Rietumeiropā piemin pirms 75 gadiem notikušo desantu Normandijā

Ar plašiem pasākumiem Apvienotajā Karalistē un Francijā pieminēta 75. gadskārta kopš rietumu sabiedroto spēku desanta Normandijas piekrastē – 1944. gada 6. jūnija rītā uzsāktā militārā operācija ievadīja tā sauktās otrās frontes atklāšanu un veicināja nacistiskās Vācijas sagrāvi Otrajā pasaules karā. Desants, kurā piedalījās vairāk nekā 150 000 karavīru (lielākoties amerikāņi, briti un kanādieši), joprojām ir lielākā šāda veida militārā operācija pasaules vēsturē.

1944. gada 6. jūnijs iegājis vēsturē kā D-Diena (D-Day), kad pēc ilgas plānošanas amerikāņu ģenerāļa un vēlākā ASV prezidenta (no 1953. līdz 1961. gadam) Dvaita Eizenhauera vadībā tika uzsākta operācija Overlord, kuras mērķis bija atbrīvot Rietumeiropu (iesākumā Franciju) no nacistiskās Vācijas spēkiem. Paša D. Eizenhauera izteikumi liecina, ka viņš nav bijis pilnīgi pārliecināts par iebrukuma izdošanos, taču uzsvēris, ka ir gatavs uzņemties visu atbildību.

Portsmutā un Normandijā – bez Putina

Trešdien vērienīga piemiņas ceremonija tika sarīkota Anglijas pilsētā Portsmutā – vietā, kur sabiedrotie 1944. gada maijā sāka slepeni pulcēt savus spēkus iebrukumam Normandijā. Uz pasākumu bija ieradušies arī vairāki simti D-Dienas veterānu, kurus sveica 93 gadus vecā karaliene Elizabete II. «Kara laiku paaudze – mana paaudze – joprojām ir dzīvespriecīga, un esmu gandarīta būt kopā ar jums,» Reuters citē karalienes sacīto, atgādinot, ka arī viņa devusi personīgu ieguldījumu nacistiskās Vācijas sakaušanā, jo Otrā pasaules kara gados pildījusi automehāniķes pienākumus tā dēvētajos britu sieviešu palīgspēkos. Starptautiskās ziņu aģentūras uzsver, ka karalienes uzruna bijusi daudz emocionālāka nekā citkārt, un tas izskaidrojams tieši ar to, ka viņai ir palikušas savas atmiņas par piedzīvoto kara gados.

Portsmutā bija pulcējušies 16 pasaules valstu līderi, liela daļa no kuriem vakar devās uz Normandiju, kur notika vēl vairāki piemiņas pasākumi. Zīmīgi, ka šogad uz atceres pasākumiem nebija aicināts Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kuram lojālie mediji nav palaiduši garām iespēju pažēloties par «vēstures pārrakstīšanu», uzsverot, ka Otrā fronte tika atklāta vien brīdī, kad padomju spēki jau bija izšķīruši kara iznākumu Austrumu frontē. Maskava V. Putina, kurš līdzīgos pasākumos piedalījās 2004. un 2014. gadā, neuzaicināšanu acīm redzami ir ņēmusi ļaunā, un šīs valsts avīzēs un televīzijas kanālos atkal pilnā sparā tiek kultivēts vēstījums par ASV un tās satelītu vēlmi nolaupīt PSRS uzvaru pār nacistisko Vāciju.

Lai gan pirms 75 gadiem notikušajā desantā Normandijas pludmalēs padomju spēki patiešām nepiedalījās, zināms pamats šādam viedoklim ir – to atzīst pat ziņu aģentūra AFP, norādot, ka bez padomju spēku panākumiem Austrumu frontē veiksmīga operācija Normandijā varētu būt neiespējama. Socioloģiskajā aptaujā, ko kompānija Ifop Francijā veica neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām, noskaidrojās, ka 57% franču uzskata – lielāko ieguldījumu nacistiskās Vācijas sagraušanā devusi tieši PSRS, un tikai 20% izteicās, ka augstāk vērtē amerikāņu paveikto. Taču nākamajās desmitgadēs sabiedriskais viedoklis pakāpeniski, bet neatgriezeniski mainījies. Šādu pavērsienu Francijā sekmējusi gan Maskavas vadītā sociālisma bloka norobežošanās aiz dzelzs priekškara aukstā kara gados, gan diezgan agresīvā ASV propagandas kampaņa (par D-Dienas notikumiem uzņemta ne viena vien slavena Holivudas filma), gan tas, ka jau pirms piecdesmit gadiem Francijā beidzās Šarla de Golla ēra. Šis valstsvīrs uzskatīja desantu Normandijā par ne īpaši būtisku Otrā pasaules kara epizodi, jo acīmredzot bija apvainojies, ka tajā būtiskas lomas nebija franču Pretošanās kustībai. Francijā oficiālā līmenī D-Dienu sāka pieminēt vien 1984. gadā, kad pie varas bija nonācis Fransuā Miterāns, kuram bija lieliskas attiecības ar amerikāņu kolēģi Ronaldu Reiganu.

Vērienīgais desants

D-Dienā Francijas ziemeļrietumos desantējās aptuveni 156 000 sabiedroto karavīru, kuri sākumā nostiprinājās Normandijas piekrastē, bet jau pēc neilga laika uzsāka ofensīvu, kuras rezultātā jau pēc mazliet vairāk nekā diviem mēnešiem tika atbrīvota Parīze, vēsta Reuters. Desanta operācijā tika izmantoti aptuveni 7000 kuģu un laivu, kas aptuveni 80 kilometru garajā piekrastes posmā jau pirmajā dienā nogādāja vairāk nekā 10 000 transporta līdzekļu, kas tika izmantoti tālāka uzbrukuma attīstīšanai. Tiek lēsts, ka 1944. gada 6. jūnijā sabiedrotie zaudēja aptuveni 4400 karavīru – lielākie sarežģījumi radās amerikāņu kontingentam, kam bija jāizceļas tā dēvētajā Omahas pludmalē (visiem piekrastes sektoriem bija piešķirti kodēti nosaukumi), kuras klinšainajā piekrastē vācieši bija izveidojuši labi nocietinātu aizsardzības līniju. Šis piekrastes reģions vēlāk tika iedēvēts par Asiņaino Omahu.

Amerikānis Čārlzs Normens Šejs, kurš 1944. gada jūnijā bija 19 gadu vecs armijas sanitārs, sarunā ar AP desantēšanos atminas kā kaut ko šausmīgu. Karavīri pārsaluši jau ceļā uz Normandijas piekrasti, bet, tuvojoties tai, kļuvis skaidrs, ka desanta laivas krastu sasniegt nespēs, jo vācieši bija ierīkojuši fortifikācijas arī ūdenī – uzstādot piekrastes seklajā daļā lielus no dzelzs izgatavotus trijkājus. «Cilvēks, kurš iekrita ūdenī, pārkāpjot no transporta kuģa uz desanta laivu, bija uzskatāms par mirušu. Citus noslīcināja pārāk smagais ekipējums,» stāstījis Č. Šejs. Viņam ar lielām pūlēm izdevies nonākt krastā, kur uzreiz bija jāķeras pie sanitāra pienākumu veikšanas, jo ievainoto bijis ļoti daudz. Turklāt daļa no viņiem atradušies pie pašas ūdens līnijas un, pieņemoties spēkā paisumam, varēja noslīkt, tādēļ sākumā ievainotie bija jāpārvieto tālāk kāpās un tikai pēc tam viņiem bija iespējams sniegt medicīnisko palīdzību.

Uzbrukums visā piekrastes garumā sākās sinhroni, pulksten 6.26 pēc Londonas laika. Taču pirms tam bija veikti nepieciešamie sagatavošanas darbi. Naktī uz 6. jūniju vāciešu pozīcijas Normandijas piekrastē tika spēcīgi bombardētas, vēlāk to apšaudi turpināja sabiedroto karaflotes artilērija, bet no aizmugures vāciešiem uzbruka izpletņlēcēji, kuri bija desantējušies nakts aizsegā. Visa piekraste bija sadalīta piecos sektoros, un četros no tiem (atskaitot Omahas pludmali) desanta operācija tika paveikta spīdoši, ciešot mazākos iespējamos zaudējumus.

Taču tā ne tuvu nebija viegla un vienkārša uzvara, uzsver AFP. Sabiedroto spēku virspavēlnieks Eiropā D. Eizenhauers 5. jūnijā savā dienasgrāmatā rakstīja: «Lēmums uzbrukt šajā laikā un šajā vietā ir pamatots ar labāko informāciju, kas mums ir pieejama. Gadījumā, ja mums nepaveiksies, visa vaina par kļūdām gulsies tikai uz mani.» Daži avoti vēsta, ka par sabiedroto uzbrukumu Normandijā nopriecājies arī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers, kurš par notikušo informēts tikai kādas četras stundas pēc uzbrukuma sākuma, jo neviens nav riskējis traucēt viņa naktsmieru. Ā. Hitlers bijis pārliecināts, ka vācu spēkiem ātri vien izdosies atvairīt uzbrukumu un mainīt kara gaitu.

Plānošana un māņu manevri

Padomju Savienība un tās līderis Josifs Staļins jau kopš 1942. gada augusta uzstājīgi bija aicinājuši rietumu sabiedrotos uzsākt uzbrukumu Vācijai Otrajā frontē, taču gan Vašingtona, gan Londona labi apzinājās savas iespējas un to, ka jebkura kļūda var beigties ar katastrofu, liekot Hitleram pavērst savas kara mašīnas varenību pret Britu salām. Briti vēl joprojām nebija īsti atguvušies pēc laimīgās izglābšanās Denkerkā, lielākā daļa amerikāņu resursu bija novirzīti cīņai pret Japānu Klusā okeāna reģionā, bet Francijas armija tobrīd faktiski nepastāvēja, raksta žurnāls All About History. Bija nepieciešams laiks, lai rietumu sabiedrotie spētu mobilizēt savus spēkus un dotu nacistiskajai Vācijai tādu triecienu, no kura tā nespētu atgūties.

Operācijas Overlord plānošana sākās 1943. gada vasarā. Tajā tika iesaistītas visdažādākās struktūras, ieskaitot raidkorporāciju BBC, kas izsludināja konkursu par skaistākajām Eiropas pludmaļu atklātnītēm vai fotogrāfijām. Konkursa ietvaros tika iesūtīts miljoniem attēlu, kas nonāca uz Kara ministrijas analītiķu galdiem – šis bija viens no paņēmieniem, lai izspriestu, kurš piekrastes reģions ir vislabāk piemērots desanta operācijai.

Jau pēc tam, kad par operācijas Overlord mērķi bija apstiprināta Normandija, briti un viņu sabiedrotie uzsāka vērienīgu ienaidnieka maldināšanas kampaņu jeb operāciju Fortitude. Vācieši rēķinājās ar drīzu uzbrukumu, bet sabiedroto uzdevums bija pārliecināt Berlīni, ka tas notiks jebkurā citā vietā, tikai ne Normandijā. Šā mērķa sasniegšanai tika piesaistīti dubultaģenti, bet Edinburgas un Duvras apkaimēs briti izveidoja viltus armijas bāzes, kurās izvietoja butaforisku militāro tehniku. Londonas mērķis bija radīt iespaidu, ka desants paredzēts Kalē apkaimē, bet Norvēģijas virziens ir paredzēts tikai kā viltus manevrs. Spriežot pēc visa, vācieši uz šīs dezinformācijas uzķērās. Pat tad, kad iebrukums Normandijā jau ritēja pilnā sparā, vērmahts nesteidzās uz turieni sūtīt papildspēkus, kļūdaini uzskatot, ka īstais desants gaidāms Kalē apkaimē. Viena no lielākajām britu priekšrocībām tobrīd bija tā, ka viņiem jau bija izdevies uzlauzt vācu šifrēšanas mašīnu Enigma kodus, un Londona lieliski zināja, kādas pavēles vācu ģenerālštābs dod armijas un flotes vienībām. Lai ienaidnieku maldinātu vēl vairāk, tieši šajā brīdī Eiropā bija ieradušies amerikāņu un kanādiešu indiāņi, kuri radiosakarus starp dažādām vienībām nodrošināja savās dzimtajās valodās – vāciešiem nebija laika, lai atrastu to zinātājus, un šāds šifrēšanas veids izrādījās ļoti efektīvs.

Paldies meteorologiem

Lai desants Normandijas piekrastē būtu veiksmīgs, vajadzēja sakrist arī laika apstākļiem – sabiedrotajiem bija nepieciešams pilnmēness, skaidras debesis (lai nodrošinātu aviācijas atbalstu) un ne īpaši straujš paisums. Sākotnēji uzbrukums bija ieplānots 5. jūnija rītā, taču pēdējā brīdī britu militārajiem meteorologiem izdevās pārliecināt D. Eizenhaueru operācijas sākumu atlikt uz vienu diennakti. Laika apstākļu prognozēšana konkrētā reģionā arī mūsdienās nav pats vienkāršākais uzdevums, bet pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados tas reizēm atgādināja absolūtu zīlēšanu kafijas biezumos, vēsta BBC.

Tomēr britu rīcībā bija Skotijā bāzētā Karalisko Gaisa spēku 518. eskadriļa, kuras lidotāji ik dienu devās astoņas līdz desmit stundas ilgās misijās, fiksējot gaisa temperatūru un atmosfēras spiedienu dažādos augstumos virs Atlantijas okeāna. Šie dati tika izmantoti īstermiņa laika prognozes izstrādāšanai, un 1944. gada jūnija sākumā britu militārie meteorologi bija pārliecināti – naktī uz 5. jūniju Normandijas piekrastē plosīsies vētra, bet jau nākamajā dienā jūra nomierināsies. Dēļ tā, ka sabiedroto spēku pavēlnieks Eiropā tobrīd bija amerikānis D. Eizenhauers, radies iespaids, ka tieši amerikāņi arī bijuši operācijas Overlord galvenie īstenotāji, taču tas neatbilst patiesībai, jo vairākums viņam pakļauto virsnieku bija briti. Viņiem arī izdevies pārliecināt amerikāņu ģenerāli, ka laika prognoze ir diezgan droša, jo pretējā gadījumā D-Dienas operāciju būtu nācies atlikt vismaz uz divām nedēļām. Interesanti, ka pārtvertie vāciešu ziņojumi liecinājuši – Berlīne uzskatījusi, ka arī 6. jūnijā būs nejauks un desantam nepiemērots laiks, tādēļ ģenerālis Ervīns Rommels, kuram bija uzticēta Normandijas aizstāvēšana, droši devies uz Vāciju, lai apsveiktu sievu dzimšanas dienā.