Pēterbaznīcas nokļūšana luterāņu rokās, varētu “izsviest” no tās katoļus uz nākamiem 500 gadiem

Šībrīža cīņa par Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesībām neviļus atmiņā atsauc Protestantu reformācijas laikus, kas noveda pie baznīcas šķelšanās, aizsākot ticības karu Eiropā un vēstures lapās ierakstot arī to, ko šobrīd dēvējam par “svētbilžu grautiņiem” – protestantiem iebrūkot dievnamos, tika dedzinātas svētbildes, grauti altāri, patriekti un pat nogalināti garīdznieki un ticīgie. Reformācijas rezultātā katoļi tika padzīti no saviem dievnamiem un iedragāts katolicisma spēks. Neapšaubāmi šobrīd notiekošā cīņa par vienas baznīcas īpašumtiesībām liek vilkt paralēles ar šo nežēlīgo laiku, kas kalpoja par revolucionāru pagriezienu ticības dzīvē.

Lai arī mūsdienās daudz tiek runāts par vajadzību strādāt pie ekumenisma attīstības Latvijā, šāda prakse, bez iepriekšējas diskusijas nododot pat veselus dievnamus kādas konkrētas konfesijas rokās, uz priekšu sarunas par jebkādu reliģiju vienotību varētu krietni apgrūtināt. It īpaši tāpēc, ka Rīgas Svētā Pētera baznīcu nemaz nav plānots atgriezt tās vissenāko vēsturisko īpašnieku – katoļu – rokās.

Tikai 2017. gada vasarā Romas katoļi pēc 493 gadu pārtraukuma Sv. Pētera baznīcā noturēja savu pirmo dievkalpojumu un turpmāk šādi kupli apmeklēti svētbrīži baznīcā ir tikuši svinēti regulāri.

Kā liecina vēsture, Svētā Pētera baznīcas ēka celta 1209. gadā kā Romas katoļu dievnams. Līdz 1524. gadam tas tā arī palika, un tikai pēc protestantu reformācijas tajā sāka saimniekot luterāņi. Atdodot baznīcu Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai, tā netiktu atgriezta tās pirmajam īpašniekam, vēl jo vairāk – interese no luterāņu puses par baznīcas uzturēšanu mūsdienās, vismaz pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 90.-gados, nekad nav īpaši izrādīta.

Otrā pasaules kara laikā, kad ēka tika pamatīgi nopostīta, tā tika atjaunota par valsts, Rīgas pilsētas un visu konfesiju nodokļu maksātāju naudu un jau vairākus gadu desmitus pilda atjaunošanas un restaurācijas projektā paredzētās kultūras funkcijas – tajā norit bagātīga kultūras dzīve, izstādes, koncerti u.c. Tātad, pēc patiesības – ja ne katoļiem, tad tā pavisam noteikti pienākas Rīgas pilsētai un visiem tās iedzīvotājiem.

Tikpat satraucošs šķiet arī fakts, ka baznīcas durvis turpmāk varētu būt atvērtas tikai Rīgas Sv. Pētera mazskaitlīgajai luterāņu draudzei, kas uz svētdienas dievkalpojumiem spēj pulcēt vien ap 20 baznīcēnu. Tā vien šķiet, ka šāds iespējamais Saeimas lēmums, pieliktu treknu punktu ekumenisma kustībai Latvijai, jo izskatās, ka daudz svarīgāka par reliģiju vienotību, varētu būt attiecīgās konfesijas biznesa intereses, kas saistītas ar Pēterbaznīcas skatu torni, kas gadā no Vecrīgas tūristiem ienes vairākus simtus tūkstošus eiro. Tātad, varbūt protestantu galvenā vēlme iegūt baznīcu savā īpašumā saistīta ar tās finansiālo pienesumu, nevis tiekšanos pēc Dieva vārda sludināšanas?

Ja ļaunākās prognozes par šo “biznesa plānu” piepildīsies, tad katoļi varētu tikt izstumti no baznīcas vēl vismaz uz nākamajiem 500 gadiem. Un tāpēc pēdējais jautājums – vai Saeima un katrs deputāts atsevišķi ir gatavi zem šādām nākotnes izredzēm likt savu parakstu?