Latvija nonākusi depozīta sistēmas knaiblēs

Kamēr Igaunijā un Lietuvā dzērienu iepakojumu depozīta sistēma ir jau sen, bet Baltkrievija un visas citas sevi cienošas valstis to ieviesīšot tūlīt, Latvija turpina gatavoties šīs sistēmas ieviešanai kaut kad. Šādas gatavošanās rituālos ietilpst arī lūkošanās, kā depozīta sistēma darbojas citās valstīs. Paldies Igaunijas depozītsistēmas organizācijai Eesti Pandipakend (EP) par iespēju izsekot depozītpudeļu ceļam no taras savākšanas punkta Marjamā ciematā līdz to šķirošanas un pakošanas uzņēmumam Tallinā.

Latvija patlaban veic sesto mēģinājumu ieviest dzērienu taras depozīta sistēmu tādā veidā, kāds Rietumeiropā attīstījies kopš pagājuša gadsimta 80. gadiem. Latvijā tajā laikā vēl pilnā sparā darbojās padomju varai pieskaņota sistēma, kuras pastāvēšanas pamats bija ļoti neliels iepakojuma veidu skaits. Pavisam mazs pārspīlējums ir atmiņas, ka cilvēki teritorijā no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam iztika ar tikai un vienīgi stikla pudelēm 2-3 formās atspirdzinošiem dzērieniem ar vai bez alkohola un vēl 2-3 formās piena produktiem. Visu pudeļu vācēju sapnis Latvijas PSR bija Rīgas melnā balzama māla krūkas, par kurām atmaksāja reizes desmit vairāk nekā par parastajām pudelēm, bet diez vai šīs krūkas varēja nodot pudeļu pieņemšanas punktos Vladivostokā. Gan jau Padomju Savienības plašumos bija arī citas tikai vietējā apritē esošu dzērienu trauku variācijas, bet to kopskaits noteikti bija niecība pret 15 800 stikla, plastmasas un alumīnija taras veidiem, cik to vispār bijis mazās Igaunijas depozīta sistēmā kopš darbošanās sākuma 2005. gada martā un tāpat arī pret 5500 veidiem, kurus šī sistēma apstrādā patlaban.

Dabai par ļaunu, bet kapitālistu peļņai par labu ir vajadzīgs vēl daudz lielāks skaits dzērienu taras paveidu. Depozītu sistēmas dzīšanās pakaļ šo paveidu skaitam pagaidām izskatās bezcerīgi. Jau minētajā Marjamā pudeļu savākšanas punkts ir iekārtots mazā veikaliņā, kura mērogā lieli ir divi viens otram pretī novietoti dzērienu plaukti. Visas cenu zīmes uz viena plaukta esošajiem dzērieniem papildina dzeltena norāde par nepieciešamību piemaksāt 10 eirocentus par katru no šā plaukta paņemto pudeli kā depozītu (kam tas skan mīļāk, tas var šo naudu saukt par ķīlu), ko būs iespējams saņemt atpakaļ pret tukšu pudeli. Turpat pretī ir otrs plaukts ar dzērieniem, par kuru traukiem papildu naudu ne prasa, ne dod. Tie ir stiprie alkoholiskie dzērieni stikla pudelēs. EP tās neapstrādā ar atrunu, ka degvīnu un tā klonus uz izdzeršanu mežā stiepjot daudz retāk nekā alkohola grādu un svara ziņā vieglās plastmasas pudeles, alumīnija bundžas vai mazās kokteiļu un limonāžu pudelītes no stikla. Ja tā, tad arī neesot pārāk liela riska, ka tās turpat mežā paliks. Tomēr sabiedrība vai vismaz valsts prasa, lai depozīta sistēmā iekļauto pudeļu nomenklatūra tiktu aizvien palielināta. Tādā gadījumā visu laiku jārēķina, cik dažādu taras veidu apstrādi depozīta sistēma ir spējīga izturēt.

Depozīta sistēma īstenībā ir ļoti sarežģīts mehānisms. Tā darbinātājiem jārēķinās ar daudziem taras fiziskā apjoma parametriem tās vākšanas punktos un pārvadāšanas maršrutos, bet vēl piņķerīgāki ir naudas norēķini un tiem vajadzīgās informācijas aprite, kurā EP sasaista dzērienu ražotājus un importētājus, vairumtirgotājus un mazumtirgotājus ar taras pieņēmējiem, kas parasti ir šīs pašas taras mazumtirgotāji. Jā, bet netiek taču prasīts, lai patērētāji nestu pudeles pie tiem pašiem mazumtirgotājiem, no kuriem viņi tās nopirkuši. Tādā gadījumā pēc definīcijas nesakrīt naudas summas, kādas viens veikals 10 centu piemaksas veidā iekasējis no patērētājiem un atdevis EP, bet cits veikals biežāk preču un retāk skaidrās naudas veidā atdevis taras atnesējiem. Protams, tirgotāji grib savu naudu atgūt pēc iespējas ātrāk, bet kas notiks gadījumā, ja veikala darbinieki paši vai viņu nolaidības dēļ vēl kādi citi cilvēki sāks laist caur pudeļu pieņemšanas automātiem jau nodotās pudeles? Kurā brīdī un kā tiks pamanīts, ka veikals šmaucas un apmaksāt tā piestādītos rēķinus par taras atnesējiem atdoto naudu nav pamata? Ne uzreiz, bet tagad EP esot ieguvis spēju katrai pudelei izsekot un nekādus fiktīvus rēķinus neapmaksāt. Cerēsim, ka EP tiešām ir devis padomus Latvijas depozīta sistēmas veidotājiem, lai mūsu sistēma jau uzreiz startētu augstākā līmenī, nekā to nācās darīt igauņiem. Sākotnēji viņi cietuši miljonos – miljonos kādreizējo Igaunijas kronu, nevis tagadējo eiro – mērāmus zaudējumus no tā vien, ka izdarīgi latvieši bāzuši taras pieņemšanas automātos Latvijā vai citur tirgotas pudeles, par kurām depozīts nebija iekasēts. Šādas blēdības tagad novērstas, par ko Neatkarīgā pārliecinājās, piedāvājot automātam depozīta, bet Lietuvas depozīta sistēmā tirgotu pudeli. Automāta – sāksim apgūt, ka to droši vien sauksim par taromātu, – transportiera lente pārslēdzās uz atpakaļgaitu, un ekrāns ar vārdiem un izteiksmīgu zīmējumu apliecināja, ka šī pudele netiks pieņemta un atmaksāta.

Nevar teikt tā, ka depozīta sistēma Latvijā tagad būtu pavisam iznīcināta vai pati iznīkusi. Ļoti neliela skaita stikla pudeļu veidu ir iespējams par dažiem eirocentiem gabalā nodot nākamajai piepildīšanai ar dzērienu. Arī Igaunijā šādu pudeļu veidu nav daudz, toties daudz ir tādu pudeļu, kuru ceļš depozīta sistēmā beidzas ar sadauzīšanu lauskās un to atdošanu pārkausēšanai. Soli pirms dauzīšanas notiek šo pudeļu pilnībā automatizēta sašķirošana caurspīdīgajās, zaļajās un brūnajās pudelēs. Tas izskatās gana iespaidīgi, tāpēc nespeciālistam šķiet, ka pieņemt depozīta sistēmā varētu itin visas stikla pudeles. Ja EP to tomēr nedara, tad tam ir kaut kādi iemesli, kurus būs spiesti ņemt vērā depozīta sistēmas veidotāji arī Latvijā.

Depozīta sistēmas veidošana Latvijā patlaban oficiāli notiek Saeimā, kas pirmajā lasījumā pieņēmusi tādus grozījumus Iepakojuma likumā, kādi paredz iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu. 20. maijā beigsies termiņš grozījumu (uz)labojumu priekšlikumu iesniegšanai. Saeimas deputāti līdz šim priekšlikumus nav iesnieguši, paļaujoties uz to, ka un kā tieši sistēmas ieviešanas gaitu regulēs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Šīs ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere Neatkarīgajai apliecināja, ka ministrija līdz 20. maijam savus priekšlikumus Saeimai iesniegs, bet priekšlikumu saturs vēl top pēdējās konsultācijās ar visām ieinteresētajām pusēm. Līdz ar Iepakojuma likumu būs jāgroza arī Dabas resursu nodokļa likums un jāpieņem Ministru kabineta noteikumi, no kuru pieņemšanas līdz depozīta iedarbināšanai paies droši vien gads.

Tagadējais mēģinājums ieviest depozīta sistēmu Latvijā ir jau sestais. Iepriekš jau piecas reizes pieņemti un atcelti Ministru kabineta noteikumi, kas paredzēja depozīta sistēmas ieviešanu 2003. gada 1. janvārī, 2010. gada 1. janvārī utt. 12. Saeima uzņēmās piešķirt sistēmai likuma spēku, un 13. Saeima ir pārņēmusi aizejošās Saeimas pēdējā brīža piedāvājumu, kas datēts ar pērnā gada 25. oktobri. Divu Saeimas sasaukumu, valdības un VARAM ierēdņu darbošanos virza bailes neizpildīt (bailes neizrādīt, ka viņi pilda) pagājušā gada maijā pieņemto Eiropas Savienības direktīvu 2018/852 par minimālajiem iepakojumu pārstrādes mērķrādītājiem 2030. gadā. Turklāt ir priekšnojautas, ka līdz 2030. gadam šie rādītāji tiks grozīti paaugstināšanas virzienā līdz tādam līmenim, kuru sasniegt bez depozīta sistēmas tiešām nebūs iespējams, lai gan arī šī sistēma neatgūst 100% taras, par kuru cilvēki samaksājuši depozīta jeb ķīlas naudu. Igaunijas 2018. gada rādītāji ir 85,5% atgūtu plastmasas pudeļu, 89,8% – stikla pudeļu un 96,1% alumīnija bundžu. Atliek izsludināt sacensības Baltijas valstu starpā par augstākajiem atgūtās taras procentiem un Latvijai iekļauties šajās sacensībās.