai. Lielbritānija ir ļoti svarīgs ekonomikas partneris. Lielbritānijai ir arī Polijai līdzīga pozīcija ES ārpolitikas jautājumos, it īpaši attiecībā uz mūsu reģionu. Lielbritānijā dzīvo daudz latviešu – tāpat kā ļoti daudz poļu. Optimāla situācija abām mūsu valstīm būtu, ja Lielbritānija izstātos uz līguma pamata. Ja tas tā nenotiks, mums, poļiem, tomēr nav jāraizējas: divpusējās vienošanās starp premjeru Moravecki un premjeri Meju norāda, ka poļu situācija Lielbritānijā nemainīsies. Kamēr mēs vēl nezinām, kas notiks ar Brexit, mums jāpagaida.

– Varbūt nekas nenotiks… Polexit nav gaidāms?

– Aplūkojot skaitļus… Poļi ir viena no izteiktākajām proeiropeiskajām tautām: 88% poļu atbalsta dalību Eiropas Savienībā. Aptauja tika veikta 2017. gadā. Pašreizējā valdība arī nekad nav izteikusies par izstāšanos no ES.

– Ja jau esat tik proeiropeiski, kāpēc nepārejat no zlotiem uz eiro?

– Polijā nenotiek diskusija par iestāšanos eirozonā. Tad, kad bija pasaules finanšu krīze, mūsu nacionālā valūta palīdzēja mums no tās iziet bez satricinājumiem. Tuvākajā laikā nav gaidāms, ka no zlotiem pāriesim pie eiro.

– Vai jūs varat izskaidrot, kāpēc Polijā ir tik izcili ceļi? Gan Polija, gan Latvija saņēma ES finansējumu, bet Latvijā ceļi ir kā kurmju rakumi…

– Manuprāt, ceļu stāvoklis Latvijā kopš 90. gadiem ir uzlabojies… Polija tiešām ļoti nopietni izmantoja ES līdzekļus. Bet mums bija arī svarīgi motīvi, lai izturētos pret ceļu būvi ar visu nopietnību: piemēram, 2012. gada Eiropas futbola čempionāts. Tas ietekmēja darbu ātrumu. Turklāt mēs esam liela tranzīta valsts. Ja tranzītvalstij nebūs ceļu, zaudējumi būs ļoti lieli. Mēs domājam arī par reģionālo perspektīvu: Rail Baltica nepieciešamie darbu posmi ir jau realizēti. Godīgi sakot, viens no maniem lielākajiem sapņiem ir sešos no rīta Varšavas stacijā iesēsties vilcienā un pēc četrām stundām ierasties Rīgā… Šāda projekta realizācija veicinātu biznesu, būtu aktīvāki cilvēku kontakti. Arī Via Baltica ir līdzīgs projekts. Turklāt mēs ar jums esam gandrīz kaimiņi, mēs daudz zinām viens par otru, bet mēs zinātu vēl vairāk, ja realizētos labi projekti.

– Tā noteikti notiks.

– Man patīk, ka mums ir līdzīga attieksme pret mūsu kopīgo vēsturi. Vērts pieminēt, ka mēs, poļi, Latvijas teritorijā parādījāmies kā draugi, aizsargājot šo zemi no Ivana Bargā karaspēka. Poļu muižnieki, kuri palika uz dzīvi Latgalē, veicināja kultūru un rūpējās par latviešiem. Pirmie, kuri dibināja skolas latviešu zemnieku bērniem, bija jezuīti, kurus uz Rīgu 16. gadsimta beigās bija uzaicinājis poļu karalis Stefans Batorijs. Jezuīti bija pirmie, kas pētīja vietējo iedzīvotāju valodu. Stefānija Uļanovska un Gustavs Manteifels 19. gadsimtā vieni no pirmajiem sāka vākt latgaliešu folkloru. Latvijas poļi šajā zemē dzīvo jau daudzus gadsimtus. Padomju laikos viņi tika pakļauti spēcīgai pārkrievošanai, un tomēr poļi jūt lielu saistību ar Latviju, poļi ir Latvijas patrioti. Kad nesen Daugavpilī piedalījos kādā poļu pasākumā, es savu uzrunu teicu gan poļu, gan latviešu valodā, un pēc tam pie manis pienāca kāda sieviete gados. Viņa pateicās, ka es runāju arī latviski: «Tas nozīmē, ka jūs saprotat Latvijas poļu dvēseli.» Turklāt Latvijas valsts ir ļoti pretimnākoša poļu minoritātei, par ko liecina ļoti laba poļu skolu sadarbība ar Latvijas Izglītības ministriju izglītības reformas ieviešanas laikā. Un tādu labu piemēru ir ļoti daudz.

Foto: F64