Turlais: Cīņa par varu notiek zemā politiskās kultūras līmenī
Dainis Turlais Rīgas domes priekšsēdētāja amatā bija tikai 21 dienu, līdz tika gāzts. Par to, kas notiek domē, kas bija viņa gāzēji, kas notiks turpmāk, Neatkarīgās intervija ar Rīgas domes deputātu Daini Turlo (Gods kalpot Rīgai).
– Dažkārt pirms intervijām mēdzu kādam kaimiņam vai pirmajam pretimnācējam vaicāt, ko man pajautāt politiķim vai amatpersonai, kuru eju intervēt. Jautājums no tautas Dainim Turlajam skan: «Kāpēc jūs vispār piekritāt kļūt par Rīgas mēru, ja bija nojaušams, ka strādāt jums neļaus?»
– Jā, tas ir jautājums, ko arī pats uzdodu sev. Man draugi un kolēģi deva padomus, lai izveidoju labāko speciālistu komandu birojā – lai aicinu darbā labākos juristus un citu jomu speciālistus. Bet ko es varētu atbildēt, ja eksperts man pajautātu: «Uz cik dienām tad tu mani aicini darbā?» Es nevarēju to prognozēt un melot, ka viss būs kārtībā.
Tajā brīdī, kad vēl tika izskatīta mana iespējamā kļūšana par vicemēru, man bija doma, ka mūsu Gods kalpot Rīgai frakcijā ir citi cilvēki, kas vēlas šo amatu vairāk nekā es, un savu kandidatūru noņēmu. Bet pēc tam mums notika frakcijas sēde par kandidāta izvirzīšanu mēra amatam. Visi frakcijas locekļi nosauca manu vārdu. Man palika galavārds. Nezinu, vai to var saukt par vājuma brīdi, bet nespēju teikt nē. Ja jau mani tuvākie kolēģi, partijas biedri mani tik ļoti atbalsta, tad bija jāiet un jācīnās. Man gan nebija pārliecības, ka visas tās samilzušās problēmas – milzīgo krīzi pašvaldībā – varēs «izstūrēt». Bet biju apņēmies pamēģināt, un bija ieceres, kas diemžēl paliks nerealizētas..
– Kad jūs ievēlēja par mēru, jūsu problēma bija tikai nikna opozīcija, bet nebija vēl zināms, ka no Saskaņas atšķelsies un jūsu gāšanā piedalīsies Rosļikovs, Baraņņiks, Petrovs un Dubovs…
– Tā arī gluži nav, ka nevarēja nojaust, ka iespējams kādu Saskaņas deputātu demaršs situācijā, kad frakcija zaudējusi līderi. Zināms jau bija, ka frakciju kopā satur un vada viens līderis – Nils Ušakovs – ar viņa autoritāti un ietekmi. Bet, kad viņš ir kļuvis par Eiropas Parlamenta deputātu, stingrā vadība ir pazudusi. Tas jau bija redzams pat agrāk – tiklīdz viņš paziņoja, ka kandidēs, bija skaidrs, ka viņš tiks ievēlēts Eiroparlamentā, pārcelsies uz Briseli un Saskaņas frakcija paliks bez vadības. Līdz ar to arī Saskaņas un Gods kalpot Rīgai koalīcija vairs nav betoncieta. Vai tas būtu šis četrinieks vai cits trijnieks, vai piecnieks, būtu tikai laika un apstākļu jautājums. Kļuva skaidrs, ka iepriekšējā konstrukcija, kas bija pastāvējusi agrākajos gados un pēdējos divos gados strādāja ar minimālu pārsvaru domē, vairs nav nestspējīga. Un ka man, sākot darbu, būs jāpiedāvā pilnīgi cita konstrukcija, kā politiski vadīt Rīgas domi. Jau no pirmās dienas amatā es šo domu raidīju deputātiem. Ka ir pavilkta svītra un turpmāk būs cita pašvaldības dzīves organizācija. Bet deputāti mani nesaklausīja.
Esmu cilvēks, ne robots. Es smagi pārdzīvoju to, ka situācija ir tāda, kā ir. Ne tāpēc, ka es esmu kādā veidā pazemots. Nē, man ir ļoti liela pieredze politikā, un ir gājis visādi. Un tās samazgas, kas tika raidītas manā virzienā, man īpaši klāt neķeras. Un tomēr… Rīga ir viena no Eiropas Savienības galvaspilsētām… Esmu septiņus gadus nostrādājis Rietumeiropas Drošības asamblejā – man ir zelta medaļa un Goda diploms, ka esmu uz mūžu uzņemts šajā organizācijā par ieguldījumu tās darbā.
Un es domāju, cik ļoti var nemīlēt savu pilsētu, cik vieglprātīgi var būt politiķi, lai tā svaidītos ar pilsētas mēra amatu?
Demokrātijas pamats ir vēlēšanas. Nav pat tik ļoti svarīgi, kāds ir mēra uzvārds – Turlais vai kāds cits. Tas taču ir arī pilsētas prestiža jautājums. Rīgā ir problēmas, taču Rīga nav ne tuvu pēdējā pilsēta gan kultūras ziņā, gan daudzās jomās – Rīga ir arī viena no zaļākajām pilsētām Eiropā, Rīgai ir izdevies vislielākais ārvalstu tūristu skaita pieaugums Eiropas Savienībā. Kāpēc pašiem sevi norakstīt tik zemu un pašiem sevi šaustīt? Par to es pārdzīvoju.
Par to, kas notiks tālāk? Domāju, ka tie paši, kas nogāza mani, kaut kā vienosies ar citiem un kādu personu par mēru iecels. Domāju, ka līdz ārkārtas vēlēšanām dome nenonāks, un tas arī būtu pagalam traki un nejēdzīgi. Ja tagad tiktu izprovocēta domes atlaišana un ārkārtas vēlēšanas, tas būtu politiķu galēji bezatbildīgs solis.
– Par jums sabiedrībā radies iespaids, ka esat politiķis ar militārista, policista stāju un esat vienmēr tur, kur ir kāda cīņa – pret visādām «nešķīstībām». Vai nav tā, ka spēļu bizness jūs gāza, lai nedotu jums iespēju šo biznesu ierobežot?
– Man te bija tādi kā Jurģi un dokumentu mapīšu nešana no kabineta uz kabinetu. Ir lietas, ko mani kolēģi deputāti man pieraksta, bet kas nav bijušas ar mani saistītas. Bet, kad uzmetu skatienu uz šo dokumentu kaudzēm, ievēroju, ka jā – ir laika gaitā bijušas visādas cīņas. Piemēram, daudzu gadu garumā «karš» pret lombardiem. Izdevās panākt, lai Ekonomikas ministrija vismaz kaut kādus noteikumus izstrādā, vismaz lai kāds laika ierobežojums tiek ieviests, lai šie lombardi nebūtu pieejami naktīs. Vēl jau neko daudz uzvarējis neesmu, bet vismaz kaut ko esmu panācis. Ja kādā ārzemju pilsētā redzama izkārtne, ka tur ir lombards, uzreiz ir jāuzmanās par savām kabatām – skaidrs, ka tajā rajonā ir paaugstināta kriminogēnā situācija, kabatzagļi, zagtu mantu uzpirkšana. Ir jau, protams, arī labi lombardi, taču cik šo labo lombardu vajag? Ja nemaldos, Parīzē ir tikai pāris šādi labie lombardi. Latvijā ir simti lombardu. Bet, ja meklē tos Uzņēmumu reģistrā, tad grūti atrast – it kā to nemaz nebūtu. Ekonomikas ministrija gan ir noteikusi, ka vajag licenci, tomēr tas neliedz vienam uzņēmējam atvērt lombardus 30 vietās valstī. Skaidrs, ka līdz civilizētai kārtībai šajā jomā ir vēl ļoti tālu. Tas, kas notiek, nav ne valstiski, ne loģiski.
Bet tikmēr lielā karošana pret netīro naudu notiek pavisam ne tādā veidā, kā vajadzētu. Valdība un Valsts ieņēmumu dienests ļoti grib ierobežot skaidras naudas lietošanu un ēnu ekonomiku, un tāpēc bankām uzdots cilvēkiem likt deklarēt, vai viņi ir politiski ļoti nozīmīgas personas. Par to politiski nozīmīgo personu būšanu mums stāsta, ka tā esot kāda Eiropas Savienības prasība. Es sēžu Briselē Reģionu komitejā un kolēģiem prasu: «Vai jūs jau aizpildījāt bankā deklarācijas, ka esat politiski nozīmīgas personas?» Viņi brīnās, jo neko nav dzirdējuši par to, ka ES būtu tādas prasības.
Un kas tikmēr notiek ar alkohola tirdzniecību? Daudzkārt esmu runājis ar Valsts ieņēmumu dienesta, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un citu institūciju pārstāvjiem, ka mums ir nenormāli daudz vietu, kur var iegādāties alkoholu visu diennakti. Tirdzniecība zeļ un plaukst. Un kāpēc kaut kādam ūķim, kur puspagrabā tirgo ziepes, košļenes un limonādi, atļauj tirgot alkoholu 24 stundas diennaktī? Tiesa gan, ar piebildi, ka tas jālieto uz vietas, taču ikviens zina, ka var paņemt arī līdzi. Licences ir domātas kafejnīcām un restorāniem, taču kā telpu, kas piebāzta ar visādām precēm, var saukt par kafejnīcu vai restorānu?
Es esmu panācis daža šāda ūķa aizvēršanu, bet arī pret mani ir panākumi – pašvaldības policijai tika atņemtas tiesības kontrolēt nelegālā alkohola apriti. Tas ir, lai es nevarētu likt pašvaldības policijai ar to nodarboties.
Par azartspēlēm iepriekšējā sasaukuma beigās domē pieņēmām lēmumu par spēļu zāļu aizvēršanu vēsturiskajā centrā, taču, kad šajā sasaukumā virzījām azartspēļu ierobežošanu tālāk, Latvijas attīstībai frakcija balsoja pret. Nav jau nekāds noslēpums, kas pirmais parakstījās par manu noņemšanu no amata. Parakstu vākšanu par manu atstādināšanu ierosināja partijas Latvijas attīstībai frakcija. Turklāt tas pamatojums, ar kuru apritē tika palaists šis dokuments, bija nevis tāds, kā pieņemts solīdā Eiropas politikas kultūrā, bet tādā ļoti nepatīkamā tonī – runājot kā gandrīz vai par kādus noziegumus izdarījušas amatpersonas mešanu ārā no krēsla. Nepatikas un naida izteiksme bija ielikta tekstā. Uzreiz bija redzams mērķis – dabūt mani nost no ceļa.
– Pirmais, ar ko saistās jūsu vārds, ir pašvaldības panākumi prostitūcijas apkarošanā. Bet līdztekus ar prostitūcijas piesmacēšanu samazinājās pašvaldības ienākumi no jauniem britu tūristiem, kas bariem brauca šurp dzert un izklaidēties…
– Šajā problēmā iedziļinājos jau tad, kad biju iekšlietu ministrs. Man bija sarunas ar Eiropas Savienības amatpersonām, un diezgan daudz nācās visu ko pierādīt un diskutēt. Tolaik, deviņdesmitajos gados, Rietumeiropā bija izplatīti diezgan greizi uzskati par šo lietu. Rietumnieki pauda, ka vispār jau prostitūcija ir ļoti slikti, bet arī aizliegt nevar. Ka tā ir «vecākā profesija» un tādā garā. To, ka mēs Rīgā aizveram šo biznesu, viņi uztvēra kā apdraudējumu sev, jo «tad jau viņas pārceļos no Rīgas pie mums». Bet tie pakalpojumu pircēji… tiem jau neko nevar pārmest. Tagad gan ir citi laiki un domāšana ir mainījusies – cilvēktirdzniecības apkarošanas jomā notiek visu veidu sadarbība dažādos līmeņos.
Es negribu uzmesties par vienīgo, kas veicis dižus darbus, jo bija arī citi politiķi un amatpersonas, kas šajā lietā ieguldījuši lielu darbu. Savulaik vēl kā iekšlietu ministrs izstrādāju programmu prostitūcijas apkarošanai, taču tai no valsts budžeta neatradās neviens santīms. Ap 2009. gadu sākām ar to strādāt Rīgas pašvaldībā, un faktiski Rīga bija tā, kas šo programmu piepildīja ar reāliem darbiem. Vistraģiskākais bija tas, ka arī nepilngadīgas personas bija iesaistītas «biznesā». Te nu mums kopīgiem spēkiem ar Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas tālaika vadību, par spīti arī politiskai pretstāvei starp valdības un pašvaldības spēkiem, izdevās praktiski labi sadarboties un lielā mērā prostitūciju izskaust.
– Jums opozīcija pārmeta, ka neesat bijis aktīvs cīņā pret korupciju… Vadījāt domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komiteju, bet nepamanījāt, ka Rīgas satiksme veic aizdomīgus iepirkumus.
– Opozīcija mums virsū gāž visu ko tādā kā vinegreta formā. Turlais – pašvaldība – korupcijas novēršanas komiteja. Un daudzi rīdzinieki padzird šo salikumu un nesaprot, kas un kā. Līdzīgi man savulaik bija kā iekšlietu ministram. Tolaik man bija ilgi – kādu pusgadu – jāstāsta sabiedrībai, ka iekšlietu ministrs nav «pirmais policists», nav arī ugunsdzēsējs. Katrs ir valsts darbā, bet pienākumi un atbildība atšķiras.
Korupcija ir smags noziegums, un ne tikai Latvijā, bet arī citur neviena pašvaldība nenodarbojas ar kriminālnoziegumu atklāšanu, izvērtēšanu, sodīšanu. Pašvaldībām nav tiesību ar to nodarboties. Tā ir valsts izpildvaras iestāžu un tiesu varas funkcija.
Pašvaldības loma, vieta un komitejas uzdevums ir organizēt darbu, lai mazinātu korupcijas riskus. Mēs esam visām iestādēm, struktūrām un arī uzņēmumiem likuši izstrādāt savus korupcijas risku novēršanas plānus saskaņā ar KNAB vadlīnijām. Un šo vienību vadītāji nāk uz komisiju atskaitīties par paveikto. Nevis tikai vienkārši atnāk un mums kaut ko iestāsta, bet veic pārbaudi, raksta ziņojumu.
Bet kur te ir vājā vieta? Šie uzņēmumi, dienesti un dibinājumi nav komisijai pakļauti – mums nav priekšnieka un padoto attiecību. Taču visās iestādēs ir apmācīti cilvēki, un ir izdevies to panākt, lai nekur nevarētu teikt, ka nav zināms, kā ir jārīkojas pareizi iepirkumos, interešu konflikta novēršanā, materiālo vērtību uzskaitē un glabāšanā. Viņi par to ir parakstījušies, un tālākais jau ir katra uzņēmuma vai iestādes vadītāja personīgā atbildība. Es to salīdzinu ar satiksmes noteikumiem – mums taču ir likums, kas nosaka, kā jābrauc, cik ātri drīkst braukt, kā pareizi novietot automobili. Mēs taču zinām, ka īpaši svētku laikā Rīgā daudzi ir pārkāpuši satiksmes noteikumus, taču tāpēc jau neatkāpjas tie, kas šos noteikumus ir pieņēmuši. Mēs komisijā arī izstrādājam noteikumus, lai neviens nevar teikt, ka iestāžu vadītājiem nav zināms, kā, organizējot to vai citu darbu, jārīkojas, lai mazinātu korupcijas riskus. Nu, ja viņš to nedara, tad viņam jāatbild pēc likuma, bet nevar man vai komisijai pārmest, ka neesam izstrādājuši pašvaldības normas.
Bet nevaru arī tagad teikt, ka justos izdarījis visu. Man kā domes deputātam ir dziļi nepatīkami, ka KNAB saistībā ar aizdomām par korupciju ir aizturējis amatpersonas Rīgas satiksmē un citur. Tie ir ļoti nepatīkami notikumi un kauna traips gan man, gan manai komitejai, gan domei kopumā. Taču nevaru piekrist tāda stila apgalvojumiem, ka «visa Rīga korupcijas saēsta, pilna ar korupcijas skandāliem». Par korupciju tiek aizdomās turēti konkrēti cilvēki, konkrētos uzņēmumos, bet nevajag vispārināt un stāstīt, ka viss, ko darījusi domes pozīcija, ir slikti. Tā runāšana par korupcijas skandāliem ir kļuvusi par politiskas cīņas ieroci. Un diemžēl šī cīņa notiek zemā politiskās kultūras līmenī.
Foto: F64