Šadurskis: Muļķi ir noteicošais sabiedrības slānis

Kārlis Šadurskis (Jaunā Vienotība) no izglītības un zinātnes ministra posteņa pagājušogad pazuda ātri un efektīvi. Pēc 13. Saeimas vēlēšanām viņš vēl bija «vecās» valdības ministrs, taču jau 28. novembrī, kad jaunā valdība vēl nebija pat miglaini saskatāma, Kārlis Šadurskis piekrita pārcelties uz Briseli, lai stātos eiroparlamentārieša Arta Pabrika vietā, kurš savukārt bija ievēlēts Saeimā – jau no partiju apvienības Attīstībai/PAR!. «Šajā neskaidrības situācijā domāju, ka man ir jāpilda tas mandāts, kas patlaban ir aktuāls – EP mandāts,» toreiz teica aizejošais ministrs.

Līdz maijam – līdz Eiroparlamenta vēlēšanām – nostrādājis Briselē, Kārlis Šadurskis nu ir Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks, profesors. «Tas ir darbs, kam esmu visu mūžu gatavojies, darbs, kas man patīk. Esmu matemātiķis, pasniedzu arī varbūtības teoriju, visu, kas saistīts ar stohastiku,» teic Šadurskis. Vēl būdams ministrs, viņš izdarīja pēdējos nozīmīgos darbus – pieņēma kvalitātes kritērijus, izglītības standartus. «Toreiz vēl nebija uzstādījumu par latgaliešu valodu visās skolās,» viņš nosmīn, «bet tad, kad notiek kādas pārmaiņas, tad ikviens vēlas tieši sevi saredzēt labākā situācijā. Bet tad pienāca brīdis, kad vajadzēja teikt vai nu jā, vai nē Eiropas Parlamentam.»

Vairs nebūdams politikā, Kārlis Šadurskis tomēr saglabājis ironisko skatu uz valstisko ikdienību, viņam joprojām nepatīk ingvera tēja, toties viņš glābj kaķus (viņam pašam mājās ir trīs minkas) un pats ar savām rokām būvē kaķu mājiņas, kurās mitināties «brīvi demokrātiskajiem» kaķiem. «Tas ir labākais, ko spēj izdarīt politiķis, kaut arī bijušais,» smaidot teic Šadurskis un piekrīt sarunai ar Neatkarīgo.

– Eiropas Parlamentā laba alga, noteikti vajadzēja piekrist vismaz uz laiku kļūt par EP deputātu.

– Visi jau tikai par algu runā… Bet, protams, cilvēkam no kaut kā taču jādzīvo, maizīte jāpērk.

– Ne tikai no maizes vien dzīvojam… Manuprāt, svarīgākais jūsu ministrēšanā bija rosinājums pāriet uz latviešu valodas apmācību izglītības sistēmā.

– Tas ir kaut kas tāds, par ko gribas pašam sev uzsist uz pleca.

– Šo ideju visu laiku bīdīja Nacionālā apvienība.

– Šai lietai ir vairākas pieejas: vai nu tai nepārtraukti pievērst uzmanību – par ko Nacionālajai apvienībai paldies -, vai nu mēģināt kaut ko reāli darīt. Laiks ir pagājis ļoti ilgs – kopš 2004. gada. Bet mana pārliecība ir tāda, ka šādās lietās nedrīkst riskēt. Ja tu, nopietni pacēlis jautājumu, ļausi, lai tas izgāžas, būs tikai sliktāk. Būs atstraume. Turklāt – izdarīt lietas var tikai tad, ja ir vairākums Saeimā. Skaidrs, ka Nacionālā apvienība vienmēr būs «par». Iepriekšējo vadību veidoja ZZS, NA un Vienotība, bet bez ZZS nebija vairākuma. Patiesību sakot, šajā situācijā ļoti palīdzēja prezidents Raimonds Vējonis – ar savu iniciatīvu par nepilsoņu bērnu automātisku reģistrēšanu LR pilsonībā, jo, Latvijā eksistējot duālai izglītības sistēmai, rodas jautājums: kādu izglītību iegūs šie automātiski reģistrētie pilsoņi? Kurā kultūrtelpā viņi ieaugs? Patlaban redzam, ka ir aptuveni piektā daļa krieviski runājošu jauniešu, kuri nespēj dzīvot latviskajā kultūrtelpā. Tas ir milzīgs risks, realizējot šādu automātisko pilsonības dalīšanu. Mums tolaik bija diskusija par to, ka tādā gadījumā ir jāveido viendabīga izglītības sistēma. Tas bija faktors, kas iedeva pārliecību konsekventi iet uz izglītību valsts valodā.

– Vēl viens faktors varēja būt vēlēšanu tuvums.

– Jā. Bet tas bija saistīts ar zināmu risku: kā rīkosies ZZS?

– Vai tad ZZS varēja pateikt, ka neatbalsta valsts valodas ieviešanu visā izglītības sistēmā?

– Jā, varēja. Atceros, pirms Kučinska valdības reiz notika Vienotības vadības un ZZS vadības tikšanās, un ZZS nostāja bija skaidra: nekaitināt krievus, negrābstīties gar izglītības valodu. Taču tad, kad vēlēšanas jau bija gana tuvu, signāli liecināja, ka ZZS varētu arī atbalstīt valsts valodas ieviešanu visā izglītības sistēmā. Tieši pirms vēlēšanām norakt valodu reformu – tas būtu neprāts. Pirmo reizi par valodu reformu es pateicu LTV Rīta panorāmā. Zināmas problēmas mums bija Izglītības ministrijā: šo reformu vajadzētu vadīt Izglītības departamentam, bet toreizējā departamenta direktore Evija Papule jau bija uzsākusi «mīlas stāstu» ar Saskaņu, līdz ar to man bija bažas, ka viņa šo reformu neveiks, un es to uzticēju Politikas iniciatīvu departamentam. Papules kundze uzmeta galdā atlūgumu. Pēc tam ministrijā izveidojās ārkārtīgi laba komanda, kas strādāja vajadzīgajā virzienā. Bet jāatklāj kāda maza taktiska viltība… Politikā it kā ir jāstrādā ar atklātām kārtīm, tomēr – ne ar visām atklātām. Mēs sākām runāt tikai par vidusskolu, automātiski tālākā diskusija par augstskolām sanāca ļoti veiksmīgi, tostarp par privātajām. Lielākās grūtības jau nav ar bērniem, grūtības ir ar pedagogiem. Mēs ļoti labi zinām, ka daļa valodas prasmes sertifikātu neatbilst realitātei…

– Kurš tad tos ir izdalījis?

– Daļa valodas sertifikātu tika viltoti vēl pirms elektroniskās sistēmas ieviešanas. Zinot to visu, mēs ieviesām pārejas periodu un ļoti humānas iespējas – bez sodīšanas, ja sertifikāts ir viltots – pedagogiem mācīties bezmaksas valodas un metodikas kursos. Šajā jomā kolosālu darbu veica Latviešu valodas aģentūra.

– Vai pedagogi, kuriem ir grūtības ar latviešu valodu, iet uz šiem kursiem?

– Jā. Man gan nav aktuālās informācijas, bet mēs par to runājām Mazākumtautību izglītības konsultatīvajā padomē. Visi, protams, baidās no kaut kā jauna. Šīs reformas oponenti toreiz teica, ka 2004. gadā pāriet uz bilingvālo izglītību – tas bija pareizi, bet šo – pilnībā pāriet uz valsts valodu – nevajag darīt. Domāju, ka paies pieci vai desmit gadi un arī šī reforma tiks akceptēta. Krievu bērnu vecāki – kā visi normāli cilvēki – taču grib saviem bērniem labāko. Un bērni nav jāiesaista politiskajās cīņās. Starp citu, savulaik tiekoties ar pašvaldību vadītājiem un runājot par valodu reformu, Daugavpilī, kur sabiedrībā ir izteikti maza latviešu valodas telpa, bija daudz mazāk protestu nekā Rīgā. Rēzeknes mērs gan ļoti nopietni iebilda, bet tie bija politiski iebildumi – Saskaņa taču. Tas, ka tagad koalīcija piekrita pārejai uz latviešu valodu visā izglītības sistēmā, bija labi darīts. Protams, nāksies vērtēt pedagogu spējas ieviest šo reformu, sākot ar bērnudārziem, bet tur noteikti ir vajadzīgi latviešu valodas nesēji.

– Jūs, būdams Vienotības biedrs, TV24 izteicāties šādi: «Var nepatikt universitāte, var nepatikt Muižnieks, bet, ja ministrs ir apveltīts ar savu ministra varu, tas uzliek arī atbildību. Un atbildība vispirms ir likuma priekšā. Ja ministres kundze vispirms domātu un tad runātu, tad pēc tam nebūtu jāizmelojas. Nostājoties pret Latvijas lielāko augstskolu, pret augstskolu autonomiju, runājot par pārkāpumiem, pirms tie vēl konstatēti – tā ir tāda lētas popularitātes iegūšana.» Jūs neatbalstījāt rektora Muižnieka neapstiprināšanu. Kā tad tā?

– Rūpīgi iepazinos ar visiem dokumentiem, ko sagatavoja universitāte, arī ar juristu atzinumiem. Esmu pietiekami ilgi strādājis valsts pārvaldē, zinu administratīvā procesa būtību un šā procesa likumus. Šis Ministru kabineta lēmums – neapstiprināt Indriķi Muižnieku rektora amatā – ir administratīvs akts. Ja izdod personai nelabvēlīgu administratīvo aktu, tad ir jābūt visiem pamatojumiem, jāievēro samērīgums, jābūt visām atsaucēm uz likumu, nevis uz «patīk – nepatīk» pamata.

– Šajā gadījumā gan bija tikai «patīk – nepatīk»…

– Jā, tā bija. Varu saprast Krišjāni Kariņu, jo šai valdībai jāizdara vairākas būtiskas lietas, tajā skaitā – izglītības jomā. Nogāzt valdību pirms budžeta pieņemšanas – tas, protams, būtu nejēdzīgi, jo Jaunā konservatīvā partija uzvedas diezgan īpatnēji… Kā mazie huligāni. Tāpēc arī tāds lēmums par Muižnieku. JKP ļoti smagi pārdzīvoja savu neveiksmi, kad netika padzīts Drošības dienesta šefs Mežviets, un tad radās iespaids: ja Muižnieks tiks apstiprināts – par spīti JKP centieniem -, tad šī partija lēks ārā no koalīcijas. Mana stingrā pārliecība ir tāda, ka MK lēmums attiecībā uz Muižnieku bija nelikumīgs, jo otrajā Satversmes sapulces sēdē viņš tika ievēlēts leģitīmi. Ministres Šuplinskas argumenti bija bērnišķīgi, un par tiem varētu pasmieties, ja tie neizšķirtu cilvēku un augstskolas likteņus. Tas, ka ministre paziņoja rezultātu vēl pirms situācijas izpētes beigām, arī bija «interesanti»… Viss kopā izskatījās pēc personīgo ambīciju apmierinājuma ministrei un viņas pārstāvētajai partijai JKP. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tiesa Muižnieku atjaunos amatā.

(intervija notika pirms administratīvās tiesas lēmuma apturēt Indriķim Muižniekam nelabvēlīgo MK lēmumu – E.V.)

– Ja tiesa nebūs ietekmēta…

– Nedomāju. Droši vien, ja būtu kaut kādu privātpersonu saimnieciskais strīds, tad varētu rasties aizdomas, ka viena vai otra puse mēģina ietekmēt tiesu, bet valsts pārvalde ar šādām lietām nenodarbojas. Valsts pārvalde taču nedos tiesnesim kukuli!

– Mūsu valstī notiek dažādi brīnumi… Bet kā kopumā skatāties uz izglītības ministres Šuplinskas darbību?

– Var gūt īslaicīgi noturīgus laurus, regulāri kritizējot savu priekšteci, bet Kučinska valdības laikā mēs Izglītības ministrijā varējām izdarīt pietiekami daudz tāpēc, ka es turpināju to pašu kursu, kādu bija uzsākusi ministre Mārīte Seile. Viņai gan pietrūka politiskās virtuves pārzināšanas, jo ne vienmēr īsākais ceļš, kā māca ģeometrija, ir taisne starp diviem punktiem. Politikā tā parasti ir spirāle. Kučinskis bija labs ar to, ka bija atklāts, viņš savus lēmumus nekad nepamatoja ar ieganstiem, bet gan ar iemesliem. Viņš vienmēr teica: nedariet to, jo manējie to nekad neatbalstīs. Kučinskis man ļoti daudz palīdzēja sarunās ar pagastvečiem, jo viņš lieliski pārzināja sistēmu.

– Protams, visas jomas ir svarīgas, tomēr kultūra un izglītība ir nācijas pamatu pamats.

– Pasaule balstās uz trim vaļiem, un ekonomika ir trešais valis.

– Lai to saprastu, ir jāredz, kā mēdz teikt, viss laukums. Bet nav jūtams, ka izglītības ministre redzētu šo laukumu.

– Mazliet jau pārzinu šo laukumu… Kad 2002. gadā ienācu politikā, man nebija nekāda priekšstata par to, kā funkcionē valsts pārvalde. Taču es zināju, ka neko nezinu. Tāpēc sākumā atturējos no straujiem soļiem un nežēlīgi daudz mācījos. Šobrīd ir sajūta, ka Šuplinskas kundze «visu zina». Uzreiz «visu zina». Iespējams, Kariņa valdība nostrādās visu Saeimas sasaukumu, jo tai īsti nav alternatīvas, bet šie četri gadi ir salīdzinoši īss laiks, ja mēs vērtējam valsts kopējo dinamiku.

– Bet mums arī šos četrus gadu ir jādzīvo, kamēr šī valdība gāž podus citu pēc cita.

– Galvenais, lai nenotiek kādas neatgriezeniskas pārmaiņas. Un izskatās, ka to nebūs. Esmu runājis ar Arvilu Ašeradenu (JV), kurš vada Saeimas Izglītības un zinātnes komisiju, un izskatās, ka pāreja uz valsts valodu izglītībā tiks novadīta labi.

– Vēl jau ir faktors – Šuplinska, kura acīmredzot pēc Bordāna norādēm histēriski mētājas ar izglītības problemātiku.

– Es nezinu, kāpēc saule vakaros riet, bet esmu pārliecināts, ka saule uzlec, pateicoties Bordāna kungam.

– Beidzot atrasta viņa spēka atslēga. Brīnums tikai, kāpēc JKP Saeimas vēlēšanās neieguva 51% balsu.

– Atcerieties, ka varēja būt vēl sliktāk: Saskaņai kopā ar KPV LV – par laimi – nesanāca vairākums. Pēc tam, kad tas nesanāca, KPV LV dievojās, ka nekad mūžā neies kopā ar Saskaņu.

– Kā jūs domājat – vai nākamajās vēlēšanās cilvēki atcerēsies šo ārprātu?

– Protams, ne. Bet domāju, ka šai valdībai, nostrādājot visu sasaukumu, ir iespēja palikt sabiedrībai labā atmiņā – par ekonomiskām lietām runājot. 2020. gada budžetā būs ļoti daudz nepiepildītu cerību, savukārt 2021. un 2022. gads izskatās salīdzinoši labi. Kaut arī mēs bremzēsimies – tāpat kā visa eirozona -, bet pieaugums tomēr būs.

– Un kā tad ar globālo krīzi, kas tiek solīta pavisam drīz?

– Tā gan vēl nav tik drīz gaidāma. Es intensīvi sekoju dažādiem biržas indeksiem, arī zelta cenai. Tā turas stabili, bet cena uzlec tad, kad parādās acīmredzamas krīzes pazīmes.

– Un ko par to visu saka varbūtības teorija?

– Par to – praktiski neko, jo varbūtības teorija ir disciplīna, kas pēta likumsakarības masveida parādībās. Ja jūs pietiekami ilgu laiku pavadīsiet kazino, jūs mājās atnāksiet bez naudas, bet katrā konkrētā spēles gājienā neviens jums nepateiks – jūs vinnēsiet vai ne.

– Vai pie globālajām likumsakarībām pieder arī zviedru Grietas izraisītā klimata histērija? Ik pa laikam taču parādās kaut kādi mesijas, kuriem piedēvē glābēja lomu.

– Laikam par Grietu jāsaka tikai vislabākais, jo pat tad, kad ASV prezidents Tramps viegli paironizēja par šo meiteni, viņš kļuva par pēdējo nelieti… Grēta Tunberga parādījās pirms EP vēlēšanām, un zaļās idejas parasti iet rokrokā ar izteiktu kreisumu un sociālismu ar vieglu noslieci uz komunismu. Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, tomēr neticu, ka pēkšņi – ne no šā, ne no tā – «uzpeld» viena zviedru skolniece… Eiroparlamentā nekādu īpašu satricinājumu nebija, bet nav vairs tālu ASV prezidenta vēlēšanas. Es nebrīnītos, ka šajā profesionāli izveidotajā klimata kampaņā būtu piedalījušies arī mūsu austrumu kaimiņi. Bet cilvēkiem taču vajadzētu draudzēties ar galvu: ja meitene nelido uz ASV ar lidmašīnu, jo tas esot videi nedraudzīgi, bet dodas pāri Atlantijas okeānam ar jahtu, kas ir nesalīdzināmi lielāka bioloģiskā un ekoloģiskā pēda nekā viens lidojums ar lidmašīnu, tad par ko mums runāt? Šī meitene vienkārši tiek izmantota. Un ir miljoniem cilvēku, kuri tam piekrīt. Savulaik bija tāds zinātniskā komunisma pasniedzējs Miķelis Ašmanis, un viņš reiz teica: «Katrā sabiedriski ekonomiskajā formācijā muļķi ir noteicošais sabiedrības slānis.» Mēs jautājām: «Vai komunismā arī tā būs?»

– Komunisms joprojām nav pienācis, bet…

– …bet muļķi joprojām ir noteicošais sabiedrības slānis.

Foto: F64