Kardiologs Andris Skride: Arī medicīnā darbojas karteļi

Līdz ar ārsta kardiologa Andra Skrides (Attīstībai/PAR!) nonākšanu Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja amatā īpaša uzmanība pievērsta medicīnas problemātikai, atklājot sabiedrībai arī veselības aprūpes ēnas puses. Intervijā Neatkarīgajai Andris Skride saka: pašlaik veselības aprūpes sistēma nestrādā pacientu interesēs. Tomēr sarunu sākam ar nākamā gada budžeta jautājumiem.

– Vai jums kā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītājam bija zināms, ka Labklājības ministrija plāno veikt izmaiņas bezdarbnieku pabalsta izmaksā?

– Par šo priekšlikumu es biju informēts, labklājības ministre mani informēja sarunā, bet komisijā mēs par to neesam runājuši. Man personīgi šis priekšlikums patīk, jo patiešām nereti cilvēki pat necenšas atrast darbu, kamēr vien pabalsts tiek maksāts. Es nesaku, ka tā ir visās situācijās, bet tādi piemēri ir. Samazināt bezdarbnieka pabalsta izmaksu par vienu mēnesi ir apspriežams priekšlikums, sevišķi, ja šie līdzekļi, kuri ietaupīsies šo izmaiņu rezultātā, tiks novirzīti minimālo invaliditātes pabalstu palielināšanai un minimālajām pensijām. Kopumā mēs iegūsim papildu 12 miljonus eiro. Šī nauda tiks novirzīta tiem cilvēkiem, kuriem pensija ir zem simt eiro.

– Tomēr kāda ir Sociālo un darba lietu komisijas loma sociāli būtisku jautājumu izlemšanā, ja jūs tikai informē, ka tāds vai cits lēmums ir pieņemts?

– Jā, kāda ir mana rekomendācija Ministru kabinetam – iesaistīt vairāk komisiju un tās deputātus budžeta izstrādes un pieņemšanas procesā, nevis, kā ierasts, atnest jau gatavu budžeta projektu un gaidīt, ka pusstundas laikā deputāti spēs tajā iedziļināties. Tā darīt nedrīkst. Es pieprasīju pilnu gan labklājības, gan veselības nozares budžeta plānu nākamajam gadam. Labklājības ministrija atsūtīja jau vairāk nekā pirms nedēļas – ļoti sīki, detalizēti izstrādātu dokumentu. Arī Veselības ministrija atsūtīja, diemžēl virspusēju, tāpēc palūdzu sīkāk izstrādātu. Plānoju katru skaitli izpētīt un, ja būs nepieciešams, sniegt savus priekšlikumus. Tāpēc mēs esam ievēlēti Saeimā. Neesam balsošanas mašīnas. Man ir savs viedoklis. Esmu pamanījis, strādājot Saeimā nepilnu gadu, ka izpildvara cenšas uzurpēt to lēmējvaru, kas pieder deputātiem. Deputātiem vairāk jāiesaistās budžeta pieņemšanas procesā. Es, strādājot komisijā, vēlos lauzt to priekšstatu, kāds kādreiz pastāvēja, ka komisija tā ir tikai tāda «pļāpātuve» vai formāla likumprojektu saskaņošanas vieta. Es, piemēram, uzskatu, ka kādreizējās deputātu kvotas bija kā deputātu apklusināšanas iespēja, lai viņi nejauktos ministriju budžetos, un nereti deputāti arī īpaši nepētīja nozaru budžetus.

– Tomēr valdība nav kaut kāds ar jums kā Saeimas deputātiem nesaistīts veidojums, tie ir jūsu politiskie «brāļi un māsas».

– Nereti šķiet, ka ministri dzīvo un strādā kā savā republikā. Viņi ap sevi koncentrē jomas ekspertus, tas ir saprotams, tomēr mums, deputātiem, arī jāpaļaujas uz savām analītiskajām spējām. Manuprāt, mēs pārāk maz paļaujamies viens uz otra zināšanām noteiktās jomās.

– Esmu pamanījusi, ka deputāti mēdz ļoti asi kritizēt ministriju ierēdņus, kuri tomēr nevar kā politiķi bārstīties ar skaļiem viedokļiem.

– Jā, tā dažreiz ir, bet deputāti vienkārši vēlas skaidras atbildes un ir neapmierināti, ja šo atbilžu nav.

-Runājot par nākamā gada budžetu. Pērn, gatavojot 2019. gada budžeta projektu, visi kā viens teica, ka šis ir «tehniskais budžets», un solīja, ka nu nākamais – tas gan būs izsvērts un ar priekšlikumiem bagāts. Vai tas piepildās, ņemot vērā fiskālās telpas ierobežojumus un informāciju, ka faktiski neviena nozare neiegūst to, ko tā vēlējusies?

-Šogad vislielākie cīniņi un rīvēšanās bija par naudu, kas bija iezīmēta papildus. Es kā mediķis, protams, vēlējos, lai veselības nozare ir prioritāte numur viens, bet, redzot, ka tai papildus būs tikai 50 miljoni eiro, jāsecina: līdz galam tas nav saprasts. Mani neapmierina tas, ka pamatbudžets faktiski tiek sagatavots kā copy-paste (tiek nokopēts – aut.) katru gadu. Jā, papildu nauda ir vien 50 miljoni eiro, tomēr atcerēsimies, ka veselības nozares kopējais finansējums ir vairāk nekā viens miljards eiro. Mums vairāk ir jāskatās, kā šis miljards tiek izlietots – cik no tā saņem mediķi algās, kā tiek finansētas slimnīcas. Mani neapmierina, kā šis budžets tiek veidots – gadu no gada atstājam to pašu, un papildus nepieciešamais tad ir kā jaunās iniciatīvas.

– Kā, jūsuprāt, tad budžets būtu veidojams?

– Veselības ministrijai katru gadu ir jāpārskata bāzes finansējums. Jāskatās dažādas programmas, izvērtējot, kas ir mainījies. Pasaule un medicīnas joma attīstās, un, iespējams, tas, ko mēs finansējām vakar, rīt vairs nedod nekādu rezultātu. Piemēram, zāles. Ir novecojuši medikamenti, iespējams, jāpārvērtē, kurus atstāt kā budžeta finansējamus un kurus ne. Onkoloģija – ir virkne jaunu medikamentu, kuri ir zinātniski pierādīti, bet tajā pašā laikā tiek apmaksāti daļa tādu, kuri varētu būt jau zaudējuši savu nozīmi, bet joprojām tiek apmaksāti, un nav nemaz tik lēti.

– Veselības nozares finansējums, lai arī pavisam nedaudz, tomēr katru gadu ir audzis. Taču pētījumu dati par to, kā cilvēki vērtē veselības aprūpi un tās pieejamību pacientiem, liecina: valsts finansēti veselības pakalpojumi nav pieejami. Rodas iespaids, ka kļūst nevis labāk, bet arvien sliktāk. Par to liecina arī pacientu stāsti.

– Jūs pareizi sakāt. Un vēl pie izdevumiem jāpieskaita pašu cilvēku maksājumi par veselības aprūpi, ieskaitot pacientu līdzmaksājumus par operāciju, slimnīcu, zālēm… Un tad šī summa tuvojas jau diviem miljardiem eiro gadā. Vienlaikus diemžēl novērojams, ka medicīnā ir bardaks. Teiksim, ja kāds vēlas ārstēties slimnīcā, es runāšu par universitātes klīnikām, joprojām ir tāda situācija, ka ir vajadzīga pazīšanās. Nav radīta tāda sistēma, ka pacients ar onkoloģisku slimību zina skaidru kārtību, kā notiks viņa ārstēšana, kādi izmeklējumi sekos viens otram, kādā kārtībā. Nabaga cilvēks pats meklē iespējas, maksā, cenšas pierakstīties rindā… bieži vien arī tāpēc, ka ārsta ieteiktā kārtība nestrādā, jo ar valsts nosūtījumu ir jāgaida rindā mēnešiem, bet cilvēks ir slims un vēlas tikt pie diagnozes un ārstēšanas maksimāli ātri. Sistēma neparedz, ka par pacientu uzņemas rūpes no – līdz. Un tas bieži ir atkarīgs arī no tā, pie kāda speciālista cilvēks nonāk. Vai ārsts ir pats personiski ieinteresēts palīdzēt pacientam un palīdz viņam sakārtot ārstēšanas plānu, kaut vai saliekot pa datumiem kalendārā, kad un kādi izmeklējumi nepieciešami. Ir ārsti, kuri pacientus paši piesaka izmeklējumiem.

– Vai varat minēt kādu piemēru, kur šāda sistēma būtu nepieciešama, bet tās nav?

– Jā, sirds mazspēja. Visās Eiropas valstīs ir sirds mazspējas komandas. Mums tādas nav. Es uzskatu, ka tā ir P. Stradiņa slimnīcas valdes atbildība, ka mums tādas komandas nav. Pacients ar sirds mazspēju krīzes situācijā nonāk nodaļā, viņu apārstē un palaiž mājās. Viņam netiek iedots ne tālākais novērošanas plāns, ne arī par viņu rūpes uzņemas komanda. Taču vajadzētu būt tā, ka, izejot no slimnīcas, pacients saņemtu sirds mazspējas komandas sastādītu plānu, kā tālāk dzīvot, lai nepieļautu atkārtotu krīzi, pēc kuras cilvēks var arī nomirt. Palaiž ārā, pēc diviem mēnešiem pacients ir atpakaļ.

– Kāpēc tā notiek?

– Tāpēc, ka pacients netiek uzraudzīts un slimība netiek ārstēta. Pacientam ir slikti, viņš mirst un nonāk slimnīcā. Tas pats ir ar plaušu hipertensijas pacientiem.

– Slimnīcas teiks, ka šie pacienti jāuzrauga ģimenes ārstiem.

– Ģimenes ārsts, protams, ir komandā, bet tas, kas pacientam ir nepieciešams tādā situācijā, ir terciārā aprūpe, īpaši smagu hronisku slimību gadījumos. Tie ir pacienti ar smagām sirds slimībām, onkoloģiskie pacienti, pēc transplantācijām. Sirds mazspējas gadījumos visās valstīs, Lietuvā jau desmit gadus ar šiem pacientiem strādā komandas, jo šo pacientu ir ļoti daudz. Par to tiek runāts gadiem. Sirds mazspēja nav vienīgā. Nerunāsim par retajām slimībām, daudzi pacienti nomirst, nemaz nezinot, kāda ir viņu slimība. Kāpēc? Jo nav vienas vietas, kur šos pacientus ārstēt. Viens ārsts paārstē, otrs, bet nav vienotas sistēmas.

– Sirds asinsvadu un onkoloģiskās slimības Latvijā ir izplatītākās, turklāt arī biežākais nāves cēlonis. Vai tikai viena slimnīca par to ir atbildīga? Varbūt valstī kopumā nav tādas sistēmas? No otras puses, mēs taču dzirdam ekselences stāstus, piemēram, par Latvijas kardioloģiju.

– Diemžēl lielā mērā šie stāsti ir publiska dižošanās jeb pīārs. Es, ikdienā strādājot kardioloģijā, redzu, ka situācija ir pavisam cita. Rinda uz aritmoloģijas konsultācijām un atbilstošiem izmeklējumiem pacientiem ar sirds ritma traucējumiem ir seši gadi. Pacientiem ar dzīvībai bīstamām aritmijām. Pacienti pa to laiku vienkārši nomirst. Un pateikt, ka kardioloģija, ņemot vērā ieguldīto naudu, ir veiksmes stāsts, es teikšu – tas ož pēc pelējuma. Nav bijis arī nozares vadības, nevar slimnīcām vienkārši dot naudu, neskatoties, kur tā tiks izlietota. Latvijas medicīnas sistēma darbojas kā biznesa mašīna, par katru konsultāciju valsts (vai arī cilvēks) samaksā, un tas ir galvenais. Tas izklausīsies skarbi, bet medicīnā pašlaik līdzīgi kā būvniecībā darbojas tāds kā kartelis. Svarīgāk par pacientu ir naudas pelnīšana. Plānojam vērtēt slimnīcu vadību arī turpmāk, un ne tikai Stradiņa slimnīcas.

– Pirms kāda laika sasaucāt Sociālo un darba lietu komisijas sēdi, lai izskatītu Stradiņa slimnīcas valdes atbilstību amatam. Pēc tam slimnīcas vadītāja Ilze Kreicberga intervijā pieļāva, ka jums ir personiska ieinteresētība šādi rīkoties.

– Vienīgā mana ieinteresētība ir tāda, lai valstī, lai slimnīcās sakārtotos sistēma, lai pacienti ar smagām, akūtām diagnozēm palīdzību saņemtu uzreiz. Lai nebūtu tā, kā ir bijis Stradiņa slimnīcā, kad neiroloģiskiem pacientiem akūtā stāvoklī operācija tiek novilcināta. Tas slimnīcas valdei ir bijis zināms, tas ir bijis slēpts. Mana vienīgā ieinteresētība, lai ikviens, kas nonāktu slimnīcā akūtā stāvoklī, tiktu izglābts. Man katru nedēļu jāklausās šie stāsti slimnīcā. Tāpat tas, ka pie jebkuriem remontiem sākumā padomā par administrāciju telpām, bet kaut kā aizmirst slimniekus.

– Vai jūs joprojām strādājat Stradiņa slimnīcā?

– Jā, mana slodze ir 0,125 un konsultācijas pacientiem. Un ja nu man būtu personiska ieinteresētība, tad man vajadzētu pielīst slimnīcas vadībai, vai ne tā? Daudzi mediķi zina par situācijām savās slimnīcās, taču klusē, jo vēlas saņemt algu un algas pielikumu. Es Stradiņa slimnīcā strādāju daudz ilgāk nekā pašreizējā valde – no 2007. gada. Nespēju iedomāties, kāda man varētu būt ieinteresētība vai kāds aizvainojums uz valdi vai uz kādu no tās locekļiem. Labi, ka valde slimnīcā strādā, tomēr tā nedrīkst atbalstīt medicīnas karteļus, un, izpētot vairākus gadījumus, pacientu sūdzības, arī mediķu ziņojumus, man nerodas pārliecība, ka valde spēj kvalitatīvi tikt galā ar saviem pienākumiem.

– Veselības ministrija, visticamāk, zina par šiem gadījumiem un arī citiem, tomēr nekāda rīcība nav sekojusi.

– Iespējams, nevēlēšanās iedziļināties, varbūt bailes? Īstenībā šis ir labs jautājums. Varbūt tā ir nespēja iedziļināties lietas būtībā. Man arī vaicāja, vai es kā kardiologs spēju iedziļināties neiroloģisku pacientu aprūpes lietās. Mana atbilde bija: jā! Tas nenozīmē, ka es varu ārstēt vai operēt šos pacientus, bet situāciju spēju izanalizēt. Esmu pabeidzis divas rezidentūras.

– Vai problēma ir tikai dažās slimnīcās?

– Protams, nē. Domāju, ka kārtības ieviešana ir nepieciešama visās slimnīcās. Šovasar viesojos vairākās reģionālajās un pilsētu slimnīcās. Nesaukšu slimnīcas vārdos, bet sapratu, ka atsevišķās vietās tiek ārstēti pacienti ar tādām slimībām, kuras tur nedrīkstētu ārstēt, piemēram, nestabila stenokardija. Es jautāju, vai tiešām ārstējat? Jā. Bet es saku, ka pēc mūsdienu prasībām tas būtu noziegums, jo jāārstē specializētājā nodaļā Gaiļezerā… Lokālās slimnīcas uzņemas ārstēt vai vismaz sola pacientiem ārstēt tādas slimības, kuru ārstēšana tām nav pa spēkam.

– Tātad Veselības ministrijas solis pārvērtēt visu slimnīcu aprūpes līmeņus ir pareizs?

– Jā, pilnīgi pareizs. Par šo mēs ar veselības ministri esam vienisprātis un apmaināmies ar informāciju.

– Cik slimnīcas varētu skart šīs izmaiņas?

– Tas skars tās slimnīcas, kuras, un to pierādīs datu analīze par sniegto palīdzību un rezultātiem, nespēj pacientus ārstēt atbilstoši tam līmenim, kāds tām piešķirts.

– Līdz šim būtiski iebildumi par slimnīcu reorganizāciju arvien bijuši pašvaldībām.

– Pašlaik visiem, kas ir iesaistīti šajos jautājumos politiskā līmenī, spēka un drosmes virzīt reformas pietiks.

– Vai tiešām lielo slimnīcu pārvaldei bez valdēm un ministrijas vēl ir nepieciešamas padomes?

– Katrai slimnīcai būs sava padome, un tie būs neatkarīgi cilvēki. Tā ir viena no OECD prasībām. Padomes stratēģiski lemtu par katras slimnīcas nākotni kontekstā ar pārējām slimnīcām. Mans personiskais viedoklis, ka varētu būt viena padome. Ja runājam, vai Latvijā būs iespējams atrast medicīnas jomai nepietuvinātas personas, bet ar pietiekami labām zināšanām par to, tad es domāju, ka šajās padomēs mums vajadzētu piesaistīt ārvalstu ekspertus vai arī latviešu izcelsmes ārstus, kas strādā vai strādājuši ārvalstīs, kā arī eksperti no starptautiskām organizācijām. Ja tie būs speciālisti no mūsu mazā zivju dīķa, tad tā būs tikai resursu izšķērdēšana.

– Veselības ministre Ilze Viņķele izteikusies, ka «mēs paliksim parādā mediķiem», jo, kā zināms, veselības nozarei nebūs mediķu algu palielinājumam papildus nepieciešamo 119 miljonu eiro.

– Vispirms māsas un māsu palīgi – noteikti. Atalgojums jāpalielina arī jaunajiem ārstiem un tiem speciālistiem, kuriem stundu likmes pašiem par sevi ir ļoti zemas, piemēram, anesteziologi, reanimatologi, bet kopumā mediķu grupas, kurām atalgojuma palielināšana vēl tiks apspriesta. Vēl viena mediķu grupa, kam noteikti jāpalielina atalgojums, ir neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi.

– Tomēr vai 45 miljoni eiro ir pietiekama naudas summa, lai mēs varētu runāt par kaut kādu algu palielinājumu?

– 45 miljoni eiro nemaz nav tik maza summa, ja mēs to izlietojam atbilstoši plānotajam un tieši mediķu algām, nekam citam, nekādiem administratīviem izdevumiem.

– Vērtējot notiekošo veselības aprūpē, rodas skaudrs secinājums: pacients ir viens pats ar visām savām veselības problēmām un, ja nav kāda zinoša cilvēka blakus, pazīšanās, tad adekvātu palīdzību cilvēks nesaņem. Problēmsituāciju gadījumā iesaka vērsties Veselības inspekcijā, bet tas pēc būtības nav pareizais ceļš, lai vispār cīnītos par pieejamu veselības aprūpi!

– Es piekrītu. Ja pacientam nav kāda radinieka, paziņas ārsta, tad pacients ir viens pats. Tas ir tas, ko es teicu un kas medicīnā ir jāmaina. To ietekmē arī mediķu, īpaši māsu, trūkums. Latvijā trūkst vairāku tūkstošu māsu.

– Kā Sociālo un darba lietu komisijas vadītājs jūs daudz uzmanības veltāt tieši veselības aprūpes jautājumiem, tomēr šī komisija atbild arī par sociāliem jautājumiem, pensiju politiku.

– Protams, mūsu darba kārtībā ir arī pensiju jautājumi. Mēs regulāri apspriežam šos jautājumus ar labklājības ministri, kā arī Pensionāru federāciju. Jebkurā gadījumā pensionāru priekšlikumi arī tiek gaidīti.

– Latvijas Pensionāru federācija savā domes sēdē norādīja, ka pensiju jautājumi faktiski ir aizmirsti un tikai divas reizes 11 mēnešu laikā izskatīti pensiju jautājumi. Pensionāru aicinājums izveidot pensiju apakškomisiju arī neesot sadzirdēts.

– Veidot pensiju apakškomisiju patiešām nav plānots, bet pensiju jautājumi nav ne aizmirsti, ne arī atstāti novārtā. Mēs regulāri par tiem diskutējam. Jau oktobrī notiks vairākas sēdes, veltītas tieši pensiju jautājumiem, esam uzaicinājuši arī labklājības ministri uz komisiju sniegt savu redzējumu par pensiju jautājumiem. Un, domājot par veselības aprūpi, viena no lielākajām grupām, kurām ir problēmas ar pieejamību aprūpei, ir tieši pensionāri, tāpēc var teikt, ka arī te mēs domājam par senioriem.

Foto: F64