Cimdars: Saeimas vēlēšanās jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits
Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Arnis Cimdars, bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs (1997–2019).
– Eiroparlamenta vēlēšanas bija pirmās vēlēšanas, kuras jūs vērojāt no malas. Kādi ir jūsu kopējie iespaidi par vēlēšanu norisi?
– Līdz šim vēlēšanas uzraudzīju no iekšpuses, bet šīs bija pirmās vēlēšanas, kuras vēroju no ārpuses. Patiesībā, emocionālā nozīmē, tas droši vien bija kaut kur pa vidu gan no iekšpuses, gan no ārpuses, jo procesus es vēl ļoti labi pārzināju no iekšpuses, taču jau biju ārpus šīs sistēmas. Vēlēšanas bija savādākas.
– Lielākā problēma bija tas, ka lielākā daļa vēlētāju pa pastu nesaņēma informāciju par vēlēšanu iecirkni. Likumā ir ierakstīts, ka attiecīgā informācija katram vēlētājam ir jānosūta pa pastu.
– Jā. Tas ir ierakstīts likumā.
– Kāpēc likums netika pildīts? Es neesmu saņēmis šo pasta sūtījumu, un neviens no pilngadīgajiem manas ģimenes locekļiem to nesaņēma. Kā tā drīkst – nepildīt likumu? Ko jūs būtu darījis savādāk?
– Viena no pirmajām atziņām, kuru guvu, kad tikko sāku strādāt CVK, lai arī kādus sadarbības partnerus izvēlies, tu esi atbildīgs par to, kas notiek. Piemēram, kad CVK manā laikā bija jāizvēlas tipogrāfiju vēlēšanu biļetenu iespiešanai, tad mēs aizbraucām un pārliecinājāmies, vai pretendentiem vispār ir tipogrāfijas iekārtas. Šķietami it kā labus priekšlikumus nācās noraidīt, tādēļ, ka neguvām pārliecību, vai potenciālajam pakalpojuma sniedzējam būs atbilstošas tipogrāfijas jaudas. Šī pieeja ir būtiski svarīga vēlēšanu norisei. Vēlēšanām ir jānotiek konkrētā datumā. CVK nedrīkst pateikt: «Piedodiet, vēlēšanu zīmes dēļ krāsas nožūšanas ilguma vēl nav gatavas. Uz sestdienu nebūs, bet ja atnāksiet otrdien, tad būs gatavas.» Vēlēšanās neko nevar atlikt, nekad.
Šķiet, gatavojot iepirkuma noteikumus vēlēšanu paziņojumu nosūtīšanai, šo īpatnību neievēroja. Iespējams, iepirkumā netika definēts, vai arī tas netika saprasts, ka pretendentiem ir jābūt pieredzei nosūtīt personificētus paziņojumus konkrētiem adresātiem Latvijā. Tas nav vienkāršs uzdevums. Google nepalīdzēs. Ja informācija par adresēm pilsētās ir diezgan precīza, tad laukos, kur ir arī māju nosaukumi, ir pavisam cita situācija.
No 2014. līdz 2016. gadam apsekoju visus 952 Latvijas vēlēšanu iecirkņus. (Toreiz man mērķis bija pārliecināties, vai visi iecirkņi ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem.) Vairākus iecirkņus varēja atrast tikai tādēļ, ka man palīdzēja vietējo vēlēšanu komisiju cilvēki, kuri zināja, kur dabā atrodas attiecīgā adrese. Pārliecinājos, ka ne Waze no Google maps spēj atrast visas adreses. Skaidrs, ka personificētus pasta sūtījumus īsā laikā nogādāt katram vēlētājam reāli spēj tikai Latvijas pasts.
Kādēļ šoreiz netika precizēti iepirkuma noteikumi, to es nevaru pateikt. Tas ir jājautā Iekšlietu ministrijas darbiniekiem.
– Viens no risinājumiem, kas tika īstenots, informācija tika nosūtīta ar Elektroniskās deklarācijas sistēmas (EDS) palīdzību. Es saņēmu informāciju par iecirkni no EDS. Kā jūs būtu rīkojies?
– EDS izmantošana ir jaunrade, kura diemžēl nav balstīta likumā. Man īsti nav pārliecības, vai tikusi ievērota personas datu aizsardzības regula. Bet, kopumā ņemot, elektroniska apziņošana, protams, tā ir tuvās nākotnes perspektīva. Par to jau tika spriests, kad mēs rosinājām pārskatīt likumu, izvērtējot pasta paziņojumu sūtīšanas lietderīgumu. Toreiz likumdevējs apzināti saglabāja esošo normu līdz brīdim, kad būs spēkā Elektronisko adrešu likums un ikvienam vajadzēs būt elektroniskai adresei, caur kuru valsts ar viņu var sazināties. Beigu beigās norma, ka katram uz viņa deklarēto adresi Latvijā ir nosūtāma informācija pa pastu, tika apzināti saglabāta, un tā ir likumā joprojām.
Likums tādēļ jau arī ir, lai to izpildītu. Ir daudzas labas lietas, ko mēs varam izdarīt savādāk, bet, ja tas neatbilst likumam, tad mēs nonākam pie rezultāta, ka vēlēšanas (vai kaut kādas citas darbības) tiek organizētas neatbilstoši likumam. Vēlēšanu gadījumā tas ir diezgan slikts rādītājs.
– Kad tika apzināta problēma ar nesaņemtajiem pasta sūtījumiem, CVK paziņoja, ka tagad iepriekšējā balsošanā varēs nobalsot jebkurā iecirknī. Vēlētāji gaidīja stundām ilgi, sistēma uzkārās, solīja nākamajā dienā utt. Par to taču atbildība ir jāuzņemas CVK! Kurā līmenī tika pieļautas kļūdas?
– Šā jautājuma padziļinātu analīzi neesmu veicis. Manuprāt, retorikas maiņa, sākot solīt iespēju balsot jebkurā iecirknī, bija būtiska kļūda. Līdz tam bija paredzēts, ka balsošana citā iecirknī būs iespējama, tikai izpildoties nosacījumam, ja starp iecirkni, kurā vēlētājs vēlas balsot, un iecirkni, kurā viņš ir reģistrēts, var notikt elektroniskā datu pārnese. Pamata iespēja balsošanai bija paredzēta iecirknī, kurā vēlētājs reģistrēts. Starp citu, balsošanas iecirkni varēja mainīt līdz pat 7. maijam.
Iespēja nobalsot citā iecirknī, pie nosacījuma, ka tas būs iespējams, ja darbosies datu apmaiņa, īsi pirms vēlēšanu dienas tika aizstāta ar aicinājumu droši iet uz jebkuru iecirkni, solot iespēju nobalsot jebkur. Dabiski, ka tas izraisīja papildu interesi, un cilvēku skaits, kas devās balsot uz citu iecirkni, bija krietni lielāks nekā tad, ja šāds solījums nebūtu dots. Lielākais ļaunums, ka cilvēki, noticot nepamatotajam solījumam, jutās apmānīti. Tas ir mīts un muļķības, ka, radot jaunu IT sistēmu, ir iespējams paredzēt itin visu. Ne velti 12. Saeima, apzinoties riskus, saglabāja 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanās balsošanu «savā» iecirknī ar iepriekš sagatavotiem sarakstiem un papildiespēju balsot citā iecirknī, «ja tiek nodrošināta datu apmaiņa». Balsošana jebkurā iecirknī apzināti tika noteikta kā atsevišķs gadījums, nevis vispārēja norma.
Vēlētāju saraksti pirmo reizi tika ieviesti 2004. gadā Eiroparlamenta vēlēšanās, un arī tolaik bija savi riski. Mēs toreiz nezinājām, kāda ir Iedzīvotāju reģistrā esošās informācijas kvalitāte. Toreiz iecerētā paziņojumu izsūtīšana pa pastu bija gan informēšanas, gan drošības risinājums. Nosūtīja tos tāpat 75 dienas pirms vēlēšanām, lai cilvēki laikus tiktu informēti, bet datu kļūdas gadījumā pietiktu laika tās novērst. Un tiešām – toreiz atklājās, ka desmitiem tūkstošu cilvēku viņu deklarētā dzīvesvieta atšķīrās no tās, kura bija norādīta Iedzīvotāju reģistrā. Toreiz datu apmaiņa starp pašvaldībām un Iedzīvotāju reģistru vēl nebija tik labi sakārtota kā šodien, cilvēki, kas desmit gadu dzīvo Rīgā, bet vēl arvien, atbilstoši reģistram, skaitījās, piemēram, ka viņi ir deklarēti Rēzeknē. Toreiz Iedzīvotāju reģistra datu izmantošana vēlēšanās sekmēja Iedzīvotāju reģistra datu kvalitātes uzlabošanu.
2019. gada vēlēšanas bija pirmā reize, kad izmēģinājuma veidā tika pieļauta iespēja balsot citā iecirknī, tāpēc tā bija saistīta ar daudziem nezināmajiem. Bet šāda veida risinājums pavisam noteikti bija jāizmēģina, jo jau 2022. gadā, kad notiks kārtējās Saeimas vēlēšanas, tajās varēs piedalīties ievērojams vēlētāju skaits, kuriem nav pases. No 2012. gada kā personu apliecinošu dokumentu var izmatot arī ID karti, un cilvēkam pases var arī nebūt. Jau 2014. gadā tādu vēlētāju, kuriem ir tikai ID kartes un pases nav, bija 27 tūkstoši. 2018. gadā šādu vēlētāju jau bija teju 70 tūkstošu. Līdz ar to pasu spiedogu sistēma vairs neatbilst laikmeta prasībām, un ir jārada iespēja balsošanā izmantot arī ID kartes.
Kopumā atbildot uz jautājumu par Eiroparlamenta vēlēšanu novērtējumu – manuprāt, svarīgi un pareizi bija tas, ka tika izmēģināta vēlētāju datu apmaiņa starp iecirkņiem tiešsaistē. Savukārt nepareizi bija tas, ka tika pasolīts to nodrošināt. Turklāt, kad ceturtdien konstatēja, ka datu apmaiņa «nobremzējusies», CVK aplami steigšus pieņēma lēmumu piektdien datu apmaiņu neveikt. Taču piektdien no rīta sistēma strādāja. Kā es novēroju, tad viena daļa iecirkņu pieturējās pie CVK noteiktā lieguma balsot svešā iecirknī un raidīja cilvēkus projām (es pats biju šādā iecirknī), bet vienlaikus bija iecirkņi, kuros ļāva balsot arī vēlētājiem no citiem iecirkņiem un datu apmaiņa tika veikta. Vēlēšanu komisijas bija neizpratnē.
– Vai, jūsuprāt, šīs problēmas varēja būtiski mainīt vēlēšanu iznākumu? Likums tika pārkāpts, bet vai vēlēšanu rezultāti būtu citi, ja likumu ievērotu?
– Vispirms jau, kā to izmērīt?
– Jautājums par leģitimitāti. Ja vēlēšanu procesā notiek likumpārkāpumi, vai tas nozīmē, ka vēlēšanu rezultāts nav leģitīms? No otras puses, ir arī racionāla pieeja. Lai gan pārkāpumi ir bijuši, bet, ja galarezultātu tas nemainītu, tad atkārtotas vēlēšanas var nerīkot.
– Domāju, ka rezultāts tomēr būtu bijis tāds pats, kāds tas bija. Pat tad, ja kādas partijas piekritēji apgalvotu, ka viņi neaizgāja uz vēlēšanām tādēļ, ka nesaņēma paziņojumu, nu tad drīzāk ir jāuzdod jautājums par šīs partijas elektorāta motivāciju piedalīties vēlēšanās vispār. Tātad mana atbilde ir – ticamāk, ka neietekmēja.
– Vai Latvijai būtu jāmaina vēlēšanu sistēma? Vai tā ir atbilstoša Latvijas sabiedrības vajadzībām?
– Mažoritārā sistēma ir senāka, un tai ir savi trūkumi. Proporcionālā vēlēšanu sistēma radās vēlāk. Kā atbilde uz kritiku par mažoritārās sistēmas trūkumiem. Latvija pirms simt gadiem izvēlējās progresīvāko – proporcionālo vēlēšanu – sistēmu, tomēr arī tai ir savi trūkumi. Patiešām, var uzdot jautājumu, vai tādā izpildījumā, kāds tas ir Latvijā, proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vislabākā.
No vienas puses, varētu teikt, ka tā tas ir. Latvijas vēlētājiem ir iespējas izvēlēties, lai rezultāts būtu pēc iespējas tuvāks sabiedrības noskaņojumam. Es ar to domāju plusus un svītrošanas sistēmu vēlēšanu biļetenos. No otras puses, mēs tomēr varētu diskutēt par to, vai nevajadzētu samazināt vēlēšanu apgabalu lielumus. Saglabājot Satversmē noteikto proporcionālo sistēmu, vēlēšanu apgabalu skaits varētu tikt palielināts līdz trīspadsmit vai četrpadsmit, lai no katra vēlēšanu apgabala ievēlētu septiņus līdz deviņus deputātus. Ja mēs sadalītu pašreizējos lielos vēlēšanu apgabalus [Rīga, Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale] mazākos, tad katrā no šiem apgabaliem no katras partijas sacenstos desmit cilvēku liela politiķu grupa. Tas pietuvinātu deputātu konkrētajiem vēlētājiem. Vēlētāji zinātu, kuri ir viņu deputāti. Ārzemēs dzīvojošajiem noteikti varētu paredzēt iespēju balsot katram par to apgabalu, kuram vēlētājs jūtas piederīgs.
– Valdība ir sākusi īstenot administratīvi teritoriālo reformu, bet nacionālā līmenī – Saeimā nav deputātu, kas konkrēti pārstāvētu likvidējamo novadu vēlētājus. Turklāt atbildīgais ministrs mēģināja aizliegt aptaujas, pat vēršoties policijā, utt. Vai ir pareizi novadiem neatļaut rīkot iedzīvotāju aptaujas?
– Vispirms ir jāatgādina, ka pirms Saeimas vēlēšanām partijas savos priekšvēlēšanu solījumos par administratīvi teritoriālo reformu plaši nediskutēja. Pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām deputātu kandidāti ar vēlētājiem arī par administratīvi teritoriālo reformu nerunāja. Līdz ar to jautājums, par vēlētāju deleģējumu kā svarīgāko uzdevumu valdībai īstenot administratīvi teritoriālo reformu, varētu būt diskutabls. Tā kā deleģējums vēlēšanās nav dots, tad būtu jāīsteno tiešā demokrātija un referendumā jāuzdod vēlētājiem jautājums, ko viņi paši par to domā. Protams, uzdodot šo jautājumu, vispirms būtu jāpaskaidro, kas būtiski mainīsies, realizējot šo reformu, un cik tā izmaksās.
– Ir skaidrs, ka 57% iedzīvotāju pēc administratīvi teritoriālās reformas nemainīsies nekas, bet 30% iedzīvotāju dzīvo novados, kurus grib pievienot lielākai struktūrai. Vai šajā gadījumā vispār ir lietderīgs nacionāls referendums?
– Manuprāt, ir jānoskaidro iedzīvotāju viedoklis, bet tam nevajadzētu būt nacionālam referendumam par to, vai visi visā Latvijā atbalsta reformu vai neatbalsta. Jautājums ir jāuzdod konkrētajos novados par tām izmaiņām, kas attiecas uz attiecīgo novadu vai novadu grupu, ir jāprasa viedoklis par konkrēto priekšlikumu.
Loģiski, ka novadu apvienošana būtu jāveic tikai tur, kur atbalsts novadu apvienošanai ir sasniedzis kritisko masu. Kamēr novadu iedzīvotājos priekšlikums apvienoties nav guvis atbalstu, apvienošanai nevajadzētu notikt. Ja gribat apvienot, lūdzu, esiet spējīgi argumentēt, ar skaitļiem pierādīt ieguvumus, un cilvēki sapratīs apvienošanas mērķtiecīgumu un lietderīgumu.
Turklāt reforma būtu jāveic tikai teritorijās, kurās ir problēmas, un nebūtu jāaiztiek tās pašvaldības, kuras ir «pašpietiekamas». Manā skatījumā, tās pašvaldības, kuras jau šobrīd tiek galā ar saviem uzdevumiem, kurām ir infrastruktūra, kurās ir vidusskola, kuras attīstās utt., nevajag likvidēt. Deputātu skaita un tai sekojošo administratīvo tēriņu samazināšanu, kuru min kā lielo reformas ieguvumu, var veikt arī bez esošo pašvaldību robežas mainīšanas…
– Kādas ir jūsu svarīgākās atziņas, vadot CVK 18 gadu?
– Vēlēšanas varētu salīdzināt ar eksāmeniem, kuros reizi četros gados vēlētāji demonstrē savas zināšanas, briedumu un gatavību uzņemties atbildību par savu labklājību. Tur, kur eksāmenu nokārto veiksmīgi, tiek nākamajā labklājības līmenī, tur, kur ne, turpina «maksāt skolas naudu». Labi sagatavojies vēlētājs ir gatavojies četrus gadus, slikti sagatavojies vēlētājs cer uz intuīciju un veiksmi, ļaujas priekšvēlēšanu kampaņu solījumiem.
Mans skumjais secinājums ir tāds, ka pirms visām vēlēšanām tiek solītas pārmaiņas, bet, katrā jaunievēlētā parlamentā to deputātu skaits, kuri kvalificēti varētu šo funkciju veikt, samazinās. Līdz ar to jāteic, ka vismaz pagaidām Latvijas vēlētājiem ar gatavošanos vēlēšanām tā īsti nav veicies… Kamēr mēs, vēlētāji, neizpratīsim, ka arī mums šos četrus gadus ir jāgatavojas Saeimas vēlēšanām, tikmēr nekas uz labo pusi nemainīsies, bet mēs, nenokārtojuši eksāmenu, labākā gadījumā, nākamos četrus gadus paliksim tajā pašā labklājības līmenī.
Foto: F64