Tavars: Ir pat labi, ka neesam šajā nožēlojamajā valdības koalīcijā

Par dzīvi opozīcijā, par OIK, par Valsts prezidenta vēlēšanām un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētāju Edgaru Tavaru.

– Šopavasar notika divu Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) veidojošo partiju – Latvijas Zemnieku savienības (LZS) un Latvijas Zaļās partijas (LZP) – kongresi. Ko jūsu partijas ir secinājušas, kādus no nospraustajiem mērķiem varat izcelt?

– Šie bija absolūti atšķirīgi kongresi. Zemniekiem pirms gada iezīmējās vadības krīze, kura pēc šīm Saeimas vēlēšanām noslēdzās ar Augusta Brigmaņa nomaiņu pret Armandu Krauzi. LZS bija uzņēmusies visu ZZS vadību 12. Saeimā – valdes un parlamenta frakcijas vadīšanu un vēlēšanu kampaņu. Bija samērā saspringts kongress. Bet, kas man šķiet labi arī šoreiz, ka viņi vienmēr izturas ar cieņu. Arī savstarpējie oponenti ļoti ciena viens otru un savu politisko spēku – Latvijas Zemnieku savienību.

Arī mums – «zaļajiem» – šis kongress bija nozīmīgs – zaļās rezolūcijas pret kaitīgām ķīmijām, prettiesisko OIK un spraigas diskusijas par absurdo Jura Pūces reformu. Tāpat tika pārvēlēta partijas valde, tajā skaitā man tika piešķirts kongresa pilnvarojums turpināt vadīt partiju. Mums priekšā daudz izaicinājumu. Bet, tā kā Latvijas Zaļajā partijā ir paši labākie biedri, tos varēs paveikt.

– Bet 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti ZZS ir, maigi izsakoties, vāji – lai gan ilgu laiku ZZS reitings bija ļoti augsts, tieši pēdējos pāris mēnešos pirms vēlēšanām jūs pamanījāties izzaudēt lielas vēlētāju daļas atbalstu. Vai esat sapratuši savas kļūdas?

– Esam tās analizējuši – sākot ar to, ka kampaņas laikā nebija vienotas reklāmas kampaņas un reģionos bija daudzas atsevišķas kampaņas. Tas radīja apjukumu cilvēkos, lai gan, manā ieskatā, tas nebija galvenais neveiksmes iemesls. Mūsu eksperti izvērtēja daudzos mikroskandālus, taču arī tas nebija galvenais iemesls. Manuprāt, galvenais iemesls bija cits – kaut kur šķietami bija pagaisusi mūsu devīze jeb, es pat teiktu, «mantra», ko izsaka sauklis: «Saimnieki savā zemē!». Iepriekš, kad startējām vēlēšanās, mēs turējām prātā un sirdī tieši šo formulu, jo visus lēmumus, ko vajadzēja pieņemt, mēs pieņēmām tieši caur šādu – savas valsts saimnieka – skatījumu, taču pēdējās vēlēšanās šī doma bija kļuvusi neredzama. Es neteiktu, ka tā bija pazaudēta, taču tā bija neredzama. Mēs darījām visu, lai glābtu savus koalīcijas partnerus – Vienotību, nevis iemiesojām paši savu devīzi. Ir bijušas dažas nozīmīgas kļūdas. Viena no tām, ka no Māra Kučinska valdības netika padzīts Vienotības ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš neko neizdarīja, lai pārtrauktu obligātās iepirkuma komponentes (OIK) shēmu, bet tieši otrādi – Vienotība to piesedza un turpina to darīt arī tagad.

– Bet tagad šī partija, kas mazliet sadalījusies un saucas citos vārdos, ir pastūmusi jūs maliņā. Vai esat adaptējušies opozīcijā, kur, hokeja vārdiem izsakoties, jāpāriet no uzbrukuma aizsardzībā?

– Redzot, ka kriminālapsūdzēta persona ieņem Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu, ka jau divās instancēs tiesāta persona sastāda valsts budžetu kā parlamenta komisijas priekšsēdētājs un ir premjers, pār kuru gulstas aizdomu ēna, ka viņš, iespējams, atmazgājis lielu naudu, es varu teikt, ka ir labi, ka Latvijas Zaļā partija šodien nav šajā koalīcijā.

– Pie budžeta pieņemšanas bija vērojams, ka pozīcija noraida opozīcijas priekšlikumus pat neiedziļinoties. Vai ZZS izdodas vai izdosies kaut ko «izsist cauri» – kādas savas likumdošanas idejas pārvērst par likumiem?

– Deputātiem bija uz galdiem priekšā valdības sastādītais budžets, kas bija nosaukts par «tehnisko budžetu», lai gan tas nebija tehniskais budžets.

Bet man tas nav nekas jauns – esmu savulaik jau bijis opozīcijā. Tas bija laiks, kad varēja redzēt, kurš no līdzgaitniekiem ir bijis patiess.

Opozīcijā var strādāt. Lai gan ar šādu – nepieklājīgu un brutālu – pozīciju nav iespējams racionāli sacensties ar idejām un priekšlikumu kvalitāti. Viņiem debatēt no Saeimas tribīnes par kartona Juri Jurašu šķiet svarīgāk nekā izpildīt kaut vai vienu priekšvēlēšanu solījumu. Bet, kādi nu ir, ar tādiem jāstrādā. Lai gan esam mazākumā, tomēr ir lietas, kas izdodas.

Piemēram, mums kopā ar citiem opozīcijas politiķiem un Didzi Šmitu ir izdevies sagatavot izcilu parlamentārās izmeklēšanas komisijas materiālu par OIK, un domāju, ka tuvāko mēnešu laikā sabiedrība uzzinās visu patiesību par šo afēru. Es ceru, ka šajās komisijas sēdēs klāt būs arī Ģenerālprokuratūras pārstāvis. Ja nu kaut kur ir bijusi vērojama valsts nozagšana un visas sabiedrības apzagšana, tad tas ir jāmeklē šajā maksājumā ar trim burtiem – OIK.

– Jau brīdī, kad janvārī Saeima nobalsoja par OIK shēmas likvidēšanu, bija diezgan skaidrs, ka līdz marta beigām OIK netiks atcelta… To negrasās atcelt, un pat, ja ļoti gribētu, diezin vai bija iespējams to veikt.

– Nepiekrītu, jo to joprojām varētu izdarīt kaut vai tūdaļ, ja būtu kaut nedaudz politiskās gribas. Domāju, ka deputāts Didzis Šmits tieši šā iemesla dēļ atsauca savu kandidatūru kļūt par ekonomikas ministru, jo tagadējais premjers viņam pateica, lai liekas mierā – ka nekādu OIK nevajag atcelt. Valdībā pašlaik nav ne kripatiņas valstiskās domāšanas, un tas ir nožēlojami. Ja gribētu, to OIK lietu varēja izdarīt. Bet Vienotība to nepieļauj. Mums stāsta, ka būšot komersantu prasības miljarda eiro apmērā, tādēļ liek tautai maksāt divus miljardus. Ir zināms, kā tika dalītas OIK licences, īpaši ekonomikas ministra Arta Kampara laikā, kurš tagad ir faktiskais Vienotības līderis. Tāpēc veidojām izmeklēšanas komisiju, pēc kā varēs ar likumisku spēku prasīt atbildes uz šiem jautājumiem par OIK.

– Kāpēc ZZS virza tiesībsargu Juri Jansonu Valsts prezidenta amatam? Vai tad jau tagad nav skaidrs, ka prezidents būs Egils Levits?

– Uz prezidentu pašlaik patiesi kandidē tikai divi kungi – Jansons un Šmits. Levits, kā pats to viņš formulējis, kandidēs pie nosacījuma, ka par viņu balsos valdošā koalīcija – ja bez kādām diskusijām valdošie viņu iecels amatā. Paldies Šmitam un Jansonam, ka viņi piekrita kandidēt pie šādas pilnīgi absurdas situācijas. Bija jau vēl arī citi ļoti cienījami un sabiedrībā pazīstami cilvēki uzrunāti, kuri nepiekrita kandidēt redzot, ka nav jēgas, jo valdošajās aprindās viss jau izlemts. Jo šeit ir koalīcijas padome, kas jau Levitam apsolījusi. Pieļauju, ka līdzīgs apsvērums otrreiz nestartēt bija arī prezidentam Raimondam Vējonim.

Bet sūkstīties un padoties negrasāmies. Pirms pusgada bija viena koalīcija, tagad ir cita, iespējams, pēc pusgada, gada vai diviem atkal būs cita koalīcija.

Ja par Levitu, tad atceros pavisam neseno priekšvēlēšanu laiku, kad viņš brīdināja sabiedrību no lielā populisma viļņa – biedēja, ka Saskaņa un KPV LV var sabloķēties kopā un atņemt valsts gribu. Bet tagad redzam, ka Levits sačupojas ar Artusu Kaimiņu dažos Saeimas ēkas stūros un pēc tam taisa kopīgus selfijus feisbukā. Bet Aldi Blumbergu no KPV LV viņš dēvē par «intelektuāli no Carnikavas».

Ja amata dēļ viņš šodien nodod paša deklarētos principus, tad ko viņš nodos pēc ievēlēšanas?

Tie intelektuāļi, kas tā slavē Levitu Saeimā, būs pirmie, no kuriem viņš norobežosies.

Savulaik, kad bija problēma ar Abreni, Levits bijis uztaisījis divus atzinumus – vienu, kā atdot, un otru, kā neatdot Abreni Krievijai. Tagad ir skaidrs, ka tas tā varēja būt. Levits sagatavoja starptautiskos līgumus, pēc kuriem 200 tūkstošiem krievu militārpersonu nevajadzēja pamest atjaunoto Latviju, un līgumu, pēc kura okupācijas piemineklis Rīgā kļuva par neaizskaramu. Tādā ziņā par Levitu viss skaidrs. Mani pārsteidz Nacionālā apvienība (NA), kurai vajadzēja būt tieši pret tādu kandidātu kā Levits, taču tā arī ir par.

– Bet Levits taču uzrakstīja ļoti nacionālu Satversmes preambulu…

– Bet preambulas rakstīšana ir pagātne. Amatus, sevišķi Valsts prezidenta amatu, nepiešķir par pagātnes nopelniem, bet domājot, kur cilvēks mūs var aizvest, ticis augstajā amatā. Vai tiešām NA neredz riskus?

– Viens no aktuālākajiem jautājumiem pašlaik ir vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par! (AP)) iecerētā pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma. Kas ar šo reformu būs?

– Tautā ne velti ir sakāmvārds, ka septiņas reizes jānomēra un tad var griezt. Šeit mēs redzam, ka vispirms Latvijas karte ir sagriezta un pēc tam tiek mērīts, un kas no tā sanācis. Pirms ķeras klāt pie tik nopietnas lietas kā reforma, vajadzētu rūpīgi izanalizēt, vai cilvēkiem no šīs reformas būs kas labāks. Ir godīgi jāpasaka, kas paliks labāk un kas paliks sliktāk. Un, ja rezultāts kopumā visai sabiedrībai būtu redzami labāks, tad ministram nebūtu jābaidās no iedzīvotāju aptaujām. Tad cilvēki ar prieku balsotu par šādu reformu. Kā arī par vairākiem simtiem tūkstošu valsts eiro nebūtu jāpērk mediji, lai savu reformu slavētu, bet tos, kuri uzdod jautājumus – pazemotu. Reforma nav profesionāli izanalizēta. Ir paņemta tā pati bijusī PSRS laiku karte, un šis tas piezīmēts un pārzīmēts. Likvidēti vēlētie pagasti, bet atstāts Stučkas rajons. Un viss. Absolūti neloģiska karte. Tā nav tendēta uz to, lai cilvēkiem dzīve kļūtu labāka; tā ir tendēta uz to, lai vietvaras reģionos tiktu no cilvēkiem attālinātas vēl vairāk.

Bija jāveido divu līmeņu pašvaldības. Daļa novadu un valsts funkciju jānodod otrajam līmenim, lai neattālinātu pašvaldības no cilvēkiem. Bet AP ir pilsētas partija, kas nevēlas zināt, kāda ir dzīve reģionos – Pūci tas neinteresē. Uz Pūci pat nav ko dusmoties – tāds viņš ir, un tāda ir viņa partija, bet dzīve reģionos ilgtermiņā kļūs vēl sliktāka. Tas mums ar laiku būs jālabo.

– Kā jūs vērtējat tieslietu ministra Jāņa Bordāna (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) vēstuli ārvalstu vēstniecībām, ka Latvijas tieslietu jomā ir ļoti slikti?

– Viņš taču pats atbild par tieslietām! Cilvēks, kas atbild par tiesiskumu valstī, ir pielicis maksimālas pūles, lai grautu Latvijas tēlu citu valstu acīs. Tā vietā, lai strādātu pie tā, lai tiesu prāvas nevilktos desmit gadu pirmajā instancē, lai tiesneši saņemtu cienīgu atalgojumu, lai prokurori saņemtu cienīgu atalgojumu, viņš raksta vēstules.

– Ir vēl satiksmes ministrs Tālis Linkaits no JKP, kurš cērt galvas – izsaka, piemēram, neuzticību Latvijas dzelzceļa valdei, bet vienam tās loceklim tomēr uzticas. Kā vērtējat ministra darbības?

– Toties viņš uzticoties valdes loceklim Ērikam Šmukstam, kura vārds ir VDK «maisos». Iepriekš nedaudz pazinu Linkaiti, kad viņš ar manu un komisijas vērtējumu nonāca lidostas Rīga padomē. Viņš atstāja korektu, pieklājīgu iespaidu kā speciālists, taču tagad viņu vairs nevar pazīt – viņš ir pilnīgi cits cilvēks. Rodas sajūta, ka viņš nevada Satiksmes ministriju, bet viņu rausta kāds cits. Nojaušu, kurš. Man nav pagaidām pierādījumu, bet gan jau tas taps zināms, nebūs ilgi jāgaida.

– Vai tad tas vairs kāds noslēpums, ka Šveices advokāts Rudolfs Meroni un viņa cilvēki vada uzņēmumu, kas ir neapmierināts ar Latvijas dzelzceļa valdi? Un Linkaits izpilda pasūtījumu.

– Arī par to daudz kas liecina.

Ar laiku uzzināsim arī par to daudz vairāk. Katrā ziņā ZZS šādā brutālā veidā neiejaucās kapitālsabiedrību darbā. Tas, kā tas notiek pašlaik – politizēti un bezkaunīgi -, ir kas neredzēts.

– Rīgas domē ir daudz skandālu…

– Rīgas domē ir problēmas, un tas ir tagad redzams. Tas nebija redzams, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā strādāja Juta Strīķe un Juris Jurašs. Varbūt tas bija saistīts ar to, ka Juraša sieva strādāja Rīgas brīvostā, ja nemaldos, par ļoti labu algu – par četriem vai vairāk tūkstošiem mēnesī.

Rīgas domes sakarā arī VARAM ministrs Pūce taisa savai partijai un Ušakovam reklāmu. Tajā naktī, kad viņš paziņoja par Ušakova atstādināšanu, bija palikušas 90 dienas līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kurās startē Ušakovs. Šajā laikā vairs nav iespējams, ka tiesa varētu nospriest, kam juridiska taisnība strīdā par to, vai Pūce Ušakovu atstādinājis tiesiski vai nē. Abi – gan Pūce, gan Ušakovs – saviem vēlētājiem tagad var dziedāt katrs savu dziesmu. Ušakovs – ka viņš atstādināts prettiesiski, jo neesot latvietis, bet Pūces biedri var laist «džinglus», ka viņi ir vienīgie varoņi, kuri atstādināja neganto Ušakovu. No šo abu partiju sabiedrisko attiecību izrādes cieš visi, bet visvairāk rīdzinieki.

– LZS kongresā bija redzams, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas šo partiju maz interesē un visu uzmanību tā pievērš iekšpolitikai, bet – kā ir ar LZP?

– Eiroparlamenta vēlēšanas uzskatām par nozīmīgām, un Latvijas Zaļās partijas kongresā pat vesela sadaļa tika veltīta šai tēmai. Tika prezentēti visi Eiroparlamenta deputātu kandidāti.

Manuprāt, starp visu politisko spēku cilvēkiem, ko partijas sūta uz Eiroparlamentu, viscienījamākais ir Raimonds Bergmanis. Viņš ar saviem darbiem ir pierādījis, ka var aizstāvēt un pārstāvēt Latviju nesavtīgi un ar vislielāko degsmi.

Foto: F64