Deportācijas sakropļoja gan aizbraukušos, gan palikušos

«Piedod, maizīt,» viņa klusi nosaka, nobučo maziņo rupjmaizes kancīti, kas sakaltis smilšu drupanumā, un teju ar bijīgumu izmet to atkritumu spainī. Šodien nevienam tas neko nenozīmē, tas kancītis. Toreiz, kad ome bija izsūtīta uz Sibīriju, tāds akmensciets knibucis būtu izglābis kādam dzīvību – tā viņa stāstīja. Bads un nāve tad gāja roku rokā kā izģinduši dvīņi. Šodien mazmeita klausās un dzird – jā, dzird un saprot, ko stāsta ome. Un ar sirds asinīm raksta dārgas, mūžam neizdzēšamas atmiņas…

Atkal beidzies Latvijas skolēnu eseju konkurss par tēmu – 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Desmitiem bērnu, pusaudžu un jauniešu ir mēģinājuši iedziļināties to tālo dienu satriecošajā tuvumā, jo 78 gadi nav spējuši nedz balināt sāpes, nedz attālināt skumjas par tuvo un mīļo cilvēku baiso likteni, kuru viņi neizvēlējās. To viņiem uzspieda okupanti.

Eseju konkursu jau astoņus gadu organizē fonds Sibīrijas bērni, ko vada Dzintra Geka. Šodien Neatkarīgā piedāvā nelielu sarunu ar Dzintru Geku.

– Kāpēc organizējat šādu konkursu? Skolēniem šodien būtiska laika aizpilde ir aifoni, planšetes un citi gadžeti. Vai viņiem pietiek laika un emociju tik neizprotamiem un it kā seniem notikumiem kā deportācijas?

– Tāpēc, ka šāds konkurss ir mūsu fonda pienesums jaunu cilvēku izglītošanā par deportācijām. Informācijas kvalitāte, ko bērni saņem, ir atkarīga no skolotājiem un vecākiem. Reizēm, komunicējot ar jaunajiem cilvēkiem, pārņem dziļas skumjas: daudzi no viņiem nezina neko par mūsu tautas vēsturi. Tāpēc mēs, fonda cilvēki, daudz braucam uz skolām, demonstrējam filmas par Sibīriju un latviešu likteņiem, dalām grāmatas, stāstām… Fonda darbības sākumā, ap 2002. gadu, regulāri gājām uz Izglītības ministriju – ar domu, ka no tās varētu sagaidīt kādu atbalstu, taču īpašu atsaucību nesagaidījām. Reiz savai mazmeitai pavaicāju: vai esat mācījušies kaut ko par Latvijas vēsturi, par 40. gadiem? Nē, viņa atbildēja, mēs par seno Romu mācāmies. Varbūt tā nav mana valstiskā, bet gluži cilvēciskā atbildība: vēlēties, lai bērni zina ko vairāk par savu Latviju. Ko tad parasti saka tādos gadījumos? Lai kaut kas tāds neatkārtotos. Pasaule ir kļuvusi tik trausla, cilvēki joprojām tiek mocīti un nogalināti, vēsture diemžēl atkārtojas, turklāt vēl briesmīgākā veidā. Un mēs vienmēr ceram, ka Latvija tiks pasargāta no šīm briesmām…

– Par ko liek domāt konkursa rezultāti?

– Par to, ka cilvēciskā līmenī mēs cits citu saprotam. Mums ir sadarbība ar Krievijas raidstaciju Eho Moskvi, viņi lūdza, lai mēs pārsūtām sacerējumu fragmentus, un raidstacijas cilvēki bija sajūsmināti par bērnu sacerējumiem. Vienīgi – politiķi nespēj saprasties, un viņi šo savstarpējo naidu novirza uz pārējiem cilvēkiem. To drausmīgo, masīvo propagandu, kas Krievijā tiek kultivēta pret Latviju, mēs katru gadu «izbaudām», braukdami uz Krieviju, uz bijušajām Gulaga nometnēm, uz nometinājuma vietām, kur dzīvoja šeit mītošo bērnu vecvecāki… Kad es oficiāli lūdzu, lai tiek uzņemta 17 cilvēku grupa Noriļskā, kur gribējām apmeklēt Lamas ezeru, pie kura savulaik tika nogalināti Baltijas valstu virsnieki, mums atbildēja, ka mēs esam valsts, kas Krieviju aplej ar dubļiem… Par laimi, mūs uzņems mūsu draugs, kāds latviešu izcelsmes cilvēks, vārdā Oļegs Kraševskis, kurš palicis dzīvot Krievijā. Viņa tēvu nošāva 1937. gadā, Lielā terora laikā.

– Kāds ir mērķis tiem cilvēkiem, kuri kopā ar jums katru gadu dodas uz Krieviju?

– Piemēram, Jelgavas lauksaimniecības universitātes profesors Jānis Ābele devās uz Krieviju ar vienu domu: lai Tomskas apgabalā, purvā, sameklētu vecāsmātes kapu un aizvestu uz turieni mācītāju. Pirms diviem gadiem mēs to paveicām, gājām septiņus kilometrus pa taigu, līdz sākās Vasjuganas purvs… Tas bija skarbi. Jānis Ābele teica, ka tas ir svarīgākais, ko viņš gribējis izdarīt. Šis notikums tika nofilmēts, un Jānis ar šo filmas fragmentu izbraukāja pa daudzām skolām. Viena lieta ir pastāstīt, bet pavisam kas cits – pastāstīt un parādīt.

– Kā jaunieši to visu uztver?

– Ļoti ieinteresēti. Svarīgi ir, lai stāstītājs būtu bijis tajās vietās un lai prastu aizraut un aizkustināt. Sibīrijas bērnu stāstos un filmās, ko esam uzņēmuši, ir īsti varoņi, par kuriem jāstāsta. Kāpēc tad par seriālu Černobiļa visi jūsmo? Tāpēc, ka tajā viss ir reāli, skarbi un patiesi. Bet, lai tā būtu, ir jāiegulda milzu nauda. Tad, kad es 1999. gadā sāku veidot filmu par deportācijām, par to runāt nebija prestiži. Tagad situācija pamazām mainās.

x x x

Alise Zita Zeidaka, 12. klases skolniece, uzrakstīja stāstu par savu vecmāmiņu – tēva māti. Alise saņem Neatkarīgās Rīta Avīzes speciālo balvu par šo darbu. Šis stāsts gan ir par 1949. gada deportācijām, tomēr sāpes ir vienādas – gan 14. jūniju, gan 25. martu atceroties.

Par tiem, kuri nepamodīsies

Marts ir dabas gausā mošanās. Lēni kūst sniegi, kautrīgi sāk gavilēt putni, ziema vēl negrib padoties cikliskajai pasaules rita gaismas uzvarai pār tumsu, bet daba zina, ikkatra tās sīkākā šūna zina, ka drīz, pavisam drīz sekos pamošanās. Togad tā nebija – tajā martā viņas sirds sasala uz mūžīgiem laikiem. Putnu trallināšana, maija smaržu eksplozija, pat vasaras dzīvīgums, rudens labi padarītā darba sajūta – nekas to vairs nespēja atmodināt. Ne togad, ne kādu citu gadu.

Tā «viņa» bija mana mamma – kupla, kārtīga lauku sieva, kas nekad negaudās, kad bija jāiet slaukt govis, jāvaktē četru bērnu pulciņš, jārūpējas un jānodrošina dzīve savai saimei. Tajā martā, kad sasala mammas sirds, aizveda manu papu. Man bija astoņi gadi, kad svešie, krieviski runājošie, dusmīgie onkuļi savāca papu, un viss. Mēs – pārējie ģimenes locekļi – tobrīd slēpāmies pagrabā, raudājām, lūdzāmies, lādējām likteni (..). Mēs nebijām kulaki, kur nu! Vecāki, četri bērni un vecāmamma – visi mitinājāmies nelielā divistabu mājelē, ko mamma ar papu bija uzcēluši vēl tajos laikos, kad Latvija bijusi brīva zeme. Tomēr papu aizveda. Mamma jau gadiem bija ar šķību aci skatījusies, kad paps atkal un atkal devās uz ciemata centru un iesaistījās visādu svarīgu lēmumu lemšanā, kultūras pasākumu rīkošanā un, kā mamma teica, kašķu meklēšanā. Paps bija arī kordiriģents un vijolnieks, bet pirmo vijoli spēlēja ne tikai muzikālos sarīkojumos – viņš bija tāds cilvēks, kuram bija jābūt epicentrā, kurš nemācēja klusēt, kad to vajadzēja, kurš nemācēja dzīvot tajā pasaulē, kādu atnesa krieviski runājošie onkuļi un padomju vara. Un, lūk, tā nu paps kļuva par dzimtenes nodevēju – tā viņu sauca, tāpēc viņu aizveda.

Pirmie mēneši bija vismokošākie. Lai arī daba un lauku darbi neļāva pagurt un ieslīgt savu skumju akačos, neziņa par papa likteni mūs mocīja un nodarbināja ik mirkli. Mamma vairs nesmaidīja, jā, viņa, allaž skaļā un bravūrīgā sieviete, nu bija kļuvusi par aukstu un klusu eksistences formu, kura, šķiet, vairs neatminējās, kas ir prieks un vieglums. Viņas tumšos, biezos matus arvien vairāk pārklāja pelēki pavedieni, viņas veselīgo seju nesaprotami strauji pārņēma grumbu tīklojums. Mums, bērniem, neziņa bija vieglāka. Ne mēs nosirmojām, ne pārstājām ēst un smaidīt – mums tikai ļoti, ļoti trūka papa dziesmu, joku, ampelēšanās un kāda reta stingrāka vārda. Mūsu iztikšana nekad nebija bijusi medusmaize, tāpēc niecīgo pārtiku un nabadzīgo dzīvošanu spējām pieciest. Neatminos, kad, bet pēc ilgas, ilgas neziņas un gaidīšanas saņēmām vēstuli. Paps bija dzīvs! Kaut kur Sibīrijā. Mājās braukt nevarēšot, viņam jāpaliek tur un jātaisa sliedes, jo svešie onkuļi tā liek. Mans bērna prāts neapjēdza, kā tas var būt, ka liek. Mamma, protams, saprata. (..) Lai arī viņš – mans tēvs – pēc astoņiem gadiem tomēr atgriezās mājās, tas vairs nebija paps, tas bija svešs onkulis, nomocīts dzīvnieks, salauzta dvēsele.

(..) Bērni auga, mamma strādāja melnu muti, krieviski runājošie onkuļi turpināja diktēt, kā mums jādzīvo. Paps tur – svešumā un tālumā – taisīja sliedes, dzēra ar citiem bēdu brāļiem, vairs nejokoja un nečīgāja vijoli (..). Aukstie vēji, smagais darbs un zaudētā brīvība ar katru svešumā pavadīto stundiņu arvien vairāk izsūca dzīvību no papa šūnām. Reiz viņš bija garš, stalts, izskatīgs jauneklis, ko katra ciema meiča jaunībā bija slepeni nolūkojusi par brūtgānu, bet Sibīrijā pavadītais laiks atņēma itin visu, ko mēs viņā mīlējām un ko apbrīnojām. Tur viņš vairs nespēlēja pirmo vijoli un nemeklēja kašķus, viņš tikai eksistēja, karodams pats ar savu prātu, kurš te viņam lika meklēt jelkādu iespēju, kā darīt sev galu, te uzurdīja atmiņas par mājām un ģimeni, kas deva kādu malku dzīves spara eksistēšanas turpināšanai.

Kāda bija dzīve tur – svešumā? No papa vēstulēm sapratām tikai to, ka bezdievīgi salst, ka ziemas ir daudz nežēlīgākas nekā pie mums, ka cilvēks ir gatavs pat suni apēst, lai tikai nodrošinātu dzīvības mehānisma funkcionēšanu. Papam reiz patika sniegs, ziemās viņš stundām ilgi mēdza slēpot cauri mežiem un pāri ezeriem. Vēstulēs viņš rakstīja, ka to nīstot, jo salst tā, ka visi nervu gali deg un tiek stindzināti vienlaikus. Tā laikam ir tad, kad salst dvēsele. Nez, vai visiem tur sala dvēseles? Vecāmamma, kas nākamajā ziemā pēc papa aizvešanas devās uz citu saulīti, zināja stāstīt, ka vientulība un atraušana no mājām, no tās pasaules, kas saaugusi ar cilvēka sirdi, ir visnežēlīgākā spīdzināšana un ka svešums nogalina visu, kas cilvēku padara par cilvēku. Es ienīstu tos krieviski runājošos onkuļus, viņu pasauli, viņu stulbos sarakstus un lēmumus, visu, kas nogalināja cilvēku, kas reiz bija paps.

Trīs gadus pirms papa atgriešanās mamma salūza. Kolhozs, sadzīves ķibeles, visas rūpes par bērnu izskološanu, apģērbšanu un iederēšanos padomju varas pasaulē viņas dvēseli izsūca un aprija. Viņa, krietnā, visu varošā, darošā sieviete, sāka dzert. Padomju pasaule pieprasīja strādīgus ļaudis, tādus, kas strādā, dzīvo, elpo, un sazin’ vēl ko dara kolektīvā labuma vārdā. Mamma visu dzīvi un jo sevišķi pēdējos gadus bija dzīvojusi kā kombains, kas tikai funkcionē citu labuma nodrošināšanai. Cilvēks, pat visstiprākais radījums uz pasaules, nespēj mūžīgi dzīvot bez prieka, jēgas un vēlmes elpot. Kādā pasēdēšanā ar kolhoza ļaudīm mamma iepazina Pāvelu, traktoristu, vietējo muzikantu, kausli un pļēguru. Tā mamma, kas mums vēl bija pirms papa aizvešanas, uz Pāvelu būtu nicinoši paskatījusies un neielaidusies nekādās sarunās, bet tās mammas jau vairs nebija. Tā nu viņi caur pudeli viens otrā ieskatījās. Nebija jau arī tā, ka abi tikai dzerstījās – arvien tupināja darboties kolektīva labā, jo citādāk taču dzīvot nemaz nevarēja -, tomēr kaut kur slepeni iegūtā, mājas apstākļos brūvētā dzira ļāva kaut uz mirkli nedomāt par jēgu.

Man bija sešpadsmit gadu, kad paps atgriezās. Tajos laikos bērni pieauga ātrāk, tādēļ man, sešpadsmitgadīgam skuķim, pieradušam gan par sevi parūpēties, gan pelnīt naudu, tēva atgriešanās nešķita kā visu šo gadu gaidītā brīnuma piepildījums, jo tā cilvēka, ko toreiz aizveda, jau nebija. Svešums, drausmie apstākļi, vientulība un atšķirtības gadi bija kā kārs kaķis, kas apžļembājis mazu pelīti. Jā, pelīte bija palikusi dzīva, tomēr… Visu tālo ceļu mājup paps bija domājis par mums, par mammu, par to, vai viņš maz spēs vēl būt ģimenes galva un vai pēc visiem šiem gadiem mums, viņa bērniem, vēl būs vajadzīgs tēvs. Skaidrs, ka nekāda spožā nākotne dzimtenē viņu negaidīja, jo bērni bija jau izauguši un devušies uz pilsētu kļūt par pilnvērtīgiem biedriem, zobratiņiem režīma diktētajā sistēmā, bet dzimtenē valdīja sveša vara. It kā sveša, bet vienlaikus – līdz kaulam iepazīta, esot izsūtījumā. Ja tur, svešumā, viņu pie dzīvības uzturēja idealizētas atmiņas un domas par dzimteni gluži kā no Virzas grāmatām, tad, tuvojoties tai, paps arvien vairāk apzinājās, ka ne atgriešanās, ne turpmākā dzīve nebūs rozēm kaisīta.

Mūsmājas pagalmā valdīja svētdienas rosība, kad jāpaspēj apkopt dārziņš nevis kolhoza, bet savām vajadzībām un priekam. Pāvels, izgāzis vēderu, slaistījās uz mūrīša, mamma šiverējās ķēķī, gādādama pusdienu tiesu, bet mēs ar brāli darbojāmies piemājas dārzā, kad ceļa galā ieraudzīju cilvēku. Jo tuvāk svešais nāca, jo spilgtāk manā prātā šaudījās doma: «Bet ja nu tas ir viņš?»

Visbeidzot mēs ieraudzījām svešinieku – nosirmojušu, pagalam izdilušu un svešādu vīrieti, kas nenoliedzami bija mūsu tēvs. Brālis, būdams četrus gadus par mani jaunāks, īsti viņu neatminējās, tāpēc viņam šī satikšanās bija vēl jo dīvaināka. Varbūt vajadzēja mesties tēvam ap kaklu, taču es to nedarīju. Šie prombūtnes gadi kā necaurejams mūris bija nostājušies starp mums. Viņš stāvēja mēms un nekustīgs, viņa acis, kurās reiz šaudījās priekpilnas un dzīvīgas dzirksteles, izskatījās kā izžuvušas, man pat šķiet, ka tās bija mainījušas krāsu. Tās bija kādas divas minūtes, kurās mēs trīs stāvējām kā sasaluši, līdz pagalmā iznāca mamma. Viņa, ieraudzīdama tēvu, zaudēja samaņu. Tad pagalmā iznāca Pāvels, un tēvs saprata, ka mājas, pēc kā viņš visus šos gadus tā bija alcis, ir zudušas. Pati ēka stāv kā stāvējusi, bet visu, kas ēku padara par māju – saimnieci, kas to piepilda ar dzīvību, un bērnus, kas tajā iedveš prieku – viņš ir zaudējis.

Pāris mēnešus tēvs dzīvoja, nerazdams savu vietu, līdz pakārās tajā bērzā, zem kura reiz abi ar mammu bija izsapņojuši kopdzīvi. Ļaudis runāja, ka viņš esot bijis nojūdzies un pagalam slims – naktīs klīdis apkārt, miegā kliedzis un reiz pat uzbrucis kādam nevainīgam biedram. Toreiz, 1949. gada martā, padomju vara nežēlīgi saplosīja manu ģimeni, sakropļodama ne tikai aizbraukušo, bet arī mūs – palikušos. Lai arī nu mani mazbērni elpo brīvā Latvijā, padomju režīma deportācijas ir salauzušas latviešu tautas likteni, daļai atņemdamas dzimteni, veselību, ģimeni un drošību – pamatu, bez kura cilvēks ir kā puteklis pasaules vētrās.

Foto: F64