Kučinskis: “Zaļzemniekiem” jāsāk restarts
Intervija ar ekspremjeru Māri Kučinski (ZZS): par budžetu bez «oligarhiem», par Krišjāņa Kariņa neizprotamo piekāpību, par valdības stabilitāti un šantāžistiem, par Andas Čakšas aiziešanu no ZZS un par to, vai vēl kāds grasās pamest zaļzemniekus.
– Sākas darbs, veidojot 2020. gada valsts budžetu. Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadonis Bordāns paziņoja, ka «2020. gada valsts budžets ir pirmais budžets, kas Latvijā veidots bez oligarhu klātbūtnes». Izskatās, ka tieslietu ministrs nezina, ko nozīmē jēdziens «oligarhi»… Varbūt jūs mēģināsiet iztulkot šo Bordāna atziņu?
– Diezgan neizskaidrojama atziņa. Pieņemu, ka minētā partija ir ieciklējusies uz to, ka vienīgā īstā patiesība ir JKP patiesība, viņi izvēlas mērķi, kas jāsasniedz un jāiznīcina. Tikpat neizskaidrojams bija viņu iniciētais skandāls ar kaut kādām dzeltenajām kartītēm: tas saistījās ar Valsts drošības dienesta Normunda Mežvieta ievēlēšanu. Būtu bijis saprotamāk, ja komentārus par Mežvietu sniegtu tie, kuri ir kompetenti to darīt, nevis tie, kuri kaut ko vēro no malas. Ar budžetu, domāju, būs lielas problēmas, bet vērtējošais skatiens būs jānovirza uz jauniem ieganstiem: tagad vairs nevarēs teikt, ka Kučinskis pie visa vainīgs. Kopš brīža, kad sāka strādāt jaunā valdība, ir pagājis vairāk nekā pusgads, tā varēja mainīt ja ne visu, tad daudz ko, bet nekas no vēlēšanās sasolītā nav izdarīts un neko arī nav iespējams izdarīt, ieskaitot paša Bordāna pakļautībā esošās sfēras – nav veikts solītais audits tieslietu sistēmā, nav zināms, kas notiks ar Liepājas cietumu – vai tas tiks iekļauts 2020. gada budžetā. Ministrijas pieprasa papildus gandrīz miljardu eiro, taču budžeta iespējas samazinājās vispirms ar fiskālo prognozi, kas tika piezemēta, tāpat ar Rīgas satiksmes radīto zaudējumu summas izņemšanu no valsts budžeta. Bet, lai ministrijas iegūtu gribēto, kaut kam ir jāsamazina no budžeta pasmeļamā summa vai jāpaaugstina nodokļi, bet Kariņš uz to neparakstās…
– Gan jau parakstīsies: sarunas par kārtējo nodokļu reformu sākšoties tūdaļ pēc 2020. gada budžeta pieņemšanas.
– Es nesaprotu, kas ir jāreformē. Protams, jāanalizē, kas notiek ar reinvestēto peļņu, jo tā ir pavisam jauna situācija.
– Bet par tiem oligarhiem… Varbūt zaļzemnieki ir tie oligarhi?
– Manuprāt, Bordāns ar oligarhu domājis Lembergu. Bet paņemsim to stāstu mazliet vēsturiski. Savulaik bijām spiesti veikt piespiedu rotāciju VID spēka struktūrās, bija milzum daudz pagrīdes cigarešu, kontrabandas, pāri saviem līdzekļiem dzīvojošu ierēdņu. Bet gandrīz neviens netika noķerts! Izmaiņas sākās tikai pirms pāris gadiem – teju katru mēnesi notiek kratīšanas un aizturēšanas. Savulaik, kad Strīķe un Jurašs bija KNAB darbinieki, viņi ieciklējās, ka viņiem jāiznīcina Lembergs. Šī vēlme nekur nav pazudusi, acis viņiem aizmiglojas, viņi neredz nevienu citu un nesaprot, kas notiek apkārt. Un nevienu nekad nav interesējis analizēt, vai Lembergs spēj iespaidot budžetu, vai viņš ir oligarhs vai nav – Lembergam ir uzlikts zīmogs, un punkts. Atcerēsimies arī Straumes «apzīmogošanu», bet tagad tie «zīmogotāji» ir pieklusuši. Kad daudzi darbinieki pameta KNAB, pēc tam tika izveidots saliedēts kolektīvs, un tad vairs nebija ilgi jāgaida pirmie rezultāti. Kad Saeimā JKP rosināja vākt parakstus, lai rosinātu pārbaudi ģenerālprokurora atlaišanai, daudzi nesaprata, par ko viņi parakstās… Izskatās, ka JKP tuvojas savam bankrotam. Nav pat vērts atcerēties, ko uzvarēja Ļeņins, bet Staļins izcēlās ar to, ka šāva visus, kurus gribēja. Tā kā tagad nav iespējams nošaut, bordānisti gatavi izmest no visām valdēm un padomēm sev nevēlamos cilvēkus un ielikt tur savējos.
– Kāpēc pārējie valdības locekļi pakļaujas bordānistu nekaunīgajam diktātam?
– Esmu strādājis laikā, kad notika visādas «oligarhu» leļļu dedzināšanas. Bet toreiz tie paši «oligarhi» neatļāvās darīt neko tādu, ko dara šodienas «bezkompromisu tiesiskuma» sludinātāji. Sabiedrība un mediji ir mulsumā, neviens nesaprot, kam ticēt: JKP runā par tiesiskumu, bet patiesībā nospļaujas uz to. Kāpēc neviens šo situāciju nevēlas mainīt? Tāpēc, ka ministrijās ir ērti rušināties.
– Bet cik ilgi, jūsuprāt, šī situācija var turpināties?
– Grūti pateikt. Gaidīju, kas notiks ar Latvijas Universitāti. Man futbols nav svešs, un es zinu, ka nav divu dzelteno kartīšu (vienu bordānisti jau parādīja…), tāpēc domāju – nu rādīs sarkano, ja valdība apstiprinās Indriķi Muižnieku rektora amatā. Taču – Kariņš piekāpās… Protams, Universitātes pārvaldībā vajadzētu iet uz modernāku sistēmu, bet…
– …bet likums šobrīd ir tāds, kāds tas ir, un tas ir jāievēro. JKP dara tieši otrādi.
– Likumu varēs mainīt nākotnē. Bet šī klajā iejaukšanās augstskolas autonomijā – tas ir ļoti slikts precedents. Šis lēmums tika pieņemts tādēļ, lai neizjuktu valdība: Muižnieka neapstiprināšana acīm redzami bija Bordāna ultimāts Kariņam. Jā, daudz ko var izdarīt, aizsedzoties ar revolucionāro tiesiskumu…
– Pirmajā valdības sēdē Jaunā Vienotība tā kā aizstāvēja rektoru, bet pagāja nedēļa – un šī dižpartija apmeta savu padilušo kažoku uz otru pusi! Tieši tāpat izrīkojās arī Nacionālā apvienība (NA)… Bet vai jums un visai ZZS nav sāpīgu pārdomu par to, ka jūsu partneri iepriekšējā Saeimā – NA un Vienotība – pat nemēģināja atbalstīt jūsu iespējamo iekļaušanos šobrīd esošajā koalīcijā?
– Jā, viņi neiestājās par mums. Rūgtums, protams, ir palicis, un mēs vēl tagad respektējam to, kas tika pārmests mūsu bijušajiem ministriem un man pašam. Bez mediju klātbūtnes viens otrs gan atzīst: vai, cik žēl, kā mēs gribētu, bet…
– Kā vērtējat Jura Pūces (Attīstībai/Par!) centienus realizēt administratīvi teritoriālo reformu (ATR)? Lielākā daļa novadu ir dziļā neapmierinātībā ar šīs reformas piedāvājumiem.
– Dzirdu reklāmu, kas radio palaista droši vien par VARAM līdzekļiem – cik šī reforma ir laba un nepieciešama. Ja ministrs gribēs no šīs reformas izspiest maksimumu, tad, jāatzīst, viņu beigu beigās nodos pat savējie… Tāda ir mana prognoze. Nekad nevajag runāt tikai ar partiju vadītājiem: aiz viņiem taču arī ir cilvēki, ar viņiem runā pašvaldības, šie cilvēki domā! Ja Juris Pūce par sabiedrotajiem dabūs pašvaldībniekus, kuriem ir savi piedāvājumi, ja viņš samazinās savas ambīcijas un izslēgs neloģismus, tad viņam būs izredzes. Ir tāds Smiltenes novads – labi attīstās, kompakti viss sakārtots, un viņiem grib pielikt klāt Raunu. Bet Rauna nebrauc uz Smilteni, Rauna brauc uz Cēsīm! Tāpat kā Rūjiena nebrauc uz Valku. Tāpat kā Ikšķile nejūt kopību ar Ogri, Ikšķilei ir sava kopienas sajūta. Kāpēc mākslīgi kaut ko apvienot? Viens labums gan ir: Pūce visus ir sabaidījis, un visi sāk domāt, kā labāk veidot novadu modeļus. Taču jāņem vērā, ka tagad vairs nav tie laiki, kad likumus var vienkārši izstumt cauri Saeimai, tāpēc, visticamāk, šis ATR likums nobremzēsies. Turklāt tas ir jāiesniedz Saeimā vēl šogad, tuvāk ziemai. Bet tagad ir budžeta izstrādes un pieņemšanas laiks…
– Budžetu var arī nepieņemt, visādi taču gadās: ja nu pēkšņi valdību veidojošās partijas kādā jautājumā nepakļaujas bordānistiem un viņi – apvainojas un pamet valdību, līdz ar to tā krīt?…
– Augusts Brigmanis, piemēram, ir absolūti pārliecināts, ka šī valdība noturēsies visus četrus gadus.
– Piekrītu Brigmanim: šīs valdības stabilitāte ir tās vājumā – visas partijas turas cita pie citas ne jau tāpēc, ka tām ir vienots, stiprs mērķis, bet gan tāpēc, ka neviena negrib pazaudēt vietu pie bļodas. Un tas ir būtisks motīvs. Bet ja nu… vai jūs būtu gatavi veidot jaunu valdību?
– Politiskais spēks, kurš atzīst, ka nav gatavs iet valdībā, ir vai nu nenopietni ienācis politikā, vai nu vienkārši mānās. Atbilde ir: protams, ka mēs būtu gatavi. Bet joprojām eksistē šis JKP veto. Un vienu brīdi bija jautājums arī par to, kas notiek ar KPV LV: nav skaidrs, ar cik balsīm var rēķināties no šīs partijas puses. Aizkulisēs dzird runājam: mēs būtu daudz drošāk un izlēmīgāk pieņēmuši lēmumus, ja zinātu, cik daudzi no KPV LV tos atbalsta. Nav saprotams, kāda ir šīs partijas ministru saikne ar Saeimu. Pēc visiem satricinājumiem, kas piemeklējuši šo partiju, domāju, ka atbilde par tās likteni gaidāma līdz gada beigām.
– Vai tad šī partija vēl eksistē? Saeimā frakcija, protams, ir, bet tāda pusjukusi.
– KPV LV ir klasiskais piemērs: partija ar populismu iegūst varu, pēc tam nezina, ko ar to iesākt.
– No ZZS aizgāja Anda Čakša… Kāds patiesībā bija iemesls?
– Viņa tāpat būtu aizgājusi. Zaļajā partijā viņa juta diskomfortu… Anda Čakša tur iestājās tādēļ, ka viņa par ministri nevarēja kļūt kā bezpartijiskā. Labākās laulības tomēr ir tad, ja cilvēki saprotas, nevis tiek apprecināti ar varu… Es tomēr uzskatu, ka mēs viņu pazaudējām, nevis viņa aizbēga. Mēs varējām viņu noturēt. Un to vajadzēja darīt. Jo ZZS uzdevums tuvākā pusotra gada laikā ir veidoties par spēcīgu domubiedru grupu, kurai atbalstītāji seko līdzi. Patlaban ZZS atrodas šādās nopietnās krustcelēs.
– Jūs pats netaisāties pamest ZZS?
– Šobrīd nav iemeslu to darīt. Esmu Liepājas partijā, kas ir ZZS sastāvdaļa. Liepājas partija ir stabila partnere, kas, protams, vēlas redzēt spēcīgas pamatpartijas – Zemnieku savienību un Zaļo partiju. Esmu gatavs palīdzēt.
– Nav manāmi signāli, ka no ZZS varētu izstāties vēl kādi cilvēki?
– No frakcijas nav bijušas tādas indikācijas. Bet arī es neslēpju to, cik ļoti gaidu pārmaiņas abās lielajās partijās – Zemnieku savienībā un Zaļajā partijā, proti, lai tās spēcīgi restartētos un tiktu ar sevi galā. Bet es nevaru iespaidot šos procesus, jo neesmu iestājies nevienā no šīm partijām, turklāt Saeimas frakciju var vadīt tikai ZS vai ZP biedrs. Mēs varam darboties, un, protams, mani partiju apvienībā respektē, frakciju mēs varam spēcīgāk vienot, bet lielais darbs tomēr jāizdara abām lielajām partijām. Šobrīd ir tā, ka pa vecam vairs nedrīkst, bet pa jaunam vēl nespējam…
– Jūs pieskārāties Rīgas satiksmes jautājumam, proti, zaudējumu summas izņemšanai no valsts budžeta. Daudzi cilvēki bija sašutuši: lai taču dome pati atmaksā savus parādus un zaudējumus!
– Tas bija fiskālās tehnikas jautājums. Nezinu, kāpēc Eiropas Komisija to pieprasīja. Katra ES dalībvalsts tagad tiek nopietni inspicēta – pēc tam, kad Grieķija vairākus gadus pēc nokļūšanas krīzē bija iesniegusi apzināti nepareizas bilances. Rīgas satiksmes gadījumā: ja pārāk augsts ir dotāciju īpatsvars, pārsniedzot pusi no ienākumiem, tas tiek uzskatīts par valsts atbalstu, un tas jāiekļauj budžeta deficītā. Tur nu būtu jāsit Rīgas dome…
– Sit, bet kaut kā nesanāk: neviens nav sodīts, izzagto nevienam neatprasa…
– Vienu otru aizsūtīja uz Briseli, uztaisīja vairāksolīšanu starp opozīciju un koalīciju, un tagad turpinās saimniekot. Bet ļoti labi, ka KNAB satricināja šo impēriju. Nākamreiz zagt būs grūtāk: vajadzēs būt vai nu rafinētākiem, vai nu vajadzēs pierauties.
– Labi, KNAB daudz ko atklāja, bet pagaidām ir klusums.
– Lietas tiek gatavotas. KNAB nesolīja ātru risinājumu. Tad jau mums nevajadzētu arī Bordānu un Strīķi kritizēt: visiem zināmās troikas taču pāris minūšu laikā «pierādīja», ka cilvēks «vainīgs», un – galvu nost! Lai arī kā mūs reizēm kaitina it kā lēnā izmeklēšana, būsim pacietīgi. Un tiesnešiem ir paaugstinātas algas, cerēsim, ka lietu izskatīšanas ātrums arī augs…
– Daudzi pārrunā: nez, vai ir iespēja tikt vaļā no valdošā bordānisma – «bezkompromisu tiesiskuma», kura galvenā sastāvdaļa ir revolucionārās sirdsapziņas toksiskā putra?
– Viduslaikos, kad dedzināja raganas, cilvēki uz to skatījās ar prieku un interesi… Jāatzīst, ka Saeima kaut kādā mērā ir sabiedrības spogulis, bet vienmēr paliek jautājums: kad beigsies sabiedrības uzticēšanās brīnumu solītājiem? Vienmēr tiek atrasts kāds «brīnumdaris», un pēdējās Saeimas vēlēšanas nebija izņēmums.
– Jā, 13. Saeimas vēlēšanās bija pat vairāki «brīnumdari».
– Bet neviens no šiem «brīnumdariem» nav neko spējis izdarīt pret OIK. Vairāki deputāti sēž Saeimā, pateicoties tikai tam, ka viņi dievojās, ka likvidēs OIK. Var, protams, braukt populismā un solīt, ka likvidēs OIK «rīt uz brokastlaiku», bet tā tas nenotiek. Šobrīd OIK jautājums ir Saeimā iestrēdzis un apstājies. Zaļā enerģija pati par sevi ir pozitīvs risinājums, taču dažu īpašnieku peļņas kāre bija pārsniegusi visas robežas… Zēni, kā mēdz teikt, aizrāvās. Un šos konkrētos zēnus vajadzēja izķert un aizvērt ciet viņu milzīgās peļņas iespējas, bet kaut kādiem atjaunojamās enerģijas avotiem tomēr jābūt.
– Un tomēr par to bordānismu: vai, jūsuprāt, ir kāda iespēja tikt vaļā no šīs sērgas? Šie revolucionārās sirdsapziņas «cīnītāji», kuriem galvenais ir, tēlaini runājot, griezt galvas, burtiski barojas no tā, ka puse sabiedrības viņus ienīst: sak, redz, kā visi ārdās, tad jau mēs visu pareizi darām!
– Bet otra puse ir sajūsmā… Labākā iespēja pret viņiem cīnīties ir – konsekventi norādīt uz viņu neizpildītajiem solījumiem, proti, sist viņus ar viņu pašu ieročiem. Viens no iemesliem, kāpēc bordānisti tika paņemti valdībā, ir šāds: ja viņi būs opozīcijā, tad viņi sitīs koalīciju, un mēs negribam tādu opozīciju. Rezultāts: koalīcija ieguva valdībā šādu opozīcijas partiju, kas sit savus koalīcijas partnerus. Ja subjektam ir tāda daba, nekas to nepārtaisīs.
– Ne tikai sit, bet arī šantažē. Un valdības vadītājs Kariņš šo nožēlojamo situāciju pat necenšas izmainīt, pareizāk – viņš to nekontrolē.
– Izskatās, ka viņš drīzāk dara visu, lai saglabātu šīs šķietami stabilās valdības status quo.
Foto: F64