Barča: Sāpīgi, ka pensionāriem sasolīts tas, ko nepildīs

Latvijas Pensionāru federāciju nu jau mēnesi vada bijusī politiķe Aija Barča. Darbību Liepājas partijā līdz ar ievēlēšanu federācijas priekšsēdētājas amatā viņa ir apturējusi. Diskutējot par priekšlikumiem pensionāru dzīves uzlabošanā, Aija Barča vēlas vairāk konstruktīvu sarunu un konkrētu priekšlikumu, ne – skaļu bļaustīšanos. Intervijā bijusī Saeimas deputāte iezīmē savas prioritātes pensiju likuma izmaiņām.

– Kā jūs nolēmāt iesaistīties Latvijas Pensionāru federācijā? Lai arī sociālajā jomā strādājāt ilgstoši un bijāt vairākos Saeimas sasaukumos Sociālo un darba lietu komisijā, tomēr darbs Pensionāru federācijā, varētu teikt, ir darbošanās «ierakumu otrā pusē»?

– Es sociālajā jomā kopumā strādāju jau ļoti sen – kopš 1986. gada – un esmu strādājusi gan pašvaldībā, gan valsts sociālajā apdrošināšanā, tomēr neuzskatu, ka tagad es būtu ierakumu otrā pusē, jo, kamēr man bija piecu sasaukumu laikā pienākums vadīt Sociālo jautājumu komisiju, viens ļoti strikts noteikums mums vienmēr bija, mēs nestrīdējāmies par politiskiem jautājumiem, bet iedziļinājāmies visos sociālajos jautājumos, kas bija jārisina, pēc būtības jāizskata visi priekšlikumi, kuri ienāca mūsu komisijā. Es vadīju komisiju ļoti dažādos laikos, ieskaitot pat to, kad biju ārpusfrakciju deputāte. Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma, pirms Latvijas Pensionāru federācijas kongresa mani informēja, ka mani vēlas redzēt kongresā vairākas pensionāru organizācijas, un es braucu uz kongresu, lai izteiktu savu viedokli par atsevišķiem jautājumiem. Tā es faktiski nonācu federācijas vadītāja kandidātu lokā, un notika balsošana.

– Jūs izvirzīja šīs organizācijas?

– Jā, mani izvirzīja šīs pensionāru organizācijas. Kopumā bija trīs kandidāti, kā jūs zināt, balsojums bija atklāts.

– Vai izvirzīšana šim amatam jums bija pārsteigums?

– Kad biju paspējusi izteikt savu viedokli par dažiem jautājumiem, kas bija diezgan skaudrs, es nedomāju, ka tik daudzi mani atbalstīs.

– Par ko jūs izteicāt šo skaudro viedokli?

– Pašreiz sarežģītākā lieta ir, ka pašreizējā 13. Saeimā ievēlētās partijas pirms vēlēšanām sasolīja tik daudz, seniori šiem solījumiem noticēja, un tas ir tas sāpīgākais. Pagājušā gada rudenī vēl paspējām veikt grozījumus saistībā ar pensiju neapliekamo minimumu, ko paredzēts katru gadu pakāpeniski palielināt. Arī to, ka indeksēs pensiju piemaksas. Jāteic gan, pensionāri jau zināmā mērā ir nomierinājušies, jo saprot, ka daudzi no solījumiem tomēr uzreiz nav izpildāmi un, kas vēl sāpīgāk, rādās, ka nemaz negrasās tos pildīt.

– Kāpēc, jūsuprāt, tā arvien notiek, ka pensionāri uzticas skaistiem solījumiem, lai gan pieredze rāda, ka politiķi var īstenot tikai daļu no tiem?

– Populistiski solījumi ir bijuši vienmēr un īpaši tagad, ja paskatāmies, kas notiek Eiropā kopumā. Domāju, ka pienācīgi nenotiek izskaidrojošs darbs. Pensionāri patiešām ir liela daļa vēlētāju, un nereti politiķi izvēlas šo principu «nu kā var nesolīt». Un cilvēki gaida, bet paiet viens mēnesis pēc otra, un redz, ka nav ne tikai solījumu izpildes, bet pat nav ierosinājumu, priekšlikumu. Es to uzskatu par nesolīdu rīcību, jo es vienmēr esmu centusies solīt tikai to, ko redzu – jā, to varēs ieviest, turklāt nevados pēc principa «rīt, uz brokastlaiku». To esmu sapratusi un iemācījusies – viss jādara pakāpeniski, izvērtējot priekšlikumu būtību.

– Tomēr šis jautājums man interesē no pensionāru uztveres, psiholoģijas viedokļa, vai pensionāri vērtē, ko, kā un kāpēc sola politiskās partijas un vai izpilda šos solījumus?

– Par to runāja arī pensionāru kongresā, un par to runājām arī federācijas valdes sēdē. Mēs esam nolēmuši izstrādāt Pensionāru federācijas darbības programmas rīcības plānu, kur iekļausim arī pasākumus informēšanai. Te vēl ir otra lieta – mums ir aplēses, ka nākotnē pensijas varētu būt mazas, tas nozīmē, ka mums ir jāstrādā ar saviem bērniem un mazbērniem. Jāskaidro sabiedrībai, iespējams, pēc iespējas vienkāršākā valodā, ko nozīmē maksāt nodokļus, kā veidojas pensija. Domājot par nākotnes pensionāriem, jāņem vērā cilvēku skaits, kuri saņem aplokšņu algas, un, ja man kāds saka: man pensija vēl tālu vai vispār nebūs, tad man ir jautājums, vai jūs savos 45 gados saprotat, kā veidojas pensija, vai jums ir darba stāžs? Pensija atkarīga no daudziem faktoriem, kur liela loma ir arī paša cilvēka izvēlēm. Diemžēl jāsecina, ka informētība un zināšanas par šo jautājumu ir kritiski zemas un daudzi sāk interesēties, tostarp zvana arī man personīgi, tad, kad pensija piešķirta ne tāda, kādu cilvēks cerējis.

– Kāda ir jūsu darbības platforma, stājoties Pensionāru federācijas vadītājas amatā?

– Jāteic, ka pašā kongresā es tā dalībniekus neuzrunāju kā vadītāja amata kandidāte, proti, tā nebija kandidēšanas runa. Es aicināju strādāt konstruktīvi, informēju par tām iespējām, kādas ir senioriem, ka Saeimā būs senioru lietu darba grupa, kur var iesniegt visus priekšlikumus un izteikt savu viedokli. Tieši šāds ceļš ir jāizmanto problēmu risināšanā. Skaļa kliegšana un demonstrācijas, manuprāt, nav tas saprātīgākais darbības veids. Es aicināju seniorus domāt par lietišķu sadarbību. Turpmāk es arī aicināšu federāciju sadarboties ar citām nevalstiskajām organizācijām, piemēram, darba devējiem, arodbiedrībām, cilvēku ar invaliditāti organizācijām. Kaut ko panākt sociālajā jomā var tikai, kopīgi strādājot un pakāpeniski. Tas ir pilnīgi skaidrs, ka uzreiz viena gada laikā nevar panākt izmaiņas visā. Protams, viedokļi ir ļoti dažādi, piemēram, par pensiju aplikšanu ar nodokļiem. Domāju, jāmeklē vidusceļš. Mani vispār ļoti izbrīnīja pēdējā pensionāru kongresā, ka nebija neviena politiķa no Saeimā pārstāvētajām partijām.

– Vai bija aicināti?

– Jā. Protams. Iespējams, politiķiem, īpaši tiem, kuri strādā ar sociālajiem jautājumiem, pensijām, ir nepieciešams laiks «ieskrieties», apgūt visus jautājumus, kas patiešām nav viegli. Jūlijā plānojam tikties ar labklājības ministri. Kopumā virzīsim savu darbu tā, lai nebūtu bezjēdzīgas bļaustīšanās, bet konkrēti priekšlikumi. Noteikti izvirzīsim savus priekšlikumus, kā arī, iespējams, izstrādāsim kādus savus likumprojektus, kurus iesniegsim Saeimā. Aicināsim visas Saeimas frakcijas slēgt ar Pensionāru federāciju sadarbības līgumus. Mums ir sadarbības līgums ar Zaļo un zemnieku savienību, esam uzrunājuši Attīstībai/Par!, bet saprotam, ka viņiem pašlaik nav laika. Mūsu pārstāvji bijuši uz tikšanos ar Jauno konservatīvo partiju, bet pagaidām klusums.

– Kādēļ Pensionāru federācijai ir nepieciešami šie sadarbības līgumi?

– Tas ir apliecinājums, ka mēs kopā strādāsim. Tas ir kā labās gribas apliecinājums, ka mēs uzklausīsim seniorus. Zināmā mērā var teikt, ka mēs vēlamies palīdzēt politiskajām partijām, kuras ir ļoti daudz sasolījušas senioriem, jo izskatās, ka politiķi tagad paši ir nobijušies no saviem solījumiem un nezina, no kura gala lai ķeras klāt. Tomēr ir jāsāk strādāt. Nav saprātīgi arī nostāties pozā: mēs solījām 200-300 eiro minimālo pensiju un ne par ko citu vairs nediskutēsim. Tas nav saprātīgi. Mēs uzrunāsim politiķus un sniegsim savu viedokli. Vasara ir starpsesijas laiks, bet jau septembrī būsim klāt pie Saeimas un valdības durvīm.

– Šis gads tiek saukts par tehniskā budžeta gadu, un var teikt, ka tā aizsegā politiķi saka: mēs neko daudz nevaram mainīt, jaunas iniciatīvas ir nobremzētas.

– Šogad ir jāpilda viss tas, kas ir ierakstīts likumos un pieņemts jau iepriekš. No tā nedrīkst atkāpties.

– Vērojama arī tāda situācija, ka politiķi, runājot par šo gadu, skaidro, piemēram, ka būs pensionāriem labāka indeksācija, indeksēs pensiju piemaksas, taču šos lēmumus jau pieņēma vēl iepriekšējā Saeima.

– Tieši tā. Pašlaik par jaunām iniciatīvām nav pietiekamas informācijas. Mēs to pārrunāsim, jūlijā tiekoties ar labklājības ministri. Ir izskanējis priekšlikums palielināt minimālo pensiju līdz 90 eiro. Uzskatām, ka tādā gadījumā jāpārrēķina visas pensijas, arī iepriekš piešķirtās. Vēl ir izskanējis priekšlikums piešķirt pensiju piemaksu par darba stāžu līdz 1995. gada 31. decembrim arī tiem pensionāriem, kuriem tā nav piešķirta. Jāskatās aprēķini, bet, cik mēs zinām, tad Labklājības ministrija jau ir visu sīki izrēķinājusi, ir varianti, kā to darīt, ņemot vērā budžeta iespējas.

– Šo priekšlikumu – piešķirt pensiju piemaksu arī tiem pensionāriem, kuri pensionējās pēc 2012. gada 1. janvāra – Saeimas Sociālo un darba lietu komisija apsprieda, tomēr pat konceptuāli par to nevienojās, un līdz ar to šis jautājums tālāk vismaz pagaidām netiek virzīts.

– Tieši tāpēc deputātiem jālasa likumprojekti līdz galam, līdz pēdējai rindkopai, kur ir arī Finanšu ministrijas atzinums, kas kopumā atbalsta šo viedokli, bet aicina veikt precīzus aprēķinus, un tad ir iespējams šo likumprojektu iekļaut arī budžeta paketē. Es noteikti par šo jautājumu runāšu sanāksmē valdībā, kur tiks apspriestas iniciatīvas nākamā gada budžeta kontekstā. Rosināsim šo normu iekļaut likumā no 2020. gada 1. jūlija, saprotot, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai ir nepieciešams laiks pārrēķiniem. Būs iespējams izdarīt labas lietas, ja vien politiķi ieklausīsies ne tikai sevī, bet arī pensionāros, un mēs atgādināsim par solījumiem.

– Runājot par izmaiņām pensiju likumā, kuras būtu prioritāri risināmas? Vai ir kādi jautājumi, kuri jau iesniegti likumprojekta veidā, bet nav izskatīti?

– Pensionāru federācija rosināja paaugstināt piemaksu par darba stāžu līdz diviem eiro. Iepriekšējais parlaments palielināja līdz 1,5 eiro atsevišķai daļai pensionāru. Tagad vajadzētu spert nākamo soli – pensionāriem, kuri pensionējušies līdz 1996. gada 1. janvārim, noteikt lielāku piemaksu, savukārt tiem, kuri pēc 1996. gada, noteikt šos 1,5 eiro par vienu darba stāža gadu. Tiem pensionāriem, kuri tagad nesaņem pensiju piemaksu, bet kuriem arī ir darba stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, noteikt pensiju piemaksu viena eiro apmērā. Vēlos piebilst, ka jāņem vērā valsts budžeta iespējas, jo pensiju piemaksas maksā no pamatbudžeta, kas diemžēl ir ar mīnusa zīmi. Skatoties konsolidēto budžetu, šo deficītu mazina sociālā budžeta uzkrājums, kas ir tuvu miljardam. Jautājumi ir komplicēti, un situācija nav vienkārša. Te ir arī jautājums par pensiju indeksāciju, kur līdzekļi nāk no sociālā budžeta, un te aizķeršanās nebūtu. Bet ja parādās jautājums par minimālajām pensijām un to palielināšanu… No kāda budžeta to finansēt? Tā vairs nav sociālā apdrošināšana.

– Līdz šim, runājot par minimālo pensiju, nav apspriesta viena nianse, proti, kāda situācija var veidoties, ja vienam pensionāram, kuram ir minimālais darba stāžs, lai saņemtu pensiju, un arī pensijas apmērs aprēķināts minimālais, bet otram – liels darba stāžs, bet bijušas nelielas sociālās iemaksas, kas arī dod pensiju tuvāk minimālajai. Vai minimālās pensijas palielināšanā ieguvējs būs cilvēks ar šo mazo darba stāžu, bet otrs būs neapmierināts?

– Šis jautājums ir jārisina, un par to jārunā. Te var vilkt paralēles ar veselības apdrošināšanu, jo darba ņēmēji, vispārējā nodokļu režīmā strādājošie jau otro gadu veic iemaksas arī veselībai, bet valsts finansēta veselības aprūpe tiek nodrošināta visiem. Tagad politiķi ir vienojušies atlikt veselības apdrošināšanu uz vairākiem gadiem, taču iemaksas veselībai nav uz laiku atceltas.

– Izskanējis priekšlikums pensiju indeksāciju veikt visiem vienādi, neatkarīgi no darba stāža. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Uzskatu, ka ir nepieciešams atstāt indeksācijā darba stāža novērtēšanas elementu, jo lielāks darba stāžs, jo lielāku pieauguma procentu iekļaut pensiju indeksācijas aprēķinā. Cilvēka darba mūžs ir jānovērtē. Tāpat es uzskatu, ka ir jārisina jautājums par alternatīvajiem nodokļu režīmiem, lai visi strādājošie būtu apdrošināti gan sociālajiem riskiem, gan veselībai, ja mēs ieviešam veselības apdrošināšanu. Redzēsim, kāds būs jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums.

– Labklājības ministre Ramona Petraviča intervijā Neatkarīgajai sacīja, ka pensiju indeksācijā visiem pensionāriem varētu piemērot vienu algu pieauguma indeksu neatkarīgi no darba stāža. No 2019. gada 1. oktobra vecuma pensijām, kas aprēķinātas par 45 un vairāk gadu apdrošināšanas stāžu, pensiju indeksācijā piemēros faktisko patēriņa cenu indeksu un 80 procentu no apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem.

– Tad ir jautājums, par ko mēs runājam, un jāredz konkrētais priekšlikums un argumentācija. Vai tas būtu domāts visiem pensionāriem vienādi, vai arī piemērot šo maksimālo 100 procentu algas pieaugumu noteiktai pensionāru grupai ar vislielāko darba stāžu, piemēram, 50 un vairāk darba gadu. Tad šis priekšlikums būtu apspriežams, jo ir jāsaglabā darba stāža nozīme pensiju indeksācijā.

– Runājot vēl par iniciatīvām pensiju jomā. Vai, jūsuprāt, ir jāmaksā pensiju piemaksas visiem pensionāriem, arī tiem, kuri tagad dodas pensijā?

– Domāju, ka jā, tas būtu tikai taisnīgi. Pašlaik ir daudz pensionāru un vēl strādājošo ļaužu, kuriem ir darba stāžs līdz 1996. gadam. Jāmaksā visiem. Tikai jādomā par to, kādas piemaksas noteikt, vai visiem vienādas vai atšķirīga apmēra. Priekšlikumu no pensionāru vidus ir ļoti daudz, ir arī ļoti kareivīgi, radikāli priekšlikumi, piemēram, uzrakstīt pilnīgi jaunu pensiju likumu. Mums ir dažādi strāvojumi.

– Vai pensionāri uzskata, ka vajadzētu pilnīgi citādāk aprēķināt pensiju?

– Ir dažādi viedokļi, un tas ir labi. Svarīgi visus šos viedokļus pārrunāt. Viens no priekšlikumiem ir saistīts ar minimālo valsts pensiju – piešķirt pamata pensiju vai minimālo pensiju, ko valsts garantētu visiem pensionāriem, un tā daļa, ko pensionāram aprēķina atbilstoši darba stāžam un veiktajām sociālajām iemaksām, būtu papildu pensija, ko maksā no sociālās apdrošināšanas.

– Šāds priekšlikums jau ir izskanējis, tomēr sīkāk nav apspriests un nav diskutēts.

– Jā, jo, aprēķinot izmaksas, protams, saprata, ka tās būtu ļoti lielas. Bet tas būtu ļoti liels ieguvums tieši pensionāriem ar lielajiem darba stāžiem.

– Pensionāru vidū ir arī viedoklis, ka vispirms jārisina jautājums par pensiju neapliekamo minimumu un tikai pēc tam piemaksas un minimālā pensija.

– Seniori vai politiķi, kas šo izvirza, skatās no sava skatpunkta, tomēr jāapzinās, ka mums ir pensionāri, kuriem pensija ir zem 270 eiro, zem 300 un zem 330 eiro, kas ir plānotais pensiju neapliekamais minimums nākotnē. Un cilvēkiem, kuriem pensija pašlaik ir zemāka par šo robežu, šīs izmaiņas neko nedos. Mums ir jādomā arī par to, kā šiem pensionāriem palīdzēt. Vēlos uzsvērt, ka šie jautājumi patiešām ir kompleksi un visi sasaistīti. Toreiz, kad Saeimā lēmām, diskutējām par pensiju neapliekamo minimumu, mums arī bija doma, ka tas jānosaka augstāks, piemēram, minimālās algas līmenī. Pilnīgi visas pensijas, arī ļoti lielās, neaplikt ar nodokli, tomēr pašlaik nebūtu iespējams.

– Viens no iepriekšējās Saeimas lēmumiem bija tā saukto atraitņu pensiju ieviešana. Centrālās statistikas pārvalde nesen izplatīja datus, ka ir pieaudzis laulību skaits senioru vidū. Vai tas, jūsuprāt, ir saistīts ar šo likuma normu?

– Arī. Manuprāt, tas ir ļoti labi. Tas sakārto cilvēku attiecības, jo arī senioru vidū ir pāri, kuri dzīvo kopā neprecējušies, bet gadījumā, ja viens pensionārs aiziet taisaulē, otram faktiski nekas nepienākas, un zināmi gadījumi, kad šim senioram pat nav tiesību palikt pašvaldības dzīvoklī. Atraitņu pensijas palīdz risināt arī šos jautājumus. Es nedomāju, ka līdz ar šo likuma normu veidojas situācijas, ka precas kaimiņš ar kaimiņiem… Ja nu vienīgi viņi ir ļoti sadraudzējušies (smejas).