Grāmatvežu asociācijas pārstāve: Nodokļu reforma ir izgāzusies

Latvijas Republikas Grāmatvežu asociācijas Publiski nozīmīgu struktūru komitejas vadītāja Lienīte Caune intervijā Neatkarīgajai skarbus vārdus velta nodokļu reformai un lauž mītus par lauksaimniekiem kā lielākajiem budžeta naudas tērētājiem.

– Pirms pusotra gada tika īstenota nodokļu reforma, kas uzņēmējiem un iedzīvotājiem nesa virkni pārmaiņu. Vai, jūsuprāt, tā sevi ir attaisnojusi?

– Nodokļu reformas izstrādē kopā ar sabiedriskajām organizācijām – LTRK, LDDK, LOSP -, ekspertiem, Finanšu ministrijas ierēdņiem, Latvijas Bankas speciālistiem biju iesaistīta līdz finiša taisnei. Darbojoties šajā darba grupā, pa ilgiem laikiem atkal varēja sajust entuziasmu un pacēlumu, jo visi ticēja, ka beidzot ar nodokļu reformu tiks sakārtotas lietas, uz ko uzņēmēji gaidīja gadiem. Varu teikt, ka katra norma, katrs apsvērums, katrs cipars, ar ko nodokļu reformas darba grupa izgāja finiša taisnē, bija izanalizēti un pamatoti. Taču tas, kas notika jau pie paša finiša, kad sākotnējā ideja tika apgriezta ar kājām gaisā, gan man, gan citiem darba grupā strādājošajiem bija pārsteigums. Tas, kādu nodokļu reformu saņēma Latvijas iedzīvotāji, nebija tā, kas tika iecerēta sākotnēji.

– Vai var teikt, ka nodokļu reforma ir izgāzusies?

– Domāju, ka jā. Nodokļu reforma ir izgāzusies tajā daļā, kas skar darbaspēka nodokļus. Turklāt vēl nav apjaustas visas reformas sekas. Mēs zinām, kādu haosu, nesapratni un stresu iedzīvotāji pārdzīvoja, uzzinot par parādiem, kas parādījās, iesniedzot gada ienākumu deklarācijas. Tas radīja negatīvu publicitāti un izraisīja sabiedrības sašutumu. Savukārt milzīgais darbaspēku nodokļu slogs, ko reforma nevis mazināja, bet vēl pastiprināja, rada un turpinās radīt ekonomiskas sekas. Situācija jau šobrīd ir kritiska, jo gandrīz katrā nozarē 40 līdz 45 procentiem uzņēmumu ir nodokļu parādi. Un ne jau tāpēc, ka viņi būtu ļaunprātīgi nemaksātāji. Daudzi vienkārši nespēj pacelt tik lielu slogu.

Tā vietā, lai samazinātu darbaspēka nodokļus, par ko uzņēmēji runāja jau sen un kas pat kādreiz tika apstiprināts ar likuma spēku, reformas rezultātā nodokļu slogs tika palielināts. Darbaspēku skāra sociālā nodokļa pieaugums, kuru ieviesa, solot sakārtot veselības aprūpes sistēmu. Nodokļa palielinājums darbojas jau otro gadu, bet mainījies nav nekas – joprojām uz ārstēšanos jāgaida garā rindā. Tātad faktiski veselības aprūpē problēmas nav mazinājušās. Kāpēc Lietuvā veselības apdrošināšana var darboties? Taisnība, tās ieviešana nebija viegla, bet Lietuva šo smago periodu ir pārdzīvojusi, un tā var atļauties nākamgad celt minimālo algu, pārspējot šajā ziņā pat Igauniju. Savukārt Latvija arvien vairāk atpaliek no kaimiņvalstīm.

Tās visas ir nodokļu reformas sekas. Strādājot darba grupā, nevienu brīdi netika runāts par progresīvo nodokli. Pat vēl vairāk, tika spriests par solidaritātes nodokļa atcelšanu. Esmu vairākas reizes jau teikusi – solidaritātes nodoklis nav bagātnieku nodoklis, tas ir papildu nodokļa slogs uzņēmumiem, un tas kropļo tirgu. Man kā nodokļu speciālistei nav pieņemams tas, kā sabiedrību apmānīja šā nodokļa ieviešanas laikā, sakot, ka tas mazinās ienākumu nevienlīdzības plaisu. Tā vietā nevienlīdzība nemazinājās, bet nodokļu maksātāji sāka rezidēties Igaunijā un Lietuvā, kur nav šāda nodokļa. Mēs brīdinājām, ka šā nodokļa ieviešana radīs šādas sekas, un uzsvērām, ka šobrīd nav īstais brīdis, lai Latvijā ieviestu progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi. Sākotnēji ir jāpanāk ēnu ekonomikas samazināšanās, lai nodokļus maksātu visi. Un tikai tad var domāt par nākamo soli.

Turklāt nodokļu iekasēšana nav panākama ar represīvām metodēm vien. Jāizveido tādi apstākļi, lai nodokļi būtu samaksājami. Un tikai tad varētu domāt par progresivitātes piemērošanu. Pretēji tam 2017. gada augustā, iznākot no koalīcijas padomes sēdes, toreizējais premjers Māris Kučinskis, acīmredzot gaidāmo Saeimas vēlēšanu iespaidā, paziņoja, ka «esam izskatījuši nodokļu reformu un pieņēmuši lēmumu ieviest progresīvo ienākuma nodokļa likmi». Darba grupai, kas pie reformas bija bez atlīdzības teju divus gadus strādājusi, tērējot savu laiku un resursus, tas bija kā pliķis sejā. Neviens tā arī nav atzinies, kas notika koalīcijas sēdes pāris stundās un kas piespieda premjeru šādi rīkoties. Ja tas tiešām bija izsvērts lēmums, vēlos uzzināt, kas tā bija par darba grupu, kas paralēli strādāja pie nodokļu reformas?

Progresivitāte nebija vienīgā atkāpe no darba grupā izdiskutētā. Sākotnēji tika plānots piecu gadu dividenžu izmaksu pārejas periods, bet, kad likums ieraudzīja dienas gaismu, bija palikuši vairs tikai divi gadi.

Taču tas nenozīmē, ka pilnīgi visa reforma ir slikta. Tik kardināla uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma Latvijā vēl nebija bijusi. Par tās rezultātiem vēl ir pāragri spriest, taču līdz šim neesmu dzirdējusi sūdzības par jauno kārtību ne no viena uzņēmuma, kas godīgi maksā nodokļus un grib attīstīties. Protams, ir nianses, kas būtu jāuzlabo. Viena tāda ir saistīta ar uzņēmuma gada pārskata un deklarācijas iesniegšanu, proti, ja šobrīd kopā ar gada pārskatu ir atļauts nodot arī deklarāciju, tad gadījumos, ja deklarācijā ir nepieciešami precizējumi, nedrīkst aprēķināt nokavējuma naudu jau no janvāra. Tas, kā tas notiek šobrīd, ir absurds.

– Vai lauksaimnieki no nodokļu reformas bija ieguvēji vai zaudētāji?

– Gan tā, gan tā. Lauksaimniecības uzņēmumiem tāpat kā citiem uzņēmumiem ir jācieš no darbaspēka nodokļu sloga, taču atšķirībā no citām nozarēm lauksaimnieki visu laiku aktīvi ir iesaistījušies nodokļu politikas plānošanā, un arī pēdējā nodokļu reforma nebija izņēmums. Plecu pie pleca darba grupā strādājot kopā ar citām sabiedriskām organizācijām, ekspertiem un Finanšu ministrijas ierēdņiem, lauksaimnieki centās panākt, lai nodokļu izmaiņas darbotos nozares labā. Un tas nesa augļus, piemēram, šobrīd ir samazinātas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes sezonas strādniekiem, ir uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides kooperatīviem utt. Citas nozares var tikai pamācīties, kā notika, piemēram, darbs pie samazinātās pievienotās vērtības nodokļa likmes ieviešanas augļiem un dārzeņiem, ko lauksaimnieki izcīnīja jau pēc nodokļu reformas apspriešanas. Labi atceros, ka centieni panākt samazinātu PVN likmi pārtikai bija deviņu gadu garumā, līdz beidzot tas ir īstenojies un lielā mērā pateicoties pašai nozarei, kura ieguldīja daudz laika savas ieceres pamatošanai, piesaistīja ekspertus, veica aprēķinus, kas pierādīja, ka ieguvumu būs vairāk nekā zaudējumu. Kāpēc tagad ir tāda pretestība un neticība šai iniciatīvai, grūti pateikt.

Vēl viens lauksaimnieku aktīvās darbības piemērs: reversā PVN piemērošana. Tiklīdz tika apspriesta iespēja piemērot reverso PVN būvniecības pakalpojumos, tā arī lauksaimnieki sasparojās, lai panāktu šādu kārtību graudkopības nozarē. Galvenais ieguvums, ko dod reversā PVN piemērošana, tas attīrīja nozari no tiem spēlētājiem, kas nenodarbojās ar ražošanu, bet gribēja iedzīvoties.

Nezinu, kāpēc tā ir iegājies, ka pirms valsts budžeta veidošanas nākamam gadam lauksaimnieki vienmēr tiek izcelti negatīvā gaismā. Tiek pārmests, ka lauksaimnieki faktiski dzīvo tikai uz subsīdiju rēķina, ka viņi ir tērētāji, nevis pelnītāji. Lai saprastu patieso situāciju, mēs sākām analizēt un pētīt, kāds tad ir vidējā lauksaimnieka profils. Vai tad tiešām zemnieks ir tik neizdevīgs valsts ekonomikai, kā tas tiek pasniegts.

Pirmkārt, jāsaprot, ka bez subsīdijām lauksaimnieki nevarēs izdzīvot, jo tādas maksā visā Eiropas Savienībā. Ja mēs esam vienotā tirgū, tad mums nav izvēles – mums ir jāpieņem spēles noteikumi. Turklāt Latvijā subsīdijas ir viszemākās starp visām ES valstīm. Tāpēc šie pārmetumi ir nevietā.

Otrkārt, izpētot datus par nodokļu parādiem, izrādījās, ka lauksaimnieki ir vieni no disciplinētākajiem nodokļu maksātājiem. Latvijā ir vairāk nekā 60 tūkstoši lauksaimniecības uzņēmumu, un no tiem parādā valstij ir 882 uzņēmumi. Kopumā šo uzņēmumu nodokļu parāds ir aptuveni 12 miljoni eiro, kas ir tikai 1,2% no visa kopējā viena miljarda eiro lielā nodokļu parāda. Tā kā lauksaimniekiem ir izveidojies ļoti labs dialogs ar Valsts ieņēmumu dienestu, tad jādomā, ka pašreizējie nodokļu parādnieki, uzklausot Valsts ieņēmumu dienesta rekomendācijas, spēs izkļūt no parāda bedres.

– Kā lauksaimniekiem izdodas tas, kas citus noved bankrotā?

– Man ir bijusi iespēja salīdzināt lauksaimniecības uzņēmumus ar citu nozaru uzņēmējiem. Esmu sapratusi, ka lauksaimnieki daudz aktīvāk un mērķtiecīgāk cīnās par savām tiesībām. Viņi negaida, līdz problēma samilst līdz nenovēršamas katastrofas apmēram, bet sāk domāt, ko darīt, tiklīdz vērojamas pirmās negatīvās pazīmes. Viņi meklē risinājumus gan savas nozares asociācijā – Lauksaimnieku organizācijas sadarbības padomē -, gan piesaista ekspertus. Un tikai tad, kad mājasdarbs izdarīts, vēršas pie sabiedrības, politiķiem un ierēdņiem. Visi atceramies govju galvas pie Ministru kabineta, bezmaksas pienu Doma laukumā, kas pievērsa sabiedrības uzmanību samilzušajai problēmai.

Nezinu, vai viņus ir norūdījis smagais un sarežģītais darbs šajā nozarē, kas liek viņiem cīnīties līdz galam, vai arī tas ir kas cits, bet rezultāts ir. Viss, kas ir iegūts, ir panākts, lauksaimniekiem mērķtiecīgi un aktīvi darbojoties savu interešu aizstāvībai, nevis gaidot kā dāvanu no valdības.

– Vai, darbojoties lauksaimniecībā, ir iespējams samaksāt visus nodokļus, izdzīvot un vēl attīstīties?

– Spriežot pēc statistikas, spēj. Neesmu pētījusi, ar cik smagu darbu un gudru saimniekošanu viņi to panāk, bet, kā jau teicu, nodokļu parādu īpatsvars šajā nozarē ir niecīgs. Jāatzīmē, ka lauksaimniekiem ar padomu palīdz arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrs, kura konsultanti ir pieejami visā Latvijā. Tā kā nodokļa parādnieku ir tik maz, izskatās, ka konsultanti ar savu darbu galā tiek labi.

– Vai situāciju ekonomikā uzlabos čeku loterija un minimālās algas palielināšana?

– Čeku loterija nav brīnumnūjiņa, kas uz burvja mājienu aizmēzīs visu ēnu ekonomiku. Savukārt jautājumā par darbaspēka atalgojumu un nodokļiem es negribētu pieredzēt situāciju, ka Latvija mehāniski skrien līdzi kaimiņvalstīm, neizvērtējot situāciju.

Taču neatkarīgi no tā, cik labu risinājumu piedāvātu lēmējvara un izpildvara, problēma ir tā, ka lielai daļai sabiedrības ir zudusi ticība. Valsts jau neskaitāmas reizes ir lauzusi savus solījumus. Es spilgti atceros 2013. gada 1. oktobri – dienu, kad LTRK vārdā parakstīju vienošanos ar valsti par darbaspēka nodokļa samazināšanu. Vai tas tika īstenots? Netika. Tā vietā tika grozīts likums, atceļot pakāpenisku iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājumu, un ieviests solidaritātes nodoklis.

Koalīcijas spēlītes, lai pirms vēlēšanām izdabātu vēlētājiem, maksā ārkārtīgi dārgi. Un kas to apmaksā? Nodokļu maksātāji. Lai to nepieļautu, būtu jāizveido ekspertu grupa, kas darbotos pie Valsts prezidenta vai Saeimas un kas izvērtētu visus ekonomiski jutīgos jautājumus un ieceres, pirms tie nonāk apritē. Mēs par to esam runājuši neskaitāmas reizes.

Foto: F64