Imants Parādnieks: Latvijā ir lielākais dzimstības koeficienta pieaugums ES
Saruna ar Ministru prezidenta padomnieku demogrāfijas lietu jautājumos Imantu Parādnieku, par viņa statusu, par to, kāpēc Saeimas komisijas sēdes laikā skatās modes lapas datorā, par dzimstības rādītājiem Latvijā uz citu ES valstu fona un iecerētajiem atbalsta pasākumiem, lai demogrāfiskā situācija Latvijā uzlabotos.
– Kāds jums tagad ir statuss un funkcijas, ņemot vērā, ka valdības veidošanas laikā bija runas par atsevišķa sekretariāta vai pat ministrijas izveidi?
– Turpinu vadīt Demogrāfisko lietu centru (DLC), tāpat kā to darīju, esot Saeimas deputāts. Šī sadarbības platforma tika izveidota Māra Kučinska laikā, un tās mērķis bija radīt vienu, centralizētu vietu, kur ar demogrāfiju saistītās lietas risināt augstas ekspertīzes līmenī. Šī centra vadīšana ir galvenais pienākums, bet amats ir – premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos.
– Algu saņemat kā premjera padomnieks?
– Jā, amats ir tāds, jo DLC viss notiek uz sabiedriskiem pamatiem, tajā skaitā ekspertu piesaiste. Tas, manuprāt, nav pareizi, jo, ja grib izveidot nopietnu institūciju valsts līmenī, tad jābūt arī atbilstošam finanšu nodrošinājumam. Pagaidām tā nav un nav arī paredzēta DLC kapacitātes stiprināšana.
– Savulaik tika izveidota Ģimenes un bērnu lietu ministrija. Vai šīs ministrijas likvidācija bija kļūda? Vai šāda ministrija nebūtu jāatjauno, vai arī nav lieku resursu šādām lietām?
– Sākšu ar šo «nav lieku resursu». Resursu nekad nebūs, ja mēs nedomāsim par nākotnes resursiem pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem. Diemžēl visās valdībās prevalējoša ir īstermiņa domāšana. Diemžēl. Visās. Kurā valdībā vairāk, kurā mazāk. Tieši ilgtermiņa domāšana ir tas, ko mēs visi gribētu sagaidīt no mūsu valstsvīriem un valstssievām. Jūs uzdevāt jautājumu, vai ministrijas likvidēšana bija kļūda? Krīzes laikā viss tika mazināts, cik vien iespējams, lai minimizētu izdevumus. Tā ka tas solis bija saprotams. Taču Igaunija tajā pašā laikā daudz ko spēja saglabāt un uz jautājumu, kā tas izdevās, atbild – pirmais, ko mēs ielikām budžetā, bija atbalsts ģimenēm. Mums tā nenotika. Pirmais, ko noņēma, tas bija aptuveni 100 miljonu atbalsts ģimenēm. Par demogrāfiju atbildīgai institūcijai ir jābūt. Man šķiet, ka izcili būtu, ja tā būtu pie Rīgas pils. Tad gan jābūt Valsts prezidentam, kurš pēc būtības, ne tikai formāli par absolūtu prioritāti uzskata to, lai arī pēc piecdesmit gadiem mēs būtu pienācīgā skaitā. Šobrīd politika šajā jomā ir fragmentāra. Tā ir saraustīta. Es vēlos sapulcēt visus spēkus zem viena jumta un šo politiku organizēt mērķtiecīgi. Diemžēl no tā, ko esam konstatējuši un rekomendējuši ieviest, lielākā daļa paliek nerealizēta. Skan atrunas: ziniet, kaut kad tad, kad būs vairāk finanšu.
– Jūs esat pieredzējis politiķis. Kā jūs Saeimas komisijas sēdē varējāt tā iekrist, skatot datorā modes lapas? Šo jūsu nodarbi acīgi žurnālisti piefiksēja, nofotografēja un publicēja, radot ap jums skandālu uz līdzenas vietas.
– Nu beidziet. Es tikai varu pateikt, ka tanī brīdī budžeta komisijā gaidīju savu kārtu, kad man būs jāprezentē savi priekšlikumi ģimenei draudzīgas pašvaldības programmas turpināšanai. Ne pirmo reizi, bet šajā sēdē īpaši izteikti, budžeta izskatīšanas process pārvērtās tukšā pļāpāšanā. Dažam pat vienkārši par izrādīšanos. Konkrēti, ja Gobzema kungs izmanto pseidoargumentus tikai tāpēc, lai labi izskatītos, tad…
– Kādus pseidoargumentus?
– Pirmkārt, teikt, ka mums demogrāfijas jautājumā viss ir slikti; ka nekas nav izdarīts; ka dzimstības rādītāji tikai pasliktinās. Tie ir murgi. Izdarīts ir daudz. Vai tas ir pietiekami? Vienmēr esmu teicis, ka mums vēl daudz darāmā. Dzimstības rādītāji mums ir būtiski uzlabojušies. Mums ir lielākais dzimstības koeficienta pieaugums ES, sasniedzot 1,7. Vai tas ir pietiekami? Nē. Mums ir jāsasniedz 2,1. Vai tas kādā ES valstī ir? Nav. Tas nenozīmē, ka mums tas nav jāsasniedz. Tad vēl apgalvojums, ka daudzbērnu ģimeņu ir maz un paliek vēl mazāk. Tie ir meli. 2016. gadā, un līdzīgi rādītāji ir arī 2017. gadā, 21% bērnu piedzima kā trešais un nākamais bērns ģimenē. Tik augsti rādītāji mums nav bijuši nekad iepriekš. Klausīties šos pseidofaktus, šī cilvēka zīmēšanos, kuram par šiem jautājumiem nav nekādas izpratnes, tiešām neredzēju jēgu.
– Dzimstības koeficients patiešām ir Latvijā ir salīdzinoši augsts, taču nevar noliegt, ka pēdējos gados dzimušo bērnu skaits sācis samazināties.
– Tāpēc es jums saku, ka cilvēkam nav izpratnes, kas ir problēmas sakne. Problēmas sakne ir tā, ka būtiski samazinās sieviešu skaits fertilajā vecumā. Diemžēl turpmākajos gados šis kritums turpināsies. Tieši tāpēc ar lielu atbalsta intensitāti ir jāstimulē ģimenes, kuras līdz šim atlikušas nākamā bērna nākšanu pasaulē, lai viņi izdarītu savu izvēli par labu tam. Manis piesauktie radītāji liecina, ka tas tā notiek. 21% piedzima kā trešais, ceturtais vai nākamais bērns.
– Jūs esat pētījis dažādu valstu pieredzi. Kādi ir efektīvākie atbalsta mehānismi, kuri dod labāko atdevi?
– Dažādās pasaules vietās šīs metodes vai instrumenti ir atšķirīgi. Tāpēc ir svarīgi veikt pastāvīgu monitoringu. Nevis vienkārši pētījumu, bet monitoringu (nepārtrauktus novērojumus) par sabiedrības attieksmi, pozīciju, nostāju un atbilstoši iegūtajiem datiem operatīvi reaģēt, lai pozitīvi ietekmētu demogrāfiskos procesus. Demogrāfija ir ļoti plašs darba lauks. Nav vienas vai pat pāris universālu lietu, kas varētu atrisināt demogrāfisko problēmu. Nav. Ne pabalsti, ne cita veida instrumenti to neizdarīs, taču labvēlīgu apstākļu kopums var to būtiski ietekmēt. Vai tā ir bērnudārzu pieejamība, vai iespēja pašai māmiņai pieskatīt bērnu arī pēc pusotra gada sasniegšanas, vai tā ir mājokļu pieejamība, ko sev esmu uzlicis par prioritāru uzdevumu, jo dzīvesvietas šaurība ir ļoti būtisks bērnu skaita ģimenē ierobežojošs faktors. Igaunija un Ungārija šo ceļu iet, un mājokļu programma tur ir šo demogrāfisko programmu prioritāte. Šai programmai ir ne tikai dzimstības palielināšanas, bet arī vēl ekonomiskais efekts. Vēl viena lieta, kas, manuprāt, ir pati svarīgākā. Tā ir vērtību sistēma. Ir jābūt vēlmei gribēt bērnus. Tad, kad ir vēlme, tad valstij ir jāspēj nodrošināt tādu vidi, lai cilvēki var piepildīt savas vēlmes. Aptaujas un dažādi pētījumi liecina par to, ka Latvijā vidējais vēlamais bērnu skaits ir 2,4. Šobrīd ir 1,7. Realizējot savas vēlmes vai dodot iespēju to darīt, mēs sasniegtu šo vēlamo rezultātu.
– Ļoti būtisks jautājums ir bērnu prestižs. Kad gāju skolā, tad savā klasē biju vienīgais no trīs bērnu ģimenes. Var teikt, daudz bērnu tolaik nebija modē. Vēlāk, astoņdesmitajos gados, tika izvērsta liela demogrāfiskās propagandas kampaņa, un, kad man pašam perestroikas un Atmodas laikā dzima bērni, tad jau trīs bērni bija visai izplatīts modelis.
– Tās valsts politika astoņdesmito gadu beigās rezultējās augstākajos dzimstības radītājos, kuri arī šodien dod to jauniešu skaitu, kuri var nodrošināt esošo tautas ataudzi pienācīgā apmērā. Sākot no deviņdesmito gadu sākuma, sākās būtisks kritums. Tas liecina, ka mērķtiecīga valsts politika dod rezultātus. Cits jautājums, kas tā bija par valsti un kāda bija tās motivācija, bet rezultātu dod. Vadmotīvs tam, ko daru, ir panākt, ka vairāki bērni, kuplāka ģimene ir prestiža lieta, kas cilvēkā rada pacēluma, lepnuma sajūtu. Ne tikai savas ģimenes, bet visas sabiedrības mērogā. 2012. gadā uzsāku programmu, kuras nosaukumu arī piemeklēju atbilstošu – Goda ģimene. Daudzbērnu ģimene ir Latvijas goda ģimene. Goda ģimenes programma kopš 2014. gada tiek realizēta. Kopš pērn tika panākti būtiski goda ģimeņu atvieglojumi starppilsētu transportā, ir būtiski pieaudzis šo goda ģimeņu apliecību saņēmēju skaits. Tagad tas pārsniedz 60 tūkstošus, un Latvijas simtgades gadā, kas tika pasludināts arī par Goda ģimenes gadu, ļoti daudzi šo ģimeņu vecāki teica, ka beidzot ir sajutuši no valsts puses cieņpilnu attieksmi, to, ka jūtas pamanīti.
– Ir jauki, ka ir goda ģimenes tituls, atlaides sabiedriskajā transportā un citur, bet, ja paskatāmies mājsaimniecību budžeta pētījumos, tad redzam, ka tieši daudzbērnu ģimenes ir pakļautas lielākajam nabadzības riskam. Ko valsts dara un var darīt, lai bērnu skaits neradītu šo nabadzības apdraudējumu?
– Vēl mazliet par vērtībām un prestižu. Ir jāceļ saulītē šie labākie piemēri. Īpaši apliecinot, ka sievietes mātes ar trīs, četriem un vairāk bērniem ir sasniegušas, var sasniegt un dažkārt tieši pateicoties bērniem ir sasniegušas karjeras virsotnes. Vai tā ir pašreizējā izglītības ministre, vai bijusī finanšu ministre, bijusī un arī pašreizējā veselības ministre. Tādu piemēru ir daudz un svarīgi, lai netiktu pretstatīts – vai nu karjera darbā, vai bērni un ģimene. Šī stereotipiskā domāšana, kura dažkārt tiek apzināti tiražēta, ja bērni, tad ar karjeru cauri, ir jākliedē, rādot citus, pozitīvus piemērus. Kas attiecas uz atbalstu kuplām ģimenēm – darāmā te vēl ir daudz. Mēs strikti uzstājām, lai nodokļu reformas gaitā paceltu nodokļu atvieglojumus par apgādībā esošiem bērniem. Šogad tie ir 230 eiro par katru bērnu, nākamgad tie būs 250 eiro. Tas nozīmē, ka 46 eiro par katru bērnu paliek maciņā vairāk. Nākamgad tie būs 50 eiro. Ar to, protams, nepietiek. Īpaši tiem, kuriem ir vairāki bērni un ienākumi mazāki, tāpēc uzstājām uz to, ka no 2018. gada atbalsts trīs bērnu ģimenēm tiek būtiski palielināts. Izdevās panākt, ka 66 eiro ir piemaksa ģimenēs, kurās ir trīs bērni, plus 50 eiro par katru nākamo bērnu. Tas tika panākts ar milzu grūtībām, atliekot Liepājas cietuma būvi.
– Bieži tiek piesaukts, ka Igaunijā šie pabalsti ir krietni lielāki.
– Viņiem trīs bērnu ģimene saņem pabalstu 500 eiro apmērā katru mēnesi, jo par trešo bērnu uzreiz ir 300 eiro klāt. Mums saņem 134 eiro. Par pirmo bērnu 11 eiro, par otro – 22, par trešo – 34, plus piemaksa 66 eiro. Kopā 134. Par katru nākamo 100 eiro klāt. Ja četri bērni, tad 234 eiro utt. Igauņi malači, ka var tādus pabalstus atļauties, bet Lietuvā skats ir daudz bēdīgāks.
– Kādi ir šo atšķirīgo demogrāfisko politiku rezultāti?
– Igaunija, mērķtiecīgi strādājot pēdējos padsmit gadus, ir panākusi, ka ir vienīgā Baltijas valsts, kurai divus gadus pēc kārtas bija dabiskais pieaugums. Patiesības labad gan jāsaka, ka dzimstības koeficients viņiem ir sliktāks nekā mums. Viņi saprot, ka tikai ļoti masīva, pārdomāta, precīza atbalsta politika visās jomās dos ilgtermiņa rezultātu, jo cilvēkiem ir jānotic, ka tas nav tikai īstermiņa pasākums.
– Kādi būtu tuvākie uzdevumi šīs masīvās politikas nostiprināšanā?
– Jau šajā budžetā nekas netraucēja iestrādāt dažas politiski pareizas lietas, ja tikai būtu griba. Minēšu tikai vienu. Tikai un vienīgi finanšu ministrs strikti iebilda pret to, ka jānovērš netaisnība, kura pastāv jau vairāk nekā desmit gadus. Proti, ka iemaksas pensiju kapitālā, kamēr kāds no vecākiem (parasti mamma) rūpējas par bērnu līdz pusotra gada vecumam, tiek veiktas tikai no 171 eiro, nevis no pilna vecāku bērnu kopšanas pabalsta. Tas nozīmē, ka cilvēkam ar vidējo atalgojumu valstī – 1000 eiro – pusotra gada laikā, kamēr viņš ir pie bērna, iztrūkums pensiju kapitālā ir tāds, ka pensionējoties viņš saņems 14 eiro mēnesī mazāk nekā tas, kurš būtu turpinājis strādāt. Trīs bērnu mammai pensija jau būs par 42 eiro mazāka. Ar Labklājības ministriju atradām veidu, kā šo problēmu risināt tā, lai risinājums būtu fiskāli neitrāls. Likām to priekšā sadarbības padomē, un visas partijas piekrita. Visi bija par, un vienīgais, kurš atrada savdabīgus argumentus pret, nosaucot to par shēmošanu, bija finanšu ministrs Reirs. Nekādi ekspertu atzinumi, ka šāda sistēma ir pilnīgi korekta un tādai tai jābūt, Reira kungu neietekmēja.
– Kāda kopumā valdībā un koalīcijā ir izpratne par demogrāfijas svarīgumu?
– Pirmajās personīgajās sarunās ar Kariņa kungu biju stipri cerīgāks. Tagad, pēc tā, ko izklāstīju par iemaksām pensiju kapitālā, es skatos stipri skeptiskāk, taču ar zināmām cerībām, ka 2020. gada budžetā mēs to noteikti iestrādāsim. Šoreiz šajā jautājumā premjers manos padomos neieklausījās.
– Ko vēl vajadzētu panākt nākamā gadā budžetā?
– Viens no maniem galvenajiem mērķiem ir pierādīt, ka mājokļu pieejamības programma strādā. Tā ir plaša programma, kas nav tikai īres mājokļi, pie kā tagad strādā arī Ekonomikas ministrija. Tur ir finanšu pieejamības platforma pašvaldībām, lai jaunajām ģimenēm nodrošinātu mājokļu nomu ar izpirkuma tiesībām, un manis pieminētā valsts dotācija ģimenēm ar vairāk bērniem, lai viņi varētu atļauties iegādāties mājokli. Gan Igaunijā, gan Ungārijā šī mājokļu programma sekmīgi strādā. Tāpat jāatrisina pilnībā bērnudārzu pieejamība. Joprojām tikai pašvaldību labā griba ir tā, kas nosaka, vai sniegt atbalstu arī auklēm, ja vecāki vēlas savu bērnu aprūpei ņemt aukli. Nepieciešams būtu nodrošināt, ja pats vecāks grib par savu bērnu rūpēties līdz trīs gadu vecumam, tad nauda seko bērnam.
– Vai tiek plānots palielināt kādus pabalstus?
– Ģimenēm, kurām ir salīdzinoši labi ienākumi, pabalstu un atvieglojumu apjoms ir daudzmaz normāls. Nesaku, ka pietiekams, bet, teiksim, saprātīgs. Jāfokusējas uz to grupu, kurai ir nepieciešams vēl papildu atbalsts. Tāpēc šī dotācija mājokļa iegādei vai būvei un paplašināšanai ir ļoti būtiska.
– Kā tas izskatīsies tehniski?
– Tehniski tie varētu būt 10 000-12 000 eiro, kas ir kā sertifikāts, ko var realizēt, iegādājoties mājokli. Līdzīgi kā pirmā iemaksa bankā. Banka šo sertifikātu atprečo, no valsts saņemot naudu.
– Kādi ir kritēriji, lai saņemtu šo naudu?
– Igaunijā tie ir trīs un vairāk bērnu. Pie mums sākotnēji tie arī varētu būt tādi paši. Ideāli būtu, ja šādu dotāciju varētu saņemt ģimenes, kurās ir divi bērni, bet kuras plāno trešo. Ungārijā šī dotācija ir 32 000 eiro. Viņiem unikāli ir tas, ka uz šādu atbalstu var pat pretendēt jauna ģimene, ja tā apņemas 10 gadu laikā laist pasaulē trīs bērnus. Manuprāt, tā ir ļoti drosmīga prakse. Tiesiski viss ir atrunāts, kas notiek, ja šī apņemšanās netiek pildīta. Tik tālu viņi ir gājuši. Tas, manuprāt, būtu virziens, uz kuru arī mums vajadzētu iet, iespējams gan, pieticīgāk… bet pārliecinoši sākt jau 2020. gadā!
Foto: F64