Pīlēns: Pagaidām politiķi kāpj uz vecajiem grābekļiem

Ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu pēdējo reizi tikos intervijā 2009. gadā: tikko bija sākusies pasaules finanšu krīze, un Uldis Pīlēns tikko bija izstājies no Tautas partijas, jo nepiekrita tās vadības atbalstam ekonomikas glābšanas politikai, kas vainagojās ar Parex bankas pārņemšanu, valsts parādsaistību dramatisku pieaugumu un iespaidīga skaita aktīvu iedzīvotāju aizplūšanu no Latvijas.

Šodien daudz kas no desmit gadus senās intervijas (Neatkarīgā, Uldis Pīlēns: Nepazaudēt Latviju krīzes turbulencē, 2009. gada 10. janvāris) ir tikpat aktuāls kā tolaik. Šodien Uldis Pīlēns ir holdinga UPB padomes priekšsēdētājs, un viņa dibinātais un vadītais holdings ir viens no vecākajiem atjaunotās Latvijas uzņēmumiem, kam ir filiāles daudzās pasaules valstīs un kas nodarbina ap 1700 cilvēku. UPB pagājušā gada konsolidētais apgrozījums pārsniedz 190 miljonus eiro, 70% no tā ir eksports.

Intervija notiek Integrālās izglītības institūtā, tam viens no dibinātājiem ir Uldis Pīlēns. Skatienu uzreiz piesaista Ilmāra Blumberga mākslas darbi ar ietilpīgu nosaukumu: Kalpotājs. «Ievainotais kalpotājs,» papildina Uldis. Iespējams, tas ir tāpēc, ka nevar kalpot, ja neesi ievainots, ja neesi ieguvis sāpīgas atziņas. Kalpot tautai un valstij. Kalpot sev.

– Kā vērtējat valsts veiktās reformas uzņēmējdarbības jomā? Pieņemu, ka daļa ir labas, daļa – bezjēdzīgas.

– Evolūcijas procesos nevar apgalvot, ka labais skaitās, bet sliktais – neskaitās. Sliktās lietas mūs transformē daudz vairāk nekā labās, pie kurām pierodam un tās vairs nepamanām. Šim evolūcijas procesam jābūt gudrāk vadītam, jo nevienam nav vajadzīgas primitīvas reformas, kas nekur neved. Ja mums tiek piedāvāta primitīvāka politika nekā mūsu sasniegtais attīstības līmenis – gan katram individuāli, gan visai sabiedrībai kopumā -, tad mums tiek nodarīts kaitējums.

– Bet kas ir traucējošs pašos politiķos?

– Viņu pārmērīgais reformprieks, kas dominē pāri efektīvas pārvaldes menedžmenta spējām. Tiklīdz nāk jauns politiķis vai jauna partija – visi grib visu reformēt. It kā pirms viņiem nekas nebūtu bijis. Un tad ir kā biatlonā soda apļi: katra jauna partija ar šo savu reformprieku izdzen sabiedrību pa soda apli, tādējādi mēs pazaudējam enerģiju, jaudu un laiku. Tiem, kas darbojas eksportspējīgā uzņēmējdarbībā, ir vieglāk, savukārt tiem, kuri darbojas tikai Latvijas tirgum, jāmēģina visam pielāgoties – ne tikai konjunkturāli, bet arī mentāli. Par laimi, Latvijā ir ne mazums eksportspējīgu uzņēmumu, tādu kļūst arvien vairāk, tie darbojas citā ritmā, citā informatīvajā un mentālajā telpā, un tie ir atvērti inovācijām, tie nav ierobežojušies kaut kādās slēgtās cunftēs. Šie uzņēmumi un to darbinieki ir tālu no provinciālisma, kāds diemžēl nereti šeit ir vērojams, piemēram, savējo lobēšanā. Un tālāk ir proporcijas jautājums: vai jaunā domāšana, ko Latvijā ienes attīstīti eksportspējīgie uzņēmumi, ir gana stipra pret to, kas turas pērnā sniega saglabāšanas un vecās paradigmas robežās? Būt atvērtiem nozīmē būt gataviem uz augstāku sabiedriskās apziņas līmeni. Bet jāatceras, ka vienmēr, kad pūš pārmaiņu vēji, vieni būvē vējdzirnavas, citi – aizsargvaļņus.

– Ko tagad būvē vairāk – vējdzirnavas vai aizsargvaļņus?

– Pagaidām – vaļņus… Nesen pie mums uz Integrālās izglītības institūtu bija atbraucis teologs un izcils domātājs Ričards Rors. Viņam bija labs formulējums attiecībā uz sabiedrības attīstību, proti, ka vienmēr tā ir bijis – trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ. Iespējams, ka mēs šobrīd atrodamies pirmā atpakaļsoļa vidū. Bet evolūcijā ir jāvērtē gan pozitīvie, gan negatīvie ieguvumi. Krīzes ne tikai rada savus varoņus, bet arī izgaismo līdzšinējo «kāzu ģenerāļu» mazspēju, jo viņi nejaudā iet līdzi laikam…

– Šodien vēl ir ļoti daudz kāzu ģenerāļu.

– Tas nozīmē, ka mēs vēl neesam piedzīvojuši nopietnas sabiedrību transformējošas krīzes. Daudzi domā, ka mēs mūžīgi dzīvosim «uz Eiropas naudām», bet tā, visdrīzāk, nebūs, daudziem nāksies izjust smagu atsitienu. Tas nozīmē, ka laiki kļūs arvien sarežģītāki, tie prasīs cilvēkiem transformēt pašiem sevi, uzņēmējdarbību un arī sabiedrību kopumā. Ja tu kā uzņēmējs vai vadītājs netransformējies pats pirmais, tad tu nevari transformēt savu uzņēmumu vai tevis pārvaldīto vienību. Tāda ir evolūcijas mijiedarbība.

– Vai pēc pagājušajām Saeimas vēlēšanām nebija tāda kā trauksmes sajūta? Politiskā sadrumstalotība, intelekta lidojuma un Latvijas vīzijas dramatisks iztrūkums – tas ir «labākais», ko deva šīs vēlēšanas… 2009. gadā, kad intervēju jūs iepriekšējo reizi, jūs teicāt: «Deputātiem vajadzētu iziet minimālos kursus makroekonomikā. Citādi viņi nesaprot, ko lemj.» Tagad, šķiet, ir tieši tāpat, ja ne sliktāk…

– Neceru, ka vēlēšanas spēj kaut ko būtiski mainīt sabiedrības apziņā. Bernards Šovs ir teicis: «Demokrātija ir process, kas garantē to, ka mūs nepārvaldīs labāk, nekā esam pelnījuši.» Vairākumam ir tieksme piemēroties agresīvajam mazākumam. Esam novērojuši: daļa ir agresīvi aktīvisti savā retorikā un rīcībā, tāds klaunādes mazākums, kas spēj uzurpēt informatīvo telpu, ietekmēt sabiedrības darba kārtību, prioritātes, lai pievērstu sev nedalītu vairākuma uzmanību. Un vienmēr būs kādi 20% vēlētāju, kuri jutīsies neapmierināti un atdos savas balsis protesta balsojumā. Līdz ar to arvien vairāk tiks ievēlēti tādi, kuri šo klaunādes taktiku izmanto savai politiskajai izdzīvošanai. Taču tas viss līdz nepazīšanai transformē liberālās demokrātijas atbildības principus un pašu demokrātiju. Turpinot ar intelektuāli zemākas kvalitātes «politiskajiem projektiem», mēs nekad vairs neatgriezīsimies vecās, ierastās, līdz šim funkcionējušās liberālās demokrātijas ziedu laikos. Arī tāpēc pagājušās vēlēšanas man nebija pārsteigums, varēja būt vēl sliktāk. Ja 5% barjeru vēlēšanās būtu pārvarējusi LKS un Saskaņa savāktu nedaudz vairāk balsu, iestātos kritiskā masa un mēs piedzīvotu daudz destruktīvāku parlamentāro politiku.

– Tad varbūt lietot citu terminu, nevis «demokrātija»?

– Es neaicinu izšķirties starp demokrātiju un autoritārismu. Tāpat kā nav tikai divas formācijas – sociālisms un kapitālisms. Saliekot kopā vienā matriksā dažādus ekonomikas un sociālos moduļus, ir iespējamas simtiem dažādas sociālekonomiskās kombinācijas… Dzīvojam laikā, kad mainās partiju demokrātijas modelis, turklāt samazinot partiju lomu sabiedrībā. Paanalizējot partiju līderu, rezervistu uz amatiem, intelekta, morāles un pieredzes piedāvājumu, nākas secināt, ka partijām katastrofāli trūkst menedžmenta resursu. Ministra krēslā tiek ierauti cilvēki, kuri varbūt tikai pēc ārējām pazīmēm atbilst ministra amatam… Ceru, ka cilvēkiem pašiem atnāks apziņa, ka ar partijām nav īsti labi un ka valsts dzīve, iespējams, jāveido citādi. Savulaik Liepājā, 90. gadu otrajā pusē, kad tur pēc padomju karaspēka aiziešanas valdīja haoss un ekonomiskā krīze un kad partijas nezināja, ko iesākt ar šo situāciju, uz domes vēlēšanām nolēmām veidot «Apvienoto sarakstu» no nepartijiskiem, sabiedriski aktīviem cilvēkiem, uzņēmējiem. Toreiz «Apvienotais saraksts» no 15 deputātu vietām ieguva deviņas.

– Tad jāmaina vēlēšanu sistēma.

– Bet Saeimā caur partijām iekļuvušie jau nezāģēs zaru, uz kura paši sēž. Turklāt mūsu vēlēšanu sistēmas «sargi» turas pie 19. gadsimta kantorgrāmatu domāšanas, proti, tiek izņemti no aprites jaunās paaudzes vēlētāji, kuri pieraduši strādāt elektroniskajā vidē un ģeogrāfiski vienmēr atrodas kustībā. Liela UPB darbinieku daļa strādā ārzemēs, un, ja viņiem nebūs iespēju aizbraukt līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim, tad viņu dalība vēlēšanās būs apgrūtināta, ja nebūs iespēju nobalsot elektroniski. Toties simtprocentīgi piedalīsies, piemēram, veco ļaužu pansionātu iemītnieki, kuriem varēs iestāstīt, par ko balsot. Izmantotā vēlēšanu procedūra pilnīgi noteikti maina arī vēlēšanu rezultātu. Ja mēs pieturēsimies pie arhaiskā vēlēšanu norises modeļa, mēs balstīsim populismu un provinciālisma domāšanu.

– Dzīvojot provinciālismā, diez vai atradīsim tos citādi domājošos politiķus.

– Vienmēr ir bijis tā, ka partijās darbojas ideālisti, reālisti un karjeristi. No šo trīs grupu proporcijām ir atkarīgs, kādā virzienā attīstās demokrātija. Ja dominē karjeristi, tad demokrātijas modelī iezīmējas vērtību plaisas. Šiverīgi domājošiem cilvēkiem partijas uzrāda daudzas iespējas: tas ir jūsu karjeras lauks, šodien viena partija, rīt otra, parīt – trešā. Un tad viņi sāk domāt: es ar savu imidžu un sakariem varu uzbūvēt savu biznesa pasaulīti, lai pēc tam varētu tirgoties ar politisko ietekmi. Tādiem nav motīva domāt par valsts attīstību, viņi rīkojas pašsaglabāšanās kategorijās. Šobrīd partiju politikas ainavā diemžēl pietrūkst gan ideālistu, gan reālistu, un tas arī ietekmē sabiedrības attīstības līmeni.

– Lai celtos šis līmenis, jābūt kaut kādam iedvesmas avotam. Ne jau partijās tāds radīsies…

– Latvijā ir iedvesmas piemēri: visi, kas izgājuši plašākas starptautiskas konkurētspējas laukos – sportisti, mākslinieki, ārsti, arī daudzie eksportspēju sasniegušie uzņēmumi jau sen nedomā provinciāli. Arī par mūsu radīto UPB holdingu kolēģi uzņēmēji ir teikuši: ja jūs varējāt iziet eksporta tirgos, tad mēs arī mēģināsim. Pozitīvo piemēru loma evolūcijas procesos ir pamatīga. Mums tikai jāspēj identificēt, kas ir pozitīvais šim laika nogrieznim – kultūrā, izglītībā, sociālajos procesos, politikā un ekonomikā. Man ir pozitīvs skats uz dzīvi: no jebkuras pozīcijas var panākt labāku risinājumu. Ja ir vismaz divi pareizi soļi pēc kārtas, to var uzskatīt par pozitīvu tendenci. Protams, svarīgs ir redzes leņķis: kāds cits var teikt, ka viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt…

– Tas bija iepriekšējo vēlēšanu sauklis.

– Ja sabiedrība tiek virzīta uz domu, ka viss ir slikti, tā nav gudra, tālredzīga politika. Tie, kuri šādas politikas rezultātā tiek pie varas, cieš no šīs pašu aktivizētās «slikto ziņu» politikas blaknēm. Tāpēc sabiedrībai jāattīstās pozitīvo iespēju virzienā, jo tad ir lielāka varbūtība sasniegt mērķus, lielāka pašapziņa un gatavība kaut ko mainīt sarežģītajā nākotnē. Ne velti Vācijas pēckara ekonomiskās politikas uzplaukuma radītājs Ludvigs Erhards ir teicis, ka ekonomika ir par 50% psiholoģija. Pozitīvais psiholoģiskais fons attīsta ekonomiku, negatīvais to nokauj. To pašu var teikt arī par politiku.

– Vai tad ir kāda partija, kas nāk ar pozitīvismu?

– Kopumā esmu visai skeptisks pret partiju institūciju attīstības tendencēm šobrīd Latvijā. Tās šobrīd vairāk atgādina šaurus interešu klubus. Tautas partija, neskatoties uz pieļautām būtiskām stratēģiskām kļūdām, manuprāt, bija pēdējā, kas pozicionējās kā masu kustība, jo tai bija augsts intelektuālais resurss, augsta pārstāvniecība, plašs sabiedriski nozīmīgo tēmu redzējums, atbalsts reģionos. Šobrīd partiju politika piedāvā daudz šaurāk uzstādītu mērķu politiku.

– Jūsu vārds izskanēja kuluāru sarunās par nākamo Valsts prezidentu, sak, Uldis Pīlēns varētu būt prezidenta amata kandidāts. Esat par to kaut ko dzirdējis?

– Jūs esat pirmā žurnāliste, kas man kaut ko tādu jautā… Bet man nekad nav bijušas ambīcijas kļūt par Valsts prezidentu. Šajā amatā vajadzīgs cilvēks ar ambīcijām un vēlmi, ar lielu motivāciju to darīt. Mans pienesums mūsu valstij ir tas, ko mēs darām UPB: attīstot Latvijas eksportspēju, veidojot mūsu cilvēkos pašapziņu, starptautisko konkurētspēju un jaunu redzējumu par Latvijas nākotnes iespējam, vai arī tas, ko mēs Integrālās izglītības institūtā darām kopā ar Juri Rubeni un domubiedriem, – tas ir mans lauciņš. Nedaudz pazīstot birokrātiju, zinu, ka valsts ierēdņa – un prezidents arī ir valsts ierēdnis – darba laika 70% ir aizņemti ar birokrātiju un tai pielīdzināmām procedūrām un tikai 30% atvēlēti radošai darbībai. Uzņēmējdarbībā šī proporcija ir otrāda. Tā ir cita brīvība. Taču Latvijā ir gana daudz cilvēku, kuriem ir vīzija un jauda šim amatam.

– Kā jūs nonācāt līdz domai par Integrālās izglītības institūta veidošanu?

– Ideja man radās Indijas okeāna krastā, lasot grāmatas U teorija autora Oto Šarmera darbu, kurā viņš apraksta radošo metodi uzņēmējdarbībā un valsts pārvaldē. Izrādās, ka es šo patiešām radošo metodi esmu neapzināti lietojis jau kopš 1976. gada, kopš studiju laika Vācijā. To lasot, manī viss «saslēdzās», un es nolēmu piedāvāt Jurim Rubenim kopā veidot izglītības projektu, kurā mēs saliktu viņa Elijas nama pieredzi ar manu vairāk nekā 35 gadu vadītāja pieredzi, lai veidotu daudzpusīgi izglītojošas programmas, respektējot strauji mainīgās pasaules izaicinājumus un uzdevumus.

– Manuprāt, visiem deputātiem vajadzētu pie jums nākt mācīties…

– Tas būtu ideāli. Īpaši tādēļ, ka valstij trūkst menedžmenta kapacitātes. Paskatieties, kas notiek ar vienu otru šodienas ministru – kāda ir viņu pieredze menedžmentā? Nekāda. Taču pagaidām politiķi kāpj uz tiem pašiem vecajiem grābekļiem.

– Salīdzinoši nesen bija skandāls par to, ka pie jums apgūt zināšanas nākuši valsts pārvaldes darbinieki un valsts par to ir maksājusi. Vēlāk izrādījās, ka žurnālisti «kļūdījušies», pārspīlējot apgalvojumus par kursu izmaksām… Sanāca fake news.

– Skaidrs ir tas, ka pilnīgi visiem Latvijas cilvēkiem, arī valsts pārvaldes darbiniekiem, vajag nemitīgi augt apziņā un savās profesionālā menedžmenta kapacitātēs. No daudzu šo jomu vadītāju kvalitātes ir atkarīga Latvijas sabiedrības nākotne. Šajā gadījumā piecpadsmit eiro vienam cilvēkam par vienas dienas nodarbībām – tā, manuprāt, ir niecīga samaksa. Bet mēs šos kursus uztveram vairāk kā mūsu dzīves šī posma uzdevumu, lai palīdzētu cilvēkiem augt menedžmenta un garīgās izaugsmes kapacitātē.

Foto: F64