Tavars: Sākām glābt “Vienotību” un par to samaksājām

Saruna ar Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) jauno valdes priekšsēdētāju Edgaru Tavaru.

– Jūs esat ievēlēts par ZZS vadītāju diezgan smagā brīdī, pēc tam, kad koalīcijas vadošā partija cieta smagu sakāvi vēlēšanās un nonāca dziļā opozīcijā. Vai jums ir plāns, kā atgūt politisko ietekmi, un, ja ir, tad kāds?

– Neteikšu, ka situācija ZZS ir jauna un nebijuša. Man biedri uzticēja vadīt Latvijas Zaļo partiju 2011. gadā. Tobrīd jau bija sagatavots Zatlera rīkojums, kurš drīz vien tika publiskots, kā rezultātā mūsu apvienība nonāca opozīcijā. Sākās «oligarhu kapusvētki» un kas vēl tik. Tas viss kādu laiku vilkās, līdz sabiedrība saprata, ka tie, kas ar viltu un savtīgu aprēķinu nonāk politikā, pēc kāda laika ir spiesti no turienes aiziet. ZZS tajā laikā turpināja strādāt. Šobrīd situācija kaut kur ir līdzīga, tomēr notikumi un apstākļi ir citi. Iepriekšējās – 12. – Saeimas otro pusi ZZS vadīja valdību, un tika pieņemti daudzi labi lēmumi, bet bija arī neveiksmes. Gan pašu kļūdas, gan kļūdas priekšvēlēšanu kampaņā.

– Ir dzirdētas daudzas un dažādas ZZS neveiksmes iemeslu versijas. Kas tieši, jūsuprāt, bija galvenais iemesls tik vājajiem vēlēšanu rezultātiem?

– Galvenais iemesls bija vājā darbības koordinācija. ZZS bija valde, kas nāca ar savu redzējumu, bija ZZS Saeimas frakcija un kolēģi valdībā. Izveidojās trīs centri, kas līdz galam katru viedokli, katru kustību neizrunāja kopīgi. ZZS, startējot uz 12. Saeimu, bija ļoti labs sauklis, kas iemiesoja ZZS būtību – saimnieki savā zemē. Visus jautājumus skatīt no savas valsts saimnieka skatpunkta. Nevis no pārvaldnieka vai kalpa, kam saimnieki atrodas Rietumos vai Austrumos, bet gan savas valsts saimnieka skatījuma. Pirms vēlēšanām tika realizēta nodokļu reforma, kura saskaņošanas laikā tika apaudzēta ar koalīcijas kompromisiem, kā rezultātā tā vairs nebija tāda kā sākumā iecerēta. Šo kompromisu rezultātā mēs beigās savus atbalstītājus dabūjām par saviem ienaidniekiem. Bija nepietiekama analīze, lai gan mūsu partneri ZZS iekšienē skaidri norādīja uz šīs analīzes trūkumu un iespējamiem riskiem. Tas arī piepildījās. Neieklausījās. Tomēr galvenais iemesls bija cits. Tas, ka mūsu kolēģi sāka glābt partiju Vienotība. Glābjot Vienotību, kolēģi, īpaši valdībā, sāka šķietami atkāpties no šā saukļa – saimnieki savā zemē, sāka pārāk daudz izdabāt citu tautu un valstu valdībām.

– Kā izpaudās šī Vienotības glābšana?

– Vienotības glābšana bija, piemēram, pieņemtie grozījumi izglītības sektorā. Par skolu tīklu, ko atļāvām pieņemt Šadurskim, un skolotāju algām. Ja šie grozījumi stātos spēkā, tad būtu jāslēdz vairāk nekā pusi Latvijas vidusskolu. Īpaši smagi tas būtu Latvijas reģionos. Tomēr šos nekvalitatīvos grozījumus pieņēma. Tālāk. Saeima uzdeva Ministru kabinetam sagatavot dokumentus, tiesisko izvērtējumu, lai Latvijas valsts varētu atkāpties no OIK maksāšanas. Ministru prezidents Māris Kučinskis ar rezolūciju uzdeva šo darbu veikt toreizējam ekonomikas ministram, Vienotības vadītājam Arvilam Ašeradenam. Darba grupa Ašeradena, tas ir, Vienotības vadībā izdarīja visu iespējamo, lai OIK saglābtu. Izdarīja visu taisni otrādi. Atklāja dažas nepilnības OIK ieviešanas sakarā, tajā skaitā saskaņojumu ar Eiropas Komisiju, kas nebija noticis, un šo saskaņojumu steidzami veica, lai tikai varētu OIK saglabāt. Tajā brīdī valdības vadītājam vajadzēja skaidri pateikt, ka ekonomiskas ministrs ir atbrīvots no darba, un aicināt Vienotību izvirzīt jaunu ekonomikas ministra kandidātu, kurš ir spējīgs pildīt Saeimas un premjera dotos uzdevumus. Sagatavot visu, lai sabiedrībai nebūtu jāpārmaksā par nesamērīgi lieliem rēķiniem. Tie bija divi spilgtākie momenti, bet tādu lēmumu bija daudz. Bija satraukums, kas būs, ja Vienotību neievēlēs? Ar ko mēs strādāsim kopā? Rezultātā mēs paši sevi padarījām par apsmieklu.

– Spēku salikums jau bija tāds, ka bez Vienotības nevarēja iztikt.

– Faktiski bez Vienotības iztikt nevarēja. Nebūtu atvērti čekas maisi, nebūtu uzņēmumiem samazināti reinvestētās peļņas nodokļi, atcelti avansa maksājumi un daudzas citas lietas, kas tika izdarītas. Bija investīcijas valsts ceļos, infrastruktūrā. Tika daudz izdarīts, ko cilvēki arī redz, bet šīs atsevišķās neizdarības savu negatīvo lomu nospēlēja. Arī nesekmīgā vēlēšanu kampaņa, kura nebija vienota, atstāja sekas. Katrs apgabals taisīja savu kampaņu. Arī atsevišķi kandidāti. Mēs paši sevi nosaucām par labo darbu čempioniem, kas radīja par mums cilvēkos augstprātības un iedomības sajūtu.

– Kas ierosināja saukli – saimnieki savā zemē – nomainīt pret šo – labo darbu čempioni?

– Mums tas nebija vienīgais sauklis. Mums bija vesels saraksts ar dažādiem saukļiem. Labo darbu čempioni bija spilgtākais, ko mūsu oponenti apsmēja. Būsim godīgi. Pamatoti apsmēja. Kādi mēs čempioni? Čempione varbūt bija Dana Reizniece-Ozola šahā. Politikā politiķis sevi nekad nevar saukt par čempionu. Nepadarīto darbu mums bija vēl daudz, pie kuriem bija jāstrādā nākotnē. Cilvēki sajuta, ka tā ir tāda lepnība, augstprātība kopā ar to, ka nepieņēmām stingrus lēmumus. Lēmumi tika nogludināti, īpaši tas attiecas uz sabiedrībā tik jūtīgu jautājumu kā OIK. Cilvēki saņem elektrības rēķinus katru mēnesi un redz – viņi ir patērējuši elektrību par pieciem eiro, bet kopējais rēķins ir vairākas reizes lielāks.

– Radās iespaids, ka uz vēlēšanām un arī pēc tām ZZS zaudēja savu identitāti. Kā domājat to atjaunot?

– Mēs atkāpāmies no savas mantras, ko ZZS vēsturiski iemiesoja – saimnieki savā zemē. Tā ir visspilgtākā identitāte. Ja mums kāda priekšā ir jāklanās, tad tie ir Latvijas iedzīvotāji. Nevis jāklanās ASV Finanšu ministrijas priekšā, ne Āzijas vai Austrumu, ne Skandināvijas valstu priekšā. Nē. Mums jābūt cieņpilnai attieksmei un pēc iespējas labākai sadarbībai, bet mums nav jāizpilda viņu starp rindiņām teiktais.

– Pēdējā gadā pirms Saeimas vēlēšanām bija vērojama ZZS vēlme norobežoties no Aivara Lemberga personas. Uzsvars tika likts uz Māri Kučinski kā saraksta līderi. Kā tas ietekmēja vēlēšanu rezultātus?

– Ja mūsu kolēģi valdībā būtu ieklausījušies tajā, ko Aivara Lembergs teica par nodokļu reformu, būtu ieklausījušies, ko Aivars Lembergs teica par izglītības reformu, arī par OIK, par priekšvēlēšanu kampaņu, tad mēs nebūtu nonākuši tādā situācijā, kādā nonācām. Lembergs bija viens no tiem cilvēkiem, kurš norādīja uz šīm problēmām un riskiem. Ventspilī viņš visiem liek analītiski strādāt, viņam ir sava veida analītiskais birojs, es to tā uztveru, kur visi MK lēmumi tiek izvērtēti – kā tie ietekmēs pašvaldības darbu. Norobežoties no Lemberga tikai norobežošanās pēc, manuprāt, bija vairāk nekā nepareizi. Taisni otrādi. Vajadzēja vairāk ieklausīties pieredzējušos cilvēkos, kuri nav ar pīpi uz jumta vienu dienu, bet jau ilgus gadus. Taču kolēģi apzināti mēģināja norobežoties. Nezinu, kāpēc tas bija jādara ZZS vēlētāju priekšā? Tieši otrādi. Iepriekšējā – 12. – Saeimā ZZS iekļuva ar Aivaru Lembergu kā premjera amata kandidātu, bet, tiklīdz tika pie vadīšanas, tā pirmais, ko mēģināja izdarīt – norobežoties no viņa, nevis ieklausīties viņa labākajās idejās, analizēt un diskutēt pēc būtības. Tas bija tāpēc, ka izveidojās vairāki varas centri.

– Arī tagad Saeimas ZZS frakcijā ir pārsvarā bijušās valdības locekļi. Kā ar viņiem kā ZZS valdes priekšsēdētājs domājat sadarboties, lai atkal neveidotos vairāki varas centri?

– Uldis Augulis ir frakcijas vadītājs, un iespējamo sadarbību redzu kā labu. Beidzot esam sākuši sēdēt pie viena galda. Frakcijas pārstāvji un valde. Iepriekš bija dažādas sanāksmes un dažādi formāti. Arī pieņemtie lēmumi dažādos formātos atšķīrās.

– Vai skatījums uz ZZS zaudējuma iemesliem frakcijā ir līdzīgs ar jūsējo, ņemot vērā, ka tajā ir liela daļa bijušās valdības ministru?

– Individuāli runājot, visiem ir samērā līdzīgs redzējums. Taču daudziem, kuri ilgus gadus strādājuši valdībā, ir grūti izkāpt ārā no ministra kurpēm. Arī tad, kad ZZS jau bija opozīcijā, tad bijušo ministru retorikā bieži parādījās ministru tonis – man jādomā, ko par to teiks citi partneri, ko par to teiks Vienotība un Nacionālā apvienība. Uz to es saku – tev nav jādomā, ko teiks Vienotība vai Nacionālā apvienība, tev jādomā, kā tas lēmums atstās iespaidu uz Latvijas tautu. Viss. Vai no tā dzīve paliks cilvēkiem labāka vai sliktāka. Bija interesanti vērot, ka tad, kad Saeima sāka strādāt, bet valdība vēl nebija izveidota, tad labie lēmumi gāja viegli cauri, bet sliktie ne. Tiklīdz izveidojās koalīcija, tā viss sašķēlās. Jaunā konservatīvā partija (JKP) vairs nebalsoja pat par tiem lēmumiem, kurus bija solījusi pirms vēlēšanām.

– Vai ZZS ir kāds politisks piedāvājums, kuru gribētu izvirzīt kā savu sasniedzamo mērķi?

– Kļūt par ZZS vadītāju biju kādu brīdi atlicis, jo kolēģi man piedāvāja par tādu kļūt jau ap Lieldienām, bet vispirms gribēju konceptuāli vienoties ar visām sadarbības partijām – vai ir izanalizētas šīs vēsturiskās kļūdas, tās saprastas, lai nekad tās vairs neatkārtotos nākotnē. Vai ZZS ir gatava paplašināties? Vai esam gatavi virzīt uz priekšu jaunus cilvēkus, kuri ir mūsu partijās? Vai esam gatavi uzrakstīt kārtīgu programmu? Nevis visaptverošu par tūkstoš tēmām kā valdības rīcības plānu, kuru pēc tā apstiprināšanas neviens vairs neņem vērā, bet skaidru vektoru programmu – nacionālo interešu aizstāvības programmu. Ja visi kolēģi uz to ir gatavi, tad es piekrītu šo darbu uzņemties.

– Tātad būs ZZS kopējā programma?

– Līdz šim katrai partijai bija sava programma. Tādas ir arī tagad. ZZS ir bijusi tikai priekšvēlēšanu programma. Iepriekšējā programma bija turpināt iesākto. Kā redzam, turpināt iesākto nav iespējams. Ir jāmainās. Visi apstākļi mainās, arī ZZS. Mūsu programmatiskajam uzstādījumam, vektoram ir jābūt ļoti skaidram ar mērķi uz 14. Saeimu.

– Tātad, ja nekas nemainīsies, tad jūs vadīsiet ZZS uz nākamajām vēlēšanām. Nepieļausiet šādu sadrumstalotu vēlēšanu kampaņu?

– Nekādā gadījumā. Es neparakstītu nevienu no šādiem vēlēšanu aģitācijas līgumiem. Ja man būtu kādas bažas, tad es drīzāk noliktu savas ZZS vadītāja pilnvaras. Tāpat es nepieļautu sarakstā iekļaut cilvēkus, kuri gatavi airēt savā virzienā. Cilvēkus, kuriem ir enerģija, es ļoti novērtēju. Es negribētu viņus apslāpēt. Man patīk enerģiski cilvēki, kuriem acis spīd. Viņiem ir jāļauj strādāt, bet ir jārunā – tas un tas ir tas, ko mēs darām. Kādas ir mūsu vērtības, mūsu kopējais vektors? Ja esi no kopīga saraksta ievēlēts, tad atceries kopējās vērtības. Agrāk tās bija ļoti izteiktas – saimnieks savā zemē, ko visspilgtāk spēja iznest mūsu premjera kandidāts Aivars Lembergs.

– ZZS vājais punkts ir hroniski zemais atbalsts Rīgā. Tajā pašā laikā nav partijas, kuras Rīgā piedāvātu izteikti zaļu, dabai tuvu redzējumu, lai gan cilvēku, kuriem šāds redzējums ir tuvs, Rīgā netrūkst. Vai jums ir plāns, kā Rīgā mainīt situāciju?

– Rīgā esam startējuši gan kopā, gan atsevišķi. Kad startējām atsevišķi, tad LZP uzlika maksimāli zaļu programmu. Tādu, kas pašiem līdz kaulam patīk. Gan par veselīgu ēdināšanu, gan apzaļumošanu, gan par gaisa kvalitātes jautājumiem. Vides kvalitāte paliek tikai sliktāka. Es nerunāju par to, kas šobrīd notiek Rīgas domē. Uzskatu, ka korupcijai nav tautības un korupcija ir sodāma. Tā ir Rīgas lielākā nelaime. Neesmu tiesnesis, nevienu negribu apsūdzēt vai sodīt, bet citādi to izskaidrot nevar. Ja var Rīgā uz Barona ielas uzlikt puķu podus un pēc brīža pateikt, ka nav naudas ūdenim, ar ko tos aplaistīt, tad vienkārši trūkst vārdu. Koki absorbē CO2, bet mēs Rīgā kokus izcērtam. Ne tikai Anniņmuižas bulvārī, bet arī uz ielām Rīgas centrā. Šie jautājumi ir stipri aktualizējušies, un viens no maniem uzdevumiem būs izstrādāt spēcīgu piedāvājumu uz pašvaldības vēlēšanām Rīgā.

– Kā vērtējat pašreizējo, no daudzām, dažādām partijām sastiķēto valdību, un kādas redzat tās perspektīvas?

– Visai dīvaina man šķiet šī valdības aiziešana mēnesi ilgā atvaļinājumā. Tā nekad agrāk nebija bijis. Kas attiecas uz perspektīvām, tad ir tāds tautas ticējums – pagaidu jumts stāv visilgāk. Šajā gadījumā uz jumta ir uzlikta visvienkāršākā plēve, ar skaliņiem piestiprināta, un, kamēr vējš to nenorauj, tā turas. Tiek darīts viss, lai šī valdība noturētos. Pat KPV LV ministri ir sevi pataisījuši par, atvainojos, mēslojumu Vienotības puķēm un partijai Attīstībai/Par!. JKP interesē tikai atsevišķi jautājumi šaurā spektrā, un Vienotībai šī situācija ir īsts bingo. Pie citiem apstākļiem viņiem būtu grūti savus lēmumus laist cauri tā, kā viņi to dara šobrīd. Krišjānis Kariņš cilvēkiem patīk. Neviens nevērtē viņa lēmumus vai izteicienus. Pat tādus, kuros viņš paziņo, ka puse slimnīcu Latvijā jāslēdz. Vieni ministri var atļauties to, ko nevar citi. Ar to domāju Linkaita lēmumu atlaist Latvijas dzelzceļa valdi un ekonomikas ministra Nemiro lēmumu par Latvenergo padomes atlaišanu. Šie lēmumi ir nesaprotami, bet domāju, ka valdība ir uz ilgu laiku. Visiem ir labi. Visi ērti sēž savās vietās un par valsts labklājību īpaši nesatraucas. Ja reitingi sāk krist, tad kaut ko izdara. To, ko vieglāk var izdarīt. 500 eiro minimālo algu, domāju, ka ieviesīs. Tas arī būs viss. Administratīvi teritoriālo reformu arī uztaisīs. Reformas pēc. Ne jau tāpēc, lai dzīve laukos kļūtu labāka. Tāpēc, ka rīdziniekus, kuri par to visvairāk runā, īpaši neuztrauc, kas notiek tālākajos Latgales reģionos. Vai tas ir labi vai slikti, ka mēs šādā koalīcijā neesam? Domāju, ka labi, jo atrašanās opozīcijā ļauj pašiem izvēdināt prātu, paskatīties uz lietām no malas. Arī mūsu ministri, ja būtu iespēja otrreiz to pašu darbu darīt, tagad to darītu jau citādāk, nekā darīja līdz šim. Arī savās komandās un padomdevējos ieklausītos pavisam citādi. Iespējams, ka tos, kuros klausījās, vairs tuvumā nelaistu.

Foto: F64